Ana səhifə

Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU


Yüklə 1.01 Mb.
səhifə6/16
tarix26.06.2016
ölçüsü1.01 Mb.
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   16

Aprūpēšana rada dusmas. Aprūpētāji kļūst par dusmīgiem vecākiem, dusmīgiem draugiem, dusmīgiem mīļākajiem. Mēs varam kļūt par neremdināmiem, neapmierinātiem un apmulsu­šiem kristiešiem. Savukārt cilvēki, kuriem mēs palīdzam, vai nu jau ir, vai kļūs bezpalīdzīgi, dusmīgi upuri. Aprūpētāji arī kļūst par

Gandrīz visi ir dzirdējuši stāstu no Bībeles par Mariju un Martu. Kamēr Marija sēdēja un sarunājās ar Jēzu un Viņa drau­giem, Marta tīrīja, cepa un vārīja. Drīz, tā tiek stāstīts, Marta esot sākusi klaudzināt pannas, apsūdzot Mariju slinkumā. Žēlojās, ka viņai esot viss jādara, kamēr Marija atpūšas un bauda. Vai tas ne­izklausās pazīstami? Jēzus neļāva tam palikt nepamanītam. Viņš pavēlēja Martai apklust. Marija zinot, kas ir svarīgs, Viņš teica. Marija ir pieņēmusi pareizu lēmumu.

Viņa doma par Marijas pareizo lēmumu bija tāda, ka daudz svarīgāk ir gūt prieku no cilvēkiem nekā vārīt, cept un tīrīt. To­mēr, manuprāt, te ir bijusi vēl kāda doma, kas saistīta ar atbildības uzņemšanos par savu izvēli, darot to, ko mēs vēlamies darīt, un pamanot, kā mēs kļūstam neapmierināti, ja to neievērojam. Iespē­jams, Marijas izvēle bija pareiza tāpēc vien, ka viņa rīkojās tā, kā pati vēlējās. Jēzus palīdzēja daudziem cilvēkiem, bet Viņš to darīja atklāti un vienkārši. Viņš neuzmācās cilvēkiem, kad bija viņiem palīdzējis. Turklāt Viņš jautāja, kas ir tas, ko viņi no Jēzus vēlas. Dažreiz Viņš jautāja arī, kāpēc viņi to vēlas. Viņš lika cilvēkiem pašiem uzņemties atbildību par savu rīcību.

Domāju, ka aprūpētāji sagroza Bībeles vēstījumu par do­šanu, mīlēšanu un palīdzēšanu. Nav nevienas vietas Bībelē, kurā būtu dotas norādes, ka mums ir kaut kas kāda labā jādara un tad jāizskrāpē viņam vai viņai acis. Nav nevienas vietas, kur būtu teikts, ka mums jānoiet papildu jūdze ar kādu kopā un tad jāpagrābj šī cilvēka spieķis un jāsit viņš ar to. Rūpes par cilvē­kiem un došana ir laba, vēlama īpašība - dažreiz tā tiešām ir nepieciešama, tomēr liela daļa līdzatkarīgo nepareizi interpretē ieteikumu «dot, līdz sāp.» Mēs turpinām dot vēl ilgi pēc tam, kad tas jau ir kļuvis sāpīgi, visbiežāk tas jau ir divkārši sāpīgi. Ir labi kaut ko dot, bet mums nav jāatdod viss. Pareizi ir, ja kaut ko mēs paturam arī paši sev.

Ticu, ka Dievs vēlas, lai mēs palīdzam cilvēkiem un dalāmies ar viņiem savā laikā, talantos un ienākumos. Bet es arī ticu, ka Viņš vēlas, lai mēs to darītu ar veselīgu pašapziņu. Esmu pārliecināta, ka laipna rīcība tikai tad ir laipna, kad mēs jūtamies mierā ar sevi, ar to, ko darām, un ar cilvēkiem, uz kuriem šī laipnība attiecas. Domāju, ka Dievs ir katrā no mums un runā ar katru no mums. Ja mēs nevaram justies labi, kaut ko darot, tad mums tas nav jā­dara - lai cik arī šī iedomātā rīcība būtu žēlsirdīga. Tāpat mums nav jādara lietas, kuras katram vajadzētu būt spējīgam paveikt vai kuras katrs ir spējīgs paveikt pats. Citi cilvēki nav bezpalīdzīgi. Tieši tāpat, kā mēs neesam bezpalīdzīgi.

«Dievs ir teicis, lai atbrīvojam savu dzīvi. Viņš ir teicis, lai do­dam citiem,» saka reverands Daniels Džons, Minesotas Stilvateras Trīsvienības luterāņu baznīcas vecākais mācītājs. «Tomēr es nedomāju, ka Viņš jelkad būtu mudinājis cilvēkus izmantot Svētos rakstus, lai dzīvotu dzīvi neveselīgā veidā.»


