Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

Jā, šī ir garīga programma. Paldies Dievam, mēs neesam vairs ilgāk pamesti vienatnē. Šī nav izdari - pats programma. Šī nav izdari - pats grāmata. Dari to pats un pats uz savu atbildību. Mēs esam garīgas būtnes, un mums ir vajadzīga garīga prog­ramma. Šī programma apmierina mūsu garīgās vajadzības. Te mēs nerunājam par reliģiju. Vārds, ko es lietoju, ir garīgs. Mēs izvēlamies un nonākam pie jēdziena Vara, kas ir pārāka par mums.

3. 
   Nolēmām uzticēt mūsu gribu un mūsu dzīvi Dievam tā, kā mēs to sapratām. Es biju nodevusi savu gribu un savu dzīvi alkohola un citu vielu gādībā. Es biju nodevusi savu gribu un dzīvi citu cilvēku (kuri lieto alkoholu) gādībā. Es biju tērējusi laiku gadiem, mēģinot uzspiest savu plānu lietu kārtībai. Bija pienācis laiks atbrīvot sevi no kāda vai kaut kā kontroles (tai skaitā manis pašas) un nodot sevi neparasti gādīga Dieva rokās. «Ņem to,» es teicu. «Visu to - kas es esmu, kas ar mani ir noticis, kur man ir jādodas un kā es tur nokļūšu.» Es tā reiz pateicu. Es tā saku katru dienu. Reizēm es tā saku ik pusstundu. Šis solis nenozīmē, ka mēs atbrīvojam sevi no saviem pienākumiem un atbildības un tikai aizsedzamies ar savu nožēlu. Un tas nekādā veidā nenozīmē mokpilnas dzīves turpinā­šanu. Iedvesmojoši šajā solī ir tas, ka tam visam ir jēga un ir plāns - labs, skaists, visbiežāk priekpilns un vērtīgs plāns, kurš ņem vērā mūsu vajadzības, vēlmes, alkas, spējas, talantus un jūtas. Man tā bija laba ziņa. Es domāju, ka esmu kļūda un ka man šajā dzīvē ne­kas nozīmīgs nav plānots. Es vienkārši klumburēju pa dzīvi, mēģi­not pēc iespējas saturīgi pavadīt sev atvēlēto laiku, līdz iemācījos: mēs esam te, lai dzīvotu dzīvi tik ilgi, kamēr esam dzīvi, un katram no mums ir jādzīvo pašam sava dzīve.
   

3. 
   Veicām dziļu un bezbailīgu sevis morālo inventarizāciju. Mēs novēršam acis no citiem un pavēršam tās pret sevi. Mēs redzam ti­kai to, ar ko mēs strādājam, kā mēs esam ietekmēti, ko mēs darām, kādas ir mūsu rakstura iezīmes, un uzrakstām uz papīra lapas to, ko redzam. Mēs skatāmies bezbailīgi, bez pašneieredzēšanas un paššaustīšanas, bet ar attieksmi, ko nosaka mīlestība, godīgums un rūpes par sevi. Mēs pat varam atklāt, ka sevis neieredzēšana, sevis pietiekama nemīlēšana var izrādīties īsta morāla problēma. Mēs izraujam ar saknēm ikvienu problēmu, tai skaitā pelnītu vai­nas sajūtu. Tāpat mēs paraugāmies uz savām labajām īpašībām. Mēs caurskatām savus pāri darījumus un dusmas. Mēs caurskatām sevi un to dzīves daļu, kurā esam piedalījušies. Šis solis mums dod iespēju izvērtēt standartus, pēc kuriem spriežam par sevi, izvēlē­ties tos, kurus uzskatām par piemērotiem, un ignorēt atlikušos. Mēs esam ceļā uz to, lai tiktu galā ar pelnītu vainas izjūtu, atbrī­votos no nepelnītas vainas, lai pieņemtu veselumu, ko saucam par sevi, un sāktu iet pa izaugsmes un pārmaiņu taku.
   

5. 
   Atzinām Dieva, sevis un vēl kāda cita cilvēka priekšā savu no­darījumu īsto dabu. Nožēla ir derīga dvēselei. Nekas tai nelīdzi­nās. Mums vairs nav jāslēpjas. Piektajā solī mēs izstāstām savus visļaunākos, visapkaunojošākos noslēpumus cilvēkam, kurš prot uzklausīt. Mēs kādam pastāstām, cik sāpināti un dusmīgi esam. Kāds klausās. Kādam rūp. Mums ir piedots. Brūces sāk dzīt. Mēs piedodam. Šis Solis ir atbrīvošanās.
   

