Ana səhifə

Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU


Yüklə 1.01 Mb.
səhifə7/16
tarix26.06.2016
ölçüsü1.01 Mb.
1   2   3   4   5   6   7   8   9   10   ...   16

Beidziet meklēt laimi citos. Mūsu laimes un labsajūtas avots nav citos. Tas ir mūsos. Iemācieties koncentrēties uz sevi pašu.

Beidziet koncentrēties uz citiem cilvēkiem. Pievērsieties sev. Pārtrauciet meklēt tik daudz atzīšanas un apstiprinājuma no citiem. Mums nav nepieciešams atzinīgs novērtējums ne no viena. Mums ir nepieciešams tikai mūsu pašu atzinīgais novēr­tējums. Mūsos ir tieši tāds pats laimes un izvēles izdarīšanas avots, kāds tas ir citos. Atrodiet un attīstiet savu paša iekšējo miera, labsajūtas un pašapziņas devēju. Attiecības palīdz, bet tās nevar būt pirmsākums. Attīstiet savas emocionālās drošības būtību sevī.

4. Mēs varam iemācīties būt atkarīgi paši no sevis. Iespējams, citi cilvēki mums blakus nav mūsu dēļ, bet mēs paši varam sākt būt sevis dēļ.

Pārstājiet atteikties no sevis, savām vajadzībām, vēlmēm, jū­tām, dzīves, no visa, kas mūs veido. Apņemieties vienmēr būt paši sevis dēļ. Mēs varam sev uzticēties. Mēs spējam vadīt un tikt galā ar notikumiem, problēmām un izjūtām, ko dzīve mums piespēlē. Mēs varam uzticēties savām jūtām un spriedumiem. Mēs varam atrisināt paši savas problēmas. Mēs varam ari iemācīties sadzīvot ar savām problēmām. Mums ir jāuzticas cilvēkam, no kura mēs mācāmies būt atkarīgi, - sev.



5. Mēs varam būt atkarīgi arī no Dieva. Viņš ir tev un Viņam rūp. Mūsu iekšējās pārliecības var nodrošināt mūs ar ļoti spēcīgu emocionālās drošības izjūtu,

Ļaujiet man paskaidrot šo domu. Kādu vakaru, kad dzīvoju visai mazapdzīvotā rajonā, man nācās doties lejup pa aleju aiz mā­jas, lai tiktu līdz savai mašīnai. Es lūdzu vīram, lai viņš no otrā stāva loga skatās, lai pārliecinātos, ka ar mani nekas nav noticis. Viņš piekrita. Es pārgāju pāri pagalmam, prom no savas mājas drošības tumsā, un man kļuva bail. Es atskatījos un ieraudzīju logā savu vīru. Viņš uz mani skatījās, viņš tur bija. Manas bailes pagaisa, un es jutos labi un droši. Es sapratu, ka ticu Dievam un ka spēju just to pašu mieru un drošību, zinot, ka Viņš visu laiku noraugās uz manu dzīvi. Es mēģinu gādāt par šo drošību.

Dažs labs līdzatkarīgais sāk domāt, ka Dievs ir mūs pametis. Mēs esam pārcietuši tik daudz sāpju. Tik daudz vajadzību nav ap­mierinātas, un reizēm tas turpinājies tik ilgu laiku, ka varam kliegt: «Kur ir palicis Dievs? Vai Viņš ir aizgājis? Kāpēc Viņš lāva tam no­tikt? Kāpēc Viņš nepalīdzēja? Kāpēc Viņš mani ir pametis?»

Dievs nav mūs pametis. Mēs esam pametuši paši sevi. Viņš ir te, un Viņam rūp. Tomēr Viņš sagaida, ka arī mēs paši līdzdarbo­simies rūpēs par sevi.



6. Cīnieties par neatkarību. Pārskatiet veidus, kuros esat emocionāli un finansisti atkarīgi no citiem cilvēkiem.

Sāciet rūpēties par sevi neatkarīgi no tā, vai esat attiecībās, ku­ras gatavojaties turpināt, vai tādās, no kurām mēģināt atbrīvoties. Kolete Doulinga grāmatā Pelnrušķītes komplekss iesaka to darīt ar attieksmi, kas var tikt raksturota kā «drošsirdīgā ievainojamība.» Tas nozīmē: jūs jūtaties nobijušies, tomēr turpināt to darīt.

Mēs varam just to, ko jūtam, runāt par savām bailēm, pieņemt sevi un savu pašreizējo stāvokli un tad uzsākt ceļojumu pretim neatkarībai. Mēs to varam paveikt. Mums nav visu laiku jājūtas stipriem, lai būtu neatkarīgi un spējīgi par sevi parūpēties. Mēs varam un, visticamāk, arī izjutīsim bailes, vājumu un bezcerību. Tas ir dabiski un pat veselīgi. Patiesais spēks nāk no savu sajūtu izjušanas, nevis to ignorēšanas. Patiesais spēks nāk nevis no tā, ka mēs izliekamies stipri visu laiku, bet no tā, ka apzināmies savu vā­jumu un ievainojamību brīžos, kad mēs tā jūtamies.

