Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

Mums ir jābūt labiem pret sevi. Mums pret sevi ir jābūt līdzcie­tīgiem un laipniem. Kā gan mēs iedomājamies, ka spēsim pienā­cīgi par sevi parūpēties, ja paši sev nepatiksim vai sevi ienīdīsim?

Mums ir jāatsakās iesaistīties naidīgās attiecībās ar sevi. Pār­stājiet vainot sevi un padarīt sevi par upuri, un dariet kaut ko, lai atbrīvotos no upura sevī. Piegrieziet savai vainai skābekli. Kauna un vainas izjūta nedod nekādu labumu ilgtermiņa mēr­ķiem. Vienīgās reizes, kad tie var būt noderīgi, ir apziņa kon­krētajā brīdī, ka esam pārkāpuši savus iekšējos ētikas principus tieši šobrīd. Vaina un kauns nav izmantojami kā dzīves ceļš. Pārtrauciet šos visus «vajag». Sāciet pievērst uzmanību, kad jūs vainojat un mokāt sevi, un pielieciet mērķtiecīgas pūles, lai pa­stāstītu sev kaut ko pozitīvu. Ja mums kaut kas jādara, dariet to. Ja jūs mokāt sevi, pārtrauciet to. Kļūs vieglāk. Mēs varam par sevi pasmieties, pastāstīt sev, ka nevēlamies tikt iesaistīti šajā spēlītē, apskaut sevi un tad nodoties tam, lai dzīvotu tādu dzīvi, kādu izvēlamies. Ja esam par kaut ko patiesi vainīgi, tas ir jāatri­sina. Dievs mums piedos. Viņš zina, ka mēs darījām, ko spējām, pat ja tas bija pats sliktākais, ko esam paveikuši. Mums nav sevi jāsoda par to, ka jūtamies vainīgi un vēlamies Dievam un citiem pierādīt, cik ļoti mēs pārdzīvojam. Mums ir jāpiedod pašiem sev. Veiciet Ceturto un Piekto soli (skatīt nodaļu par darbu pie Divpadsmit Soļu programmas). Parunājiet ar kādu garīdznieku. Parunājiet ar Dievu. Veiciet labojumus. Un tas arī viss, kas te būtu darāms.

Mums ir jāpārtrauc kaunēties par sevi. Kaunam līdzīgi kā vai­nai nav pilnīgi nekāda tālejoša mērķa. Ja cilvēki mums tieši vai netieši saka, ka mums par kaut ko vajadzētu kaunēties, nevajag viņiem ticēt. Nepatika vai kauns nelīdz vairāk kā vien mazu brīdi. Nosauciet man kaut vienu situāciju, kura ir uzlabojusies no tā, ka esat turpinājuši justies vainīgi vai nokaunējušies. Miniet kaut vienu reizi, kad tas ir palīdzējis atrisināt problēmu. Kā tieši tas pa­līdzēja? Vairumā gadījumu vaina un kauns padara mūs tik ner­vozus, kas mēs nevaram izdarīt labāko Mums sevi jānovērtē un jāpieņem tādi lēmumi un izvēles, kas vairo mūsu pašapziņu.

«Ikreiz, kad jūs iemācāties rīkoties tā, it kā jūs būtu vērtīgs, jūs padarāt vieglāku nākamo reizi,» saka Tobijs Raiss Drū darbā Atskurbināt viņus».

Mēs spējam būt maigi, mīloši, dzirdīgi, uzmanīgi un laipni pret savām jūtām, domām, vajadzībām, vēlmēm, alkām un pret visu, kas mūs veido. Mēs spējam sevi pieņemt - visu sevi. Sākt tur, kur esam, un turpināt arvien vairāk un vairāk. Mums var uz­ticēties. Cienīt sevi, būt patiesam pret sevi, turēt sevi godā par to burvību, kas mīt mūsos, - tā ir mūsu atslēga uz pasauli.

Turpinājumā fragments no brīnišķīgas Natanela Brandena grāmatas par pašvērtību „Turēt sevi godā.” Izlasiet rūpīgi, ko viņš raksta.