5. 
   Bijām pilnīgi gatavi, lai Dievs noņemtu visas mūsu rakstura vainas. Mēs saprotam, ka dažas no lietām, kuras darījām, lai sevi aizsargātu, sāpināja mūs un, iespējams, arī citus. Mēs nolemjam, ka esam gatavi uzņemties risku un atbrīvoties no šiem noveco­jušajiem uzvedības modeļiem un attieksmes. Mēs esam gatavi mainīties un sadarboties pārmaiņu procesā. Šo un nākamo soli es izmantoju kā ikdienas darba rīku, lai atbrīvotos no katra sava trūkuma, kas nonāk manā uzmanības lokā. Arī savu zemo pārvērtējumu es uzskatu par trūkumu, un arī šajā gadījumā izmantoju Sesto soli.
   

5. 
   Pazemīgi lūdzām Viņu atbrīvot mūs no trūkumiem. Saskaņā ar manu pieredzi, atslēga šajā solī ir vārds pazemīgi.
   

5. 
   Izveidojām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām kaitējuši, un vēlējāmies atlīdzināt viņiem visiem. Te svarīgs vārds ir vēlēšanās, lai arī man ir aizdomas, ka tas ir tieši saistīts ar pazemību. Neaiz­mirstiet sarakstā ielikt sevi. Ņemiet vērā, ko raksta Džeila Grīnlīfa: «Astotajā solī nav lasāms «Izveidojiet sarakstu ar visiem cilvēkiem, kuriem esat darījuši pāri un attiecībā uz kuriem vēlaties justies vainīgi.» Šī ir mūsu iespēja tikt galā ar pelnītu vainas izjūtu. Šis solis ir svarīgs arī kā rīks, kas mums būs pieejams visu turpmāko dzīvi, lai nekad vairs nejustos vainīgi.
   

5. 
   Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, cik vien iespējams, izņemot gadīju­mus, kad tas varēja kaitēt viņiem vai citiem. Šis ir vienkāršs solis vienkāršā programmā. Reizēm tieši visvienkāršākās lietas palīdz mums justies laimīgiem.
   

5. 
   Turpinājām pašanalīzi un, kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām. Mēs turpinām skatīties uz sevi. Mēs nepārtraukti un regulāri iz­vērtējam savu uzvedību. Mēs mēģinām pamanīt, kas mums sevī patīk, ko esam izdarījuši pareizi un labi. Tad mēs vai nu sevi ap­sveicam, jūtamies labi, pasakāmies Dievam, vai darām visas trīs lietas kopā. Mēs pavērojam, kas no tā, ko esam izdarījusi, mums nepatīk, un mēģinām saprast, kā to pieņemt un kā tikt ar to galā bez sevis neieredzēšanas. Un te sarežģītākā daļa: ja mums nav taisnība, mēs to atzīstam. Ja esam strādājuši Astoto un Devīto soli un tikuši galā ar visām savām vainas izjūtām, mēs zināsim, kad mums ir jāpasaka «Man nav taisnība» un «Man žēl». Mēs izjutī­sim pelnītu vainu un būsim spējīgi to pamanīt. Ja nu gadījumā vēl joprojām visu laiku jūtamies vainīgi, var būt ļoti grūti saprast, kad mēs kaut ko neizdarām pareizi, jo mēs visu laiku jūtamies vainīgi un nekā citādi. Tā ir tikai kārtējā vainas pilnā liekšķere, kas tiek uzmesta uz tā jau lielās vainas kaudzes. Šī stāsta būtība ir: izceliet vainu uz āru. Ja vainas sajūta jūs piemeklē, tieciet ar to galā nekavējoties.
   

Ja mēs šo programmu izmantosim visās dzīves sfērās, tā arī darbosies visās dzīves sfērās.