Daudziem no mums ir tumšas naktis. Daudzi no mums zina, kas ir nedrošība, vientulība, pēkšņa vajadzība un vēlme, kas lū­dzas, lai to piepilda, tomēr aizslīd prom šķietami nepamanīta. Dažreiz ceļš ir neskaidrs un nenoteikts, un mums zūd jebkāda cerība. Viss, ko esam spējīgi just, ir bailes. Viss, ko varam redzēt, ir tumsa. Vienu vakaru braucu šādā laikā. Man nepatīk braukt, un jo īpaši man nepatīk braukt tumsā. Pie stūres es sēdēju stīva un izbie­dēta. Es teju, teju spēju kaut ko redzēt. Mašīnas gaismas spēja iz­gaismot tikai pāris metru uz priekšu. Biju kļuvusi pilnīgi neredzīga. Kritu panikā. Varēja notikt jebkas! Tad man prātā ienāca kāda doma. Ceļš bija izgaismots tikai pāris pēdu uz priekšu, tomēr katru reizi, kad es pieveicu šīs dažas pēdas, tiek izgaismotas nākamās. Un tam nav īpaši lielas nozīmes, ka es nespēju redzēt tālu sev priekšā. Ja es atslābinos, es spēju redzēt tieši tik daudz, cik konkrētajā brīdī man nepieciešams. Situācija nebija ideāla, tomēr es spēju tikt ar to galā, paliekot mierīga un izmantojot to, kas man bija pieejams.

Arī jūs spējat tikt galā ar tumsas pilniem brīžiem. Jūs spējat parūpēties par sevi un uzticēties sev. Uzticēties Dievam. Dodieties tik tālu, cik spējat redzēt, un brīdī, kad jūs būsit nonācis tik tālu, spēsit redzēt tālāk. To sauc par No dienas uz dienu.

AKTIVITĀTES

Pārskatiet tālāk uzskaitītās īpašības un izlemiet, vai esat nevese­līgās (atkarīgās) vai veselīgās (mīlestības) attiecībās.



ĪPAŠĪBAS

MĪLESTĪBA (ATVĒRTA SISTĒMA)

ATKARĪBA (SLĒGTA SISTĒMA)

Vieta, kur augt, izvērsties; vēlme, lai arī otram būtu iespēja augt


Atkarība, kas balstīta uz drošību un atbalstu, intensīva vajadzība un apmātība pēc otra kā mīlestības pierādījums (kas patiesībā var izpausties kā bailes, nedrošība, vientulība)

Nodalītas intereses, atšķirīgi draugi, tiek saglabātas arī citas draudzīgas attiecības

Pilnīga iesaistīšanās otra dzīvē, iero­bežota sociālā dzīve, nevērība pret veciem draugiem un interesēm

Iedrošinājums abpusējai izaugsmei, pārliecība par savu pašvērtējumu

Uzticēšanās, atklātība



Rūpes par citu uzvedību, atkarība no citu atzinības attiecībā uz savu identitāti un pašvērtējumu

Greizsirdība, īpašnieciskums, bailēs sakņota konkurence, aizbildnieciskums



Savstarpējās integritātes saglabāšana

Viena partnera vajadzību upurēšana otra labā, sevis zaudēšana

Vēlme riskēt un realitātes izjūta


Pilnīgas neievainojamības meklējumi - visu iespējamo risku novēršana

Vieta, kur atklāt jūtas, kas saistītas ar un par attiecībām

Pārliecināšanās, atkārtojot ritualizētas aktivitātes


Spēja baudīt vientulību


Neiecietība, nespēja izturēt attālināšanos (pat strīdu gadījumā), vēl lielāka pieķeršanās. Attālināša­nās tiek pārciesta, pārdzīvojot apetītes zudumu, nemieru, miegainību, apjukuma mokas

ATTIECĪBU PĀRTRAUKŠANA

Pieņem attiecību pārtraukšanu, neattiecinot to uz savu piemērotību partnerattiecībām un pašvērtējumu

Jūtas neatbilstoši, nevērtīgi, bieži vien notiek kā vienpusīgs lēmums

Lai arī šķirti, vēl otram to labāko, var kļūt par draugiem

Naidpilns nobeigums - neieredz otru, mēģina radīt sāpes, manipulācijas, lai otrs atgrieztos

vienpusīga atkarība




Noliegums, fantāzijas, pārvērtē citu iesaistīšanos




Meklē risinājumus ārpus sevis -narkotikas, alkohols, jauns mīļākais, situācijas maiņa

10. NODAĻA

DZĪVOT PAŠAM SAVU DZĪVI

Dzīvo un ļauj dzīvot.

Divpadsmit Soļu programmas devīze


Ja man šo grāmatu vajadzētu rezumēt vienā teikumā, domāju, tas būtu šāds - visdrošākais veids, kā padarīt sevi traku, ir iesaistīties citu cilvēku darīšanās, savukārt, visātrākais veids, kā kļūt saprātī­gam un laimīgam, ir rūpēties pašam par savām attiecībām.

Esmu izklāstījusi ar šo domu saistītus jēdzienus un idejas. Mēs esam caurskatījuši līdzatkarīgajiem raksturīgās reakcijas. Esam pārrunājuši veidus, kā mācīties reaģēt citādāk, izmantojot emo­cionālo atdalīšanos. Taču kas notiek pēc tam, kad esam emocio­nāli atdalījušies un pārstājuši kontrolēt cilvēkus sev apkārt? Katrs no mums ir pamests pats ar sevi.