Dot kādam, darīt kādam vai ar kādu ir svarīgas veselīgas dzīves un attiecību sastāvdaļas. Tomēr iemācīšanās, kad nedot, kad neie­saistīties un kad nedarīt kaut ko cita vietā vai ar kādu, arī ir veselī­gas dzīves un attiecību sastāvdaļa. Nav labi rūpēties par cilvēkiem, kuri, pateicoties mums, gūst iespēju izvairīties no savas atbildības. Tas sāpina viņus, un tas sāpina mūs. Robeža starp palīdzēšanu un cilvēka sāpināšanu, starp labvēlīgu un destruktīvu došanu ir pavi­sam šaura. Mēs varam iemācīties pamanīt šo atšķirību.
Aprūpēšana ir darbība un attieksme. Dažam labam tā kļūst par lomu, par pieeju dzīvei un cilvēkiem, kuri ir mums līdzās. Aprūpē­šana, kā man šķiet, iet roku rokā ar mokpilnu dzīvi (stāvokli, kurā līdzatkarīgie bieži vien tiek apsūdzēti) un cilvēku iepriecināšanu (vēl viena apsūdzība, kas bieži tiek mesta mums acīs). Mocekļi, saskaņā ar Ernija Larsena uzskatiem, «visu samaitā». Mums ir jā­turpina ziedot sava un citu laime kāda nezināma mērķa labā, kurš patiesībā nekādus ziedojumus neprasa. Cilvēku iepriecinātājiem, runājot Ernija Larsena vārdiem, «nevar uzticēties», jo viņi melo. Kā aprūpētāji mēs neesam parūpējušies paši par sevi.

Pats aizraujošākais aprūpēšana ir mācīšanās saprast, kas ir tas, ko mēs darām, kad aprūpējam, un kad tieši mēs to darām, lai mums būtu iespēja to pārtraukt. Mēs varam iemācīties atpazīt glābšanu. Atsakieties glābt. At­raidiet cilvēkus, kas vēlas glābt jūs. Uzņemieties atbildību par sevi un ļaujiet to pašu izdarīt citiem. Vienalga, vai mēs mainām attiek­smi, apstākļus, savu uzvedību vai prātu, vispatīkamākais, ko mēs varam izdarīt, ir atbrīvoties no upuriem sevī.


AKTIVITĀTES
1. Šis uzdevums var prasīt vairāk laika, taču gadījumā, ja aprūpēšana rada jums problēmas, tā var būt neatsverama pieredze. Uz papīra lapas sīki jo sīki uzrakstiet visu, kas, jūsuprāt, ir jūsu atbildības. Uzskaitiet savu atbildību darbā, pret bērniem, pret draugiem, kā arī pret savu dzīvesbiedru vai mīļoto cilvēku. Tagad soli pa solim uzrakstiet, kāda ir citu cilvēku atbildība jūsu dzīvē. Ja kāda no atbildībām tiek dalīta, norādiet procentuālo atbildī­bas sadalījumu starp jums un šo citu personu. Piemēram, ja jūsu dzīvesbiedrs strādā un jūs esat izvēlējies strādāt mājās tikai daļu slodzes, norādiet, cik liela daļa finansiālās atbildības ir jūsu, kā arī norādiet, cik lielu daļu atbildības par mājas darbiem ir uzņēmies jūsu vīrs vai sieva. Iespējams, būsiet izbrīnīti, cik daudz neatbil­stošu atbildību esat uzņēmušies un cik maz esat ļāvuši uzņemties citiem. Iespējams, pamanīsiet, ka esat bijis tik aizņemts ar citu cil­vēku darīšanām, ka esat nevērīgi izturējušies pret kādu no savām patiesajām atbildībām.

2. Izpētiet Karpmana drāmas trijstūri un to, kā ejat cauri šim procesam savā dzīvē. Kad pieķerat sevi glābjam, pavērojiet, kā mainās jūsu loma un noskaņojums. Kad jūtaties aizvainots vai izmantots, mēģiniet iztēloties, kā glābjat. Vingrinieties neglāb­jošā uzvedībā: sakiet «nē», kad vēlaties teikt «nē». Dariet to, ko vēlaties darīt. Atsakieties minēt cilvēku vēlmes un vajadzības, tā vietā uzstājiet, lai cilvēki prasa tieši, ko viņi vēlas un kas viņiem nepieciešams no jums. Sāciet arī pats jautāt tieši to, ko vēlaties un kas jums ir nepieciešams. Atsakieties uzņemties citu cilvēku pienākumus. Sākumā, kad pārtrauksiet aprūpēt cilvēkus, kuri ir pieraduši pie jūsu rūpēm, viņi var kļūt dusmīgi un apjukuši. Jūs būsiet mainījis sistēmu, apgāzis laivu. Tas nozīmē vairāk darba viņiem, kā arī to, ka viņi vairs nevar jūs izmantot. Paskaidro­jiet viņiem, ko jūs darāt un ļaujiet viņiem pašiem uzņemties atbildību par savām jūtām. Iespējams, vēlāk viņi jums teiks pal­dies. Viņi var pat pārsteigt jūs - gadās, ka tieši tie, par kuriem mēs šaubāmies visvairāk, par sevi spēj parūpēties vislabāk tad, kad mēs pārstājam rūpēties par viņiem.




9.NODAĻA

NEATKARĪBA

«Kas ar mani notiek?» viņa jautāja.

«Vai tiešām man ir nepieciešama beigta miesa, kas guļ manā gultā,

lai es justos kaut nedaudz mierā ar sevi?»
Alise B., līdzatkarīgā, bijusi precējusies ar diviem alkoholiķiem

«Es esmu pilnīgi neatkarīga - kamēr vien man ir attiecības,» dek­larēja dāma policiste, kurai bijušas attiecības ar vairākiem vīrie­šiem ar emocionālas dabas traucējumiem.

