Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU
|
|  Yüklə 1.01 Mb.
|
Sākot Man bieži ir jautāts, no kura gala sākt? Kā sākt? Kā gan lai es iegūstu savu līdzsvaru? Šajā grāmatā esmu iztirzājusi daudzus ieteikumus un idejas, un kāds var justies pārpludināts ar idejām un ieteikumiem. Kādam līdzsvara iegūšana var šķist pilnīgi neiespējama. Mums var būt sajūta, ka guļam uz plakanas grīdas tumšā telpā un nespējam no tās izlīst ārā. Mēs spējam. Anonīmie Alkoholiķi un Al-Anon piedāvā vienkāršu trīsdaļīgu formulu, kā to paveikt. To sauc par «KĀ (How)» principu: godīgums, atklātība un vēlme mēģināt. Jau iepriekš es rakstīju, ka pārmaiņas sākas ar apzināšanos un pieņemšanu. Trešais solis cilvēciskās uzvedības pārmaiņās ir uzstājīga rīkošanās. Mums tas nozīmē - darīt lietas citādi. Būsim godīgi, turēsim prātu atvērtu un turpināsim vēlēties spēt darīt lietas citādi, un mēs mainīsimies. Izvēlies kādu noteiktu uzvedības veidu, ar kuru strādāt, un, kad tas ir kļuvis ierasts, dodies tālāk pie nākamā. Esmu dzirdējusi, ka kāda darbība ir jāatkārto 21 reizi, līdz tā kļūst par ieradumu. Tas ir likums numur viens, kas jāpatur prātā. Kontrolsaraksts ceturtās nodaļas sākumā var sniegt vairākas ierosmes, ar ko sākt. Aktivitātes nodaļas beigās var dot pāris ideju. Apdomāsim, kur vēlamies sākt, un tur arī sāksim. Sāksim ar to, kur esam. Ja nespējat saprast, no kura gala ķerties klāt, dodieties uz Al-Anon sanāksmi vai kādu citu piemērotu grupu. Ja esam pagrabā, sāksim rausties ārā. Mēs mācīsimies staigāt. Mēs iegūsim līdzsvaru. Uzsākšana ir vienlīdz grūta un interesanta. Kad sāku atveseļošanos no līdzatkarības, jutos bezcerīgi iestrēguši sevī un savās attiecībās. Mani apvija nomāktība, un izskatījās, ka depresija uz mūžīgiem laikiem ieslodzījusi mani gultā. Kādu ritu, nelaimīga par to, ka esmu dzīva un nomodā, ievilkos vannas istabā, apģērbos, izķemmēju matus, kad mans dēls uzstāja, lai dodos viņam līdzi uz mājas otru pusi. Es atklāju, ka spēcīgas liesmas posta manu guļamistabu. Tās pārmetās uz aizkariem, griestiem un paklāju. Kā līdz šim, es domāju, ka spēju ar to tikt galā pati. Nezināju, ka uguns spēj būt tik postoša, kā izrādījās - spēj gan. Es paķēru ugunsdzēšamo aparātu un pūtu to uz liesmām. Par maz, par vēlu. Liesmas tik turpināja trakot, līdz mēs pametām māju. Mana māja bija nodegusi, kad ieradās ugunsdzēsēji. Bija divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Man un visai manai ģimenei bija jāievācas nelielā miteklī, bez mēbelēm un lielākās daļas ērtību. Tā bija manas līdzatkarības un nemiera virsotne. Es biju zaudējusi jau tik daudz, arī pati sevi. Mana māja bija mana ligzda, mans pēdējais atlikušais emocionālās drošības avots. Un nu es biju zaudējusi arī to. Es biju zaudējusi pilnīgi visu. Gāja nedēļas, un dzīve sāka no manis prasīt aizvien vairāk aktivitāšu. Apdrošināšanas inventarizācija, pārrunas, uzkopšana un mājas atjaunošanas plāni prasīja manu uzmanību. Sajūta bija nemierpilna un nedroša, bet man nebija izvēles. Man bija jādomā. Man bija jābūt nodarbinātai. Man bija jāpadara konkrētas lietas. Kad sākās īstie atjaunošanas darbi, man nācās darīt vēl vairāk. Es izlēmu, kā tērēt tūkstošiem dolāru. Es strādāju roku rokā ar celtniecības brigādi, darot visu, kas bija manos spēkos, lai samazinātu izmaksas un paātrinātu projekta realizāciju. Tas viss ietvēra arī fiziskas aktivitātes - kaut