Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

1. 
   Uzrakstiet savus mērķus uz papīra lapas. Mēģiniet izdomāt vēlmes, problēmas, kas jāatrisina, vai pārmaiņas sevī. Rakstiet tik daudz mērķu, cik vien jums ienāk prātā.
   
2. 
   Pārskatiet sarakstu ar «līdzatkarīgo rakstura iezīmēm» ceturtajā nodaļā. Izvirziet sev par mērķi mainīt kādu no iezīmēm, kas jums sagādā problēmas.
   

Tobijs Raiss Drūss

• • •

Steisija: Hallo.

Daniela: Sveika (murminot). Nopūta. Nopūta nozīmē, «Ak, es nabadzītei Es esmu tik bezpalīdzīga. Pajautā man, kas noticis. Izglāb mani.»

Steisija: (Pēc ilgas pauzes). O, sveika, Daniela. Priecājos, ka piezvanīji. Kā tev klājas? Ilgās pauzes laikā Steisija domāja, «0, nē. Tikai ne viņa.» Atkal vaidi un nopūtas. «Ak Dievs, ko viņa gri­bēs šoreiz?»

Daniela: Nopūta. Nopūta. Man iet kā parasti. Problēmas, tu jau zini. Tas, ko Daniela saka, ir: «Nu, taču. Pajautā, kas man ir noticis.»

Steisija: (Atkal pēc ilgas pauzes.) Kas noticis? Tu izklausies briesmīgi. Ilgās pauzes laikā Steisija domā: «Es nejautāšu, kas viņai ir noticis. Es nevēlos atkal iekrist slazdā. Es atsakos jau­tāt, kas noticis!» Tā domājot, Steisija jūtas dusmīga, tad vainīga (glābēja sajūtas) un tad dodas glābt Dānieļu, jautājot viņai, kas noticis.

Daniela: Nu ir tā, ka mans vīrs tikko uzzināja, ka viņam šajā nedēļas nogalē jādodas ārpus pilsētas darba darīšanās, un viņš palūdza mani doties viņam līdzi. Es tik ļoti labprāt dotos viņam līdzi. Tu jau zini, es nekad nekur netieku. Bet es galīgi nezinu, vai es sarunāšu kādu, kurš pieskata manus bērnus. Es tik ļoti neciešu teikt »nē», bet izskatās, ka man tā būs jādara. Viņš jutīsies tik slikti. Es tikai ceru, ka viņš pārāk nesaniknosies uz mani. Nu, jā, tā nu tās lietas notiek, kā es redzu. Nopūta. Nopūta. Daniela sabiezina krāsas. Viņa grib, lai Steisija jūt žēlumu pret viņu, vainu un žēlumu arī pret viņas vīru. Viņas vārdi ir rūpīgi izvēlēti. Daniela, protams, ir pateikusi sa­vam vīram, ka viņa varēs doties viņam līdzi, ka esot sarunājusi, ka Steisija pieskatīs bērnus.

Steisija: (Gara, gara pauze.) Nu... iespējams es varētu apdo­māt, vai es varētu tev izlīdzēt. Šīs pauzes laikā Steisija domā: «Ak, nē. Nē, nē, nē. Man riebjas pieskatīt viņas bērnus. Viņa nekad nepieskata manējos. Es to nevēlos. Es to nedarīšu. Lai viņa nolādēta, ka visu laiku mani nostāda šādā neērtā situācijā. Nodevēji. Bet kā gan es varētu pateikt «nē»? Man ir jāpalīdz cilvēkiem. Es viņai tik ļoti esmu vajadzīga. Ak, Dievs, es tā nevēlos, lai viņa uz mani dusmotos. Turklāt, ja es viņai nepalīdzēšu, kurš gan cits to izdarīs? Viņas dzīve ir tik nožēlojama. Tomēr šī ir pēdējā reize. Pēdējā reize mūžā.» Jū­tas, kas tika pārdzīvotas, bija dusmas, žēlums, vaina, svētulīgums un tad atkal dusmas. Ievērojiet, kā viņa pazemoja Dānielu, raksturojot kā bezpalīdzīgu. Ievērojiet viņas pārspīlēti svinīgo atbildības sajūtu: «Es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kurš viņai var palīdzēt.» Tāpat pavērojiet, kādus vārdus viņa izvēlējās, lai sniegtu savu atbildi. Viņa cerēja, ka Daniela pamanīs entuziasma trūkumu un izglābs viņu, sakot - nu labi, aizmirsti.