«No visiem spriedumiem, ko mēs savā dzīvē izdarām, neviens nav tik svarīgs kā spriedums, ko mēs izdarām par sevi, jo tas pie­skaras mūsu eksistences būtībai.

...Nav neviena būtiska aspekta mūsu domāšanā, motivācijā, jūtās vai uzvedībā, uz kuru savu ietekmi neatstātu mūsu pašvērtējums...

Pirmā darbība, kas raksturo sevis turēšanu godā, ir savas apziņas apliecināšana: izvēle domāt, pamanīt, kontaktēšanās ar ārpasauli un ārpasaules iespaidu uzņemšana. Šo vajadzību neiz­pilde ir vajadzību neizpildīšana attiecībā pret sevi pašos pamatu pamatos.

Turēt sevi godā nozīmē vēlmi domāt neatkarīgi, dzīvot pēc sava prāta, uzdrīkstēties uztvert lietas savā veidā un izdarīt savus spriedumus.

Turēt sevi godā nozīmē vēlmi zināt ne tikai to, ko mēs do­mājam, bet arī to, ko mēs jūtam, ko mēs vēlamies, kas mums ir vajadzīgs, kādas ir mūsu alkas, ko mēs pārciešam, kas mūs biedē vai sadusmo. Tas nozīmē arī pieņemt tiesības piedzīvot visas šīs jūtas. Pretstats šādai attieksmei ir noliegums, neatzīšana, ap­spiešana - atteikšanās no sevis.

Turēt sevi godā nozīmē pieņemt sevi - tas ir, pieņemt to, kas mēs esam, bez sevis apspiešanas vai šaustīšanas, bez jebkādām pretenzijām pret to, kas mēs esam, bez izlikšanās, kuras mērķis ir maldināt sevi vai kādu citu.

Godāt sevi nozīmē dzīvot patiesi, runāt un rīkoties saskaņā ar savu dziļāko pārliecību un patiesākajām jūtām.

Godāt sevi nozīmē atteikties atzīt apvainojumus, kas nav pel­nīti, un mēģināt labot savu vainu gadījumos, kad tas ir pelnīti.

Godāt sevi nozīmē apzināties un atzīt, ka eksistē tiesības, kas izriet no atziņas, ka mūsu dzīve nepieder kādam citam un ka mēs nedzīvojam šajā pasaulē, lai piepildītu kāda cita gaidas. Daudziem cilvēkiem tā ir viena no šausminošākajām atbildībām.

Godāt sevi nozīmē iemīlēšanos savā dzīvē, iemīlēšanos mūsu izaugsmes iespējās un piedzīvošanas priekā, iemīlēšanos ceļā, kurš mums atklāj mūsu neatkārtojamo cilvēcīgo potenciālu.

Tā nu mēs redzam, ka turēt sevi godā nozīmē praktizēt ego­ismu tā augstākajā, cēlākajā un vismazāk izprastajā nozīmē pa­saulē. Un tas, esmu spiests norādīt, prasa ārkārtīgu neatkarīgumu, drosmi un godīgumu.»Mums sevi ir jāmīl un jāuzticas. Mums jādod sev kaut daļa tās neizmērojamās uzticēšanās, ko liela daļa līdzatkarīgo ir tik griboši dot citiem. Tieši no augsta pašvērtējuma var nākt patiesi laipna, labvēlīga rīcība - ne egoisms.

Bobs Ņūharts, no Boba Ņūharta Šova

Pieņemt realitāti visai uzmācīgi piedāvā un mudina daudzi sa­prātīgi cilvēki. Tas ir daudzu terapiju mērķis, kā tam arī ir jābūt. Saskatīt un nonākt līdz atziņai, kas ir kas, ir svētīga rīcība. Pie­ņemšana sev līdzi nes mieru. Bieži vien tieši tas ir pagrieziena punkts, lai sāktos pārmaiņas. Tiesa, to daudzreiz vieglāk pateikt, nekā paveikt.