ko tādu, kas manā dzīvē bija zudis. Jo aizņemtāka es biju, jo labāk es jutos. Es sāku uzticēties saviem lēmumiem. Es atbrīvojos no lēruma dusmu un baiļu. Brīdī, kad mana ģimene un es atgriezāmies mājās, mans līdzsvars bija atjaunojies. Es biju sākusi dzīvot pati savu dzīvi, un negatavojos pārtraukt to darīt. Bija labi! Pats svarīgākais šajā visā ir uzsākt. Pielaist sev uguni. Turpinot pilnveidoties Kad būsim uzsākuši, turpināšana kļūs par dabisku procesu, ja vien nepārtrauksim kustēties. Dažreiz mēs paspersim pāris soļu atpakaļ. Arī tas ir labi. Dažreiz pat vajadzīgi. Reizēm tā ir daļa no došanās tālāk. Dažiem no mums nāksies pieņemt grūtus lēmumus, lēmumus par nožēlojamu un postošu attiecību izbeigšanu. Kā teiktu Ernijs Larsens - ja attiecības ir mirušas, apglabā tās. Mēs varam apdomāties, pastrādāt ar sevi, un mēs būsim spējīgi pieņemt pareizo lēmumu tieši tad, kad būs pienācis īstais laiks. Kāds no mums var censties atgūt papostītas, tomēr vēl joprojām dzīvas attiecības. Būsim pacietīgi Mīlestība un uzticēšanās ir trausla, dzīva esamība. Tā neatjaunojas automātiski, uzreiz pēc pavēles, it īpaši, ja bijusi sapostīta. Mīlestība un uzticēšanās nerodas automātiski, ja cilvēks ir atskurbis vai atrisinājis savas problēmas, lai kādas tās arī būtu bijušas. Mīlestībai un uzticībai ir jāļauj dzīt pašai savā laikā. Reizēm tās sadzīst, reizēm ne. Dažiem no mums nemaz nebūs īpaša cilvēka, ko mīlēt. Tā var būt sarežģīta, taču ne neiespējama situācija. Mēs varam vēlēties un mums var būt vajadzīgs kāds, kuru mīlēt, tomēr es domāju, ka daudz var palīdzēt jau tas vien, ka mēs pietiekami mīlēsim paši sevi. Ir labi, ja tev ir attiecības ar kādu, bet ir labi arī tad, ja tev nav attiecību. Atrodiet draugus, ko mīlēt un kuri mīlēs jūs, un kuri uzskata, ka esat vērtīgs. Mīlēsim paši sevi un apzināsimies, ka esam vērtīgi. Izmantosim laiku vienatnē kā atelpu. Ļausimies. Apgūsim mācības, kuras mums ir nepieciešams iemācīties. Pilnveidosimies. Attīstīsimies. Strādāsim ar sevi, lai tad, kad mīlestība nāks garām, tā piepildītu un padarītu dzīvi interesantu. Mīlestībai nav jābūt mūsu dzīves nemieram vai bēgšanai no nepatīkamas sadzīves. Tieksimies uz mērķiem. Priecāsimies. Paļausimies uz Dievu un Viņa laika izjūtu. Viņam rūp, un Viņš zina par visām mūsu vajadzībām un vēlmēm. Lai kādā situācijā mēs arī būtu, mēs varam iet lēni. Mūsu sirds var vest turp, kurp galva neieteiktu doties. Mūsu galva var uzstāt, lai dodamies turp, kur sirds nevēlas sekot. Reizēm varžu valdzinājums var aizvest turp, kur nevēlētos nokļūt nedz sirds, nedz galva. Ir labi. Nav likumu, kas noteiktu, kas mums būtu un kas nebūtu jāmīl, un ar ko būtu un ar ko nebūtu jāuztur attiecības. Mēs varam mīlēt, ko vien mēs vēlamies un kā vien mēs vēlamies. Tomēr piebremzēsim un apdomāsim, kā to izdarīt tādā veidā, kas mūs nesāpina. Pievērsīsim uzmanību tam, kas notiek. Mīlēsim aiz sava spēka, nevis nevarības, un lūgsim tāpat darīt arī citiem. Katru dienu pieņemsim kādu saprātīgu lēmumu par to, kas mums būtu jādara, lai mēs parūpētos paši par sevi. Starp Augstāko spēku mūsos un mums pašiem, mēs spēsim saprast, kas mums ir jādara. Es ceru, ka mēs atradīsim cilvēkus, kuru mīlēšana mums sagādā prieku - cilvēkus, kuriem prieku sagādā mīlēt mūs un kuri spēs mūs aicināt pilnveidoties. Es ceru, ka mēs atradīsim arī darbu, kas sniegs prieku un aicinās mūs