Ana səhifə

Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU


Yüklə 1.01 Mb.
səhifə9/16
tarix26.06.2016
ölçüsü1.01 Mb.
1   ...   5   6   7   8   9   10   11   12   ...   16

3. KAULĒŠANĀS

Pēc tam kad esam nomierinājušies, mēs mēģinām uzsākt kaulēšanos ar dzīvi, sevi, kādu citu vai Dievu. Ja mēs darīsim to un to vai ja kāds cits darīs to vai to, tad mums nebūs jāpārdzīvo zaudē­juma sāpes. Mēs nemēģinām attālināt neizbēgamību, mēs mēģi­nām to novērst. Reizēm lietas, par kurām mēģinām vienoties, ir saprātīgas un produktīvas: «Ja es un mans dzīvesbiedrs dosimies uz konsultāciju, mums nebūs jāzaudē mūsu attiecības.» Reizēm mūsu darījumi ir pilnīgi absurdi: «Ja vien es būtu uzturējusi māju lielākā kārtībā vai arī ja pietiekami labi būtu iztīrījusi ledusskapi, mans vīrs pārstātu dzert», atceras kāda alkoholiķa sieva.



4. DEPRESIJA

Kad redzam, ka noslēgt darījumu mums nav izdevies, kad bei­dzot esam tik ļoti noguruši no mēģinājuma apturēt dzīvi, ka no­lemjam tomēr atzīt to, ko dzīve mums ir uzlikusi, mēs kļūstam bēdīgi, reizēm ārkārtīgi nomākti. Tā ir skumju būtība: sēras visā to pilnībā. Tas ir tas, no kā mēs par katru cenu bijām mēģinājuši izvairīties. Tas ir laiks asarām, un tas ir sāpīgi. Šī pakāpe sākas tad, kad mēs pazemīgi padodamies, saka Estere Olsone, ģimenes konsultante, kura strādā ar «sērošanu» vai, kā viņa to sauc, - ar «piedošanas procesu». Sēras izzudīs vienīgi tad, kad tās būs pār­dzīvotas visā pilnībā.



5. PIEŅEMŠANA

Te nu mēs esam. Pēc tam kad bijām vēruši ciet acis, spirinājušies, klieguši, tirgojušies un beigu beigās pārdzīvojuši sāpes, mēs esam nonākuši pieņemšanas stāvoklī.

«Tā nav skumju pilna un bezcerīga «padošanās», «kāda gan jēga?» izjūta vai «Es vienkārši ilgāk vairs nespēju cīnīties», lai arī tieši šādus apgalvojumus mēs dzirdam,» raksta Elizabete Kublere-Rosa. «Šādi izteikumi liecina par cīņas beigu sākšanos, tomēr vē­lāk tie nav pieņemšanas apliecinājums. Pieņemšanu nevajadzētu arī kļūdaini uztvert par laimīgu stāvokli. Savā ziņā tas ir jūtu tuk­šums. Tā ir sajūta, ka sāpes ir aizgājušas, cīņa ir galā.. .»

Mēs esam mierā ar to, kas ir. Mēs jūtamies brīvi kaut ko teikt, brīvi turpināt, brīvi pieņemt lēmumus, lai kādi tie arī būtu. Mēs esam brīvi! Mēs esam pieņēmuši zaudējumu neatkarīgi no tā, vai tas būtu niecīgs vai ārkārtīgi nozīmīgs. Tas ir kļuvis par pieņemtu mūsu apstākļu daļu. Mēs esam apmierināti ar to visu un ar savu dzīvi. Mēs esam pielāgojušies un pārkārtojušies. Atkārtošu vēlreiz, mēs jūtamies ērti savā pašreizējā situācijā un mierā ar sevi.

Mēs nevis vienkārši jūtamies ērti situācijā, kurā atrodamies, un pārmaiņās, kuras esam pārdzīvojuši, bet mēs ticam, ka savā veidā mēs no šī zaudējuma vai pārmaiņām esam kaut ko iegu­vuši. Pat ja šobrīd vēl nespējam pilnībā saprast, kā vai kāpēc, ir sajūta, ka viss ir labi un ka šī pieredze mūs ir pilnveidojusi. Mēs esam dziļi pārliecināti, ka mūsu pašreizējie apstākļi - katrs nie­cīgākais sīkums tajos - ir tieši tādi, kādiem tiem šajā konkrētajā brīdī ir jābūt. Par spīti mūsu bailēm, jūtām, cīņām un apjuku­mam mēs saprotam, kas viss ir kārtībā pat tad, ja mums trūkst izpratnes par notikušo. Mēs pieņemam to, kas ir. Mēs izlīgstam. Mēs pārstājam skriet, izvairīties, kontrolēt un slēpties. Un mēs zinām, ka turpināt doties uz priekšu mēs varam vienīgi no pun­kta, kura atrodamies.