«Mans vīrs guļ uz dīvāna piedzēries un desmit gadu laikā nav atnesis mājās nevienu algu,» saka kāda cita sieviete, lielas perso­nāla atlases organizācijas direktore. «Kuram tas ir vajadzīgs?» viņa jautā. «Man,» viņa saka, atbildot pati uz savu jautājumu. «Bet kā­pēc? Kādam mērķim man tas ir vajadzīgs?»

Kādu pēcpusdienu man piezvanīja sieviete, kas pavisam nesen bija pievienojusies Al-Anon. Šī sieviete, kura strādāja nepilnu slodzi par medmāsu, bija uzņēmusies pilnīgi visu atbildību par divu bērnu audzināšanu un veica visus mājas pienākumus, tai skaitā remontus un norēķinus. «Es vēlos šķirties no vīra,» viņa šņukstēja. «Es ne­varu izturēt viņa dzeršanu vairs ne mirkli. Bet sakiet man, lūdzu, sakiet man,» viņa jautāja, «kā jums šķiet, vai es spēšu pati par sevi parūpēties?»

Vārdi var mainīties, bet doma paliks tā pati. «Es neesmu lai­mīga, dzīvojot kopā ar šo cilvēku, bet es nedomāju, ka varu dzīvot bez viņa (vai viņas). Kaut kādu iemeslu dēļ es nevaru sevī atrast spēku ieskatīties acīs vientulībai, ar kuru jāsastopas visiem cilvē­kiem vai no kuras jābēg: no būšanas pilnīgi un galīgi atbildīgai par rūpēm par sevi. Es neticu, ka spēju parūpēties pati par sevi. Es ne­esmu pārliecināta, ka to vēlos. Man ir vajadzīgs kāds, jebkurš, kas varētu mazināt šoku par manu vientulīgo stāvokli. Un nav svarīgi, cik tas maksā.»

Kolete Doulinga par šādu domāšanas modeli raksta grāmatā Pelnrušķītes komplekss. Penelope Rašanofa to skata savā darbā Kā­pēc es domāju, ka bez vīrieša neesmu nekas? Arī es esmu par to runājusi neskaitāmas reizes.

Vai līdzatkarīgie šķiet trausli un bezpalīdzīgi, vai neatlaidīgi un spēkpilni, lielākā daļa no mums ir izbiedēti, nabadzīgi, viegli ievainojami bērni, kuriem sāp un kuri ir izslāpuši mīlestības un rūpju par sevi.

Šis bērns mūsos tic, ka viņu nemīl un nekad neatradīs mie­rinājumu, ko viņš meklē. Ir reizes, kad šis viegli ievainojamais bērns kļūst pārāk izmisis. Cilvēki ir pametuši mūs gan emocio­nāli, gan fiziski. Cilvēki ir atraidījuši mūs. Cilvēki ir ļaunprātīgi mūs izmantojuši, ļāvuši mums grimt. Cilvēki nekad nav bijuši šeit mūsu dēļ, viņi nav redzējuši, dzirdējuši vai atbildējuši uz mūsu vajadzībām. Mēs varam būt nonākuši pie pārliecības, ka cilvēki nekad nebūs šeit mūsu dēļ. Lielai daļai no mums šķiet, ka pat Dievs ir aizgājis.

Mēs esam te, lai būtu pieejami tik daudziem cilvēkiem. Lielākā daļa no mums izmisīgi vēlas, lai būtu kaut viens, kurš galu galā te būtu mūsu dēļ. Mums vajag kādu, jebkuru, kurš atpestīs mūs no vientulības, atsvešinātības un sāpēm. Mēs gribam kaut nedaudz labā, bet šis labais mūsos nav. Mūsos ir sāpes. Mēs jūtamies tik bezpalīdzīgi un nedroši, kamēr citi izskatās tik spēcīgi un pārlieci­nāti. Mēs secinām, ka burvestība ir viņos.

Un tā mēs kļūstam atkarīgi. Mēs kļūstam atkarīgi no mīļota­jiem, dzīvesbiedriem, draugiem, vecākiem vai no mūsu bērniem. Mēs kļūstam atkarīgi no viņu atzīšanas. Mēs kļūstam atkarīgi no viņu klātbūtnes. Mēs kļūstam atkarīgi no viņu vajadzības pēc mums. Mēs kļūstam atkarīgi no viņu mīlestības, pat ja domājam, ka nekad to nesaņemsim. Mēs esam pārliecināti, ka mūs nemīl, un neviens mūs nekad nav mīlējis tā, lai tas spētu apmierināt mūsu vajadzības.

Es nesaku, ka līdzatkarīgie ir īpatnējas amfībijas tāpēc, ka viņiem ir vajadzīga mīlestība un atzinība. Lielākā daļa cilvēku vēlas būt mīlestības pilnās attiecībās, lai viņu dzīvē būtu kāda īpaša persona. Lielākā daļa cilvēku vēlas un viņiem ir nepiecie­šami draugi. Lielākā daļa cilvēku vēlas, lai citi cilvēki viņus mīl un atzīst. Tās ir dabiskas un veselīgas vēlmes. Kāda noteikta daļa līdzatkarības ir klātesoša jebkurās attiecībās, tai skaitā visvese­līgākajās. Tomēr daļa vīriešu un sieviešu ne vien grib un vēlas citus cilvēkus, bet viņiem šie cilvēki ir vajadzīgi. Šī vajadzība var mūs vadīt un kontrolēt.