Visi cilvēki, ne tikai līdzatkarīgie, diendienā sastopas ar iespēju vai nu pieņemt, vai noraidīt realitāti konkrētajā brīdī un konkrēta­jos apstākļos. No brīža, kad mēs no rīta atveram acis, līdz brīdim, kad vakarā tās atkal veram ciet, mums ir jāspēj pieņemt daudzas lietas, lai mēs varētu dzīvot normālu dzīvi. Mūsu pašreizējie aps­tākļi ietver sevī tādas lietas kā kas mēs esam, kur mēs dzīvojam, ar ko kopā dzīvojam vai nedzīvojam, kur strādājam, mūsu pārvieto­šanās veidus, cik daudz mums ir naudas, kas ir mūsu atbildība, kas mums jādara prieka pēc, un visu veidu problēmas, kas rodas. Ir dienas, kad pieņemšana ir kā vēja pūsma. Tas notiek dabiski. Mūsu mati ir paklausīgi, arī bērni ir rātni, priekšnieks ir saprātīgs, naudas ir tieši tik, cik vajag, māja ir tīra, mašīna darbojas, un mums patīk mūsu dzīvesbiedrs vai mīļotais. Mēs zinām, ko gaidīt, un tas, ko mēs gaidām, mums ir pieņemams. Viss ir kārtībā. Taču ir dienas, kad viss neiet tik gludi. Mašīnai pārstāj strādāt bremzes, jumtā ir sūce, bērni uzvedas nekaunīgi, salaužam roku, zaudējam darbu, mūsu dzīvesbiedrs vai mīļotais pasaka, ka mūs vairs nemīl. Kaut kas ir noticis. Mums ir problēma. Viss ir mainījies. Viss mainās. Mēs kaut ko zaudējam. Mūsu pašreizējā situācija nav tik ērta, kā bija līdz šim. Apstākļi ir mainījušies, un nu mūsu priekšā ir jauna situācija, kas ir jāpieņem. Mūsu sākotnējā atbilde var būt noliegums vai pretoša­nās pārmaiņām, problēmai vai zaudējumam. Mēs vēlamies, lai viss būtu tieši tāpat, kā tas bija līdz šim. Mēs vēlamies, lai problēmas ātri tiktu atrisinātas. Mēs atkal vēlamies atgūt mieru. Mēs vēlamies zi­nāt, kas ir sagaidāms. Mēs neesam mierā ar realitāti. Mēs jūtamies neomulīgi. Īslaicīgi esam zaudējuši savu līdzsvaru.

Līdzatkarīgie nekad nezina, kas viņus sagaida, īpaši, ja viņi ir iesaistīti attiecībās ar alkoholiķi, narkomānu, noziedznieku, spēlmani vai kādu citu cilvēku, kuram ir nopietnas problēmas vai nepārvarami traucējumi. Mēs tiekam bombardēti ar problēmām, zaudējumiem un pārmaiņām. Mēs paciešam izsistus logus, noka­vētas tikšanās, lauztus solījumus un atklātus melus. Mēs zaudējam finansiālo stabilitāti, emocionālo drošību, ticību cilvēkiem, ko mēs mīlam, ticību Dievam un ticību paši sev. Mēs varam zaudēt savu fizisko labklājību, materiālās vērtības, spēju gūt baudu no seksuā­lām attiecībām, savu reputāciju, sabiedrisko dzīvi, karjeru, paš­kontroli, pašvērtējumu un paši sevi.

Kāds no mums ir zaudējis cieņu un uzticēšanos tiem cil­vēkiem, kurus mīlam. Reizēm mēs zaudējam pat mīlestību un saistības pret tiem, ko kādreiz mālējām. Tas notiek bieži. Tas ir dabiski, tās ir normālas sekas šai kaitei. Rokasgrāmatā alkoholiķu ģimenēm par to ir rakstīts: «Mīlestība nevar pastāvēt bez taisnīguma dimensijas. Mīles­tība vienmēr iet roku rokā ar līdzjūtību, kas nozīmē rūpēties un just līdzi citiem. Tomēr līdzjūtība nenozīmē ciest citas personas netaisnīguma dēļ. Neskatoties uz to, alkoholiķu ģimenēs netaisnī­gums tiek pārciests visai bieži.»