Es atceros dienu, kad aptvēru patiesību. Ilgu laiku savos ne­labvēlīgajos apstākļos biju vainojusi citus cilvēkus. «Tu esi iemesls tam, ka man klājas tā, kā man klājas!» es šķendējos. «Paskaties, ko tu liec man darīt - ar manām minūtēm, manām stundām, manu dzīvi.» Pēc tam, kad biju emocionāli atdalījusies un uzņēmusies atbildību pati par sevi, ar izbrīnu secināju, ka citi cilvēki nemaz nebija iemesls, kāpēc es nebiju dzīvojusi savu dzīvi. Viņi bija tikai attaisnojums, kas man bija nepieciešams. Mans liktenis - šodiena un rītdiena - izskatījās visai drūms.

Savas dzīves dzīvošana dažam labam no mums var arī nebūt tik aizraujoša perspektīva. Mēs esam tik ļoti noslēpušies citos cilvēkos, ka esam aizmirsuši, kā dzīvot savu dzīvi un priecāties par to.

Mēs varam nonākt tādā emocionālajā stresā, ka sāk šķist - mums nemaz nav savas dzīves. Viss, kas mēs esam, ir mūsu sāpes. Tā nav patiesība. Mēs esam kas vairāk nekā mūsu problēmas. Mēs varam būt kas vairāk nekā mūsu problēmas. Mēs būsim kas vairāk nekā mūsu problēmas. Tas, ka dzīve līdz šim ir bijusi tik mokoša, nenozīmē, ka tā arī turpmāk būs tāda. Dzīvei nevajadzētu mūs tik ļoti sāpināt, un tā to arī nedarīs, ja sāksim mainīties. Sākot no šī brīža, nebūs tikai rozes, bet nevajadzētu būt arī tikai ērkšķiem. Mums vajag un mēs varam veidot paši savu dzīvi, kā saka viens no maniem draugiem: «Iegūt dzīvi.»

Daži līdzatkarīgie domā, ka dzīve, kurai nav nākotnes, nav mērķa, nav lielu satricinājumu un nozīmīgu pavērsienu, nav dzī­vošanas vērta. Arī tā nav patiesība. Esmu pārliecināta, ka Dievam padomā ir aizraujošas, interesantas lietas katram no mums. Do­māju, ka katram no mums ir kāds prieka pilns un vērtīgs mērķis - un tas nebūt nav rūpju par citiem cilvēkiem uzņemšanās un bū­šana par kāda piedēkli. Manuprāt, mēs sākam to apzināties tieši tad, kad sākam rūpēties paši par sevi. Mēs sākam sadarboties, mēs atveram sevi labestībai un bagātībai, kas mājo mūsos un ir domāta mums.

Šajā grāmatā esmu daudzkārt izmantojusi frāzi uzņemties rū­pes par sevi. Esmu dzirdējusi, kā šī frāze tiek lietota un nepareizi izmantota. Esmu dzirdējusi, kā cilvēki to lieto, lai kontrolētu, uz­tieptu vai ar varu uzspiestu savu gribu citiem cilvēkiem. (Esmu neaicināta iegriezusies pie jums ar saviem pieciem bērniem un kaķi. Mēs te paliksim kādu nedēļiņu. Es vienkārši rūpējos par sevi!). Esmu dzirdējusi, kā šī frāze tiek izmantota manipulatīvi, lai attaisnotu to, ka mēs kādu cilvēku vajājam vai sodām tā vietā, lai adekvāti tiktu galā ar dusmām. (Es ārdīšos un kliegšu uz tevi visu dienu, jo tu nedarīji to, ko es gribēju. Par spīti tam - neniknojies uz mani. Es vienkārši rūpējos par sevi.) Esmu dzirdē­jusi, kā cilvēki izmanto šos vārdus, lai izvairītos no atbildības. (Es zinu, ka mans dēls ir savā guļamistabā un injicē sev heroīnu, bet tā ir viņa problēma. Es nedomāju uztraukties. Es domāju doties uz veikalu un iepirkties par kādiem 500 $, neuztraukties par to, kā es šo naudiņu atmaksāšu. Es tikai rūpējos par sevi.)

Šī uzvedība nav tas, ko domāju ar rūpēm par sevi. Rūpes par sevi ir attieksme pret sevi un savu dzīvi, kas saka, ka es pats esmu atbildīgs par sevi. Es pats esmu atbildīgs par savas dzīves vadīšanu vai par to, ka nedzīvoju savu dzīvi. Tā ir mana atbil­dība - uzņemties rūpes par savu garīgo, emocionālo, fizisko un finansiālo labklājību. Es esmu atbildīgs par savu vajadzību apzināšanos un apmierināšanu. Es esmu atbildīgs par savu problēmu atrisināšanu vai iemācīšanos sadzīvot ar tām problēmām, kuras nespēju atrisināt. Es pats esmu atbildīgs par savu izvēli. Es esmu atbildīgs par to, ko dodu un ko saņemu. Es esmu atbildīgs arī par savu mērķu uzstādīšanu un sasniegšanu. Es pats esmu at­bildīgs par to, cik lielā mērā es spēju baudīt dzīvi un cik daudz prieka spēju saskatīt ikdienas darbos. Es esmu atbildīgs par to, ko mīlu un kā izvēlos savu mīlestību izrādīt. Esmu atbildīgs par to, ko daru citiem un kāpēc ļauju citiem kaut ko darīt sev. Es pats esmu atbildīgs par savām vajadzībām un vēlmēm. Es un pilnīgi viss manī ir svarīgs. Es esmu. Man ir nozīme. Manām jūtām var uzticēties. Manas domas ir situācijai atbilstošas. Es turu cieņā savas vēlmes un vajadzības. Es neesmu pelnījis un nepieļaušu sevis ļaunprātīgu izmantošanu vai sliktu attieksmi pret sevi. Man ir tiesības, un mans pienākums ir šīs tiesības aizstāvēt.