Pārāk liela vajadzība pēc cilvēkiem var radīt problēmas. Citi cilvēki kļūst par mūsu laimes atslēgu. Esmu pārliecināta, ka orientēšanās uz citiem un savas dzīves iekārtošana ap citiem cilvēkiem iet roku rokā ar līdzatkarību un ir pirmsākums emocionālajai nedrošībai. Domāju, ka vislielākajā mērā šī ne­mitīgā atzinības meklēšana, kuras dēļ mēs tik ļoti izdabājam, nāk no nedrošības. Burvestība ir citos, ne mūsos, tā mums šķiet. Labās jūtas ir citos, ne mūsos. Jo mazāk mēs labā atro­dam sevī, jo vairāk mēs to meklējam citos. Viņiem ir viss, mums nav nekā. Mūsu eksistence nav svarīga. Mēs esam pamesti un atstāti novārtā tik bieži, ka pametam novārtā arī paši sevi.



Vajadzība pēc citiem cilvēkiem un tajā pašā laikā pārliecība, ka esam nemīlami un ka citi cilvēki te nekad nebūs mūsu dēļ, var kļūt par ļoti nesatricināmu uzskatu. Arī tad, kad cilvēki ir ar mums mūsu dēļ, mēs domājam, ka tā nav. Mūsu vajadzība var nobloķēt mūsu spēju redzēt, neļaujot mums saskatīt mīlestību, kas ir mums līdzās un domāta tieši mums.

Ir reizes, kad patiešām nav nevienas dzīvas būtnes, kas varētu būt mums līdzās tajā veidā, kā mums tās būtu vajadzīgas - lai uz­klausītu mūs, lai parūpētos par mums, lai palīdzētu mums justies labi, mierīgi un droši.

Daudzi no mums gaida un vēlas citus cilvēkus tik ļoti, ka ir ga­tavi samierināties ar pavisam niecīgu mazumiņu. Mēs varam kļūt atkarīgi no cilvēkiem ar problēmām - alkoholiķiem un cilvēkiem ar cita veida traucējumiem. Mēs varam kļūt atkarīgi no cilvēkiem, kuri mums īpaši nepatīk vai kurus mēs patiesībā nemaz nemīlam. Dažreiz mums cilvēki var būt nepieciešami tik ļoti, ka esam gatavi samierināties ar gandrīz jebko. Mums var būt vajadzīgi cilvēki, kuri neapmierina mūsu vajadzības. Un atkal mēs varam pieķert sevi situācijā, kad mums būtu nepieciešams, lai kāds būtu mums blakus mūsu pašu dēļ, bet cilvēks, kuru esam izvēlējušies, nav spē­jīgs vai nespēs tāds būt.

Mēs pat varam sevi pārliecināt, ka nespēsim bez kāda no­teikta cilvēka dzīvot, ka mēs iznīksim vai nomirsim, ja šī cilvēka nebūs mūsu dzīvē. Ja šis cilvēks ir alkoholiķis vai cilvēks ar citu veidu traucējumiem, mēs pieciešam atkarību vai neprātu, lai paturētu šo cilvēku savā dzīvē, lai pasargātu savu emocionālās drošības avotu. Mūsu vajadzība ir tik liela, ka samierināmies ar mazumiņu. Mūsu gaidas nolaižas zem normāla līmeņa, krietni vien zem tā, ko mums vajadzētu vēlēties no attiecībām, un tad mēs iekrītam slazdos - iestrēgstam šajā zemākajā līmenī.

«...Tā vairs nav Kamelota. Tas vairs nav cilvēks cilvē­kam,» raksta Dženeta Geringere Voitica rakstā no grāmatas Līdzatkarība - aktuāls jautājums. «Šis izkropļojums ir savāds. Es palikšu, jo... «Viņš mani nesit.», «Viņa neskraida apkārt.», «Viņš nav zaudējis darbu.» Iedomājieties, ka mēs īpaši atzinīgi novēr­tējam tādu uzvedību, kuru parastie mirstīgie dara kā kaut ko pil­nīgi ikdienišķu. Pat ja patiess ir visļaunākais. Pat ja viņš jūs sit. Pat ja viņa skraida apkārt. Pat ja viņš vairs nestrādā. Pat ar visu to jūs teiksiet: «Bet es viņu mīlu!» Kad es jums jautāšu: «Sakiet man, kas viņos ir tik mīlams?» - nesekos nekāda atbilde. Atbildes ne­būs, bet emocionālā slazda spēks ir daudz, daudz reižu lielāks par saprāta spēku».

Es neapgalvoju, ka visas mūsu tuvākās attiecības ir balstītas uz nedrošību un atkarībām. Pilnīgi noteikti mīlestība ir pārāka par veselo saprātu, un, iespējams, tā tam arī laiku pa laikam ir jābūt. Lai kā arī būtu, ja mēs mīlam alkoholiķi un vēlamies palikt ar viņu kopā, mums šis cilvēks ir jāturpina mīlēt. Tomēr emocionālās ne­drošības spēks var kļūt nesalīdzināmi lielāks par veselā saprāta un mīlestības spēku. Tas, ka necentrējamies uz sevi un nejūtamies emocionāli droši par sevi, var ievilināt mūs lamatās. Mēs varam sākt baidīties pārtraukt attiecības, kuras ir mirušas vai postošas. Mēs varam ļaut cilvēkiem sāpināt mūs un darīt mums pāri, un tas nekad nav mūsu interesēs vai mums par labu.