Lai arī netaisnīgums ir bieža parādība, tas nepadara to mazāk sāpīgu. Brīdī, kad kāds, kuru mēs mīlam, dara ko tādu, kas mūs dziļi sāpina, mūs pārņem nodevības sajūta.

Iespējams, viens no lielākajiem zaudējumiem, ko līdzatkarī­gie pārdzīvo, ir sapņu zaudējums, cerīgas un dažreiz idealizētas nākotnes gaidas, kādas lolo lielākā daļa cilvēku. Tieši šo zaudē­jumu pieņemt ir visgrūtāk. Kad mēs skatījāmies uz mūsu bērnu slimnīcas bērnu istabā, mums saistībā ar viņu bija kādas noteiktas cerības. Šajās cerībās neietilpa tas, ka mūsu bērnam būs problē­mas ar alkoholu vai citiem atkarību izraisošiem līdzekļiem. Mūsu sapņos tā visa nebija. Arī mūsu kāzu dienā mums bija savi sapņi. Nākotne kopā ar iemīļoto bija brīnumu un solījumu pilna. Tas bija sākums kaut kam lieliskam, kaut kam mīlošam, kaut kam, ko mēs tik ilgi gaidījām. Izteikti vai neizteikti sapņi un solījumi ir klātesoši gandrīz visu cilvēku dzīvē.

«Katram pārim attiecību sākums ir citāds,» raksta Žanete Voitica grāmatā Līdzatkarība - aktuāls jautājums. «Par spīti tam, notikumi, kas risinās ķīmiski atkarīgu laulāto attiecībās, ir visai līdzīgi. Sākumā ieskatīsimies laulību solījumā. Lielākajā daļā lau­lību ceremoniju ir iekļauti šie vārdi - priekos un bēdās - pārticībā un nabadzībā - slimībā un veselībā - līdz nāve mūs šķirs. Varbūt te arī cēlonis visām mūsu raizēm. Vai jūs domājāt to, ko teicāt, tad, kad to teicāt? Ja tajā brīdī jūs būtu zinājuši, ka jums būs ne labā­kais, bet sliktākais, ne veselība, bet slimība, ne bagātība, bet naba­dzība, vai tad mīlestība, ko jūs jutāt, būtu tā vērta? Iespējams, jūs teiksiet «jā», par ko gan es būšu visai izbrīnīta, ja jūs būtu vairāk reālisti nekā romantiķi, iespējams, jūsu interpretācija laulību solījumam skanētu šādi - caur labo, kā arī caur slikto, pieņemot, ka sliktais būs pārejošs, bet labais - paliekošs. Šādas apņemšanās mēs paužam ar labiem nodomiem. Nav nekāda labuma par to visu spriest, kad tas jau ir noticis.»

Sapņi bija klātesoši. Daudzi no mums turēja tos cieši satvertus tik ilgi - no viena zaudējuma līdz otram, no vienas vilšanās līdz nākamajai. Mēs metamies dzīvē ar visu krūti, vēlēdamies padarīt šos sapņos patiesus, atsakoties ticēt vai pieņemt ko mazāku. To­mēr reiz patiesība mūs noķēra un atteicās tikt atbīdīta malā. Tas nebija kaut kas, ko mēs vēlējāmies, kaut kas, ko mēs bijām plāno­juši, kaut kas, ko bijām prasījuši vai uz ko cerējuši. Un tas nekad arī nebūs tas. Sapnis ir miris, un vairs nekad neelpos.