Tas ir veids, kā cilvēki pieņem notikušo. Līdzās tam, ka šis tiek saukts par sēru procesu, konsultante Estere Olsena to sauc arī par piedošanas procesu, par sadzīšanas procesu un par «veidu, kā Dievs darbojas caur mums». Tas nav sevišķi patīkami. Patiesībā tas ir neveikli un reizēm sāpīgi. Mums var būt sajūta, ka mēs šķīs­tam gabaliņos. Kad šis process sākas, mēs parasti jūtamies šoka un panikas pārņemti. Ejot cauri šīm stadijām, mēs bieži vien jūta­mies apjukuši, viegli ievainojami, vientuļi un izolēti. Arī kontroles zaudēšanas sajūta bieži vien ir klātesoša, tāpat kā cerība, kas gan dažreiz liekas tik nereāla.

Visticamāk, ikviens notikums, ko savā dzīvē neesam pieņē­muši, mums būs jāpārdzīvo atkārtoti, izdzīvojot pieņemšanas procesu soli pa solim. Līdzatkarīgi un ķīmiski atkarīgi cilvēki var vienlaicīgi būt vairākās sērošanas pakāpēs vairāku zaudējumu procesā, turklāt visos vienlaikus. Noliegums, skumjas, kaulēšanās un dusmas visas vienlaikus var mesties virsū. Mēs varam nezināt, kas ir tas, ko mēs mēģinām pieņemt. Mēs pat varam nezināt, ka mēs cīnāmies par kādas situācijas pieņemšanu. Mums vienkārši var būt sajūta, ka jūkam prātā.

Mēs nejūkam. Iepazīsti šo procesu. Viss process var aizņemt trīsdesmit sekundes, ja zaudējums ir mazs, un tas var ilgt gadiem vai visu dzīvi, ja zaudējums ir ļoti nozīmīgs. Ņemot vērā, ka tas, ko esmu aprakstījusi, ir modelis, mēs nevaram tam iet cauri tieši tādā veidā, kā tas lasāms iepriekš. Mēs varam ceļot turp un atpa­kaļ: no dusmām uz noliegumu, no nolieguma uz kaulēšanos, no kaulēšanās atpakaļ uz noliegumu. Neatkarīgi no ātruma un izvē­lētā ceļa mēs virzāmies cauri šīm pakāpēm, mums tās visas ir jā­izdzīvo. Elizabete Kublere-Rosa raksta, ka tas ir ne vien normāls, bet nepieciešams process, un vajadzīga ir katra pakāpe. Mums ir jāaiztur dzīves vēji caur noliegumu, kamēr esam labāk saga­tavojušies tikt ar tiem galā. Mums ir jājūt dusmas un vaina līdz brīdim, kamēr šos notikumus esam spējuši izstumt ārpus mūsu sistēmas. Mums ir jāmēģina vienoties, un mums ir jāraud. Tas nenozīmē, ka mums jāļauj katrai pakāpei diktēt mūsu uzvedību, bet, lai kļūtu labāk un lai mēs sasniegtu pieņemšanu, ir jāpavada noteikts, tieši mums nepieciešamais laiks katrā no stadijām. Džūdija Holisa citēja Friču Perlu, geštaltterapijas tēvu: «Vienīgais ceļš uz āru ir caur kaut ko.»

Mēs esam neatlaidīgas radības. Tomēr daudzējādā ziņā mēs esam ļoti trausli. Mēs spējam pieņemt pārmaiņas un zaudējumus, un tas notiek mums atbilstošā tempā un veidā. Taču vienīgi mēs paši un Dievs var noteikt, kad tas notiks.

«Veselīgi ir tie, kuri sēro,» raksta Donalds L. Andersons, mā­cītājs un psihologs, savā darbā Labāk nekā svētīts. «Tikai pavisam nesen mēs esam sākuši apjaust, ka sēru noliegšana ir mūsu cil­vēciskās dabas darbības mehānisma noliegšana, un šāda nolieg­šana reizēm var radīt baisas sekas,» viņš turpina. «Sēras līdzīgi kā jebkuras patiesas emocijas ir saistītas ar noteiktām fiziskām pār­maiņām un noteiktas fiziskās enerģijas atbrīvošanu. Ja šī enerģija netiek iztērēta normālā sērošanas procesā, bet paliek cilvēkā, tā kļūst postoša... Sods par neizdzīvotām bēdām var būt pat fiziskas slimības... Jebkurš notikums, jebkura apzināšanās, kurā jūs jūtat zaudējumu, var tikt un tai ir jātiek apraudātai. Tas gan nenozīmē, ka turpmākā dzīve būtu jāpavada nemitīgās skumjās. Tas nozīmē, ka godīgi jāatzīst šīs jūtas, nevis visu laiku jāsmejas par šīm sāpēm. Atzīt skumjas, kas nāk līdzi zaudējumam, ir ne vien pieļaujama, bet arī veselīga izvēle.»