Cilvēki, kuri jūtas iekrituši slazdā, meklē veidu, kā izbēgt. Līdzatkarīgie, kuri jūtas iestrēguši attiecībās, var sākt plānot bēgšanu. Ir reizes, kad bēgšana ir pozitīva un veselīga. Mēs uz­sākam lietas, kas ļauj mums kļūt neatkarīgiem gan finansiāli, gan emocionāli. «Nē-atkarība» ir jēdziens, ko Penelope Rašanofa izmanto savā grāmatā, lai aprakstītu vēlamo līdzsvaru, kurā mēs ievērojam veselīgās, dabiskās vajadzības pēc cilvēkiem un mīlestības, nekļūstot pārlieku un sev kaitējošā veidā atkarīgi no citiem cilvēkiem.

Mēs varam atgriezties skolā, atrast darbu vai uzstādīt savus mērķus, kas dos mums brīvību. Turklāt, bieži vien mēs sākam šo mērķu uzstādīšanu tieši tajā brīdī, kad vairs nevaram izturēt sprostu, kurā atrodamies. Tomēr ir daži līdzatkarīgie, kuri realizē postošu bēgšanu. Mēs varam mēģināt izbēgt no sava cietuma, lietojot alkoholu vai narkotikas. Mēs varam kļūt par darbaholiķiem. Mēs varam sākt meklēt glābiņu, kļūstot emocionāli atkarīgi no kāda cita cilvēka, kurš ir ļoti līdzīgs tam cilvēkam, no kura mēģinām atbrīvoties - piemēram, no kāda cita alkoholiķa. Dau­dzi līdzatkarīgie apsver pašnāvības iespēju. Dažiem savas dzīves pārtraukšana šķiet vienīgais veids, kā tikt ārā no tik ļoti mokošās situācijas.

Emocionālā atkarība un slazda izjūta var radīt problēmas arī attiecībās, kuras būtu saglabājamas. Ja mums ir labas attiecības, mēs varam justies pārāk nedroši, lai emocionāli atdalītos un sāktu rūpēties paši par sevi. Mēs varam apspiest sevi un apspiest vai at­grūst otru cilvēku. Tik liela vajadzība kļūst redzama citiem cilvē­kiem, tā kļūst manāma, pat sajūtama.

Galu galā pārāk liela atkarība no otra cilvēka var nogalināt mīlestību. Attiecības, kas vairāk balstītas uz emocionālo nedro­šību un vajadzību nekā uz mīlestību, var kļūt pašiznīcinošas. Tās nedarbojas. Pārāk liela vajadzība atgrūž cilvēkus un apslāpē mīlestību. Tā atbaida cilvēkus. Tā piesaista nepareizos cilvēkus. Un mūsu patiesās vajadzības netiek apmierinātas. Mūsu patie­sās vajadzības kļūst arvien lielākas tāpat kā mūsu izmisums. Mēs padarām citu cilvēku par savas dzīves centru, mēs mēģinām no­sargāt savas drošības un laimes avotu. Mēs tam ziedojam savu dzīvi. Un mēs kļūstam dusmīgi uz šo cilvēku. Viņš vai viņa mūs kontrolē. Mēs esam atkarīgi no viņa. Galu galā mēs kļūstam dusmīgi un apvainojušies uz to, no kā esam atkarīgi un kas mūs kontrolē, jo visas savas tiesības un spēku esam nodevuši šim cilvēkam.



Izmisuma un atkarības izjūta var pakļaut mūs arī citiem ris­kiem. Ja iespēju izdarīt izvēli mēs dodam savai izmisušajai daļai, tad neviļus mēs varam sevi pakļaut pat tādām seksuāli pārnēsā­jamām slimībām kā AIDS (iegūtā imūndeficīta sindroms). Nav droši izjust tik lielu nepieciešamību pēc intīmām attiecībām.

Ir reizes, kad mēs izspēlējam dažādus trikus, lai maskētu savu atkarību. Šāds triks saskaņā ar Koletes Doulingas viedokli ir, pie­mēram, centieni padarīt kādu pārāku nekā viņš patiesībā ir («Viņš ir ģēnijs, tāpēc es palieku kopā ar viņu.»), vai arī padarīt kādu ne­varīgāku kā viņš ir («Vīrieši ir kā bērni, viņi taču nevar par sevi pa­rūpēties.»). Un viens no mūsu iemīļotākajiem trikiem ir rūpes par citiem. Doulinga apraksta šīs iezīmes grāmatā Pelnrušķītes komplekss kurā viņa atsaucas uz Madlēnas lietas vēsturi. Madlēna bija sieviete, kura atbrīvoja sevi no attiecībām ar Māniju, savu vīru alkoholiķi.