Mani lēmumi un veids, kā es uzvedos, atspoguļos manu augsto pašvērtējumu. Manos lēmumos tiks ņemta vērā mana atbildība pašam par sevi.

Manos lēmumos tiks ņemta vērā arī mana atbildība par citiem cilvēkiem - dzīvesbiedru, bērniem, radiniekiem, draugiem. Pirms lēmuma pieņemšanas es pārskatīšu un apdomāšu, kāda tieši ir šī atbildība. Es ņemšu vērā arī citu sev līdzās esošo tiesības - tiesības dzīvot dzīvi tā, kā viņi to uzskata par pareizu. Man nav tiesību uzspiest citiem viņu tiesības rūpēties par sevi, tāpat kā viņiem nav tiesību uzbāzties man par manām tiesībām.

Rūpes par sevi ir attieksme, kas balstīta uz abpusēju cieņu. Tas nozīmē iemācīties dzīvot mūsu dzīves atbildīgi. Tas nozīmē ļaut citiem dzīvot viņu dzīvi tā, kā viņi izvēlas, tik ilgi, kamēr tas ne­konfliktē ar mūsu lēmumiem attiecībā uz savas dzīves dzīvošanu. Uzņemties rūpes par sevi nav egoistiski, kā dažs labs uzskata, to­mēr nav arī tāds nesavtīgums, kā uzskata liels skaits līdzatkarīgo.

Turpmākajās sadaļās pārlūkosim vairākus konkrētus veidus, kā uzņemties rūpes par sevi: mērķu uzstādīšana, tikšana galā ar jūtām, Divpadsmit Soļu programmas izstrādāšana un vēl citas lietas. Es uzskatu, ka rūpes par sevi ir māksla, un šī māksla ie­tver sevī būtisku nostādni, kas daudziem ir sveša: dot sev to, kas ir vajadzīgs.

Sākumā tas var būt trieciens mums pašiem un mūsu ģimenes sistēmām. Lielākā daļa līdzatkarīgo neprasa to, kas ir nepiecie­šams. Lielākā daļa līdzatkarīgo nezina vai nav daudz domājuši par to, ko vēlas un kas ir nepieciešams. (Grāmatā bieži esmu izman­tojusi un turpināšu izmantot terminus vajadzības un vēlmes kā savstarpēji aizstājamus. Uzskatu, ka vēlmes un vajadzības ir nozī­mīgas un izturēšos pret šiem terminiem ar vienlīdz lielu pietāti.)

Daudzi no mums kļūdaini domājuši, ka vajadzības nav svarīgas un ka tās nav jāpiemin. Dažs no mums pat sācis ticēt, ka mūsu vajadzības ir sliktas vai nepareizas, sākot tās apspiest un mēģināt izstumt no apziņas. Mēs neesam iemācījušies apzi­nāties vai ieklausīties, kas mums ir nepieciešams, jo tam taču nav nekādas nozīmes - mūsu vajadzības tāpat netiks apmieri­nātas. Dažs no mums nav iemācījies, kā pienācīgi apmierināt savas vajadzības.

Dot sev to, kas mums ir nepieciešams, nav sarežģīti. Esmu pārliecināta, ka mēs to varam iemācīties ātri vien. Formula ir vien­kārša: ikvienā situācijā emocionāli atdalies un pajautā: «Kas man ir jāizdara, lai es parūpētos par sevi?»

Tad ir jāieklausās sevī un savā Augstākajā Spēkā, un jāņem vērā tas, ko mēs dzirdam. Neprāts, ka mēs sodām sevi par to, ko domājam, jūtam un vēlamies, nejēdzīgā neklausīšanās tajā, kas mēs esam un ko kāds mūsos mēģina mums pastāstīt, ir jāpār­trauc! Kā gan jums liekas - kā Dievs ar mums darbojas? Kā teicu jau iepriekš, nav nekāds brīnums, ka mums šķiet, ka Dievs mūs ir pametis. Mēs esam pametuši paši sevi. Mēs neesam tikai un vie­nīgi cilvēki, mēs esam radīti un esam domāti būt cilvēkiem. Un ja mēs varam just sev līdzi, tad, iespējams, mēs spēsim attīstīt patiesu līdzjūtību pret citiem. Tāpēc ieklausīsimies, ko par to, kas mums vajadzīgs, saka mūsu ES.

Varbūt mums ir jāpasteidzas un jāpaspēj uz satikšanos. Varbūt mums jāmēģina nomierināties un jāpaņem kāda diena brīva no darba. Varbūt mums vajag pavingrināties vai nosnausties. Iespē­jams, mums vajag pabūt vieniem. Varbūt mēs vēlamies būt līdzās citiem cilvēkiem. Varbūt mums vajag darbu. Varbūt mums vajag strādāt mazāk. Varbūt mums vajag apskāvienu, skūpstu vai kādu, kurš pakasa muguru.

