Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

Saka, ka līdzatkarīgajiem ir problēmas ar robežām. Es piekrītu. Lielākajai daļai no mums nav robežu.

Robežas ir ierobežojumi, kas norāda: «Tas ir tas, cik tālu es iešu. Šo es darīšu vai nedarīšu tavā labā. To es vairs nepieļaušu.»

Lielākā daļa no mums sāka attiecības ar robežām. Mums bija kādas noteiktas gaidas, un mēs lolojām noteiktus priekšstatus par to, ko mēs pieļausim un ko mēs nepieļausim attiecībās ar šiem cilvēkiem. Alkoholisms un citi nepārvaramie traucējumi smejas ierobežojumiem tieši sejā. Šīs slimības ne vien grūžas virsū mūsu robežām, bet arī bez bailēm kāpj tām pāri. Ikreiz, kad šīs slimī­bas iespiežas mūsu robežās vai pārkāpj tās, mēs to pieļaujam. Mēs pieraujam savas robežas un dodam slimībai vairāk vietas, kur iz­pausties. Līdzko slimība atkal pagrūž mūsu robežas, mēs atkal to pieļaujam, un tā mēs esam sākuši pieļaut lietas, par kurām teicām, ka nekad to nepieļausim, un darām to, ko teicām, ka nekad nedarīsim. Pēc kāda laika «pieaugošās tolerances» process pret nepie­ņemamu uzvedību var apgriezties pilnīgi otrādi. Mēs varam kļūt absolūti netoleranti pret lielāko daļu cilvēcisku uzvedību. Sākumā mēs meklējam attaisnojumu neadekvātai cilvēku uzvedībai. Galu galā vairs nav nekādu attaisnojumu.

Lielākā daļa no mums ne vien iecietīgi izturējušies pret nenormālu, neveselīgu un neadekvātu uzvedību, bet ir gājuši pat soli tālāk: mēs esam sevi pārliecinājuši, ka šāda uzvedība
ir normāla un ka mēs tādu esam pelnījuši. Mēs varam būt tik ļoti pieraduši pie mutiskiem apvainojumiem un necienīgas iz­turēšanās, ka varam pat nepamanīt, kad tas ar mums notiek.
Tomēr dziļi mūsos kāda svarīga daļa to zina. Mēs paši to zi­nām un varētu to pastāstīt, ja vien mēs ieklausītos sevī. Reizēm kāda nemanāma problēma, piemēram, dzīvošana ar nedzerošu
alkoholiķi, kurš nepiedalās nevienā atveseļošanās programmā, mums pašiem var būt daudz grūtāk izturama, nekā problēma, kas ir acīm redzama. Mēs jūtam, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs
sākam justies kā jukuši, bet nespējam saprast, kāpēc, jo nespējam ieraudzīt problēmu.

Līdzatkarīgajiem ir nepieciešamas robežas. Mums ir jānosaka robežas, ko esam gatavi darīt citu cilvēku labā. Mums ir jānosaka robežas - kas ir tas, ko mēs ļausim citiem cilvēkiem darīt. Cilvē­kiem, ar kuriem mums ir attiecības, ir jāzina mūsu robežas. Tas palīdzēs viņiem un mums. Es nesaku, ka mums ir jākļūst par tirā­niem. Es esmu par elastīgumu, tomēr mums ir jāzina savi ierobe­žojumi. Augot un mainoties mums var būt vēlme mainīt arī savas robežas. Lūk, daži piemēri par robežām, kas raksturīgas līdzatka­rīgajiem, kuri atveseļojas:

• 
  Es neļaušu nevienam sevi aizskart fiziski un ar vārdiem.
  
• 
  Apzināti neticēšu meliem un neatbalstīšu tos.
  
• 
  Savā mājā es nepieļaušu ķīmisku vielu lietošanu.
  
• 
  Savā mājā es nepieļaušu noziedzīgu uzvedību.
  

• 
  Es neglābšu cilvēkus no sekām, ko rada viņu alkoholisms vai cita bezatbildīga izturēšanās.
  
• 
  Es nefinansēšu kāda cilvēka alkoholismu vai kādu citu bezatbil­dīgu rīcību.
  

