Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

1. Pārlasiet savas piezīmes. Kādas emocijas spraucas ārā no jūsu rakstītā?

2. 
   Uzspēlēsim spēli «Kas būtu, ja». Kas būtu, ja tieši šobrīd jūs va­rētu just visu, ko vien vēlaties, un tas, ka jūs tā jūtaties, nepadarītu jūs par sliktu cilvēku. Kas būtu tas, ko jūs justu? Uzrakstiet par to.
   
3. 
   Atrodiet kādu, ar kuru jūtaties droši, kurš ir labs klausītājs, kurš pieņems jūs un nemēģinās jūs glābt, un sāciet godīgi un atklāti pārrunāt ar šo cilvēku savas jūtas. Klausieties šī cilvēka izjūtās, ne­spriežot un neizrādot rūpju pilnus žestus. Tas ir patīkami, vai ne? Ja jūs nezināt nevienu, ar kuru kopā justos droši, pievienojieties kādai atbalsta grupai.
   

Anonīms citāts

Pēc tam kad es uzsāku savu atveseļošanos no līdzatkarības, es domāju, vai kādreiz vēl spēšu nebūt dusmīga.

Žanete Voitica šajā citātā no grāmatas Laulība uz klintīm ap­raksta mani: «Tu kļūsti stīvs un aizdomīgs. Niknums izmanto tevi bez gandarījumu sniedzoša iznākuma. Ikkatrs, kurš ienāk tavā mājā, var sajust niknuma vibrāciju. No tā visa nav kur dēties. Kurš gan būtu domājis, ka tu pārvērtīsies par tādu paštaisnu raganu?»
Dusmas kā jūtas ir daļa no gandrīz ikviena cilvēka dzīves. Bērni jūtas dusmīgi, pusaudži jūtas dusmīgi, pieaugušie jūtas dus­mīgi. Dažreiz dusmām ir maza nozīme mūsu dzīvē un tās nerada vērā ņemamas problēmas. Mēs nolaižam tvaiku un esam tikuši ar to galā. Mēs turpinām dzīvot, un problēma ir atrisināta.
Tomēr tā tas parasti nenotiek gadījumā ar līdzatkarīgajiem, īpaši tad, ja esam saistīti ar alkoholiķiem, atkarīgajiem vai ar kādu citu, kuram ir nopietnas, ilgstošas problēmas. Dusmas var kļūt par lielu mūsu dzīves daļu. Tās var kļūt par mūsu dzīvi. Alkoholiķis ir nikns, mēs esam nikni, bērni ir nikni, un pat suns ir nikns. Visi ir nikni visu laiku. Šķiet, ka neviens nekad nav spējīgs nolaist tvaiku. Pat tad, kad mēs nekliedzam, pat tad, kad mēģinām izlikties, ka neesam dusmīgi, mēs esam nikni. Mēs veltām skatienus un iz­darām mazas kustības, kas mūs nodod. Naidīgums uzglūn, slēp­damies tepat tuvumā, gaidot brīdi, kad varēs tikt laukā. Reizēm dusmas eksplodē kā bumba, bet neviens nekad ar to nav mēģinājis tikt galā. Alkoholiķis saka: «Kā gan tu uzdrīksties kļūt nikna uz mani? Es esmu karalis. Es esmu dusmīgs uz tevi, un nekad ne ci­tādi.» Līdzatkarīgais saka: «Pēc visa tā, ko esmu tavā labā darījis, varu uz tevi dusmoties, kad vien vēlos.» Tomēr klusībā līdzatkarī­gais pārdomā: «Varbūt viņam vai viņai ir taisnība...» Kā gan mēs uzdrīkstamies dusmoties uz alkoholiķi? Kaut kas, visticamāk, ar mums nav kārtībā, ja mēs tā jūtamies. Mēs tiekam galā ar kārtējo pašapziņas vilni, uzpilinot tam nedaudz vainas izjūtas. Turklāt dusmas ir palikušas tepat līdzās. Problēma nav atrisināta, dusmas nav pagājušas. Tās pūžņo un mutuļo.
Pat tad, kad mums tiek dāvāts atskurbums vai atveseļošanās no kādas līdz šim esošas problēmas, dusmas var un visbiežāk mēdz uzkavēties. Visbiežāk tās sasniedz savu virsotni brīdī, kad alko­holiķis sāk saņemt palīdzība. Neviens, ieskaitot alkoholiķi, nespēj ilgāk izturēt šo neprātu. Dažreiz kļūst sliktāk. Līdzatkarīgie pirmo reizi mūžā var saprast, ka tā nav otra cilvēka vaina. Līdzatkarīgais var sākt izjust jaunas dusmas par to, ka tik ilgi ir ticējis, ka tas viss ir viņa vaina! Pirmo reizi līdzatkarīgais var sajusties droši, lai justu un paustu savas dusmas. Viss visapkārt beidzot ir kaut nedaudz nomierinājies, lai līdzatkarīgais spētu aptvert, cik dusmīgs viņš vai viņa ir bijis un ir vēl joprojām. Tas var radīt vēl vairāk konfliktu.