Daniela: Tu tiešām pieskatīsi manus bērnus? Liels paldies. Tu esi pati labākā. Es pat iedomāties nevarēju, ka tu varētu to manā labā izdarīt. «Ha, ha! Dabūju, ko gribēju.»

Steisija: Nav problēmu. Priecājos palīdzēt. «Es to negribu darīt. Kāpēc ar mani vienmēr tā notiek?»

Nākamajā sarunā Roberts grib, lai viņa sieva piezvanītu viņa priekšniekam un pateiktu, ka Roberts ir slims. Roberts dzēra no iepriekšējās dienas vakara līdz pulksten 3 no rīta. Viņa alkoho­lisms rada aizvien vairāk problēmu gan mājās, gan darbā. Saru­nas laikā viņš jūtas slims, dusmīgs, vainīgs un izmisis. Sallija jūtas tieši tāpat.

Roberts: Labrīt, mīļā. Kā šodien iet manam saldumiņam? «Ak, Dievs, palīdzi man, es jūtos briesmīgi. Es nevaru iet uz darbu. Viņa ir nikna. Es nevaru skatīties priekšniekam acīs. Labāk pie­braukt viņai, piedabūt, ka viņa, piezvana manā vietā uz darbu, un tad es došos atpakaļ gultā. Jā, un tagad man labāk vajadzētu kaut ko dzeramu. Ātri.»

Sallija: Man viss ir labi. (Aprautā mocekļa balsī pēc stin­dzinoša, ciniska skatiena un ilga klusuma.) Sallija domā:

Sallija: Es tiešām nedomāju, ka es būtu tā, kurai vajadzētu zvanīt tavam priekšniekam. Viņam patīk runāt ar tevi, kad tu gatavojies nebūt darbā. Viņam vienmēr ir kādi jautājumi par lietu, uz kuriem es nevaru atbildēt. Vai tev nešķiet, ka būtu la­bāk, ja tu pats piezvanītu? Galu galā, tu pats zini, ko vēlies pa­teikt. «Man riebjas zvanīt viņa bosam. Man riebjas viņam melot. Bet, ja es teikšu «nē», viņš sadusmosies. Es mēģināšu uzvesties vēl bezpalīdzīgāk par viņu pašu.»

Šajā sarunā konsultants runā ar alkoholiķi un viņa sievu ģi­meņu terapijas grupā. Šis pāris izskatās kā nevainojama savienība. Tā nav pirmā reize, kad viņi apmeklē grupu, bet tā ir pirmā reize, kad grupas vadītājs pievērš uzmanību tieši viņiem.

Grupas vadītājs: Stīven un Džoana, esmu priecīgs, ka abi šo­vakar esat šeit. Kā jums klājas?

Stlvens: Mums iet ļoti labi. Vienkārši lieliski. Vai ne, Džoana?

Džoana: (Smaidot.) Jā. Viss ir kārtībā. (Nervozi smiekliņi.)

Grupas vadītājs: Džoana, jūs smejaties, bet man šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Ir pilnīgi pieņemami šeit par to runāt. Ir pieņemami runāt par savām jūtām, un ir pieņemami runāt par savām problēmām. Tas ir šīs grupas mērķis. Kas slēpjas zem jūsu smaida?

Džoana: (Viņas smaids izgaist, un viņa sāk raudāt.) Man kļūst nelabi no tā visa. Es vairs nespēju izturēt, ka viņš mani sit. Es vairs nespēju izturēt, ka viņš mani iebiedē. Es vairs nevaru izturēt šos melus. Es vairs nevaru izturēt solījumus, kas nekad netiek turēti. Un es vairs nevaru izturēt, ka mani visu laiku iepļaukā.