• 
  Es nemelošu, lai aizsargātu tevi vai sevi no tava alkoholisma.
  
• 
  Es neizmantošu savu māju par atskurbtuvi alkoholiķiem.
  

• 
  Ja vēlies uzvesties kā traks, tā ir tava darīšana, bet tu to nevari darīt manā klātbūtnē.
  

• Tu vari sabojāt savu izklaidi, savu dienu, savu dzīvi - tā ir tava darīšana, bet es neļaušu tev sabojāt manu prieku, manu dienu vai manu dzīvi.

Dažreiz robežas ir nepieciešams noteikt kādās konkrētās attiecībās, piemēram: «Es vairs nepieskatīšu Marijas Lū bērnus, jo es to nevēlos darīt, un viņa mani šajā ziņā izmanto.»

Nosaki robežas, bet pārliecinies, ka tās ir tavas robe­žas, kas tiek noteiktas. Lietas, kas padara mūs slimus, kuras mēs vairs nespējam izturēt un kas mūs biedē, var būt kā pa­vediens, ka ir kaut kas, kam ir jānosaka robežas. Tās var būt arī pavediens uz kādām lietām, kuras mums ir jāmaina pašiem sevī. Domājiet, ko sakāt, un sakiet, ko domājat. Cil­vēki var kļūt dusmīgi uz mums par to, ka nosakām robe­žas, jo viņi vairs nevar mūs izmantot. Viņi var mēģināt likt mums justies vainīgiem, lai tikai mēs novāktu savas ro­bežas un atgriezos pie vecās sistēmas, kurā viņi varēja mūs izmantot un aizskart. Nejūtieties vainīgi un neatkāpieties. Mēs varam turēties pie savām robežām un varam tās īstenot. Esiet noturīgi. Visticamāk, katra robeža, ko mēs mēģināsim noteikt, tiks pārbaudīta vairākkārt. Cilvēki tā dara, lai pār­liecinātos, ka mēs to domājam nopietni, īpaši tāpēc, ka ie­priekš mēs bieži vien nedomājām to, ko teicām. Kā līdzatkarīgie mēs esam daudz tukši draudējuši Mēs zaudējam savu uzticamību un tad brīnāmies, kāpēc cilvēki neuztver mūs nopietni. Tāpēc pastāstiet cilvēkiem, kas ir jūsu robežas - vienu reizi, rāmi un mierīgi. Taču sekosim līdzi savai iecietībai, lai svārsts nepāršūpojas pārāk tālu otrā galējībā.

Daži līdzatkarīgie, īpaši tie, kuriem ir ļoti ilgstošas attiecības ar alkoholiķi, var secināt, ka viņiem ir ļoti grūti nospraust un īste­not ierobežojumus attiecībā uz bērniem, kā arī attiecībā uz citiem problemātiskiem pieaugušajiem, kas ir viņu dzīvē. Robežu noteik­šana prasa laiku un apņemšanos. Robežu īstenošana prasa spēku un noturību.

Tomēr robežu noteikšana un īstenošana ir katras prasītās mi­nūtes, katra piliena enerģijas un apņemšanās vērtas. Galu galā tieši robežas būs tās, kas dāvās mums vairāk laika un enerģijas.

Kādas ir mūsu robežas? Kādas robežas mums būtu jānosaka?

Fiziskās rūpes

Reizēm vēlīnajās līdzatkarības stadijās līdzatkarīgie nevērīgi iztu­ras pret savu veselību un aprūpi. Ir pieņemts izskatīties tik labi, cik vien spējam! Mēs varam, piemēram, veidot frizūru vai nogriezt matus. Tā ir normāla dzīves sastāvdaļa. Mēs varam ģērbties tādā veidā, kas ļauj mums pašiem justies labi. Ieskatieties spogulī, ja jums nepatīk tas, ko redzat, savediet to kārtībā. Ja nevarat to savest kārtībā, varat pārstāt sevi ienīst un pieņemt to.