pilnveidoties. Brīdinājums. Laiku pa laikam varam zaudēt līdzsvaru. Varam sākt skriet, joņot un lēkšot, un tad pēkšņi saprast, ka esam ar pieri ieskrējuši sienā. Var ataust visas vecās trakās sajūtas. Nenobīstieties. Tas ir normāli. Līdzatkarīgās rakstura iezīmes, domāšanas veids un sajūtas bija kļuvušas par ieradumu. Šīs ierastās izjūtas un domas laiku pa laikam var atkal uzpeldēt. Pārmaiņas (pat labas pārmaiņas), kaut kādā ziņā atgādinot alkoholisma neprātu un stresu, var izprovocēt līdzatkarību. Reizēm trakums atriežas arī neprovocēts. Apdomājiet to. Nekaunieties un neslēpieties. Mēs varam atgūties no jauna. Mēs tiksim ar to galā. Aprunājieties ar kādu uzticamu draugu. Būsim pacietīgi un saudzīgi pret sevi. Vienkārši turpināsim darīt lietas, par kurām esam pārliecināti, ka tās ir jādara. Mums kļūs labāk. Nepārstāsim rūpēties par sevi, lai kas arī notiktu. Līdzsvara iegūšana un tā noturēšana, kad esam to atraduši, - tas arī ir vienīgais, ko nozīmē atveseļošanās. Ja tas izklausās kā grūts uzdevums, neuztrauksimies. Mēs spējam ar to tikt galā. Mēs varam iemācīties atkal dzīvot. Mēs varam iemācīties atkal mīlēt. Un mēs pat varam iemācīties arī gūt no tā visa prieku. EPILOGS Es neesmu skolotājs, esmu modinātājs. Roberts Frosts Es gribēju uzrakstīt šo grāmatu jau daudzus gadus, pirms sāku to rakstīt. Sākumā es gribēju uzrakstīt grāmatu par līdzatkarību, jo, kad pati tik ļoti cietu no savas līdzatkarības, nespēju atrast nevienu grāmatu, kas spētu man paskaidrot, kas ir noticis. Es gribēju uzrakstīt grāmatu citiem sāpinātiem cilvēkiem, kas spētu paskaidrot viņiem, kas ir līdzatkarība, palīdzētu to saprast un mazinātu viņu sāpes. Ideja sašķīda gabalos, kad «dīķis bija iekustināts». Citi cilvēki sāka rakstīt par līdzatkarību. Bija parādījusies arī cita laba literatūra, es vienkārši to nebiju spējusi atrast. Pēc tam iemesli grāmatas uzrakstīšanai mainījās. Es nevēlējos vairs tikai mazināt citu cilvēku sāpes. Es vēlējos izpirkt savas ciešanas. Tas bija kā darījums, kuru centos noslēgt savā ilgajā ceļā uz pieņemšanu: ja es uzrakstītu šādu grāmatu, tad daļa manas dzīves nebūtu tik liels zaudējums. Arī šis iemesls izzuda. Pirms es saku rakstīt šo grāmatu, es biju jau pieņēmusi to, kas ar mani ir noticis. Es biju to pieņēmusi neatkarīgi no tā, vai es biju vai nebiju uzrakstījusi par to grāmatu. Turklāt es atklāju, ka esmu ieguvusi vairāk, nekā biju zaudējusi.
Pilnīgi viss pagātnē sagatavoja un mudināja mūs nokļūt tur, kur esam šobrīd. Šodiena gatavo mūs rītdienai. Un tas viss notiek uz labu. Nekas nav zemē nomests laiks. Brīdī, ka es apsēdos, lai uzrakstītu šo grāmatu, mans mērķis bija ļoti līdzīgs tam, kāds tas bija pašā sākumā. Es vēlējos uzrakstīt kaut ko tādu, kas spētu palīdzēt līdzatkarīgiem cilvēkiem, un man padomā bija daža laba vērtīga ideja, ar kuru būtu vērts padalīties. Lai vai kā - šī grāmata ir tikai viedoklis, manas domas un idejas, kas arī ir - vien domas un idejas. Lai izskaidrotu savu viedokli, vēlētos citēt Garisonu Keiloru, lai gan viņš to ir teicis par daiļliteratūru, šis apgalvojums attiecas arī uz pašpalīdzības grāmatām: «Mums ir mācīts teikt patiesību, jo īpaši tad, kad... mēs īsti neesam par šo patiesību pārliecināti. Tu meklē patiesību, un tu vienkārši ieliec pāris ceļa rādītāju.» Es ceru, ka šī grāmata ir iezīmējusi kādu kripatiņu patiesības katram no mums.
M.Bītija. Pārtraukt līdzatkarību. |