Tagad, kad esam «ieklausījušies» vairākās līdzatkarīgo sarunās, apdomāsim, kādu sarunas manieri mēs izmantojam.

Daudziem līdzatkarīgajiem ir vāji attīstītas saskarsmes spējas. Mēs rūpīgi izvēlamies vārdus, lai manipulētu, iepriecinātu, kontrolētu, pie­segtu patiesību un remdētu vainas izjūtu. No mūsu runas veida kā biezi dūmi virmo apspiestas jūtas, apspiestas domas, neiz­teikti nodomi, zems pašvērtējums un kauns. Mēs smejamies, kad gribam raudāt, mēs sakām, ka ar mums viss ir kārtībā, kad tā nav. Mēs ļaujam sevi iebiedēt. Reizēm mēs reaģējam situā­cijai neatbilstoši. Mēs attaisnojam, loģiski pamatojam, kom­pensējam, mēs vadājam citus cauri savu domu līkločiem. Mēs neesam pašpārliecināti. Mēs vajājam un draudam, tad atkāpja­mies. Dažreiz mēs melojam. Bieži vien mēs esam naidīgi. Mēs daudz atvainojamies un dodam mājienus, ko vēlamies un kas mums ir vajadzīgs.

Līdzatkarīgie ir netieši - nesaka, ko domā, un nedomā, ko saka.

Mēs tā nedarām ar nolūku. Mēs tā darām, jo esam iemācī­jušies komunicēt šādā veidā. Kādā brīdī vai nu bērnībā, vai jau pieauguši mēs ģimenē iemācījāmies, ka ir slikti runāt par problē­mām, paust jūtas un izklāstīt viedokli. Mēs esam iemācījušies, ka skaidri un gaiši pateikt, ko mēs gribam un kas mums ir vajadzīgs, nav pareizi. Teikt «nē» un pastāvēt par sevi ir bijis pilnīgi nepa­reizi. Vecāks alkoholiķis vai dzīvesbiedrs ar lielāko prieku mums mācījis šos noteikumus. Un mēs esam bijuši pārāk atsaucīgi, tos iemācoties un pieņemot.

Kā Džons Povels jautā savā lieliskajā grāmatā Kāpēc es baidos jums pateikt, kas es esmu?: «Kāpēc mēs baidāmies cilvēkiem pa­teikt, kas mēs esam? Katram no mums būtu jāatbild uz šo jautā­jumu.» Povels saka, tas ir tāpēc, ka tas, kas mēs esam, ir vienīgais, kas mums pieder, un mēs baidāmies tikt atraidīti. Daži no mums baidās, jo mēs neesam pārliecināti, kas esam un ko vēlamies teikt. Daudzus no mums ir nomākuši vai kontrolējuši viens vai vairāki ģimenē valdošie likumi, par kuriem runāju šīs nodaļas sākumā. Daži no mums bija spiesti šos likumus ievērot, lai sevi aizsar­gātu, lai izdzīvotu. Lai vai kā, esmu pārliecināta, ka lielākā daļa no mums baidās citiem stāstīt, kas esam, jo mēs paši neticam, ka esam labi tādi, kādi esam.

Daudzi no mums sev nepatīk un neuzticas. Mēs neuzticamies savām domām. Mēs neuzticamies savām sajūtām. Mēs domājam, ka mūsu viedoklis ir pretīgs. Mēs domājam, ka mums nav tie­sību teikt «nē». Mēs neesam pārliecināti, ko gribam un kas mums ir vajadzīgs. Pat ja mēs zinām, mēs jūtamies vainīgi par to, kas ir mūsu vēlmes un vajadzības, un mēs pilnīgi noteikti par tām nepastāvēsim. Mēs varam būt nokaunējušies par savām problē­mām. Daudzi no mums pat neuzticas savai spējai precīzi identi­ficēt problēmu, un mēs esam tik ļoti gatavi piekāpties, ja kāds cits apgalvo, ka problēmas nav.