Kādam no mums ir sagruvuši sapņi un cerības. Kāds no mums ir piedzīvojis laulību vai kādu citu tikpat svarīgu attiecību izjukšanu. Es patiesi zinu, cik daudz dažādos veidos var piedzī­vot mīlestības un sapņu zaudējumu. Nav pilnīgi nekā, ko varētu teikt, lai mazinātu sāpes vai sēras. Tas ir tik neciešami sāpīgi, kad alkoholisms vai citas problēmas izposta mūsu sapņus. Šī slimība ir nāvējoša. Tā nogalina visu savā ceļā, tai skaitā mūsu viscēlākos sapņus. «Ķīmiskā atkarība nogalē lēni, bet pilnīgi,» secina Žanete Voitica. Cik patiesi. Cik gan sāpīgi patiesi! Un nav nekā, kas mirtu tik lēni un sāpīgi kā sapnis.

Pat atveseļošanās iet roku rokā ar zaudējumiem un arvien pieaugošām pārmaiņām, par kuru pieņemšanu mums ir jācīnās. Līdz ko dzīvesbiedrs alkoholiķis ir skaidrā, viss mainās. Mainās at­tiecību modelis. Mūsu līdzatkarīgās īpašības, veidi, kā mēs tikām ietekmēti, savā ziņā ir paštēla zaudējums, ar kuru mums nākas sastapties. Lai arī tās ir labas pārmaiņas, tie tomēr ir zaudējumi - lai arī tas, ko mēs zaudējam, nebija nekas vēlams, tas tomēr bija kaut kas tik pierasts, jo šāds attiecību modelis bija kļuvis par mūsu pašreizējo apstākļu realitāti, un mēs vismaz zinājām, ko gaidīt, pat ja tas nozīmēja, ka mēs negaidām neko.

Zaudējumi, ko diendienā sastop un ir spiesti pieņemt līdzatkarīgie, ir milzīgi un nebeidzami. Tās nav ikdienas problēmas un zaudējumi, ko vairums cilvēku uzskata par normālas dzīves sastāvdaļa. Tie ir zaudējumi un problēmas, ko rada cilvēki, kuri mums nav vienaldzīgi. Neraugoties uz to, ka problēmas ir tiešs sli­mības, apstākļu vai nepārvaramu traucējumu rezultāts, tie var iz­skatīties kā pārdomāta un ļaunprātīga rīcība. Mūsu ciešanas rada kāds, kuru mēs mīlam un kam uzticējāmies.

Mēs nepārtraukti esam izsisti no līdzsvara, pūloties pieņemt pārmaiņas un problēmas. Mēs nezinām, ko gaidīt, tāpat kā mums nav ne jausmas, kad kaut kas varētu notikt. Mūsu pašreizējie aps­tākļi ir nepārtrauktu pārmaiņu stāvoklī. Zaudējumi un pārmai­ņas var būt gaidāmi jebkurā mūsu dzīves sfērā. Mēs jūtamies kā jukuši, mūsu bērni ir sarūgtināti, mūsu dzīvesbiedrs vai mīļotais rīkojās kā ārprātīgs, mašīna ir atsavināta, neviens nav strādājis nedēļām ilgi, māja izskatās kā miskaste, un nauda ir kaut kur iz­kūpējusi. Zaudējumi var atnākt visi vienlaikus, vai arī parādīties pakāpeniski. Uz īsu brīdi apstākļi var stabilizēties, un tad atkal mēs zaudējam mašīnu, darbu, māju, naudu un attiecības ar cilvē­kiem, kuri mums nav vienaldzīgi. Mūsu uzdrīkstēšanās cerēt bija tā vien vērta, lai mūsu sapņi atkal sašķīstu sīkās drumslās. Un nav svarīgi, ka mūsu cerības kļūdaini bija balstītas uz ilūziju, ka prob­lēmas brīnumainā veidā pagaisis pašas no sevis. Sagrautas cerības ir sagrautas cerības. Sarūgtinājumi ir sarūgtinājumi. Zaudēti sapņi ir miruši sapņi. Un tas viss sāpina.