Nepametīsim novārtā fiziskās nodarbes. Ja esam slimi, ie­sim pie ārsta. Ja mums ir liekais svars, mēģināsim izdomāt, kas mums ir jādara, lai parūpētos par sevi. Jo mazāk mēs rūpēsimies par savu ķermeni, jo sliktāk mēs jutīsimies attiecībās ar sevi. Reizēm, izdarot pat pavisam niecīgas lietiņas, mēs jau jūtamies labāk. Sajūtiet savu fizisko ķermeni. Ieklausieties tajā. Dodiet tam, ko tas vēlas. Uzņemties rūpes par sevi nozīmē uzņemties arī rūpes par savu ķermeni un savest sevi kārtībā. Padariet to par savu ikdienas nodarbi.

Arī rūpes par savu emocionalitāti ir saistītas ar ķermeni. Jo vairāk mēs rūpējamies par savu emocionalitāti - jo vairāk tā saņem to, kas tai ir vajadzīgs -, jo mazāk mēs jūtamies slimi. Ja mēs ilgi par sevi nerūpēsimies, mūsu ķermenis sadumposies un saslims, piespiežot mūs pašus un citus cilvēkus sniegt aprūpi, kas mums ir nepieciešama. Ir vieglāk par sevi parūpēties, vēl pirms esam kļuvuši slimi.

Mums ir jāmeklē profesionāla palīdzība:

• 
  Ja esam nomākti un domājam par pašnāvību.
  
• 
  Ja esam apņēmušies kaut ko mainīt un gatavojamies stāties pre­tim alkoholiķim vai kādam citam cilvēkam ar traucējumiem.
  
• 
  Ja esam bijuši fiziskas vai seksuālas vardarbības upuri.
  
• 
  Ja esam fiziski vai seksuāli izmantojuši kādu citu.
  
• 
  Ja mums ir problēmas ar alkoholu vai narkotikām.
  
• 
  Ja mums šķiet, ka nespējam atrisināt savas problēmas, vai izska­tās, ka mūsu «plāns sāk izgāzties».
  
• 
  Jebkura cita iemesla dēļ, par kuru mums ir pārliecība, ka varam kaut ko gūt no profesionālas palīdzības.
  

Kāda sieviete meklēja privāta terapeita palīdzību, jo viņas mei­tas ķīmiskā atkarība un uzvedības problēmas grāva ģimeni. Tera­peits ievilka konsultācijās visu ģimeni un tad sāka lielāko sesiju laika daļu veltīt tam, lai pārliecinātu vecākus, ka meitas neadekvā­tās uzvedības cēlonis ir tas, ka vecāki smēķē cigaretes. Terapeitam bija aizspriedumi pret smēķēšana Terapijas mērķis pārslēdzās no «meitas uzvedības problēmām» uz «mammas un tēta smēķēšanas pārtraukšanu». Vecāki bija nedaudz apmulsuši un nejutās pārāk apmierināti par šādu notikumu pavērsienu, tomēr viņiem ārkārtīgi bija nepieciešama palīdzība. Un viņi pieņēma, ka terapeits zina la­bāk par viņiem. Pēc trijiem mēnešiem, kuru laikā viņi bija tērējuši 50$ nedēļā par šīm nejēdzībām, viņi beigu beigās saprata, ka šis ceļš ved uz nekurieni, turklāt maksā bargu naudu. Es nesaku, ka pārtraukt smēķēšanu nav labi - tomēr tā nebija problēma, kuras risināšanai šī ģimene bija meklējusi palīdzību.

Ja jūs meklējat palīdzību un saņemtā palīdzība nešķiet piemē­rota, turpiniet meklēt citu palīdzību. Ja jūs godprātīgi cenšaties kaut ko paveikt un tas nenostrādā, mēģiniet kaut ko citu. Mums nav jāatdod sava spēja domāt, just un pieņemt lēmumus kādam citam - tai skaitā kādam, kuram saskaņā ar viņa paša teikto ir at­bilstošs zinātniskais grāds.

Mēs paši par sevi varam parūpēties labākajā no veidiem.