Dažreiz dot sev to, kas ir nepieciešams, nozīmē sevi ieprie­cināt: izbraukums, jauna frizūra, jauna kleita, jauns kurpju pāris, jauns nieks, vakars teātrī, ceļojums uz Bahamu salām. Citreiz dot sev to, kas ir vajadzīgs, nozīmē dot sev darbu. Mums ir jā­mazina vai jāattīsta noteiktas rakstura iezīmes. Mums ir jāstrādā ar attiecībām. Mums ir jārūpējas par savu atbildību pret citiem cil­vēkiem un par savu atbildību pret sevi. Dot sev to, kas mums ne­pieciešams, nenozīmē vienmēr sev pasniegt dāvanas. Tas nozīmē dot sev to, kas nepieciešams, lai dzīvotu atbildīgi - nevis pārspīlēti atbildīgi vai bezatbildīgi.

Mūsu vajadzības ir dažādas, turklāt tās mainās no brīža uz brīdi, no dienas uz dienu. Vai mēs jūtam to nemieru, kas iet roku rokā ar līdzatkarību? Varbūt mums jādodas uz Al-Anon. sanāksmi. Vai mūsu domas ir negatīvas un izmisuma pilnas? Varbūt mums vajag izlasīt kādu meditatīvu vai iedvesmojošu grāmatu? Vai esam noraizējušies par kādām fiziskas dabas problēmām? Varbūt mums jādodas pie ārsta. Vai bērni uzvedas nevaldāmi? Iespējams, mums vajag apdomāt rīcības plānu kārtības ieviešanai. Vai cilvēki bradā pa mūsu tiesībām? Ir jāuzliek kādas robežas. Vai mūsu vēders mu­tuļo no emocijām? Jāapdomā mūsu izjūtas. Varbūt mums vajag emocionāli atdalīties, nomierināties, šo to pielabot, iejaukties, uz­sākt attiecības vai iesniegt dokumentus, lai šķirtu laulību. Tas viss ir mūsu rokās. Kā mums šķiet, kas mums ir vajadzīgs?

Papildus tam, ka mēs dodam paši sev to, kas mums ir va­jadzīgs, mēs sākam arī citiem prasīt to, ko mēs vēlamies un kas mums ir nepieciešams, jo tā ir daļa no rūpēm par sevi, daļa no atbildības.

Kā teicis reverands Fils L. Hansens, kura aktivitātes atka­rības jautājumos ir sastopamas visā ASV, dot sev to, kas vaja­dzīgs, nozīmē kļūt par savu personisko padomdevēju, uzticības personu, garīgo skolotāju, partneri, labāko draugu un aprūpē­tāju satraucošajā, jaunajā ceļā, ko esam uzdrīkstējušies sākt -savas dzīves dzīvošanā. Visus savus lēmumus mēs pieņe­mam, apzinoties realitāti, un mēs tos pieņemam tā, lai tas atbilstu mūsu interesēm. Mēs ņemam vērā arī mūsu atbil­dību par citiem cilvēkiem, jo tā rīkojas atbildīgi cilvēki, tomēr mēs zinām, ka arī ar mums ir jārēķinās. Mēs cenšamies savos lēmumos atbrīvoties no «vajadzībām» un mācāmies uzticēties paši sev. Ja ieklausāmies sevī un savā Augstākajā Spēkā, mēs neva­ram nomaldīties. Lai dotu sev to, kas nepieciešams, mācoties dzī­vot dzīvi, kas ir orientēta pašiem uz sevi, jāiegūst paļāvība. Mums vajag daudz paļāvības, lai uzsāktu kaut ko darīt ar savu dzīvi, un mums jādara kaut mazliet katru dienu, lai tiktu uz priekšu.

Tad, kad iemācāmies rūpēties un apmierināt paši savas vaja­dzības, mēs iemācāmies arī piedot sev, kad kļūdāmies un iemā­cāmies apsveikt sevi, kad esam kaut ko paveikuši labi. Mēs ne­jūtamies neērti, ja kaut ko spējam paveikt pavisam vāji vai kaut ko darām ļoti viduvēji, jo arī tā ir daļa no dzīves. Mēs mācāmies smieties par sevi un par savu cilvēcīgumu, bet mēs nesmejamies tad, kad mums vajag paraudāt. Mēs uztveram sevi nopietni, bet ne pārāk nopietni.

Galu galā mēs pat varam atklāt pārsteidzošo patiesību: dzīvē ir pavisam maz situāciju, kad esam bijuši ieguvēji no tā, ka nerūpē­jamies par sevi un nedodam sev to, kas vajadzīgs. Patiesībā, mēs secinām, ka lielākā daļa lietu uzlabojušās, kad rūpējamies par sevi un savām vajadzībām.

Es mācos apzināties, kā rūpēties par sevi. Es zinu daudz cil­vēku, kuri arī ir iemācījušies, vai tikai mācās to darīt. Es esmu pār­liecināta, ka to var iemācīties visi līdzatkarīgie.


AKTIVITĀTES

1. Izdzīvojot dienu, ik pēc laika apstājieties un pajautājiet sev, kas jums ir jāizdara, lai parūpētos par sevi. Dariet to tik bieži, cik vien nepieciešams, bet vismaz reizi dienā. Ja pārdzīvojat kādu krīzi, ie­spējams, jums to vajadzēs darīt ik stundu. Un tad dodiet sev to, kas jums ir vajadzīgs.