Tagad, kad esam iepazinušies ar soļiem, pārrunāsim, ko nozīmē «programmas darbināšana» un «darbs ar soļiem». Visā pasaulē «anonīmi» cilvēki tiekas visdažādākajās vietās - baznīcās, mājās, frizētavās un citur. Viņi var tikties vienreiz dienā, divreiz nedēļā vai septiņas naktis nedēļā. Viņi nepierakstās vai nereģistrējas iepriekš. Viņi vienkārši atrod, kur tiekas kāda noteikta cilvēku grupa, kuras uzmanības centrā ir problēma, kas līdzīga tai, kura nodarbina konkrēto cilvēku. Tikšanās reizē viņiem nav jāsaka savs uzvārds vai tas, kur strādā viņa dzīvesbiedrs. Ja viņi nevēlas, viņi var neteikt vispār neko. Viņiem nav jāmaksā nauda, lai arī, ja viņi to vēlas, viņi var iemaksāt kādu ziedojumu, lai palīdzētu apmaksāt kafiju un tikšanās vietas īres maksu. Viņiem nav jā­parakstās. Viņiem nav jāaizpilda kartītes. To sauc par iešanu uz sanāksmi. Tā ir būtiskākā programmas darbināšanas sadaļa.

Viena no patīkamajām lietām sanāksmē ir tā, ka cilvēki var būt tie, kas viņi ir. Viņiem nav jāizliekas, ka viņiem nav konkrētās problēmas, jo šeit pilnīgi visiem ir tā pati problēma. Ja viņiem šīs problēmas nebūtu, viņu te nebūtu.
Sanāksmes veids mainās atkarībā no katras konkrētās gru­pas. Dažas grupas sēž aplī ap galdu, un tas, kurš vēlas, runā par savām sajūtām vai problēmām. Dažās sanāksmēs ir runātājs, kur viens cilvēks dodas visiem priekšā un stāsta par kādu kon­krētu soli vai pieredzi. Dažās grupās tēmu loku nosaka solis, un cilvēki vienkārši saliek krēslus aplī, un katram ir iespēja iz­teikties par konkrēto soli, kas ir dienas tēmā. Sanāksmēm ir da­žādi veidi, tomēr parasti visās sanāksmēs ir kaut kas par soļiem, Tradīcijām vai tēmām, kas ir saistītas ar problēmu.

Sanāksmēs cilvēki apgūst soļus un iemācās, ko šie soļi nozīmē citiem cil­vēkiem. Viņi dzird arī devīzes. Al-Anon un A.A. devīzes sevī ietver tādus viegli iegaumējamus izteicienus kā ļaujieties un dodiet vaļu Dievam, nesteidzieties un no dienas uz dienu. Ie­mesls, kāpēc šie izteikumi ir kļuvuši par devīzēm, ir tas, ka tie ir patiesi. Un, pat ja cilvēkam jau kļūst nelabi no to teikšanas un klausīšanās, viņi turpina tos atkārtot un klausīties, jo tie ir tik patiesi. Tāpat šīs devīzes palīdz cilvēkiem justies labāk. Kad sanāksmes ir beigušās, cilvēki parasti uzkavējas un papļāpā vai arī dodas uz kādu restorānu iedzert sodas ūdeni vai kafiju. Soļu un devīžu mācīšanās, citu cilvēku pieredzes uzklausīšana, dalīšanās ar savu personisko pieredzi un biedriskuma izjūta ir programmas darbošanās daļas.

Tas arī ir viss attiecībā uz programmas darbošanos. Divpad­smit Soļu programmas ir vienkāršas un fundamentālas. Cilvēki nebeidz apmācību kursu un nedodas mācīties sarežģītākas lietas - viņi turas pie šīm pamata lietām. Divpadsmit Soļu programma strādā, jo tā ir vienkārša un tā ir pamats.

Mums nekad nav jādara kaut kas tāds, ko mēs nespējam izda­rīt, kas mums šķiet uzbrūkošs vai ka mēs vienkārši nevēlamies da­rīt. Kad būs pienācis laiks kaut ko darīt vai mainīt kādas konkrētas lietas, mēs zināsim, ka ir pienācis laiks, un mēs vēlēsimies to darīt. Un viss būs pareizi un saturīgi. Arī mūsu dzīve sāks darboties šādā veidā. Pašizdziedināšanās un izaugsme kļūs par dabisku procesu. Divpadsmit Soļi aptver un ir cilvēka dabiskas dziedināšanās pro­cesa kārtula. Kad tos lasām, mums var šķist, ka soļi nav nekas tāds un ar to pilnīgi noteikti nav pietiekami, lai sajūsminātos tā, kā to šobrīd daru es. Tomēr, kad ar tiem sāk strādāt, kaut kas notiek. Tie kļūst redzami. To spēks kļūst redzams. Mēs nevaram to saprast, līdz tas nenotiek ar mums.