Un pēdējais atkarīgas personas triks - ticība, ka jūs esat at­bildīgs «uzņemties rūpes» par kādu citu. Madlēna vienmēr jutās vairāk atbildīga par Mānija izdzīvošanu nekā par savējo. Tik ilgi, kamēr viņa koncentrējās uz Māniju - viņa pasivitāti, viņa rakstura nenoteiktību, viņa problēmām ar alkoholu - viņa visu savu ener­ģiju veltīja, izgudrojot risinājumus viņam vai «viņiem», un viņai nekad nebija vajadzības ieskatīties pašai sevī. Tas bija iemesls, kāpēc viņai bija nepieciešami divdesmit divi gadi, lai aptvertu, ka turpinot tā, kā tas ir iesākts, viņa beigs savu dzīvi apkrāpta. Viņa beigs dzīvi, saprotot, ka nekad nav dzīvojusi savu dzīvi.

...Kopš brīža, kad viņai bija astoņpadsmit, līdz šim laikam, kad viņai ir četrdesmit gadu - kas ir laiks, kad cilvēki ir nobrie­duši, pilnveidojušies un guvuši pieredzi pasaulē, Madlēna Borofa neatlaidīgi turpināja sev iegalvot un izlikties, ka viņas dzīve nebija tāda, kāda tā bija, ka viņas vīrs saņems aprūpi pavisam drīz un ka vienā dienā viņa pamodīsies brīva dzīvot savu dzīvi -mierīgi un radoši. Divdesmit divu gadu laikā viņa nebija spējusi tikt galā ar to, kā stāties pretim meliem, un, nedomājot neko ļaunu, vienīgi pārāk baidoties dzīvot patstāvīgi, viņa bija uzgriezusi muguru patiesībai.

Skatoties virspusēji, tas var šķist dramatiski, taču savā dziļākajā būtībā Madlēnas stāsts ir visai neparasts. Šī «viss paiet» attieksme, ko viņa demonstrēja, un šķietamā nespēja atbrīvot sevi vai pat doma par sevis atbrīvošanu no pilnīgi gaistošām attiecībām - šīs visas bezpalīdzības iezīmes raksturo psiholoģiski atkarīgu sievieti.

Kāpēc mēs kaut ko tādu sev nodarām? Kāpēc mēs jūtamies tik nepārliecināti un tik viegli ievainojami, ka nespējam pat uz­ņemties savas dzīves dzīvošanu? Kāpēc pēc tam, kad esam pārlie­cinājušies, ka esam gana stipri, lai pārdzīvotu to, ko lielākā daļa no mums ir izturējuši un izdzīvojuši, mēs nespējam noticēt paši sev? Kāpēc situācijā, kad esam tik zinoši rūpēs par katru mums līdzās, mēs apšaubām savu spēju parūpēties paši par sevi? Kas par lietu?

Daudzi no mums iemācījās to visu, vēl būdami bērni, kad kāds mums ļoti svarīgs cilvēks nespēja dot mīlestību, atzinību un emocionālo drošību, kas mums tajā brīdī bija nepieciešama. Un tā mēs gājām pa dzīvi, cik vien labi spējām, nenoteikti un izmisīgi meklējot kaut ko, kā mums nekad nav bijis. Dažs no mums vēl joprojām sit galvu pret sienu, mēģinot saņemt mīlestību no kāda cilvēka, kurš līdzīgi kā mūsu Māte vai Tēvs nav spējīgs dot to, kas mums nepieciešams. Šis cikls turpina pats sevi līdz brīdim, kad tas tiek pārtraukts un izbeigts. To var saukt par nepabeigtu darījumu.

Varbūt mēs esam iemācīti neuzticēties sev. Tā gadās, ja mums ir kāda sajūta, bet mums tiek sacīts, ka tā ir nepareiza vai neadek­vāta. Vai arī gadījumā, ja, stājoties pretim meliem vai pretrunām, mums saka, ka esam traki. Mēs esam zaudējuši ticību pašos dzi­ļumos, tai svarīgajai daļai sevī, kas jūt atbilstošas izjūtas, aptver patiesību un apzinās savu spēju tikt galā ar dzīves situācijām. Pavisam drīz mēs sākam ticēt tam, kas par mums tiek teikts - ar mums ir cauri, bērns ir neprātīgs, viņam nevar uzticēties.

Mēs raugāmies uz cilvēkiem sev apkārt - dažreiz tie ir slimi, trauksmaini cilvēki, kuri nespēj sevi kontrolēt - un mēs domā­jam: «Ar viņiem viss ir kārtībā. Ar viņiem ir jābūt visam kārtībā. Viņi tā man teica. Tad tā tam arī ir jābūt. Ar mani pilnīgi noteikti kaut kas nav kārtībā.» Mēs noniecinām sevi un zaudējam ticību spējai parūpēties pašiem par sevi.

Ir sievietes, kas iemācītas būt atkarīgas. Viņas ir iemācītas sa­vas dzīves centrā novietot citus cilvēkus un rūpēties par viņiem. Pat pēc sieviešu atbrīvošanās kustības sākumiem dziļi sirdī dau­dzas sievietes baidās būt vienas. Daudzi cilvēki, ne tikai sievietes, baidās palikt vieni un rūpēties paši par sevi. Tā ir daļa no būšanas par cilvēku.