Mēs varam ļaut sev iet cauri šim procesam ikreiz, kad piedzī­vojam zaudējumu vai pārmaiņas, un nav svarīgi, cik niecīgi šie zaudējumi vai pārmaiņas būtu. Esiet saudzīgi pret sevi. Tas ir iz­tukšojošs un nogurdinošs process. Tas var izsmelt enerģiju un iz­sist no līdzsvara. Vērojiet, kā ejat cauri katram posmam, un izjūtiet to, kas ir jājūt. Runājiet ar cilvēkiem. Cilvēki, kuri ir drošībā un spēj radīt drošības sajūtu, atbalstīs un sapratīs, kas jums nepieciešams. Izrunājiet to no sevis, izrunājiet to krustu šķērsu. Viena no lietām, kas man palīdz, ir pateikšanās Dievam par zaudējumu - par savu pašreizējo situāciju, neskatoties uz to, kā es jūtos vai kas ir tas, ko es par to visu domāju. Zinu, ka daudziem palīdz rāma lūgšana. Mums nav jārīkojas vai jāuzvedas neadekvāti, tomēr ir tam jāiziet cauri. Arī citi cilvēki tam iet cauri. Šī procesa izprašana ļauj būt sa­protošākiem attiecībās ar citiem cilvēkiem, kā arī dod mums spēku izlemt, kā mēs uzvedīsimies un ko mēs darīsim, lai parūpētos par sevi laikā, kad iesim tam cauri.

Mācieties pieņemšanas mākslu. Tajā ir daudz skumju.



Aktivitātes

  1. Vai jūs pats vai kāds cits jūsu dzīvē ir pārdzīvojis sēras kāda liela zaudējuma dēļ? Kā jums šķiet, kurā pakāpē jūs vai šis cits cilvēks ir?

  2. Apdomājiet savu dzīvi un apsveriet, kādus lielus zaudējumus vai pārmaiņas esat piedzīvojis. Atsauciet atmiņā savu sērošanas pieredzi. Aprakstiet savas izjūtas, kādas tās atceraties.



13. NODAĻA

IZJŪTIET SAVAS JŪTAS
Kad apspiežu savas emocijas, mans vēders turpina gūt panākumus.

Džons Povels


«Kādreiz es apmeklēju grupas, kurās palīdzēja cilvēkiem tikt galā ar viņu jūtām,» stāsta kāda alkoholiķa sieva. «Es mēdzu atklāti izklāstīt savas emocijas. Tagad, pēc astoņiem gadiem šajās attiecī­bās, es nespētu jums pastāstīt, ko es jūtu, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīve.»

Kā līdzatkarīgie mēs bieži vien zaudējam saikni ar emocionālo daļu sevī. Dažreiz mēs emocionāli nocietināmies, lai nesabruktu. Būt emocionāli viegli ievainojamam ir bīstami. Sāpes krājas cita citai virsū, un rodas sajūta, ka nevienam gar to nav nekādas daļas. Drošāk ir aiziet. Mēs esam sāpju pārpilni, tāpēc, lai sevi pasargātu, sākam kaut ko neievērot.

Mēs varam emocionāli norobežoties no cilvēkiem - cilvēkiem, kuri, mūsuprāt, var mūs sāpināt. Mēs viņiem neuzticamies, tāpēc mēs slēpjam savu emocionālo pusi, kad esam kopā ar viņiem.

Ir reizes, kad jūtamies spiesti apslēpt savas emocijas. Ģimenes, kuras cieš no alkoholisma vai citiem traucējumiem, noraida emo­cionālo godīgumu un vienā brīdī, šķiet, pat sāk pieprasīt izlikša­nos. Mēģiniet iztēloties, kā mēs dzērājam pastāstām, kā mēs jutā­mies, kad viņš vai viņa sasita mašīnu lupatās, izpostīja dzimšanas dienas svinības vai pievēma mūsu gultu. Mūsu jūtas var izraisīt nepatīkamu apkārtējo reakciju, piemēram, dusmas, vai pat var ap­draudēt mūsu fizisko labklājību, jo sašūpo visu ģimenes laivu.

Pat ģimenes, kurām nav alkoholisma pieredzes, mēdz noraidīt jūtas. «Nejūties tā. Šādas sajūtas ir nepieņemamas. Labāk nejūti vispār,» tāda var būt vēsts, ko mēs dzirdam. Ātri vien iemācāmies melot, ka mūsu jūtas neskaitās, ka mūsu jūtas kaut kādā ziņā ir nepareizas. Mūsu jūtās neviens neieklausās, un ar laiku arī mēs pārstājam tajās ieklausīties.

Ir reizes, kad var šķist vieglāk neko nejust. Mēs esam par tik daudz ko atbildīgi, jo esam uzņēmušies atbildību tik daudzu sev līdzās esošo cilvēku vietā. Mums ir jādara tas, kas nepieciešams. Kāpēc gan tērēt laiku kaut kā jušanai? Ko gan tas mainīs?

Dažreiz mēģinām savas jūtas padarīt nebijušas, jo tās mūs baida. Atzīstot, kā mēs šobrīd patiesībā jūtamies, mēs būtu spiesti pieņemt lēmumus - rīcību vai pārmaiņas - savā labā. Tas mūs nostādītu aci pret aci ar īstenību. Mums nāktos atzīt, kas ir tas, par ko mēs domājam, ko mēs vēlamies un kas mums jādara. Bet mēs vēl neesam gatavi to darīt.