Iztēlojieties sevi stāvam jūras krastā. Tālumā ūdenī ir redzama sala, kas tiek saukta par rāmumu, kur mājo miers, laime un brī­vība no alkoholisma un citu problēmu izmisuma. Mēs no visas sirds vēlamies nokļūt uz šīs salas, mums tikai ir jāatrod ceļš pāri ūdenim - pāri tam milzīgajam tukšumam, kas ir starp mums un vietu, kur vēlamies nokļūt.

Mums ir divas izvēles. Ūdenī ir okeāna laineris, kruīza kuģis, kas izskatās patiesi grezns un mājīgs. To sauc par aprūpi, terapiju. Tam līdzās, turpat pludmalē, sēž grupa savāda paskata cilvēku. Izskatās, ka viņi airē laivu, bet mēs neredzam ne laivu, ne airus. Vienīgais, ko mēs redzam, ir šie laimīgie cilvēki, kuri sēž plud­malē un ar neredzamiem airiem airē neredzamu laivu. Nere­dzamā laiva tiek saukta par Al-Anon (vai A.A., vai par kādu citu Divpadsmit Soļu programmu). Okeāna laineris uztaurē, aicinot mūs uz aprūpes un terapijas klāja. Mēs redzam cilvēkus uz kuģa: viņi ir laimīgi un māj mums. Bet te ir tie savādie cilvēki, kuri sauc mums, lai mēs pievienojoties viņiem viņu neredzamajā laivā. Ko mēs izvēlēsimies - laineri vai neredzamo laivu? Pro­tams, ka mēs dosimies uz okeāna laineri, luksusa kruīzā. Nāka­mais, ko redzam, ir tas, ka mēs virzāmies uz laimes salas pusi.

Problēma rodas kaut kur pusceļā, kad okeāna laineris apstā­jas, apgriežas un dodas atpakaļ uz krastu, kur sākām. Kapteinis dod pavēli visiem nokāpt no kuģa. Kad jautājam: «Kāpēc?», viņš atbild: «Mūsu kruīzs iet tikai tik tālu. Vienīgais veids, kā jūs va­rat sasniegt to salu, ir iekāpjat tajā neredzamajā laivā (saukta par Al-Anon).»

Tā nu mēs paraustām plecus un dodamies pie cilvēkiem laivā. «Kāpiet iekšā!» viņi sauc. «Mēs neredzam laivu, kurā ie­kāpt!» mēs saucam viņiem pretī. «Kāpiet iekšā tāpat,» viņi saka. Tā nu mēs iekāpjam, un pavisam drīz viņi mums saka: «Ņemiet airi un sāciet airēt (strādāt ar soļiem).» «Es neredzu nevienu airi,» mēs kliedzam viņiem atpakaļ. «Ņemiet tos un sāciet airēt tāpat!» viņi saka. Tā mēs ņemam neredzamos airus un sākam airēt, un pavisam drīz mēs sākam redzēt laivu. Pirms paspējam atjēgties, mēs ieraugām arī airus. Nākamais, ko mēs aptveram, ir tas, ka mēs esam tik laimīgi, airējot laivu kopā ar šiem savā­dajiem cilvēkiem, ka mums pat ir vienalga, vai mēs jelkad no­kļūsim otrā pusē.

Tā ir Divpadsmit Soļu programmas burvība - tā darbojas. Es neapgalvoju, nedomāju un nesaku, ka aprūpe un terapija nav liet­derīgas. Tās ir lietderīgas. Daudziem no mums aprūpe un nedaudz terapijas ir tieši tas, kas nepieciešams, lai mēs sāktu savu ceļojumu. Tomēr šim ceļojumam ir beigas, tāpēc gadījumā, ja mums ir kādi nepārvarami traucējumi vai mēs mīlam kādu ar nepārvaramiem traucējumiem, varam atklāt, ka mums nepieciešams iekāpt tajā neredzamajā laivā, kurā sēž laimīgie cilvēki.

Nodaļas beigās es esmu ietvērusi testu, kas var palīdzēt noteikt, vai esat Al-Anon kandidāti. Tālāk ir ietverti arī jautājumi Pieaugušiem Alkoholiķu Bērniem (PAB). Svarīgi saprast, ka «anon» un PAB grupas nav cilvēkiem, kuriem pa­šiem ir problēmas ar kādu vielu lietošanu. Tās ir grupas cilvē­kiem, kurus ietekmē kādu citu cilvēku problēmas. Cilvēki bieži vien to pārprot. Gadās gan, ka cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no ķī­miskajām vielām un apmeklē A.A., nepieciešams apmeklēt arī Al-Anon vai PAB grupas, lai tiktu galā ar savām līdzatkarīgajām rakstura iezīmēm. Ja jums rodas sajūta, ka esat kandidāts Divpadsmit Soļu programmai, pat ja jums ir tikai aizdomas, ka jums ir kādas problēmas līdzīgas tām, kuras aprakstīju šīs nodaļas sākumā, atrodiet atbilstošu grupu un sāciet apmeklēt sanāksmes. Tas palīdzēs justies labāk.