Pieņemt realitāti? Pusi no savas dzīves mēs pat nespējam aptvert, kāda šī realitāte īsti ir. Mums tiek melots, mēs me­lojam sev, un mums griežas galva. Mūsu dzīves otrajā pusē realitātes redzēšana vienkārši ir kas vairāk, nekā mēs spē­jam izturēt, vairāk, nekā vispār kāds spēj izturēt. Kāpēc tam, ka noliegums ir alkoholisma vai citu nopietnu problēmu neatņemama sastāvdaļa, kas rada nebeidzamus zaudējumus, ir jābūt tik neizprotami? Mums ir pārāk daudz jāpieņem, mūsu paš­reizējā situācija ir nomācoša. Bieži vien mēs esam tik ļoti sapinu­šies krīzēs un haosā, mēģinot risināt citu cilvēku problēmas, ka esam pārāk aizņemti, lai vispār uztrauktos par pieņemšana. To­mēr, lai kaut kas mainītos, mums jāpieņem realitāte. Lai mēs va­rētu zaudētos sapņus aizvietot ar jauniem un atkal justies normāli un mierīgi, mums ir jāpieņem realitāte.

Lūdzu, saprotiet, pieņemšana nenozīmē pielāgošanos. Tā nav aiziešana no nožēlojamās un skumīgās esošās lietu kārtības. Tas nenozīmē pieņemt un pieciest jebkāda veida ļaunprātīgu izman­tošanu. Tas nozīmē to, ka konkrētajā brīdī mēs apzināmies un pieņemam apstākļus, tai skaitā sevi pašu un cilvēkus, kas ir mūsu dzīvē, tieši tādus, kādi mēs un viņi esam. Jo tikai šādā stāvoklī mēs esam mierīgi un spējīgi novērtēt pašreizējos apstākļus, veikt at­bilstošas izmaiņas un atrisināt savas problēmas. Cilvēks, kurš tiek ļaunprātīgi izmantots, nepieņems vajadzīgos lēmums, lai izman­tošana tiktu pārtraukta, līdz brīdim, kamēr viņš nebūs ļaunprātīgo izmantošanu vispār atzinis. Šādam cilvēkam ir jāpārstāj izlikties, ka izmantošana kaut kādā brīnumainā veidā pazudīs pati no sevis, jābeidz izlikties, ka izmantošanas vispār nav, vai arī jāpārtrauc iz­domāt attaisnojumus, kāpēc šāda izmantošana pastāv. Kad pieņe­mam, mēs kļūstam spējīgi atbilstoši reaģēt uz apkārtējiem apstāk­ļiem. Šādā stāvoklī iegūstam spēku mainīt lietas, kuru mainīšana vispār ir mūsu spēkos. Alkoholiķi nevar pārtraukt dzert, tiklīdz pieņem savu bezspēcību alkohola un sava alkoholisma priekšā. Cilvēki ar ēšanas traucējumiem arī nevar atrisināt savas problēmas uzreiz pēc tam, kad ir pieņēmuši savu bezspēcību attiecībā uz pār­tiku. Arī līdzatkarīgie nevar mainīties, tiklīdz ir pieņēmuši savas līdzatkarīgās īpašības - bezspēcību cilvēku, alkoholisma un citu apstākļu priekšā, kurus tik izmisīgi ir centušies kontrolēt. Pieņem­šana ir kā pamatpremisa: mēs nevaram sevi mainīt, kamēr neesam pieņēmuši sevi tādu, kādi esam. Lūk, fragments no grāmatas Turēt sevi godā par sevis pie­ņemšanu.

«.. Ja es spēju pieņemt, ka esmu tas, kas esmu, ka es jūtu to, ko jūtu, ka esmu izdarījis to, ko esmu izdarījis - ja es spēju to pie­ņemt neatkarīgi no tā, vai man tas patīk vai ne - tas nozīmē, ka spēju pieņemt sevi. Es spēju pieņemt savas vājās izredzes, šaubas par sevi, zemo pašvērtējumu. Un brīdī, kad esmu to visu pieņē­mis, tā vietā, lai mestos visā iekšā un uzsāktu cīņu ar īstenību, es it kā nostājos malā. Es vairs necenšos savu apziņu savīt mezglos, lai tikai uzturētu sevī maldus par pašreizējiem apstākļiem. Un tādā veidā es esmu attīrījis ceļu, lai spertu pirmo soli sava pašvērtējuma stiprināšanā...