Līdzatkarīgie ir nomākti, novājināti un apspiesti. Daudzi no mums spēj ātri pateikt, kā jūtas kāds cits, kāpēc viņš tā jūtas, cik ilgi jau viņš tā jūtas un ko šis cilvēks, visticamāk, darīs, ja viņš tā jūtas. Daudzi no mums pavada savu dzīvi, nemitīgi rosoties ap citu cilvēku izjūtām. Mēs mēģinām savest kārtībā citu cilvēku sa­jūtas. Mēs mēģinām kontrolēt citu cilvēku jūtas. Mēs nevēlamies viņus sāpināt, apbēdināt vai aizskart. Mēs jūtamies tik atbildīgi par citu cilvēku jūtām. Tajā pašā laikā nezinām, kas ir tas, ko paši jūtam. Ja nu gadījumā zinām, tad savukārt nezinām, ko darīt, lai justos labāk. Daudzi no mums ir pametuši novārtā vai arī nekad nav uzņēmušies atbildību par savu emocionālo stāvokli.

Tieši cik liela ir jūtu nozīme? Pirms atbildu uz šo jautājumu, ļaujiet man pastāstīt par laiku, kad 1973. gadā biju ķīmiskās atka­rības aprūpes centrā Vilmāras valsts slimnīcā Vilmārā, Minesotā. Man nācās saskatīt to, ka es desmit gadus biju lietojusi alkoholu, heroīnu, dilodīdu, morfinu, metadonu, kokaīnu, barbiturātu, amfetamīnu, marihuānu un dažādas citas vielas, kas kaut attāli solīja mainīt to, kā es jutos. Kad jautāju savai konsultantei Rutai Andersonei un kādam citam konsultantam, kā gan lai es to saskatu, viņi man atbildēja: «Tiec galā ar savām jūtām.» (Viņi man ieteica apmeklēt arī anonīmos alkoholiķus. Par to vēlāk.) Un tā es sāku mēģināt tikt galā ar savām jūtām. Sākumā jutos briesmīgi. Es pār­dzīvoju tādu emocionālu sprādzienu, ka man šķita, ka tas noraus man galvu no pleciem. Tomēr tas nostrādāja. Es piedzīvoju savas pirmās dienas un mēnešus skaidrā. Tad pienāca laiks pamest ap­rūpes centru. Man nācās saskarties ar neiepriecinošu mēģinājumu iederēties sabiedrībā. Man nebija ieteikumu, kā rīkoties, tāpat heroīna atkarīgajam atrast un noturēties kādā ienesīgā amatā ir visai apgrūtinoši. Man bija jāpārtrauc attiecības ar visiem man zinā­majiem cilvēkiem, kuri lietoja narkotikas, kas nozīmēja, ka man bija jāpārtrauc attiecības ar pilnīgi visiem, kurus es zināju. Mana ģimene uz manu atveseļošanos skatījās skeptiski un saprotamu iemeslu dēļ vēl joprojām jutās aizkaitināti par lietām, kuras biju darījusi. Kopumā ņemot, aiz sevis es biju atstājusi postu un haosu, un nedomāju, ka šajā pasaulē man šeit ir paredzēta kāda vieta. Mana dzīve stiepās uz priekšu, un tajā bija visai maz cerību. Tajā pašā laikā mana konsultante teica, lai dodos uz priekšu un sāku dzīvot. Un atkal es viņai jautāju, kā tieši lai es to daru. Un atkal viņa un citi man atbildēja: «Turpini tikt galā ar savām jūtām. Ej uz anonī­majiem alkoholiķiem. Un viss būs kārtībā.»

Tas viss izklausījās pārāk vienkārši, tomēr man nebija lielas izvēles. Pārsteidzošā kārtā, kā arī pateicoties Augstākajai Varai, līdz šim tas ir nostrādājis. Reiz gan es iekūlos ķezā ar savu līdzatkarību, kad man šķita, ka esmu jau kļuvusi ļoti prasmīga, tiekot galā ar savām jūtām. Bet šī stāsta morāle ir tā, ka tikšana galā ar jūtām un iešana uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm var palīdzēt atveseļoties no ķīmiskajām atkarībām. Tomēr tas nav viss, un ta­gad sekos atbilde uz jautājumu, ko uzdevu pirms brīža: «Cik liela nozīme ir jūtām?»

Jūtas nav beigas visam, un tā nav visa dzīve. Jūtām nav jāno­saka vai jākontrolē mūsu uzvedība, tomēr mēs nevaram savas jū­tas ignorēt. Tās nevar tikt ignorētas.

Mūsu jūtas ir ļoti svarīgas. Tās ir jāņem vērā. Tām ir no­zīme. Mūsu emocionālā daļa ir kaut kas īpašs. Ja mēs liekam savām jūtām aiziet, ja mēs tās atgrūžam, mēs zaudējam ļoti sva­rīgu daļu no sevis un savas dzīves. Jūtas ir mūsu prieka, skumju, baiļu un dusmu avots. Emocionālā daļa ir tā, kura smejas, un tā, kura raud. Emocionālā daļa ir tas centrs, kas spēj dot un sa­ņemt siltu dvesmu mīlestības. Šī daļa ļauj mums justies tuviem. Šī daļa ļauj mums gūt prieku no pieskārieniem un citām jutek­liskām baudām.