Saskarsme nav mistiska. Vārdi, kurus runājam, atspoguļo to, kas mēs esam: ko mēs domājam, kā spriežam, ko jūtam, mūsu vērtības, pagodinājumu, mīlestību, naidu, bailes, alkas, cerības, ticību un apņemšanos.

Ja mēs domājam, ka esam šai dzīvei nepiemēroti, mūsu saskarsmes veids to atspoguļos: mēs par citiem spriedīsim tā, it kā mums būtu atbildes uz visiem jautājumiem. Mēs jutīsimies dusmīgi, sāpināti, nobijušies, vai­nīgi, pilni neapmierinātu vajadzību un citu cilvēku kontrolēti.

Mēs alksim kontrolēt citus, augstu vērtēsim citu iepriecināšanu par katru cenu un baidīsimies no nosodīšanas un pamešanas. Mēs cerēsim dabūt visu, bet būsim pārliecināti, ka mums ne­pienākas un nebūs nekas, ja vien mēs nepiespiedīsim lietām notikt pēc mūsu prāta. Un tā arī mēs paliksim, jūtoties atbildīgi par citu cilvēku jūtām un uzvedību. Mēs esam negatīvu jūtu un domu pārpildīti.

Kāds gan tur brīnums, ka mums ir saskarsmes problēmas.

Runāt skaidri un atklāti nav grūti. Patiesībā tas ir viegli. Un jautri. Sāciet ar apzināšanos, ka mēs esam labi tādi, kādi esam. Mūsu jūtas un domas ir atbilstošas situācijai. Mūsu viedoklis tiek ņemts vērā. Ir normāli runāt par savām problēmām, un normāli ir arī pateikt «nē».

Mēs varam pateikt «nē» - kad vien to vēlamies. Tas ir viegli. Pasakiet to tieši tagad. Desmit reizes. Redziet, cik tas bija viegli? Starp citu, arī citi cilvēki var teikt «nē». Viss kļūst daudz vien­kāršāk, ja mums visiem ir vienādas tiesības. Ikreiz, kad atbilde ir «nē», sāciet savu sakāmo ar vārdu nē tā vietā, lai teiktu: «Es tā ne­domāju» vai «Varbūt», vai lietojot kādu citu svārstīgu frāzi.

Sakiet to, ko domājat un domājiet to, ko sakāt. Ja mēs nezi­nām, ko domājam, paklusēsim un padomāsim par to. Ja mūsu at­bilde ir «Es nezinu», teiksim «Es nezinu». Mācieties būt kodolīgi. Beidziet runāt ar cilvēkiem krustu šķērsu. Izsakiet savu viedokli un, kad esat to izteicis, apstājieties.

Runājiet par problēmām. Mēs nenododam nevienu, kad atklā­jam, kas mēs esam un pie kāda veida problēmām strādājam. Slikti mēs darām tad, kad izliekamies, ka neesam tie, kas esam. Padalie­ties savā noslēpumā ar uzticamiem draugiem, kuri to neizmantos pret jums un neliks izjust kaunu. Mēs spējam izspriest, ar ko runāt, cik daudz stāstīt un kad varētu būt labākais laiks, lai runātu.

Paudiet savas jūtas - atklāti, godīgi, atbilstoši un atbildīgi. Do­diet iespēju ari citiem to darīt. Iemācies vārdus: «es jūtu». Dodiet iespēju arī citiem teikt šos vārdus un, kad viņi to saka, iemācieties uzklausīt - nevis tikt galā ar tiem.

Mēs varam teikt to, ko domājam. Iemācieties pateikt: «Tas ir tas, ko es domāju.» Mūsu viedoklis var atšķirties no citu cilvēku viedokļa. Tas nenozīmē, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Ne mums, ne citiem nav jāmaina savs viedoklis tāpēc, ka otrs domā savādāk, izņemot gadījumus, kad kāds no mums pats to vēlas.

Mēs varam teikt citiem, ko no viņiem gaidām, nepieprasot iz­maiņas, lai viņi atbilstu mūsu vajadzībām. Citi cilvēki arī var teikt, ko viņi no mums gaida, un mums nav jāmainās, lai atbilstu viņu vajadzībām - ja vien mēs paši to nevēlamies.