Kāds no mums var būt uzsācis attiecības ar neskartu emocio­nālo drošību un atklājis, ka ir attiecībās ar alkoholiķi. Nekas ne­spēj iznīcināt emocionālo drošību ātrāk, kā mīlestība pret kādu, kurš ir alkoholiķis vai kuram ir cita veida traucējumi. Šīs slimības pieprasa, lai mēs savu dzīvi centrētu ap tām. Valda apmulsums, haoss un izmisums. Pat visveselīgākie no mums var sākt par sevi šaubīties pēc kopdzīves ar alkoholiķi. Vajadzības netiek apmieri­nātas. Mīlestība izzūd. Vajadzības kļūst arvien lielākas un līdz ar tām arī mūsu šaubas par sevi. Alkoholisms rada emocionāli ned­rošus cilvēkus. Alkoholisms mūs padara par upuriem - vienlīdz gan dzērājus, gan nedzērājus -, un mēs apšaubām spēju parūpē­ties paši par sevi.

Ja esam izlēmuši, ka tomēr varam par sevi parūpēties, man ir labas ziņas. Šīs grāmatas galvenā tēma ir iedrošinājums rūpēties pašiem par sevi. Šīs nodaļas mērķis ir pateikt, ka mēs varam parū­pēties par sevi. Mēs neesam bezpalīdzīgi. Būt pašam un būt atbil­dīgam par sevi nemaz nav tik sāpīgi un biedējoši. Mēs spējam tikt galā ar to, ko dzīve mums piespēlē. Mums nav jābūt tik atkarīgiem no citiem cilvēkiem mums apkārt. Pretēji Siāmas dvīņiem mēs varam dzīvot bez kāda konkrēta cilvēka. Kā teikusi kāda sieviete:

«Gadiem ilgi es sev mēģināju iestāstīt, ka nevaru dzīvot bez kon­krēta vīrieša. Es kļūdījos. Man ir bijuši četri vīri. Viņi visi ir mi­ruši, un es vēl joprojām esmu dzīva.» Zināt, ka mēs varam dzīvot bez kāda noteikta cilvēka, nenozīmē, ka mums ir jādzīvo bez šī cilvēka, bet šī apziņa var mūs atbrīvot dzīvei un mīlestībai, kas ir pilnvērtīga.

Un tagad ļaujiet man izstāstīt «atlikušās» ziņas. Nav maģiska, viegla, vienas nakts veida kā kļūt neatkarīgam.

Emocionālā drošība un pašreizējais nedrošības līmenis ir tas, kas caurvij visus jautājumus, kas mums jāpatur prātā, pieņemot lēmumus. Reizēm mēs kļūstam gan finansiāli, gan emocionāli at­karīgi no kāda cilvēka, tādā gadījumā varam sastapties ar divām galvenajām bažām - ar bažām, kas var būt un var arī nebūt savā starpā saistītas. Neviens no šiem jautājums nav viegls. Tie abi ir apdomāšanas vērti. Mani vārdi vai mūsu cerības nemazinās šo faktu reālistiskumu. Ja esam finansiāli vai emocionāli atkarīgi, tas ir fakts, un fakti ir jāpieņem un jāņem vērā. Tomēr uzskatu, ka varam cīnīties, lai kļūtu mazāk atkarīgi. Un zinu, ka spējam kļūt neatkarīgi, ja to vēlamies.

Te būs dažas idejas, kas var palīdzēt.

1. Noslēdziet rēķinus ar savu bērnību, cik vien labi spējat. Sērojiet. Ieraugiet izredzes. Mēģiniet saprast, kā bērnības notikumi jūs ie­tekmē vēl joprojām.

Kāda kliente, kas ir bijusi labprātīgās mīlas attiecībās ar diviem alkoholiķiem, reiz man pastāstīja šādu stāstu. Viņas tēvs pame­tis ģimeni, kad viņai bijuši pieci gadi. Šajos piecos gados lielāko daļu laika viņš bija piedzēries. Lai ari viņi dzīvoja vienā pilsētā, pēc tēva aiziešanas no mājām viņi redzējās ļoti reti. Pēc tam, kad māte no viņa bija izšķīrusies, tēvs pa retam viņu apmeklēja, tomēr tās nebija saturīgas attiecības. Kad viņa izauga, ik pa laikam viņa zvanīja tēvam, lai pastāstītu par svarīgiem notikumiem savā dzīvē: augstskolas pabeigšana, precības, pirmā bērna piedzimšana, šķir­šanās, atkārtotas precības, otrā grūtniecība. Katru reizi, kad viņa piezvanīja, viņas tēvs parunājās kādas piecas minūtes, ieminējās, ka kādreiz varētu satikties, un tad nolika klausuli. Viņa teica, ka neesot jutusies īpaši sāpināta vai dusmīga; viņa no tēva tieši to arī gaidīja. Viņš nekad nav bijis te viņas dēļ. Viņš nekad nebūs te vi­ņas dēļ. No viņa nenāca nekas, arī mīlestība nē. Tāda bija dzīve, un tas nekādā mērā viņu neapbēdināja. Viņa no sirds domāja, ka ir aizmirsusi un tikusi galā ar tēva alkoholismu. Šādā veidā viņu attiecības turpinājās gadiem ilgi. Arī viņas attiecības ar alkoholi­ķiem turpinājās gadiem ilgi.