Es nerunāju par sirdstrieku (stroke). Es runāju par glāstiem (strokes), kas ir transakcionālās analīzes jēdziens, kas parādījās terapeitu aprindās pirms vairākiem gadiem. Lielākajai daļai no mums ir nepieciešami cilvēki. Lielākajai daļai no mums ir vis­maz pāris attiecību. Kad mēs esam kopā ar konkrētiem cilvē­kiem, mēs radām vai nu siltas un mīlošas jūtas, nekādas jūtas vai arī aukstas un naidīgas jūtas. Mēs varam pateikt atklātus, maigus, atzinīgus vārdus, un citi mums var pateikt to pašu. Mēs varam melot, un citi var melot mums. Mēs varam runāt par niekiem, nenopietnām tēmām, un citi var darīt tāpat. Vai arī mēs varam teikt nejaukas lietas, un citi mums var atbildēt tādā pašā veidā. Ikviens no mums laiku pa laikam kaut nedaudz dara katru no šīm lietām.

Galvenais ir centieni veidot labas attiecības. Ja jums nav cil­vēku, kas būtu godīgi, maigi, mīloši un atzinīgi, atrodiet kādu. Ja cilvēki saka jums nejaukas lietas, tādējādi izraisot vēlmi atriebties, pārstājiet atdarīt ar to pašu un mēģiniet panākt, ka šis cilvēks pār­trauc tā runāt. Ja mēs nevaram panākt, ka šis cilvēks mainās, atro­diet kādu citu, ar ko sarunāties. Pret mums ir jāizturas jauki. Tas palīdz mums pilnveidoties un rada labas sajūtas.

Tieksimies arī pēc labas fiziskās attieksmes pret sevi. Mums nekad nav jāļauj kādam cilvēkam sist sevi. Un mums pašiem nav jāsit citi cilvēki. Tā vietā apkampiet viņus. Vai arī, ja apkampiens neatbilst situācijai, pieskarieties viņiem maigā, mīlošā veidā, kas pauž pozitīvu enerģiju. Tiem, kuri uzskata, ka apskaušana ir laika šķiešana vai nevajadzīga nodarbe, kuru iecienījuši pārāk senti­mentāli cilvēki, iesaku izlasīt fragmentu no grāmatas Tuklums ir ģimenes attiecības un apdomāt to vēlreiz:

«(..) 1970. gadu sākumā ārsti sāka pētīt nervu sistēmas mehā­nismus, kas rada morfīna iedarbībai līdzīgus efektus, kas atvieglo sāpes un mazina traumas un šoku.

Šī morfīnam līdzīgā viela tiek saukta par endorfīnu, un tā izdalās, lai remdētu sāpes, mazinātu tās un radītu vispārēju lab­sajūtu. Daži pētījumi ir atklājuši, ka tiem, kuri pārēdas, un alko­holiķiem šī viela izdalās mazāk nekā normāliem cilvēkiem. (..) Tā kā tev mazāk izdalās endorfīns, tu biežāk jūties drūmā omā. Ēdot saldumus, tiek palielināta endorfīna veidošanās. Tātad, kad tu ēd, tavas skumjas kliedējas...

Ja esi anorektiķis, tu gūsti tāda paša veida mierinājumu, kas rodas no «pacēluma» neēdot. Šīs pārsātinātās sajūtas rodas no tā, ka spēj paildzināt savus pacēlumus, grūžot sevi pāri savu spēju robežām. Tas ir kaut kas līdzīgs, kā «otrā elpa» sportistiem. (..) Endorfīna ražošanai ir vēl kāds alternatīvs veids. (..) Tajā ietilpst apskāvieni. Tieši tā - apskāvieni. Kad tu pievērsies kādam cilvē­kam un jūs apliekat viens otram apkārt rokas, endorfīns sāk riņķot un drūmā oma tiek aizskalota ar mīloša drauga siltumu. Tavs suns nav muļķis, ka lec tev virsū, lai tu viņam pakasi krūtiņu vai papliķē pa galvu. Viņš dabū savu endorfīna devu un uztur sevi labā noskaņojumā.»