Tik ilgi, kamēr nespēsim pieņemt to, kādi esam konkrētajā mūsu esamības brīdī, tik ilgi, kamēr nespēsim atļauties apzināties savas izvēles un rīcību, nespēsim pieņemt patiesību, kas mīt mūsu apziņā, mēs nespēsim mainīties.»

Man ir bijusi pieredze, kad liekas, ka mana Augstāka Vara, šķiet, negrib iejaukties apstākļos, kuros esmu nokļuvusi līdz brī­dim, kamēr es pieņemtu to, ko šis Spēks jau man ir devis. Pie­ņemšana nenozīmē pieņemšanu uz mūžu. Tas attiecas tikai uz konkrēto brīdi. Un tai ir jābūt patiesai un dabiskai.

Kā gan mēs varam sasniegt rāmu garu? Kā gan lai mēs noraugāmies uz patieso realitāti, nemirkšķinot un neaizklājot acis? Kā lai mēs pieņemam visus zaudējumus, pārmaiņas un problēmas, ko dzīve un cilvēki met mums virsū?

Bez mazākā pīkstiena. Mēs pieņemam lietas, ejot cauri piecu soļu procesam. Elizabete Kūblere-Rosa bija pirmā, kas identi­ficēja šīs pakāpes un šo procesu, raugoties, kā mirstošs cilvēks pieņem savu nāvi - pēdējo, ko viņš var zaudēt. Viņa to nosauca par «sērošanas procesu». Garīgās aprūpes darbinieki ir novē­rojuši, ka cilvēki pārdzīvo šo procesu ikreiz, kad piedzīvo zaudējumu. Zaudējums var būt niecīgs - piecu dolāru rēķins vai nesaņemta ilgi gaidītā vēstule, vai arī tas var būt ļoti būtisks - dzīvesbiedra zaudējums, Šķiršanās vai viņa nāve. Arī pozitīvas pārmaiņas var radīt kādus zaudējumus, piemēram, kad tiek no­pirkta jauna māja un pamesta vecā, pat šāds notikums prasa, lai mēs izietu cauri visām sērošanas procesa stadijām.

1. NOLIEGUMS

Pirmā stadija ir noliegums. Tas ir šoka stāvoklis, sastingums, panika un vispārējs atteikums pieņemt vai apzināties realitāti. Mēs darām visu, lai viss paliktu vecajās vietās un mēs varētu izlikties, ka pārmaiņas nenotiek. Šajā fāzē ir daudz neziņas un baiļu. Noliegumam var būt šādas raksturīgākās izpausmes: at­teikšanās ticēt realitātei («Nē, tas nevar būt!»), zaudējuma no­liegums vai tā nozīmes mazināšana («Tas nav nekas traks.»), jebkādu ar zaudējumu saistītu izjūtu noliegšana («Man ir vienalga.») vai garīga izvairīšanās (gulēšana, apsēstība, ne­kontrolēta uzvedība vai nemitīga darbošanās). Mēs varam justies kaut kādā mērā emocionāli atdalījušies paši no sevis, un mūsu emocionālā atbilde var būt sekla, nereāla vai neadek­vāta (smiešanās, kad būtu jāraud; raudāšana, kad vajadzētu būt laimīgam).

Esmu pārliecināta, ka visvairāk savas līdzatkarīgās uzvedī­bas mēs praktizējam tieši šajā fāzē - apsēstība, kontrolēšana, jūtu apspiešana. Tāpat es esmu pārliecināta, ka liels skaits mūsu «sajukšanas» sajūtu ir saistītas ar šo fāzi. Mēs jūtamies jukuši, jo sev melojam. Mēs jūtamies jukuši, jo ticam citu cilvēku meliem. Jo vairāk mēs pieļausim, ka mums melo, jo ātrāk mēs jutīsimies it kā sajukuši prātā. Ticēšana meliem sagrauj mūsu esamības būtību. Kāda daļa no mums dziļi iekšā instinktīvi zina patiesību, bet mēs šo daļu atgrūžam un sakām tai: «Tu kļūdies. Aizveries.» Saskaņā ar konsultanta Skota Īglstona viedokli šādā brīdī mēs izdarām secinājumu, ka pašos pamatu pamatos ar mums kaut kas nav kārtībā, jo esam tik aizdomīgi, un norakstām sevi un savu iekšējo sajūtu kā tādu, kurai nav vērts uzticēties.