Alkoholiķis bija cerējis un vēlējies sākt visu no jauna - bez netīrās pagātnes - tagad, kad viņš vai viņa ir sākuši jaunu dzīvi.

Tad nu alkoholiķis saka: «Kā gan tu uzdrīksties dusmoties ta­gad? Mēs vairs nedusmojamies.»

Un līdzatkarīgais viņam atbild: «Tas ir tas, kā tu domā. Es tikai tagad esmu to sācis.»

Pēc tam līdzatkarīgais var savam zemajam pašvērtējumam un vainai pievienot kādu citu klusu un mokošu domu: «Alkoholiķim ir taisnība. Kā gan es uzdrīkstos dusmoties tieši tagad? Man ir jābūt sajūsmā. Man ir jābūt pateicīgam. Ar mani kaut kas nav kārtībā.

Dusmas var būt pavisam ikdienišķas emocijas, tomēr ar tām nav viegli tikt galā. Lielākā daļa no mums nav mācīti, kā tikt galā ar dusmām, jo cilvēki rādot, kā viņi tiek galā ar dusmām, nemāca mūs. Lielākā daļa cilvēku pauž mums nepiemērotus veidus, jo ari viņi paši nav par tiem pārliecināti.

Cilvēki dod mums labu padomu. «Esi dusmīgs, bet negrēko. Neļauj saulei norietēt tavās dusmās.» «Nemeklē atriebību.» Daudzi no mums nespēj ievērot šos norādījumus. Daži no mums domā, ka tie visi nozīmē: «Neesi dusmīgs.» Daudzi no mums pat nav pārliecināti, kas tad ir tas, ko mēs domājam ar dusmām. Daži no mums tic meliem par dusmām.

Bieži līdzatkarīgie un citi cilvēki tic turpmāk uzskaitītajiem mītiem par dusmām.

• 
  Nav pareizi just dusmas.
  
• 
  Dusmas ir laika un enerģijas lieka tērēšana.
  
• 
  Labi, jauki cilvēki nejūt dusmas.
  
• 
  Mums nav jājūt dusmas, kad mēs tās jūtam.
  
• 
  Kad dusmosimies, mēs zaudēsim kontroli un sajuksim prātā.
  
• 
  Cilvēki mūs pametīs, ja mēs uz viņiem dusmosimies.
  
• 
  Citi cilvēki nekad nedrīkstētu dusmoties uz mums.
  
• 
  Ja citi uz mums ir dusmīgi, mēs noteikti esam izdarījuši kaut ko sliktu.
  
• 
  Ja citi cilvēki ir dusmīgi uz mums, mēs esam likuši viņiem tā justies un esam atbildīgi par viņu jūtu sakārtošanu.
  
• 
  Ja mēs esam dusmīgi, kāds cits mums ir licis tā justies, un tas cilvēks ir atbildīgs par mūsu jūtu sakārtošanu.
  
• 
  Ja mēs jūtamies uz kādu sadusmojušies, attiecības ir beigušās un šim cilvēkam ir jāiet prom.
  
• 
  Ja mēs uz kādu esam sadusmojušies, mums šis cilvēks jāsoda par to, ka viņš mūs ir sadusmojis.
  
• 
  Ja mēs uz kādu esam sadusmojušies, šim cilvēkam ir jāmaina tas, ko viņš dara, tā, lai mēs vairs uz viņu nedusmotos.
  