Līdzatkarīgajiem bieži vien ir grūtības pieņemt komplimentus - pozitīvus glāstus. Mēs spējam pārstāt cīnīties ar faktu, ka esam labi cilvēki ar labām īpašībām. Ja kāds saka mums kaut ko labu par mums, mēs varam to pieņemt, neskatoties uz to, ka instinkts mums saka, ka šim cilvēkam noteikti ir kāds slēpts nodoms. Pat ja viņš vai viņa mēģina ar mums manipulēt, pieņemiet komplimentu un atsa­kieties tikt manipulēti. Ļaujiet tam noslīdēt lejā līdz sirdij un ļaujiet siltumam sevi piepildīt. Mēs esam pelnījuši komplimentus. Tie pa­līdz mums noticēt tam, kā dēļ mēs tik ļoti pūlamies un kam mēģi­nām noticēt: mēs esam labi cilvēki. Komplimentu burvība ir šāda -jo vairāk labajām lietām par sevi mēs ticam, jo labāki kļūstam.

Komplimentus mēs varam nodot arī tālāk, tā izplatot pozitīvu enerģiju. Mēs varam pateikt cilvēkiem, kas mums viņos patīk un ko mēs viņos augstu vērtējam. Esiet godīgi, bet esiet labvēlīgi.

Mēs spējam iemācīties, ka mums vajadzētu kādam dāvāt glāstus. Iemācīsimies atpazīt, kad mums ir nepieciešami cilvēki līdzās un kad mums ir nepieciešams saņemt glāstus. Izvēlēsimies draugus, kas spēj mums dāvāt labo. Reizēm līdzatkarīgie iegūst tādus draugus, kas viņus uztver tikai kā upurus, kā bezpalīdzīgus cilvēkus, kas nav spējīgi parūpēties paši par sevi. Šādi draugi dāvā līdzjūtību, kas, protams, ir vairāk nekā nekas, tomēr tas nav tas pats, kas glāsts. Patiesa mīlestība saka: «Tev ir problēma. Man rūp un es klausos, bet es nedarīšu un es nevaru to darīt tavā vietā.» īsta draudzība saka: «Es tevi vērtēju pietiekami augstu, lai ļautu tev pašam saprast, kas tev savā labā ir darāms. Es zinu, ka tu vari.»

Līdzatkarīgie bieži vien nav droši, kam un kad uzticēties. «Hārvijs ir bijis alkoholiķu aprūpē divas nedēļas. Viņš man ir melojis 129 reizes. Tagad viņš ir nikns uz mani, jo es viņam neuzticos. Kas man būtu jādara?»

Es vairākkārt esmu dzirdējusi variācijas par šo no līdzatkarī­gajiem. Un arī mana atbilde parasti ir viena un tā pati: «Pastāv atšķirība starp uzticēšanos un muļķību.» Pilnīgi saprotams, ka tu neuzticies Hārvijam. Pārstāj mēģināt sevi piespiest uzticēties kā­dam, kuram tu neuzticies.

Šajā grāmatā daudzkārt esmu atkārtojusi šo frāzi, un es to atkārtošu vēlreiz: mēs varam uzticēties sev. Mēs varam paļauties, ka spēsim pieņemt pareizu lēmumu, kam uzticēties. Daudzi no mums ir pieņēmuši nesaprātīgus lēmumus par to, kam uzticēties. Nav prātīgi paļauties, ka alkoholiķis nekad vairs nedzers, ja šis alkoholiķis nav saņēmis savai slimībai atbilstošu aprūpi. Pat tad, ja alkoholiķis ir saņēmis atbilstošu aprūpi, arī tad nav gudri pa­ļauties, ka viņš vai viņa nekad nedzers - jo cilvēka uzvedībai nav garantijas. Tomēr mēs varam uzticēties, ka cilvēki ir tie, kas viņi ir. Mēs varam iemācīties cilvēkus saskatīt skaidri.

Pavērojiet, vai cilvēku vārdi saskan ar viņu uzvedību. Vai tas, ko viņi saka, ir tas pats, ko viņi dara?/Kā to formulēja kāda sie­viete: «Viņš izskatās tiešām labi, tomēr viņš nerīkojas labāk.»

Ja mēs pievērsīsim uzmanību sev un norādēm, ko saņemam no apkārtējās pasaules, mēs zināsim, kam uzticēties, kad uzticēties un kāpēc uzticēties. Mēs pat atklāsim, ka patiesībā vienmēr esam zinājuši, kam uzticēties - vienkārši neesam sevī ieklausījušies.