2. Kas jums vajadzīgs no cilvēkiem, kas atrodas līdzās? Kādā pie­mērotā brīdī apsēdieties un ar viņiem to izrunājiet.


11. NODAĻA

IEMĪLIETIES PAŠI SEVĪ

Un galvenais: sev paliec uzticīgs. Tad nespēsi tu neīsts būt pret citiem

Viljams Šekspīrs


«Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.» Problēma, kas piemīt līdzatkarīgajiem tā, ka mēs tieši tā arī darām. Bet, kas ir pats sliktākais, lielākā daļa no mums pat neiedomātos mīlēt un aprūpēt citus cil­vēkus tā, kā mēs to darām paši ar sevi. Mēs neuzdrīkstētos, un citi, visticamāk, mums to neļautu.

Lielākā daļa līdzatkarīgo cieš no neskaidrām, bet ļoti dziļām bēdām, zema pašvērtējuma. Mēs nejūtamies labi attiecībās paši ar sevi, mēs sev nepatīkam, un mēs pat neapsveram iespēju sevi mīlēt. Attiecībā uz dažu labu no mums apzīmējums zems pašvērtējums vēl ir pārāk maigs. Mēs ne tikai nepatīkam paši sev, mēs ienīstam sevi.

Mums nepatīk tas, kā mēs izskatāmies. Mēs nespējam iztu­rēt savu ķermeni. Mēs uzskatām sevi par dumjiem, nekompe­tentiem, netalantīgiem un daudzējādā ziņā nemīlamiem. Mums šķiet, ka mūsu domas ir nepareizas un situācijai nepiemērotas.

Mēs domājam, ka mūsu jūtas ir nepareizas un nepiedienīgas. Mēs ticam, ka neesam svarīgi, un, pat ja mūsu jūtas nav kļūdainas, mēs domājam, ka tām nav nekādas nozīmes. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu vajadzības nav svarīgas. Mums ir kauns par kāda cita vaja­dzībām un plāniem. Mums šķiet, ka esam sliktāki par citiem un atšķirīgi no visas pasaules – nevis neatkārtojami, bet savādi un ne­vietā atšķirīgi.

Mēs nekad tā pa īstam neesam nodarbojušies paši ar sevi, un mēs raugāmies uz sevi nevis caur rozā brillēm, bet caur netīru, brūni pelēku filtru.

Iespējams, mēs esam iemācījušies slēpt savas patiesās jūtas par sevi, pareizi ģērbjoties, pareizi sasukājot matus, dzīvojot pareizā mājā un strādājot pareizā darbā. Mēs varam lielīties ar saviem sasniegumiem, bet zem šīm sīkajām viltībām slēp­jas cietums, kurā mēs sevi slepeni un nepārtraukti sodām un spīdzinām. Reizēm mēs varam sevi sodīt pavisam atklāti visas pasaules acu priekšā, sakot par sevi vispazemojošākās lietas. Dažreiz mēs pat aicinām citus cilvēkus palīdzēt mums ienīst pašiem sevi, piemēram, tādās reizēs, kad ļaujam, lai konkrēti cilvēki vai reliģiski paradumi liek mums justies vainīgiem, vai tad, kad ļaujam, lai citi cilvēki mūs sāpina. Tomēr visļaunākā šaustīšana notiek aiz slēgtām durvīm - mūsu prātos.

Mēs nepārtraukti sevi knābājam, kraujot virsū savai sirds­apziņai grēdām visādu «vajag» un radot kalnu bezjēdzīgas, pre­tīgas vainas izjūtas. To gan nevajadzētu jaukt ar patiesu, īstu vai­nas izjūtu, kas mudina mūs mainīties, sniedz vērtīgu mācību un padara ciešākas mūsu attiecības ar sevi pašu, citiem un Augstāko Varu. Mēs nepārtraukti sevi nostādām pilnīgi neiespējamās si­tuācijās, kurās mums nav citas izvēles kā vien justies slikti. Mēs kaut ko domājam un tad sev pasakām, ka mums tā nevajadzētu domāt. Mēs jūtam un tad sakām sev, ka mums nevajadzētu tā justies. Mēs pieņemam lēmumu, sākam to realizēt un tad stāstām sev, ka nevajadzēja gan tā rīkoties. Šajās situācijās nav ko labot, nav nekā labojama. Mēs neesam izdarījuši neko nepa­reizu. Mēs esam iesaistījušies sevis sodīšanas akcijā, kas ir ra­dīta, lai uzturētu mūsu nemieru, skumjas un apspiestību. Mēs paši sevi turam slazdā.

Viens no maniem iemīļotākajiem sevis spīdzināšanas veidiem ir izvēle starp divām lietām, kuras jādara. Es pieņemu lēmumu vienu no šīm lietām darīt vispirms. Brīdī, kad es sāku to darīt, es saku: «Man ir jādara tā otra lieta.» Es pārslēdzos un sāku darīt otru lietu un atkal sāku ar sevi runāt: «Man tiešām tā nevajadzēja. Vajadzēja turpināt darīt to, ko es jau biju iesākusi.» Vēl viens ļoti iemīļots paņēmiens ir šāds: mēģinu tikt galā ar saviem matiem, uzkrāsojos, ieskatos spoguli un saku: «Jā... es izskatos dīvaini, man nevajadzētu tā izskatīties.»

Dažs no mums tic, ka ir pieļāvis tik lielu kļūdu, ka nebūtu saprātīgi cerēt uz piedošanu. Kāds cits domā, ka visa mūsu dzīve ir viena liela kļūda. Daudzi no mums domā, ka pilnīgi viss, ko mēs esam darījuši, ir kļūda. Vairums no mums ir pārliecināti, ka neko nav spējīgi izdarīt pareizi, tajā pašā laikā pieprasa no sevis pilnīgu nevainojamību. Mēs sevi nostādām neiespējamā situācijā un pēc tam brīnāmies, kāpēc gan mēs ar to nespējam tikt galā.