• 
  Ja mēs jūtamies dusmīgi, mums kaut kas ir jāsit vai kaut kas ir jāsalauž.
  
• 
  Ja jūtamies dusmīgi, mums ir jākliedz un jābļauj.
  
• 
  Ja mēs uz kādu esam dusmīgi, tas nozīmē, ka mēs šo cilvēku vairs nemīlam.
  
• 
  Ja kāds uz mums ir dusmīgs, tas nozīmē, kas šis cilvēks mūs vairs nemīl.
  
• 
  Dusmas ir grēcīgas emocijas.
  
• 
  Ir pieņemami justies dusmīgam vienīgi tad, ja mēs spējam at­taisnot savas izjūtas.
  

Kā līdzatkarīgie mēs varam justies savu un citu cilvēku dusmu izbiedēti. Iespējams, mēs ticam vienam vai vairākiem mītiem par dusmām. Vai arī var gadīties, ka mēs esam dusmu izbiedēti kādu citu iemeslu dēļ. Kāds mūs var būt sitis vai aizvai­nojis, kad viņš vai viņa ir bijuši dusmīgi. Reizēm biedējoša var būt tā pirmatnējā enerģija, kas pavada dusmas, jo īpaši dzērušu cilvēku dusmas.

Mēs reaģējam uz dusmām, gan savām, gan citu cilvēku. Dus­mas ir provokatīvas emocijas. Tās var būt lipīgas. Un daudziem no mums var būt tik daudz dusmu, uz kurām reaģēt. Mūsos ir tik daudz dusmu, kas pavada bēdas. Mums ir dusmas, kas nāk no pārguruma fāzes, kad glābjam vai aprūpējam. Daudzi no mums ir iestrēguši kādā no trijstūra stūriem. Mūsos ir neprā­tīgas dusmas, kas var nebūt attaisnojamas un radušās no reaģē­jošām un postošām domām: jābūtības, šausmas, nekad vairs un vienmēr. Mēs esam attaisnojuši savas dusmas - visas nevaldā­mās emocijas, kuras izjustu ikviens, ja kāds ar viņiem būtu tā izrīkojies. Mums ir dusmas, kas paslēpj sāpes un bailes. Skumjas un biedējošas izjūtas pārvēršas dusmās, un daudzos no mums ir tik daudz sāpju un baiļu. Mūsos ir dusmas, kas nāk no mūsu vainas izjūtas. Vaina - gan pamatota, gan nepamatota - pavi­sam viegli pārvēršas dusmās. Līdzatkarīgajos arī vainas sajūtu ir daudz. Un ticiet vai nē - alkoholiķos arī. Viņi vienkārši ir daudz prasmīgāki, lai pārvērstu tās dusmās.

Un mūsos ir arī reaģējošās dusmas. Mēs kļūstam dusmīgi, jo cits cilvēks jūtas dusmīgs. Tad viņš kļūst dusmīgāks, un mēs arī kļuvām dusmīgāki, jo viņš vairāk sadusmojās. Pavisam drīz visi ir dusmīgi, un neviens vairs īsti nav drošs, par ko. Bet mēs visi esam vai traki no dusmām - un jūtamies vainīgi par to.

Reizēm mēs dodam priekšroku palikt dusmīgiem. Tas palīdz mums justies mazāk ievainojamiem un spēcīgākiem. Dusmas ir kā aizsargājošs vairogs. Ja esam dusmīgi, mēs nejutīsimies sāpināti vai nobijušies, ja ne vairāk, tad vismaz ne tik pamanāmi.

Pats skumjākais ir tas, ka daudziem no mums nav kur dēties no dusmām. Mēs norijām tās, iekožam mēlē, sasprindzinām ple­cus, iestumjam tās mūsu vēderā, ļaujam tām tarkšķēt mūsu galvā, bēgam no tām, ārstējam tās vai iedodam tām cepumiņu. Mēs vai­nojam sevi, pārvēršam dusmas depresijā, iegāžamies gultā, ceram, ka nomirsim, un kļūstam vai slimi no tā visa. Beigu beigās mēs lūdzam Dievu, lai viņš mums piedod, ka esam tik šausmīgi cilvēki, ka no paša sākuma esam jutuši tādas dusmas.