Mūsu jūtas ir arī mēraukla. Kad mēs jūtamies laimīgi, droši, silti un apmierināti, parasti mēs zinām, ka mūsu pasaulē šajā brīdī viss ir kārtībā. Kad mēs jūtamies slikti, dusmu pilni, nobijušies vai bēdīgi, mūsu jūtas mums stāsta, ka tuvumā ir prob­lēma. Problēma var būt mūsos pašos - kaut kas, ko mēs darām vai domājam, vai arī tā var būt ārēja. Lai vai kā - kaut kas notiek nepareizi.

Jūtas var būt arī pozitīvs ierosinātājs. Dusmas var mūs moti­vēt, lai atrisinātu kādu apnicīgu problēmu. Bailes var mūs iedro­šināt bēgt no briesmām. Atkārtoti aizvainojumi un emocionālas sāpes stāsta mums, lai mēs turamies pa gabalu.

Mūsu jūtas mums sniedz arī priekšstatu pašiem par sevi: par mūsu vēlmēm, vajadzībām un mērķiem. Tās ļauj mums atklāt sevī to, ko mēs patiesībā vēlamies. Mūsu emocijas ir tās, kas spēj aizskart dziļākos mūsu dvēseles nostūrus, kas meklē un zina pa­tiesību, un alkst pašsaglabāšanās, spēju kļūt stiprām, drošības un labestības. Mūsu emocijas ir saistītas ar mūsu apziņu, izzinošo domāšanas procesu un mistisko dāvanu, kas tiek saukta par in­stinktu vai intuīciju.

Emocijām, protams, ir arī tumšā puse. Emocionālas ciešanas sāp. Tās spēj sāpināt tik ļoti, ka mums sāk šķist, ka viss, kas mēs esam un būsim, ir mūsu emocionalitāte. Sāpes un skumjas var ie­vilkties. Bailes var būt kā spunde - tās var mūs atturēt no tādu lietu darīšanas, ko mēs vēlamies un kas mums būtu jādara, lai dzīvotu savu dzīvi.

Reizēm mēs varam iestrēgt savās emocijās kā slazdā, varam iekrist kādu drūmu jūtu šahtā, un var šķist, ka no turienes nekad neizkļūsim. Dusmas pūžņojot var kļūt par aizvainojumu un sarūgtinājumu, draudot ievilkties bezgalībā. Skumjas var pāraugt depresijā, kas spēj mūs gandrīz nosmacēt. Daži no mums dzīvo bailēs krietni ilgu savas dzīves laiku.

Mūsu jūtas var mūs arī apmānīt. Mūsu emocijas var novest mūs tādās situācijās, kurās mūsu galva iesaka neiesaistīties. Daž­reiz jūtas ir kā viltus ledene, kas izskatās daudzsološāka, nekā patiesībā ir.

Par spīti mūsu emociju tumšajai pusei - sāpīgajām, bezgalī­gajām un mānīgajām emocijām, aina kļūst vēl drūmāka, ja mēs izvēlamies kļūt neemocionāli. Savu jūtu nejušana, emocionalitā­tes atmešana un emocionālās daļas atgrūšana var būt nepatīkama, neveselīga un pašiznīcinoša.

Jūtu apspiešana vai noliegšana var novest pie galvassāpēm, gremošanas traucējumiem, muguras sāpēm un vispārēja fi­ziskā stāvokļa pasliktināšanās, kas plaši atver durvis daudzām,

jo daudzām slimībām. Jūtu apspiešana, īpaši, ja to darām sērošanas procesa nolieguma fāzē, var novest mūs pie nepatikšanām, kas saistītas ar pārēšanos, badošanos, alkohola un citu narkotisku vielu lietošanas, nekontrolētas seksuālas uzvedības, nekontrolē­tiem tēriņiem, bezmiega, miegainības, apsēstības, kontrolēšanas mānijas un cita veida nepārvaramām uzvedībām.

Jūtas ir enerģija. Apspiestas jūtas bloķē enerģiju. Kad esam no­bloķēti, mēs nespējam paveikt to, uz ko būtu spējīgi.

Vēl viena ar emociju apspiešanu saistīta problēma ir tā, ka šīs apspiestās jūtas nekur nepazūd. Tās ieilgst, dažreiz kļūstot spēcī­gākas un spiežot mūs darīt daudz savādu lietu. Mums jābūt vienu soli priekšā savām jūtām, mums jābūt aizņemtiem, mums taču ir kaut kas jādara. Mēs neuzdrīkstamies palikt rāmi un mierīgi, jo tad mēs jutīsim šīs emocijas. Lai vai kā, emocijas tomēr atradīs veidu, kā izpausties, piespiežot mūs darīt kaut ko tādu, ko mēs ne­kad nebūtu domājuši darīt - kliegt uz bērniem, spert kaķim, apliet savu mīļāko kleitu vai raudāt svinībās. Mēs esam iestrēguši savās jūtās, jo mēs mēģinājām tās apspiest, un tās neies prom kā uzstā­jīgs kaimiņš, kamēr mēs nebūsim atzinuši to klātbūtni.