Mēs varam paust savas vēlmes un vajadzības. Iemācīsimies vārdus: «Tas ir tas, kas man no tevis ir vajadzīgs, un es no tevis vēlos to un to.»

Mēs varam teikt patiesību. Meli par to, ko mēs domājam, kā jūtamies un ko mēs vēlamies, nav pieklājīgi - tā ir divkosība.

Citu sacītajam nav mūs jākontrolē, un mums arī nevajadzētu mēģināt kontrolēt citus ar saviem vārdiem un īpašiem paņēmie­niem. Mūs nav jāmanipulē, jāvaino, jātur paklausībā vai jāspiež kaut ko darīt. Mēs varam atvērt savu muti un parūpēties par sevi! Iemācieties pateikt: «Es mīlu tevi, bet es mīlu arī sevi. Tas ir tas, kas man ir jādara, lai es parūpētos par sevi.»

Mēs varam, kā saka Ernijs Larsens, iemācīties ignorēt nejē­dzības. Mēs varam atteikties iesaistīties kāda slimībā, vai tas būtu alkoholisms vai kāda cita nepārvarama atkarība. Ja tam nav jēgas, tam tiešām nav jēgas. Mums nav jātērē laiks, mēģinot no tā visa izdabūt jēgu vai mēģinot citus pārliecināt, ka tajā, ko viņš vai viņa darījis vai teicis, nav jēgas. Iemācieties pateikt: «Es nevēlos to ap­spriest.»

Mēs varam būt pašpārliecināti un pastāvēt par sevi, nekļūdami dzēlīgi vai agresīvi. Iemācieties pateikt: «Tas ir tas, cik tālu es varu iet. Tā ir mana robeža. Tālāko es nepieļaušu.» Un domājiet tā, kā sakāt.

Mēs varam izrādīt līdzjūtību un bažas, nesākot glābt. Ie­mācieties pateikt: «Izklausās, ka tev ir problēma. Kas tev būtu vajadzīgs no manis?» Iemācies pateikt: «Man ir ļoti žēl, ka tev ir šī problēma.» Un ļaujiet tam būt, kā tas ir. Mums nav ar to jātiek galā.

Arī mēs varam pārrunāt savas sajūtas un problēmas, negaidot, ka citi cilvēki mūs glābs. Mēs varam nomierināties tāpēc vien, ka tiekam uzklausīti. Visticamāk, tas arī ir tas, ko vienmēr esam vē­lējušies.

Tipiska sūdzība, ko dzirdu no līdzatkarīgajiem, ir: «Neviens neuztver mani nopietni». Uztveriet paši sevi nopietni. Līdzsvaro­jiet to ar saprātīgu devu humora un neuztraucieties, ko kāds cits dara vai nedara.

Iemācieties ieklausīties, ko citi cilvēki saka un ko nesaka, balss tonī, kuru izmantojat, vārdos, ko izvēlaties, veidā, kā sevi izpaužat, un domās, kas plūst cauri jūsu prātam.

Saruna ir gan rīks, gan prieks. Mēs runājam, lai izpaustu sevi. Mēs runājam, lai tiktu uzklausīti. Saruna dod mums iespēju saprast sevi un palīdz saprast citus cilvēkus. Sa­runa dod mums iespēju nodot ziņu citiem cilvēkiem. Rei­zēm mēs runājam, lai sasniegtu tuvību un intimitāti. Varbūt mums nemaz nav jāsaka kas satriecošs - mēs vienkārši vēla­mies kontaktēties ar cilvēkiem. Mēs vēlamies tiltu pāri plai­sai. Mēs vēlamies dalīties un būt tuvi. Reizēm mēs runājam, lai gūtu prieku - lai spēlētos, jokotos, ķircinātu un izklai­dētos. Ir reizes, kad mēs runājam, lai par sevi parūpētos -lai liktu saprast, ka mēs neļausim sevi iebiedēt vai aizskart, ka mēs mīlam sevi, ka esam pieņēmuši lēmumus, kas atbilst mūsu interesēm. Un ir reizes, kad mēs vienkārši runājam.