Daudzi no mums ir sastapušies ar reālu dilemmu attiecībā uz savām dusmām, īpaši ja ir dzīvojuši tādā ģimenes sistēmā, kas tei­kusi: «Nejūti, jo īpaši nejūti dusmas.» Alkoholiķi pilnīgi noteikti nevēlas dzirdēt to, cik ārprātīgi nikni esam. Viņš vai viņa, iespē­jams, domā, ka mūsu dusmas jebkurā gadījumā ir nepamatotas, un viņu, visticamāk, apgrūtina tas, ka mēs ar viņu to vēlamies pār­runāt. Mūsu dusmas var nospiest alkoholiķa vainas pogas. Alko­holiķis var pat mūs pārspēt ar savām dusmām, lai tikai liktu mums justies vainīgiem un apspiestiem.

Bieži vien mēs nespējam vai nevēlamies pastāstīt saviem vecā­kiem, kā jūtamies. Viņi var uz mums niknoties, ka mēs draudzēja­mies ar kādu, kuram ir problēmas ar alkoholu vai narkotikām. Vai arī mūsu vecāki var saskatīt tikai labās alkoholiķa vai narkomāna iezīmes un nodomāt, ka esam nesaprātīgi un nepateicīgi. Mūsu draugi var kļūt vai slimi, klausoties mūsu žēlabās.

Daži no mums jūtas tik nokaunējušies, ka ir pārliecināti - nespētu pastāstīt pat mācītājam vai priesterim, cik nikni ir. Ga­rīdzniecība mūs vienkārši nosauktu par grēciniekiem, un tas nu galīgi nav tas, ko mums vajadzētu dzirdēt. To visu mēs jau paši sev ļoti ilgi esam stāstījuši. Daudzi no mums neiedomāsies par vērša­nos pie sava Augstākā Spēka un savu dusmu izpaušanas.

Kas tad ir tas, kas darāms ar šo mūsos iebūvēto tvaiku? Tieši tas pats, ko darām ar visu pārējo, kas notiek ar mums: mēs to ap­spiežam un jūtamies par to vainīgi. Apspiežot dusmas līdzīgi kā citas emocijas, rodas problēmas. Reizēm mūsu dusmas var no­plūst pilnīgi nepiemērotā veidā. Mēs kliedzam uz kādu, uz kuru pat nebijām domājuši kliegt. Mēs saviebjam seju, sakniebjam lū­pas un palīdzam cilvēkiem justies tā, ka viņi pilnīgi noteikti ne­vēlētos būt mums līdzās. Mēs plēšam traukus, pat par spīti tam, ka nevaram atļauties zaudēt materiālas vērtības, jo tāpat jau esam zaudējuši pārāk daudz.

Citās reizēs mūsu dusmas var parādīt savu seju pavisam citā veidā. Mēs varam uzzināt, ka nevēlamies, nespējam vai noraidām iespēju baudīt seksu. Mēs varam uzzināt, ka nespējam priecāties ne par ko. Tā mēs papildinām tāpat jau lielo pašneieredzēšanas slogu ar neizpratni par to, kas ar mums nav kārtībā, un turpinām soļot pa savu naidīgo taku. Kad cilvēki jautā, kas mums kait, mēs caur sakostiem zobiem sakām: «Nekas. Viss kārtībā, paldies.» Mēs pat varam sākt darīt mazas zemiskas lietiņas vai lielas zemiskas lietas, kļūstot tādi paši kā tie, uz kuriem dusmojamies.

Ja dusmas apspiestas ilgu laiku, galu galā tās paveiks ko stipri vairāk nekā izgāzīsies uz āru. Nepatīkamas izjūtas ir kā nezāles. Tās nepazūd, ja mēs tās ignorējam. Tās mežonīgi aug un pārņem varu. Mūsu dusmu jūtas vienā dienā rēkdamas nāks ārā. Mēs sa­kām to, ko neesam tā domājuši. Vai arī, kā notiek visbiežāk, mēs pasakām to, ko patiesībā esam domājuši. Mēs zaudējam kontroli un dodam vaļu cīņas, spļāvienu, kliegšanas, matu plēšanas, šķīvju dauzīšanas niknumam. Vai arī mēs varam izdarīt ko tādu, kas sāpina mūs pašus. Vai arī dusmas var nocietināties sarūgtinājumā, naidā, nicinājumā, riebumā vai aizvainojumā.