Pats būtiskākais iemesls, kāpēc neapspiest emocijas, ir tas, ka, atsakoties no emocijām, mēs zaudējam arī pozitīvās sajūtas. Mēs zaudējam spēju just. Dažreiz tas var būt pagaidu risinājums, ja sāpes ir kļuvušas pārāk lielas vai nepārejošas, tomēr tas nav labs scenārijs visai turpmākajai dzīvei. Mēs varam norobežoties no savām dziļākajām vajadzībām - no vajadzības mīlēt un tikt mī­lētiem. Mēs varam zaudēt spēju gūt baudu no seksa, no cilvēcīga pieskāriena. Mēs zaudējam spēju justies tuvi cilvēkiem, zaudējam spēju izjust intimitāti. Mēs zaudējam savu varēšanu baudīt dzīves patīkamās puses.
Mēs zaudējam saikni ar sevi un vidi sev līdzās. Mēs vairs ne­esam saskarē ar saviem instinktiem. Mēs vairs neapzināmies, ko mūsu jūtas mums stāsta un kādas problēmas ir sastopamas vidē, kurā dzīvojam. Mēs zaudējam jūtu motivējošo spēku. Ja mēs nejūtam, iespējams, mēs vairs neizvērtējam arī domas, kas iet roku rokā ar jūtām, un mēs vairs nezinām, ko paši sev stāstām. Turklāt, ja mēs nedarbojamies ar savām jūtām, mēs nemaināmies un nepilnveidojamies. Mēs tā arī paliekam iestrēguši.

Jūtas, ne vienmēr, ir līksmes pilns trauks, tomēr to apspiešana var būt patiesi šausminoša. Kāds tad tam visam ir risinājums? Ko lai mēs darām ar šīm uzbāzīgajām jūtām, kas vienlaikus ir gan nasta, gan prieks?

Mēs tās jūtam. Mēs spējam just. Un ir pareizi just savas jūtas. Ir pareizi, ka mums ir jūtas, - visas, lai kādas tās būtu. Arī tas, ka vīrieši jūt, ir pareizi. Jūtas nav nepareizas. Tās nav nepiemērotas. Mums nav jājūtas vainīgiem par savām jūtām. Jūtas nav rīcība - just slepkavniecisku niknumu ir kas pavisam cits nekā izdarīt slepkavību. Jūtas nav jāvērtē kā labas vai sliktas. Jūtas ir emocio­nālā enerģija, tās nav personības rakstura iezīme.

Cilvēki saka, ka viņiem esot simtiem dažādu jūtu, sākot no kaitinošām līdz ķildīgām, krāšņām, sajūsminošām un tā tālāk. Daži terapeiti sarakstu ir saīsinājuši līdz skaitam četri: dusmas, skumjas, prieks un bailes. Tās esot četras jūtu pamata grupas, un viss pārējais esot šo četru nokrāsas vai varianti. Piemēram, vien­tulība un grūtsirdība iekristu skumjajā kategorijā; raizes un ner­vozitāte būtu variācija par baiļu tēmu; jautrība un labsajūta atbilst priekam. Jūs varat saukt šīs visas jūtas, kā vien vēlaties, pats svarī­gākais ir tās just.

Tas nenozīmē, ka mums visu laiku vajadzētu būt tās vai citas sajūtas sardzē. Tāpat tas nenozīmē, ka mums vajadzētu ziedot ne­parasti daudz savas dzīves laika, lai vārtītos emocionālajos mēslos. Patiesībā tikšana galā ar savām jūtām nozīmē, ka mēs no šiem mēsliem spējam tikt laukā. Tas nozīmē, ja jūtas - šī emocionālā enerģija - nāk pie mums, mēs tās jūtam. Mēs apstājamies, atzīs­tam sajūtu un dodamies tālāk. Mēs necenzējam. Mēs nebloķējam. Mēs nebēgam. Mēs nesakām sev: «Nejūties tā. Ar mani kaut kas nav kārtībā.» Mēs neizdarām par sevi spriedumu savu jūtu dēļ. Mēs tās piedzīvojam. Mēs ļaujam enerģijai iziet cauri ķermenim un pieņemam, ka tā ir mūsu emocionālā enerģija, mūsu jūtas. Mēs sakām: «Viss ir kārtībā.»

Tālāk mēs darām to mistisko lietu, ko daudzi cilvēki sauc par «tikšanu galā ar savām jūtām». Mēs pienācīgi reaģējam uz savām emocijām. Mēs caurskatām domas, kas nāk līdzi emocijām, un akceptējam tās bez represijām un cenzūras.