Vienā elpas vilcienā līdzatkarīgā man pastāstīs, ka viņas laulība brūk. Tūlīt pat pēc tam viņa man pajautās, vai tas ir normāli, ja tik sliktā situācijā ir seksuālas dabas problēmas.

Jā, tas ir normāli, ja ir seksuālas dabas problēmas. Daudziem cilvēkiem ir problēmas ar seksu. Daudzi līdzatkarīgie piedzīvo problēmas ar seksu. Alkoholisms un viss nepārvaramo traucē­jumu klāsts apdraud ikvienu intimitātes sfēru. Reizēm fiziskais mīlestības izpaušanas veids ir beidzamais un pēdējais zaudējums, ko mēs piedzīvojam, - vēsma, kas mums pastāsta, ka problēma neies prom, lai cik ilgi arī mēs neturētu acis ciet.

Dažreiz problēmas ir alkoholiķim. Viņš kļūst impotents, vai arī viņa zaudē seksuālo iekāri. Tas var notikt gan pirms, gan pēc atveseļošanās. Tomēr biežāk problēmas ar seksu ir tieši līdzatkarīgajam. Ir vesela virkne ar guļamistabu saistītu grūtību, kas var tikt uzskaitītas. Mēs varam būt nespējīgi izjust orgasmu, baidīties zaudēt kontroli un zaudēt uzticēšanos savam partnerim. Mēs va­ram emocionāli norobežoties no sava partnera, varam nevēlēties būt viegli ievainojami vai arī varam neizjust nekādu iekāri pret savu partneri. Mēs varam pret savu partneri izjust pretīgumu, vai arī mēs nespējam apmierināt savas vajadzības, jo neprasām, lai mūsu vajadzības tiktu apmierinātas. Visticamāk, attiecības gultā nav diez ko labākas par tām attiecībām, kas ir ārpus guļamista­bas. Ja mēs uzņemamies rūpes virtuvē, pilnīgi iespējam, ka mēs uzņemsimies aprūpētāja lomu arī guļamistabā. Ja mēs jūtamies dusmīgi un sāpināti pirms mīlēšanās, droši vien mēs jutīsimies dusmīgi un sāpināti arī pēc mīlēšanās. Ja mēs nevēlamies ar kādu cilvēku būt attiecībās, visticamāk, mēs ar šo cilvēku nevēlēsimies nodarboties ar seksu. Seksuālās attiecības atbalsos un atspoguļos kopējo attiecību gaisotni.

Seksuālas problēmas cilvēkiem mēdz pielavīties nemanāmi. Kādu brīdi sekss var būt vienīgais glābiņš attiecībās. Sekss var būt izlīgums pēc strīda. Runāšana mazina spriedzi, un sekss to visu pa­dara labāku. Tomēr kaut kādā brīdī runāšana vairs nemazina sprie­dzi. Runāšana to visu satin vēl lielākā miglā, un sekss vairs nespēj to padarīt labāku. Tā vietā sekss visu var padarīt pat vēl sliktāku.

Kādam sekss var kļūt par pilnīgi bezkaislīgu nodarbi, kas sniedz tikpat lielu emocionālu apmierinājumu kā zobu tīrīšana. Kādam citam tas var kļūt par pazemojuma un pagrimuma reizi: kārtējais sīkais mājas darbs, kārtējais pienākums, atkal kaut kas, kas mums ir jādara, bet ko mēs nevēlamies darīt. Tas var kļūt par kārtējo apgabalu, kurā kaut kas nenotiek, kā vajag, par ko mēs jūtamies vainīgi un nokaunējušies un par ko mēs mēģinām sev melot. Mūsu dzīvē atkal ir kaut kas, kas izraisa mūsu izbrīnu: «Kas gan ar mani nav kārtībā?»

Es neesmu seksa terapeite. Man nav padomā nekādas kūres vai tehniskas dabas ieteikumi - vienīgi dažas veselā saprāta norā­des. Es uzskatu, ka parūpēšanās par sevi ir princips, kas attiecas kā uz guļamistabu, tā uz jebkuru citu mūsu dzīves sfēru. Pirmkārt, mēs pārtrauksim vainot un ienīst sevi.