Un mēs vēl joprojām brīnāmies: «Kas gan man kaiš?»

Mēs varam to atkārtot, cik vien bieži mums tas ir nepiecie­šams: «Mums nekas nekaiš.» Ir tieši tā, kā lasāms grāmatas nosau­kumā Protams, tu esi dusmīgs? Protams, ka mēs esam tik dusmīgi. Mēs esam tik uzvilkti, jo jebkurš cits pat pie vislabākajiem nodo­miem būtu tik uzvilkts. Lūk, brīnišķīgs citāts no grāmatas Laulība uz klintīm:

«Tu nevari dzīvot kopā ar alkoholiķi un netikt dziļi jo dziļi ie­tekmēts. Jebkura cilvēciska būtne, kas tiek apšaudīta ar to, ar ko tu šobrīd tiec šaudīts, spētu domāt vienīgi par izdzīvošanu. Tu esi pelnījis ordeni par to vien, ka esi te, lai visu to mums pastāstītu.»

Dusmas ir viena no dziļākajām alkoholisma ietekmēm. Tas ir arī viens no efektiem, kas iet līdzās citām nepārvaramām atkarī­bām vai problēmām, ar kurām līdzatkarīgie dzīvo kopā.

Pat ja mēs nepārdzīvojam nopietnas problēmas vai nedzīvo­jam kopā ar nopietni slimiem cilvēkiem, ir pieņemami būt dusmī­giem, kad mēs tā jūtamies. Dusmas ir vienas no dziļākajām izjū­tām, kādas dzīve spēj mums radīt. Tās ir viena no mūsu emocijām. Mēs tās jutīsim, kad tās būs mūsu ceļā - pretējā gadījumā mēs tās apspiedīsim. «Es neuzticos cilvēkiem, kuri nekad nekļūst nikni. Cilvēki vai nu kļūst nikni, vai nomierinās,» saka mans draugs Šarons Džordžs, profesionālis garīgās aprūpes sfērā.

Mums ir visas tiesības justies dusmīgiem. Mums ir visas tiesī­bas justies tik dusmīgiem, cik mēs jūtamies. Tādas pašas tiesības ir arī citiem cilvēkiem. Tomēr mums ir arī pienākums - primāri pašiem pret sevi - pienācīgi tikt ar šīm dusmām galā.

Mēs esam atgriezušies pie sākotnējā padoma: tieciet galā ar savām jūtām. Kā gan lai tiekam galā ar tik spēcīgām emocijām kā dusmas? Kā gan lai pārstājam justies tik dusmīgi? Kad tas notiks? Kur tās dusmas paliks? Ar ko mēs varam sarunāties? Kurš gan vēlēsies mūs uzklausīt? Iespējams, mēs nevēlamies pat paši sevī klausīties. Galu galā cilvēki, uz kuriem mēs esam dusmīgi, ir slimi. Vai tad mums nebūtu jāizjūt līdzjūtība un visu veidu citas labās jūtas? Vai tiešām ir pieņemami just tādu nik­numu pret slimu cilvēku?

Te būs daži ieteikumi, kā tikt galā ar dusmām.

• 
  Apdomājiet ikvienu no mītiem par dusmām, kas tika aprakstīts. Dodiet sev atļauju justies dusmīgiem, kad jums ir tāda vajadzība. Dodiet arī citiem cilvēkiem atļauju justies dusmīgiem.
  
• 
  Jūtiet savas emocijas. Pat ja tās ir dusmas, tā ir tikai emocionāla enerģija. Tā nav pareiza vai nepareiza, tā neprasa nekādu no­vērtējumu. Dusmām nav jābūt attaisnotām vai izskaidrotām. Ja enerģija ir, jūtiet to. Jūtiet arī visas citas emocijas, kas ir zem tā visa - sāpes vai bailes.
  
• 
  Apzinieties domas, kas nāk līdzi šīm jūtām. Labāk pasakiet šīs domas skaļi.
  