Tad mēs izlemjam, vai tālāk ir kas darāms. Šis ir brīdis, kad mēs spriežam. Tieši šajā brīdī mūsu morāles kodekss iesaistās spēlē. Vēl joprojām mēs nevērtējam sevi par to, ka kaut ko jūtam. Mēs izlemjam, ko mēs vēlamies darīt ar savām jūtām un ar tām saistītajām domām, ja vispār ko vēlamies ar tām iesākt.. Mēs iz­vērtējam situāciju, tad izvēlamies savu uzvedību saskaņā ar savu morāles kodeksu un jauno pašaprūpes ideālu. Vai ir kāda prob­lēma, kas mums būtu jāatrisina? Vai mūsu spriedumi ir saprā­tīgi? Mums var būt nepieciešams pielabot noteiktus pārspīlētus domāšanas modeļus, piemēram: «Es jūtos šausmīgi nobijusies un bēdīga, jo mana mašīna ir salūzusi, un tās ir pasaules bei­gas.» Precīzāk būtu teikt: «Esmu bēdīga, ka mašīna salūza.» Vai ir problēma, ko varam atrisināt? Vai tā ir saistīta ar citiem cilvē­kiem? Vai ir nepieciešams, vai ir jēdzīgi pārrunāt savas jūtas ar šo cilvēku? Ja ir - kad? Iespējams, ir pilnīgi pietiekami vienkārši izjust savas emocijas un apzināties savas domas. Ja jūs pārņem šaubas, ko darīt, ja jūtas konkrētajā brīdī vēl ir ļoti spēcīgas vai ja rīcība, ko gatavojies veikt, ir radikāla, es ieteiktu nogaidīt kādu dienu līdz brīdim, kamēr būsiet mierīgi un jūsu prāts būs saskaņā ar jūtām. Citiem vārdiem runājot: emocionāli atdalieties.

Mūsu jūtām nav mūs jākontrolē. Tikai tāpēc vien, ka esam dusmīgi, mums nav jākliedz vai jāsit. Tikai tāpēc vien, ka mēs esam bēdīgi vai nomākti, mums nav visu dienu jāguļ gultā. Tikai tas vien, ka esam nobijusies, nenozīmē, ka mums nav jāpiesakās uz konkrēto darba piedāvājumu. Es nekādā ziņā nedomāju un nesaku, ka ir jāļauj mūsu emocijām kontrolēt mūsu uzvedību. Tas, ko es saku, patiesībā ir kaut kas pilnīgi pretējs: ja mēs nejutīsim savas jūtas un uz tām nereaģēsim pienācīgi, tās mūs kontrolēs. Ja mēs ar savām emocijām darbojamies atbildīgi, mēs tās nosūtām mūsu intelektam, mūsu saprātam un mūsu morāles un uzvedības ētikas kodeksam.

Pienācīga reakcija uz mūsu jūtām nozīmē arī to, ka mēs esam atbildīgi par savām jūtām. Katra cilvēka jūtas ir tikai un vienīgi viņa paša. Neviens nevienam neliek justies; pamatu pamatos ne­viens cits, izņemot mūs pašus, nav atbildīgs par mūsu jūtām - ne­atkarīgi no tā, cik ļoti mēs apgalvotu, ka atbildīgs ir kāds cits. Cilvēki var mums palīdzēt just, bet viņi neliek mums just. Tāpat cilvēki nevar mainīt to, kā mēs jūtam. Tikai mēs paši to varam izdarīt. Vēl vairāk, mēs neesam atbildīgi par kāda cita jūtām, tomēr mūsu atbildībā ietilpst izvēle izturēties uzmanīgi pret citu cilvēku jūtām. Atbildīgi cilvēki reizi pa reizei izvēlas būt uzmanīgi. Tomēr lielākā daļa līdzatkarīgo to dara pār mēru. Mums ir jābūt uzmanīgiem arī pašiem pret savām jūtām. Mūsu jūtas ir reakcija uz notikumiem dzīvē. Tas nozīmē, ka etiķete prasa - pārrunājot savas jūtas ar kādu citu, jūs sakāt: «Es jūtos tā un tā, kad tu dari to un to...», nevis: «Tu man liec justies…»

Lai vai kā, var būt gadījumi, kad mums nepieciešams pieņemt vēl kādus lēmumus, lai tiktu galā ar savām jūtām. Īpaši aktuāli tas var būt tādos gadījumos, kad mēs sistemātiski reaģējam uz kāda uzvedību ar lielu emocionālu stresu, un arī pēc tam, kad mēs savu stresu pārrunājam ar šo cilvēku, viņš vai viņa turpina mūs sāpināt. Ie­spējams, jums nemaz nav nepieciešama tik liela palīdzība, lai kaut ko justu. Atcerieties, jūtas ir rādītājs un virzītājs. Pavērojiet savu sajūtu veidus. Jūtas lielā mērā stāsta mums pašiem par mums un mūsu attiecībām.