Tad mēs pabeidzam darbu, sevi kauninot. Mums nepatīk tas, ko mēs darām, un mums nepatīk tas, kādi esam. Jau pamatu pa­matos mēs neesam pietiekami labi. Kaut kādu iemeslu dēļ Dievs mūs ir radījis pilnīgi nepiemērotus dzīvei.

Līdzatkarībā, līdzīgi kā tas ir citās dzīves jomās, viss ir saistīts un viena lieta noved pie citas. Šajā gadījumā mūsu zemais pašvērtējums bieži vien ir cieši saistīts ar to, ko mēs darām vai nedarām, un noved mūs pie daudzām problēmām.

Kā līdzatkarīgie mēs bieži vien paši sev tik ļoti nepatīkam, ka esam pārliecināti, ka ir nepareizi ieklausīties sevī, citiem vārdiem sakot, kļūt egoistiskiem. Nolikt sevi pirmajā vietā - tas ir kaut kas neiedomājams. Bieži vien mēs domājam, ka esam kaut kā vērti tikai tad, ja darām kaut ko citu labā vai uzņemamies rūpes par citiem, proti, nekad nesakām «nē». Jebkuram, kurš ir tikpat ne­nozīmīgs kā mēs paši, ir jāpaveic kas īpašs, lai viņš kādam pa­tiktu. Nevienam saprātīgam cilvēkam nevarētu patikt vai sagādāt baudu kopā būšana ar mums. Mēs domājam, ka mums ir jāizdara kas īpašs, lai iegūtu un paturētu kāda draudzību. Lielākā daļa aiz­sargmehānismu, ko esmu novērojusi līdzatkarīgajos, rodas nevis no tā, ka viņi uzskata, ka ir ārpus kritikas, bet gan izteikti zemā pašvērtējuma dēļ, kā rezultātā katrs aizrādījums šausmina vai pat iznīcina. Mēs jūtamies tik slikti un mums ir tik liela nepiecieša­mība būt perfektiem un izvairīties no kauna, ka mēs vienkārši nevaram pieļaut, ka kāds mums aizrādītu, ka mēs kaut ko darām nepareizi. Viens no iemesliem, kāpēc mēs tik ļoti šķendējamies par citiem cilvēkiem un kritizējam viņus, ir tas, ka tieši to pašu mēs darām ar sevi.

Līdzīgi kā Ernijs Larsens un citas šīs sfēras autoritātes, arī es uz­skatu, ka zemais pašvērtējums vai naids pret sevi caurvij visu līdzatkarību: mocības, atteikšanos priecāties par dzīvi, darbaholismu, kura rezultātā var visu laiku būt tik ļoti nodarbināts, ka neatliek laika baudīt dzīvi; perfekcionismu, kas nedod iespēju priecāties vai justies labi par lietām, ko darām; vilcināšanos, kas apber ar vainu un nepārliecinātību par sevi; arī izvairīšanos no tuvības ar citiem cilvēkiem, bēgot no attiecībām, izvairoties no saistībām un paliekot iesaistītiem destruktīvās attiecībās; uzsākot attiecības ar cilvēkiem, kuri mums nav gana labi, un izvairoties no cilvēkiem, kuri būtu mums ļoti piemēroti.

Mēs spējam atrast neskaitāmus veidus, kā mocīt sevi: pārēdoties, nevērīgi izturoties pret savām vajadzībām, salīdzinot sevi ar citiem, sacenšoties ar citiem, kļūstot apsēstiem ar kādu ideju, kavējoties sāpīgās atmiņās vai iztēlojoties ciešanu pilnas ainas nākotnē. Mēs domājam, kas gan notiks, kad viņa atkal sāks dzert? Un kas būs, ja viņa atkal sāks ar kādu satikties? Un kas tad, ja viesuļvētra sagraus māju? Šāda attieksme «un kas tad, ja» vien­mēr iet roku rokā ar krietnu devu baiļu. Mēs biedējam sevi un tad brīnāmies, kāpēc gan jūtamies tik izbiedēti.

Mēs sev nepatīkam, un pat negatavojamies ļaut sev pārdzīvot kaut ko labu, jo uzskatām, ka neesam to pelnījuši.

Kā līdzatkarīgajiem pienākas, mēs cenšamies ar sevi nodi­bināt pilnīgi naidīgas attiecības. Daži no mums šo naida pilno attieksmi pret sevi ir iemācījušies ģimenē, iespējams, ar partnera alkoholiķa palīdzību. Kāds no mums ir pastiprinājis nicinājuma pilno attieksmi pret sevi, pametot vienu alkoholiķi un apprecot citu alkoholiķi. Iespējams, esam uzsākuši attiecības ar trauslu pašapziņu un tad atklājuši, ka mūsu pašvērtējums ir pavisam sairis. Kādam no mums pašvērtējums ir bijis pilnīgi neskarts līdz brīdim, kad satikām viņu, vai līdz brīdim, kad uzradās tā prob­lēma. Pēkšņi vai pavisam pamazām mēs atklājām, ka ienīstam paši sevi. Alkoholisms un citi nepārvaramie traucējumi iznīcina pašvērtējumu gan alkoholiķi, gan līdzatkarīgajos. Atceries, alko­holisms un citi nepārvaramie traucējumi ir pašiznīcinoši. Dažs labs no mums varbūt pat nav pamanījis savu zemo pašvērtējumu vai naidu pret sevi, jo ir salīdzinājis sevi ar alkoholiķi vai kādu citu problemātisku cilvēku savā dzīvē. Šādā konkurencē mēs, protams, viennozīmīgi esam uzvarētāji. Zemais pašvērtējums ložņā pa mūsu dvēseli ikreiz, kad mēs to pieļaujam.