• 
  Apsveriet domu gājienu, kas pavada šīs jūtas. Turiet tās gaismā. Apskatiet, vai tajā nav kādi defekti. Mēģiniet saskatīt modeli un situācijas, kas atkārtojas. Tā mēs daudz iemācīsimies par sevi un vidi sev apkārt. Bieži vien alkoholiķi, kuri atveseļojas, attīsta postošu domu modeli, sliktās domas, kas var norādīt uz vēlmi atsākt dzeršanu.
  
• 
  Pieņemiet atbildīgus lēmumus par to, kas jādara, ja vispār kaut kas ir darāms. Mēģiniet iedomāties, ko mūsu dusmas mums mēģina pastāstīt. Vai dusmas mums uzrāda problēmas sevī un vidē ap mums, kurām vajadzētu pievērst uzmanību? Reizēm tajā laikā, kad mēs lūdzam Dievam palīdzību apturēt mūsu dusmas, Viņš mums mēģina kaut ko pastāstīt. Vai mums ir jāmainās? Vai mums kaut kas ir vajadzīgs no kāda cita? Liela daļa dusmu nāk no neapmierinātām vajadzībām. Viens no ātriem veidiem, kā kliedēt dusmas, ir pārtraukt kliegt uz cilvēku, uz kuru esam dusmīgi, aptvert, kas ir tas, ko mēs no šī cilvēka vēlamies, un pajautāt viņam vai viņai to, ko vēlamies. Ja viņš vai viņa nevēlas vai nespēj mums to dot, mums jāizdomā, ko darīt tālāk, lai parū­pētos par sevi.
  
• 
  Neļausim dusmām kontrolēt mūs. Ja atklājam, ka esam dusmu varā, mēs varam sevi apturēt. Mums nav jāturpina kliegt. Ne­pārprotiet - reizēm kliegšana palīdz. Tomēr reizēm tā nepalīdz. Tā vietā, lai ļautu dusmām pieņemt lēmumu, labāk to izdarīt pašiem. Mums nav jāzaudē kontrole pār mūsu rīcību. Tā ir tikai enerģija, nevis maģisks lāsts pār mums. Emocionāli atdalieties. Aizejiet uz citu istabu. Aizejiet uz citu māju. Nomierinieties. Tad izdomājiet, kas jums ir jāizdara. Mums nav jāļauj, lai citu cilvēku dusmas kontrolētu mūs. Esmu bieži dzirdējusi līdzatkarīgos sakām: «Es nedarīšu to vai šo tāpēc, ka viņš (vai viņa) dusmosies.» Nepakļaujiet briesmām savu drošību, bet centieties atbrīvoties no dusmu varas - gan savas, gan citu cilvēku. Mums nav jāreaģē uz dusmām. Tā ir tikai emocionālā enerģija. Rei­zēm pat nav jāreaģē, kļūstot dusmīgiem, ja mēs to nevēlamies. Pamēģiniet to kādreiz.
  
• 
  Atklāti un godīgi pārrunājiet savas dusmas, kad tas ir piemēroti. Bet nerunājiet ar dzērāju, kad viņš ir piedzēries. Mēs varam pieņemt saprātīgus lēmumus, kā atklāti un atbilstoši izpaust sa­vas dusmas. Tomēr pievērsiet uzmanību tam, kā jūs izturaties pret cilvēkiem. Dusmas bieži vien rada dusmas. Tā vietā, lai izgāztu savu niknumu uz konkrēto cilvēku, mēs varam just sa­vas jūtas, apzināties savas domas, saprast, ko mēs no Šī cilvēka vēlamies, doties pie viņa atpakaļ un paust savu vajadzību, nevis vienkārši bļaut.
  

• 
  Uzņemieties atbildību par savām dusmām. Mēs varam teikt: «Es jūtos dusmīgs, kad tu tā dari, jo...», - nevis «Tu padari mani traku.» Lai vai kā, man patīk dot cilvēkiem pašiem savu telpu komunikācijā. Mums nav vienmēr jārunā tādiem vārdiem, it kā mēs tikko būtu iznākuši no terapeitiskas grupas. Esiet jūs paši. Vienkārši atcerieties, ka mēs esam atbildīgi par savām dusmām - pat ja tā ir atbilstoša reakcija uz kāda cita nepieņe­mamu uzvedību.
  