Reizēm tikšana galā ar jūtām nozīmē to, ka ir nepieciešamas izmaiņas domāšanas veidā. Daudzi terapeiti atzīst, ka eksistē savstarpējā saistība starp to, ko domājam, un to, ko jūtam. Te ir saite. Tas, ko domājam, ietekmē to, kā jūtamies. Dažreiz nepareizs, pārspīlēts vai nepiemērots domāšanas veids rada mūsu emocijas vai izraisa to, ka šīs emocijas paliek ilgāk, nekā būtu nepieciešams. Ja mēs domājam, ka kaut kas ir šausmīgi, mums nekad nekļūs la­bāk, un nemaz nevar kļūt, jo mūsu jūtas būs ļoti dedzīgas. Es to saucu par postošo domāšanu. Tas ir iemesls, kāpēc pēc tam, kad jūtam savas emocijas, svarīgi caurskatīt savu domāšanas veidu. Izvelciet to gaismā. Ja tas ir neatbilstošs, mēs zinām, kas mums jādara, lai atrisinātu mūsu problēmu, vai ne?

Ir reizes, kad mums ir nepieciešams savas jūtas un domas pār­runāt ar kādu citu cilvēku. Nav veselīgi dzīvot dzīvi izolēti. Dalo­ties emocionalitātē, rodas tuvība un intimitāte. Tāpat tas, ka kāds cits mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, palīdz mums pieņemt pa­šiem sevi. Tā vienmēr ir ārkārtīgi vērtīga pieredze. Dažreiz mēs va­ram vēlēties lietas pārrunāt ar kādu draugu, kurš vienkārši klausās, kamēr mēs mēģinām visu pārcilāt un saprast, kas notiek. Lietas, kuras mēs ieslēdzam sevī, var būt pārāk lielas un pārāk spēcīgas. Ļaujot tām izkļūt ārā, mēs tās padarām mazākas. Mēs iegūstam perspektīvu. Vienmēr ar prieku iespējams dalīties patīkamās izjū­tās: priekā, panākumos, «vēdera kņudoņas» sajūtā. Ja mēs ar kādu vēlamies tuvas attiecības, mums ar viņu ir jāpārrunā savas pastāvī­gās izjūtas. To sauc par emocionālo godīgumu.

Brīdinājums: spējas laimes izjūtas var būt tikpat destruktī­vas un biedējošas kā spēcīgas skumjas, jo īpaši līdzatkarīgajiem, kuri nav pieraduši pie laimīgām izjūtām, norāda Skots Īglstons. Daudzi līdzatkarīgie domā, ka laimīgajām izjūtām vienmēr seko skumjās izjūtas, jo tā tas vienmēr pagātnē ir bijis. Reizēm līdzat­karīgie ir pārliecināti, ka mēs nevaram, nedrīkstam un neesam pelnījuši izjust laimi. Dažreiz mēs paši radām skumjas izjūtas pēc tam, kad esam pieredzējuši laimīgās, vai ikreiz, kad pastāv iespēja, ka laimīgās izjūtas varētu parādīties. Nav nekā peļama tajā, ka jūtaties laimīgi. Nav nekā peļama tajā, ka jūtaties skumji. Ļaujiet emocionālajai enerģijai plūst un tiecieties uz mieru un līdzsvaru.

Ir reizes, kad mums nepieciešama profesionāla palīdzība, lai tiktu galā ar savām emocijām. Ja mēs esam iestrēguši kādās no­teiktās izjūtās, mums ir jādod sev tas, kas mums nepieciešams. Tiecieties ar padomdevēju, terapeitu, psihoanalītiķi vai mācītāju. Uzņemieties rūpes par sevi. Mēs to esam pelnījuši. Mums var būt vēlme meklēt profesionālu palīdzību, ja ilgāku laiku esam apspie­duši savas emocijas vai ja mums ir aizdomas, ka tas, ko mēs esam apspieduši, pastiprinās.

Dažreiz tam ir nepieciešams tikai nedaudz vingrināšanās un vērības, lai atmodinātu emocionālo daļu sevī. Turpmāk uzskai­tītās lietas man palīdz atgūt saikni ar savām emocijām: fiziskas nodarbības, vēstuļu rakstīšana, zinot, ka tās nenosūtīšu, runāšana ar cilvēkiem, ar kuriem jūtos droši, rāma laika pavadīšana medi­tācijā. Vērību pret sevi nepieciešams attīstīt kā ieradumu. Mums ir jāpievērš uzmanība mirklim, kad sākam sev stāstīt, ka «man tā ne­vajadzētu justies». Mums ir jāklausās, ko mēs domājam un sakām un kāds ir mūsu tonis. Mums ir jātur uzmanības lokā tas, ko mēs darām. Mēs noteikti atradīsim ceļu uz mūsu emocijām un veidu, kā ar tām darboties.

Mums ir jāuzaicina emocijas savā dzīvē. Mums ir jāpiekrīt uz­ņemties maigas un mīlestības pilnas rūpes par savām emocijām. Jūtiet savas jūtas. Uzticieties savām jūtām un uzticieties sev. Mēs esam gudrāki, nekā domājam.


1   ...   5   6   7   8   9   10   11   12   ...   16


Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©atelim.com 2016
rəhbərliyinə müraciət