Es zinu, ka ir grūti doties uz sanāksmēm. Es zinu, ka ir grūti iepazīstināt ar sevi svešu cilvēku grupu un izcelt savas problē­mas visas pasaules izvērtēšanai. Es zinu, ka daudzi no mums, iespējams, nespēj saprast, kā gan iešana uz sanāksmēm kaut kādā veidā var palīdzēt, jo īpaši tad, ja problēma ir kādam ci­tam cilvēkam. Tomēr tas palīdzēs. Es biju tik nikna, kad sāku apmeklēt Al-Anon sanāksmes. Es jau strādāju ar programmu sava alkoholisma dēļ. Es nevēlējos un neredzēju vajadzību vēl pēc kādas programmas un vēl kādām problēmām savā dzīvē, ar kurām vajadzētu strādāt. Turklāt es jutos jau pietiekami daudz darījusi, lai palīdzētu alkoholiķiem savā dzīvē. Kāpēc gan man būtu jāiet uz sanāksmēm? Alkoholiķi ir tie, kuriem ir nepiecie­šama palīdzība. Manā pirmajā sanāksmē kāda moža sieviete pienāca pie manis, aprunājās ar mani pāris minūšu, pasmaidīja un teica: «Vai tik tu neesi veiksminiece? Tu iegūsi dubultā. Tev ir iespēja strādāt pie abām programmām.» Es gribēju viņu no­žņaugt. Tagad es piekrītu. Es esmu veiksminiece. Esmu divkārša veiksminiece.

Šis kontrolsaraksts no grāmatas Tuklums ir ģimenes attiecības ir domāts, lai, to izmantojot, jūs varētu pārraudzīt līdzatkarības attīstību sevī.

Dzimis disfunkcionālā ģimenē, iemācījies «rūpēties» par citiem un šīs rūpes izmantot kā sava pašvērtējuma mērauklu.

Cietis neveiksmi, ārstējot vecākus vai kādu, kurš pārēdas/badojas/dzer.

Atrod kādu, kurš pārēdas/badojas/dzer un kuram tik ļoti ir «vajadzīga» uzrau­dzība.

Sāk neuzticēties savai uztverei un vēlas kontrolēt ēšanu, lai parādītu savu izlēmīgumu.

Ir ietekmēta sociālā dzīve - pats sevi izolējis no sabiedrības, lai varētu «palī­dzēt» kādam, kurš pārēdas/badojas/dzer.

Lūdzas un draud, pamatojoties uz ēšanas paradumiem/dzeršanu.

Tiesā sevi un jūtas kā ēšanas/badošanās/dzeršanas iemesls.

Slēpj ēdienu/alkoholu.

Mēģina kontrolēt ēšanu/dzeršanu - slēpj pārtiku/ alkoholu tukši draud, šķendējas, baras.

Izrāda dusmas un sarūgtinājumu par solījumiem, kas doti attiecībā uz pārēšanos/badošanos/dzeršanu.

Kļūst apsēsts, uzraugot un piesedzot.

Uzņemas atbildību tā vietā, kurš pārēdas/badojas/dzer.

Uzņemas centrālo lomu komunikācijā ar citiem, izslēdzot to, kurš pārēdas/ badojas/dzer, no kontaktēšanās iespējām.

Pauž dusmas nepiemērotā veidā.

Ārpus kontroles

Veic varmācīgus mēģinājumus kontrolēt ēšanu/dzeršanu. Cīnās ar to, kurš pārēdas/ badojas/dzer.

Iesaistās ārlaulības sakaros, kļūstot neuzticīgs. Ir darbaholiķis vai apsēsts ar ārpus mājas aktivitātēm.

Kļūst stingrs un īpašniecisks. Lielāko daļu laika izskatās dusmīgs un attie­cībā uz mājas dzīvi ir uzmanīgs un noslēpumains.

Slimo ar kādām slimībām vai ļaunprātīgi izmanto medikamentus: čūla, iz­situmi, migrēna, depresija, korpulence, nomierinošu līdzekļu lietošana.

Nepārtraukti zaudē omu. Kļūst slims un noguris no tā, ka ir slims un noguris.