• 
  Runājiet ar cilvēkiem, kuriem uzticaties. Runāšana par dus­mām un tikšana uzklausītam un pieņemtam tiešām palīdz attīrīt gaisu. Tas ļauj pieņemt pašiem sevi. Atcerieties, mēs nevaram turpināt virzīties uz priekšu tikmēr, kamēr neesam pieņēmuši, kur šobrīd atrodamies. Un ir cilvēki, kuriem rūp. Iespējams, mums ir jāpamet sava māja, lai viņus atrastu, vai arī jādodas uz Al-Anon sanāksmēm, bet viņi ir tur ārā. Ja mums ir dusmas, kas ir nostiprinājušās aizvainojumā, mēs varam ap­runāties ar garīdznieku vai iziet cauri Ceturtajam un Piekta­jam Solim. Aizvainojums var mūs sāpināt daudzreiz vairāk kā palīdzēt.
  

• 
  Izdedziniet dusmu enerģiju. Iztīriet virtuvi. Uzspēlējiet bumbu. Vingrinieties. Ejiet dejot. Notīriet sniegu. Rociet dārzu. Ja nepie­ciešams, būvējiet kaut ko. Dusmas rada ārkārtīgi lielu spriedzi, un fiziskas nodarbes palīdz atbrīvot šo enerģiju.
  
• 
  Nevainojiet sevi vai citus par dusmošanos. Neļaujiet citiem cilvē­kiem sist vai citādi jūs apvainot brīžos, kad viņi jūtas dusmīgi. Nesāpināsim citus cilvēkus, kad esam dusmīgi Meklēsim profesionālu palīdzību, ja esam ļaunprātīgi izmantoti.
  
• 
  Rakstiet vēstules, kuras neplānojat nosūtīt. Ja jūtamies vainīgi par dusmām, tas tiešām palīdz. Sāciet vēstuli ar jautājumu: «Ja es varētu dusmoties par jebko, neviens nekad to neuzzinātu, un nebūtu nepareizi tā justies; tas, par ko es justos dusmīgs, būtu...» Kad dusmas ir uz papīra, mēs varam tikt galā ar vainas izjūtu un saprast, kā izdarīt. Arī tad, ja ciešam no depresijas, šis vingrinā­jums var palīdzēt.
  
• 
  Tieciet galā ar vainas izjūtu. Atbrīvojieties no nepelnītas vainas sajūtas. Atbrīvojieties no visas vainas sajūtas. Vainas sajūta ne­palīdz. Dievs piedos mums visu, ko esam darījuši. Turklāt esmu gatava saderēt, ka Viņš nedomā, ka esam nodarījuši tik daudz, cik mēs paši domājam.
  

Mums ir jābūt saudzīgiem pret sevi, ja esam apspieduši daudz dusmu. Visam vajadzīgs savs laiks. Iespējams, tieši šobrīd mums ir nepieciešams būt tik dusmīgiem. Tad, kad mums vairs nebūs šādas nepieciešamības, mēs pārstāsim būt dusmīgi, ja vēlēsimies. Ja mums šķiet, ka esam iestrēguši dusmās, lūgsim palīdzību pro­fesionāļiem.

Daži cilvēki uzskata, ka mums nekad nevajadzētu kļūt dus­mīgiem. Ja kontrolējam savu domāšanu un esam pienācīgi emo­cionāli atdalījušies, mēs nereaģēsim ar dusmām vai nevirpuļosim dusmās. Iespējams, tā ir taisnība. Tomēr es dodu priekšroku at­slābt un vērot, kas notiks, nevis sevi stingri uzraudzīt. Un, lī­dzīgi kā mani draugi, es skatos ar aizdomām uz cilvēkiem, kuri smaida un apgalvo, ka nekad nedusmojoties. Nepārprotiet mani - es nesaku, ka mums jāturas pie dusmām un aizvainojuma. Es neuzskatu, ka dusmām ir jābūt mūsu uzmanības centrā, vai ka jāmeklē iemesli sadusmoties, lai sevi pārbaudītu. «Nav labi būt dusmīgam visu laiku,» saka konsultante Estere Olsone. Nav vese­līgi rīkoties naidīgi. Dzīvē bez dusmām ir vēl daudz citu emociju. Tomēr ir normāli dusmoties tad, kad mums tas ir vajadzīgs.