Laikā, kad viņa bija savas kārtējās šķiršanās vidū, kādu vakaru iezvanījās telefons. Tas bija viņas tēvs. Tā bija pirmā reize, kad viņš zvanīja viņai. Viņas sirds gandrīz izlēca no krūtīm, kā viņa vēlāk stāstīja. Viņas tēvs jautāja, kā viņai un viņas ģimenei klājoties - tas bija jautājums, no kura viņš parasti izvairījās. Viņa domāja, vai viņa varētu pastāstīt tēvam par savu šķiršanos (tas bija kaut kas, ko viņa vēlējās; viņa vienmēr bija vēlējusies izraudāties tēva klātbūtnē un vēlējusies, lai tēvs viņu mierina), tai vietā viņš sāka žēloties, ka esot ieslēgts psihiatriskajā dziednīcā, ka viņam neesot nekādu tiesību, ka tas neesot godīgi, un vai viņa gadījumā nevarot ko darīt lietas labā? Viņa ātri pabeidza sarunu, nolika klausuli, apsēdās uz grīdas un kauca.

«Es atceros, ka sēdēju uz grīdas un kliedzu: «Tu nekad neesi bijis te manis dēļ. Nekad. Un tagad man tev ir jāpalīdz. Man tevi vajadzēja tikai vienu reizi, un tevis nebija. Tā vietā tu vēlies, lai uzņemos rūpes par tevi.»

«Kad beidzu raudāt, jutos savādi mierīga,» viņa teica. «Man šķiet, ka tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es ļāvu sev bēdāties un kļūt dusmīga uz savu tēvu. Nākamo nedēļu laikā es sāku sa­prast - tiešām saprast. Tieši tā - viņš nekad te nav bijis manis dēļ. Viņš ir alkoholiķis. Viņš nekad nav bijis neviena dēļ, tai skaitā sevis dēļ. Tāpat es sāku saprast, ka dziļi sirdī zem maskas es jūtos nemī­lēta. Ļoti nemīlēta. Kaut kur dziļi manī bija paslēpusies fantāzija, ka man ir mīlošs tēvs, kurš dzīvo kaut kur prom no manis, kurš mani atraidījis, jo es neesmu bijusi pietiekami laba. Kaut kas ar mani nebija kārtībā. Tagad es zināju patiesību. Tā nebiju es, kuru nemīl. Tā nebiju es, kas bija piekrāpta, par spīti tam, ka apzinājos savas problēmas. Tas bija viņš.»

«Pēc šī atgadījuma ar mani kaut kas notika,» viņa teica. «Man vairs nebija vajadzīgs alkoholiķis, kurš mani mīlētu. Patiesība bija mani padarījusi brīvu.»

Es neapgalvoju, ka visas šīs sievietes problēmas tika atrisinātas brīdī, kad viņa pārstāja skumt, vai brīdī, kad viņa saprata, kas no­tiek. Iespējams, viņai vēl daudz kas jāizsēro, vēl jātiek galā ar savu līdzatkarīgo raksturu. Tomēr domāju, ka tas, kas notika, viņai būs palīdzējis.

2. Aprūpējiet un lolojiet izbiedēto, viegli ievainojamo, vajadzību pilno bērnu, kas ir jūsos. Šis bērns, iespējams, nekad līdz galam nav izzudis. Un nav nozīmes, cik pašpietiekami mēs būtu kļuvuši. Stress var piespiest šo bērnu gauži raudāt. Arī bez iemesla šis bērns var parādīties un pieprasīt sev uzmanību brīdī, kad mēs to vismazāk gaidām.

Reiz man bija sapnis par šo tēmu, kas, manuprāt, skaidrāk ie­zīmē aprakstīto ideju. Sapnī meitene, kurai bija kādi deviņi gadi, bija atstāta viena, savas mātes pamesta, vairākas dienas un naktis. Bez pieskatīšanas meitene skraidīja pa apkārtni vēlu naktīs. Viņa neradīja nevienam nopietnas problēmas. Šķita, ka viņa kaut ko meklē, kaut ko, ar ko piepildīt savas tukšās stundas. Bērns negri­bēja palikt mājas viens, kad kļuva tumšs. Vientulība bija pārāk biedējoša. Kad meitenes māte beidzot atgriezās, kaimiņi vēr­sās pie viņas, aizrādot, ka viņas bērns nepieskatīts ir skraidījis apkārt. Māte kļuva dusmīga un sāka kliegt uz bērnu un pārmest slikto uzvedību. «Es taču tev teicu, lai tu paliec mājās, kamēr es esmu prom. Vai tad es tev neteicu, lai tu neradi problēmas?» māte kliedza. Meitene neko neatbildēja, pat neraudāja. Viņa vienkārši stāvēja ar nolaistām acīm un klusi teica, «Man šķiet, ka man sāp vēders.»

Nedzeniet stūri šo viegli ievainojamo bērnu, kad viņš vai viņa nevēlas palikt tumsā pilnīgi viens, kad viņš vai viņa ir izbiedēts. Mums nav jāļauj bērnam mūsu vietā izdarīt izvēli, tomēr nevajag bērnu arī ignorēt. Ieklausieties bērnā, ļaujiet bērnam izraudāties, ja viņam tas ir nepieciešams, mieriniet bērnu un mēģiniet saprast, kas viņam ir vajadzīgs.


1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   16


Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©atelim.com 2016
rəhbərliyinə müraciət