Patiesībā tam nav nozīmes, kad mēs sākām sevi mocīt. Mums tas jāpārtrauc nekavējoties. Tieši tagad mēs varam dot sev lielu emocionālu un garīgu apskāvienu. Ar mums viss ir kārtībā. Ir brī­nišķīgi būt tam, kas esam. Ar mūsu domām viss ir kārtībā. Mūsu sajūtas ir piedienīgas. Mēs esam tieši tur, kur mums šajā brīdī ir jābūt. Mums nekas nekait. Arī pašos pamatu pamatos mums nav nekādas vainas. Ja arī mēs esam kaut ko izdarījuši nepareizi, tas nekas. Mēs darījām, cik labi spējām.

Visā savā līdzatkarīgumā, ar visu savu kontrolēšanas mā­niju, glābšanu un daudzējādajiem rakstura defektiem mēs esam pieņemami. Mēs esam tieši tādi, kādiem mums ir jābūt Mēs daudz runājam par problēmām, neskaidrībām un lietām, kas būtu jāmaina - tie visi ir mērķi, lietas, ko mēs darīsim, lai uzlabotu savu dzīvi. Tam, kas mēs esam tagad, nav nekādas vainas. Patiesībā līdzatkarīgie ir vieni no mīlošākajiem, dāsnākajiem, labsirdīgāka­jiem un ieinteresētākajiem cilvēkiem, kādus man ir nācies pazīt. Mēs vienkārši esam ļāvušies tikt ievilināti lietās, kas sāpina mūs un mēs iemācīsimies, kā pārtraukt šādas lietas. Un šie triki, kas mūs ievilina, ir mūsu problēmas, nevis mēs paši. Ja ir kaut viena īpašība, kas mums ir pretīga, tas arī ir tas, kā mēs neieredzam un knābājam sevi. Tas vienkārši vairs nav nedz paciešams, nedz pieņemams. Mēs varam pārstāt sevi knābāt par to, ka mēs sevi knābājam. Šis ieradums nav mūsu vaina, bet tā ir mūsu atbildība iemācīties pārtraukt to darīt.

Mēs varam lolot sevi un savu dzīvi. Mēs varam rūpēties par sevi un mīlēt sevi. Mēs varam pieņemt to brīnumu, kas esam mēs paši, ar visām mūsu vainām, vājībām, stiprajām un vājajām pusēm, jūtām, domām, ar pilnīgi visu sevi. Tas ir labākais, kas ar mums var notikt. Tas ir tas, kas mēs esam un kā tas arī ir bijis do­māts. Un tā nav kļūda. Mēs esam labākais, kas ar mums ir noticis. Ticiet tam. Tas padara dzīvi daudzkārt vieglāku.

Vienīgais, ar ko līdzatkarīgie atšķiras no visas pārējās pasau­les, ir tas, ka citi cilvēki neurda sevi par to, kas viņi ir. Visi cilvēki domā līdzīgi un visi pārdzīvo līdzīgu sajūtu klāstu. Visi cilvēki kļūdās, un savukārt citas lietas dara ļoti labi. Tas nozīmē, ka va­ram sevi likt mierā.

Mēs neesam otrās šķiras pilsoņi. Mēs neesam pelnījuši dzīvot otršķirīgu dzīvi. Tāpat mēs neesam pelnījuši otršķirī­gas attiecības! Mēs esam mīlami, un mēs esam tā vērti, lai to zinātu. Cilvēki, kuri mūs mīl un kuriem mēs patīkam, nav dumji vai mazvērtīgi. Mums ir tiesības būt laimīgiem. Mēs esam pelnījuši kaut ko labu.

Tie cilvēki, kuri izskatās visskaistākie, ir tieši tādi paši kā mēs. Vienīgais, ar ko viņi atšķiras, ir tas, ka viņi sev arī pasaka, ka izska­tās skaisti, un ļauj sev starot. Cilvēki, kuri saka dziļas, gudras un atjautīgas lietas, arī ir tādi paši kā mēs. Viņi dod sev vaļu, viņi ļauj sev būt tiem, kas viņi ir. Arī cilvēki, kuri izskatās pašpārliecināti un atbrīvoti, neatšķiras no mums. Viņi iet cauri baiļpilnām situācijām un saka sev, ka var tikt ar to galā. Cilvēki, kuri gūst panākumus, ir tādi paši kā mēs. Viņi dodas uz priekšu un attīsta savas dotības un talantus, kā arī uzstāda sev mērķus. Mēs esam tādi paši kā cilvēki televīzijā: mūsu varoņi, mūsu elki. Mēs visi darbojamies ar gan­drīz vienu un to pašu materiālu - ar cilvēcību. Vienīgais, kas ir at­šķirīgs, ir tas, kā mēs jūtamies. Atšķirīgs ir tas, ko mēs sakām sev.


1   2   3   4   5   6   7   8   9   10   ...   16


Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©atelim.com 2016
rəhbərliyinə müraciət