Mums ir jāuzņemas atbildība par saskarsmi. Ļausim vār­diem atspoguļot augstu pašvērtējumu un cieņu pret citiem. Bū­sim godīgi. Būsim tieši. Būsim atklāti. Būsim maigi un mīloši, kad tas ir piemēroti. Būsim stingri, kad situācija pieprasa stin­grību. Pāri visam - būsim tie, kas mēs esam, un teiksim to, kas mums ir jāsaka. Mīlot un cienot, teiksim patiesību - ko domājam, jūtam un kā to saprotam. Un tas mūs padarīs brīvus.
AKTIVITĀTES

Izlasiet šīs grāmatas:

Anonīms A.A / Al-Anon citāts

Es bez jebkāda mulsuma sajūsminos par Divpadsmit Soļu programmu. Manī mājo patiesa cieņa pret viņiem visiem: anonīmajiem alkoholiķiem - cilvēkiem, kuri vēlas pārstāt dzert; Al-Anon - cilvēkiem, kuru dzīvi ietekmē citu dzeršana; Alatīn – pusaudžiem un bērniem, kurus ietekmē citu dzeršana un anonīmajiem narkomāniem - cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no narkotikām.

Šajā nodaļā pievērsīšu uzmanību programmai, kas paredzēta cilvēkiem, kuru dzīvi ietekmē kāda cita nepārvaramie traucē­jumi, jo šī ir grāmata par līdzatkarību. Es atsaukšos uz kon­krētu Al-Anon programmu, jo tā ir programma, kurā darbojos.

(Vēlāk paskaidrošu, ko nozīmē darboties programmā). Vēlos no­rādīt, ka, liekot lietā radošo garu, informācija, kuru jums izklās­tīšu, var tikt piemērota jebkurai Divpadsmit Soļu programmai.
Divpadsmit Soļi

Divpadsmit soļi ir Divpadsmit Soļu programmas sirds. Soļi to pamata izpausmēs ietilpst daudzās programmās. Tomēr visas programmas saviem soļiem par pamatu ir izvēlējušās tos, kas ir anonīmajiem alkoholiķiem.

Ja šīs solis izklausās kā padošanās, tad tas ir tāpēc, ka tā arī ir padošanās. Tas ir brīdis, kad mēs padodamies patiesībai. Alko­hola priekšā esam bezspēcīgi. Mēs esam bezspēcīgi, saskaroties ar tādu slimību kā alkoholisms. Mēs esam bezspēcīgi cita cilvēka dzeršanas priekšā un arī pret to, ko alkoholisms nodara viņa vai viņas dzīvei. Mēs esam bezspēcīgi attiecībā uz citiem cilvēkiem - ko viņi dara, saka, domā, jūt vai nedara, nesaka, nedomā vai ne­jūt. Mēs esam mēģinājuši paveikt neiespējamo. Šajā brīdī mēs to saprotam un pieņemam racionālu lēmumu pārstāt darīt to, ko mēs nekad nevarēsim izdarīt, un nav nozīmes, cik ļoti mēs centīsimies. Šajā brīdi mēs pavēršam acis uz sevi - uz to, kādā veidā esam ietekmēti, mūsu rakstura iezīmēm, mūsu sāpēm. Tas izklausās bezcerīgi un pesimistiski, bet tā tas nav. Tā ir esošā pie­ņemšana. Mēs nevaram mainīt lietas, mēs nevaram tās kontrolēt, un mēģinājumi to darīt padarīs mūs trakus. Šis solis ir pienācīga pazemība. Tāpat tas ir tilts uz Otro soli. Atzīstot savu bezspēcību tā priekšā, kur mēs esam bezspēcīgi, mēs saņemam varu pār to, kas mums pienākas, - mūsu pašu varēšanu mainīt sevi un dzīvot savu dzīvi. Kad pārstājam darīt neiespējamo, mums tiek dota ie­spēja paveikt iespējamo.