To, ko noliedzam, mēs noliedzam nevis tāpēc, ka būtu muļķi, ietiepīgi vai nepieskaitāmi. Apzināti mēs pat sev nemelojam. «No­liegums nav melošana,» skaidro Noels Larsens, sertificēts psihologs-konsultants. «Jūs neļaujat sev uzzināt, kāda ir realitāte.»

Noliegums ir dzīves šausmu avots. Tā ir kā gulēšana. Mums nav ne jausmas par savu rīcību līdz brīdim, kamēr mēs to esam paveikuši. Kaut kādā mērā mēs patiesi ticam meliem, kurus paši sev stāstām. Un tam arī ir savs iemesls.

«Brīžos, kad pārdzīvojam lielu stresu, mēs izslēdzam savu apziņu - emocionālo, reizēm intelektuālo un laiku pa laikam arī psihisko,» tā skaidro Klaudija L. Dževeta darbā Palīdzēt bērnam tikt galā ar šķiršanos un zaudējumu. «Mūsu iebūvētais mehānisms caurskata postošo informāciju un sargā mūs no pārpūles. Psiho­logi apgalvo, ka noliegums ir apzināta vai neapzināta aizsargreakcija, kuru mēs visi izmantojam, lai izvairītos, samazinātu vai atvairītu nemieru, kas rodas, kad esam nobiedēti,» turpina Dže­veta. «Mēs izslēdzam no apziņas lietas, kuru zināšana būtu pārāk traumējoša.»

Kad esam beiguši noliegt savu zaudējumu, mēs virzāmies uz nākamo pakāpi: dusmas. Mūsu dusmas var būt gan pamatotas, gan nepamatotas. Mēs varam izgāzt savas dusmas pilnīgi attais­nojami, vai arī varam to darīt pilnīgi iracionāli - par jebko pret jebkuru. Mēs varam vainot sevi, Dievu un jebkuru sev līdzās esošo par to, ko esam zaudējuši. Atkarībā no zaudējuma veida mēs varam būt nedaudz aizkaitināti, savā ziņā dusmīgi, acīm redzami nikni vai pilnīgā dvēseli plosoša niknuma varā.

Tas ir iemesls, kāpēc stāšanās aci pret aci ar kādu, gaismas parādīšana kādam vai konfrontācija ar nopietnu problēmu bieži vien nenotiek tā, kā mēs to būtu cerējuši. Ja mēs kādu situāciju noliedzam, mēs nevirzīsimies taisnā ceļā pie realitātes pieņem­šanas - mēs virzīsimies uz dusmām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem attiecībā uz lielām konfrontācijām.

«Tieksme stāties aci pret aci ar citiem, viņu masku norau­šana vai noliegto patiesību saredzēšanas uzspiešana ir ļoti bīs­tama un destruktīva,» darbā «Kāpēc es baidos tev pastāstīt, kas es esmu?» rakstīja Džons Povels. «Pastāv izpratne, ar kuru viņš nevar dzīvot. Vienā vai otrā veidā maldinot sevi, viņš saglabā savas psihes daļiņas neskartas... Ja šīs psihes daļiņas sabirs, kurš būs tas, kurš tās visas savāks un atkal saliks kopā nabaga Bezcerīgo Cilvēcisko Būtni?»

Esam piedzīvojuši biedējošus un vardarbīgus skatus brīžos, kad cilvēki galu galā ierauga ilgi noliegto patiesību. Ja plānojam iejaukties, mums jāmeklē profesionāla palīdzība.