Kad mēs to esam sapratuši, mēs esam atklāti pret sevi. Mēs beidzam bēgt, slēpties un noliegt. Mēs saudzīgi sev pajautājam, ko mēs jūtam un domājam, un tad uzticamies paši savai atbil­dei. Ar visu cieņu mēs ieklausāmies paši sevī. Mēs neaizskaram un nenosodām sevi. Mēs saprotam, ka problēmas, kuras mēs piedzīvojam, ir pilnīgi normāla reakcija situācijai, kādā mēs šobrīd dzīvojam. Bet, protams, mums ir šī problēma - tā ir nor­māla procesa sastāvdaļa. Tas būtu nenormāli nejust riebumu, attālināšanos, uzticības trūkumu vai citas negatīvas izjūtas. Mums nekas nekait.

Kad esam sapratuši, kas par lietu, mēs esam atklāti pret savu partneri. Mēs pastāstām viņam vai viņai, ko mēs domājam un jū­tam, un kas mums no viņa vai viņas ir vajadzīgs. Mēs izvērtējam iespējas, pārrunājam un salīdzinām tās, kad tas ir adekvāti. Ja mēs nespējam savas problēmas atrisināt paši, mēs meklējam profesio­nālu palīdzību.

Daži no mums ir meklējuši mierinājumu ārlaulības attiecībās. Mums sev ir jāpiedod un jāizdomā, kas ir vajadzīgs, lai mēs parū­pētos paši par sevi. Veiciet Ceturto un Piekto soli. Parunājieties ar kādu garīdznieku. Mēs varam mēģināt saprast, ka mūsu rīcība ir bijusi tipiska reakcija uz problēmām, ar kurām esam visu šo laiku dzīvojuši.

Daži no mums var būt mēģinājuši bēgt no savām problēmām, iesaistoties neskaitāmās neveiksmīgās seksuālās attiecībās. Visbie­žāk tā notiek nolieguma fāzē, kad nevadāmā rīcība sāk iesakņo­ties. Mums nav jāturpina tā darīt. Mēs varam raudzīties uz savām problēmām un risināt tās citā veidā. Mēs varam sev piedot un iz­beigt sevi sāpināt.

Kāds no mums var būt meklējis mīlestību, bet tā vietā ticis pie seksa. Sapratīsim, kas mums ir vajadzīgs, un mēģināsim izdomāt, kā vislabāk apmierināt savas vajadzības.

Dažam no mums būs jāsāk ar jautājumu sev, kas tad ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Kādam citam būs jāiemācās pateikt «nē». Kāds cits attiecībās mēģina iegūt mīlestību, saņemot tajās seksuālus priekus. Šāda pieeja var nenostrādāt. Sekss nav mī­lestība. Tas ir sekss. Tas neliek rasties mīlestībai, ja tā nav bijusi jau no paša sākuma. Sekss var paust vienīgi tādu mīlestību, kas jau eksistē.

Kāds no mums var būt padevies un nolēmis, kas sekss nav ne­maz tik svarīgs. Tā nu ir gadījies, ka esmu pārliecināta, ka sekss ir svarīgs. Tā nav pati svarīgākā lieta pasaulē, tomēr sekss ir svarīga dzīves daļa.

Sekss ir varens spēks, intimitātes un baudas avots. Gadījumā, ja mūsu seksuālā dzīve nenotiek tā, kā mēs to vēlētos, mēs varam par sevi parūpēties. Mēs paši esam atbildīgi par savu seksuālo uz­vedību - par saviem priekiem vai to trūkumu gultā. Mēs varam sev pajautāt - kas ir tas, ko mūsu seksuālā dzīve stāsta par mūsu attiecībām?
20.NODAĻA

MĀCĪŠANĀS ATKAL DZĪVOT UN MĪLĒT

Vismaz es vairs neskraidu apkārt, aktīvi meklēdams savu nāvi.

Al-Anon biedrs

Sākotnēji iecerēju šīs nodaļas materiālus dalīt divās sadaļās: «mā­cīšanās atkal dzīvot» un «mācīšanās atkal mīlēt». Tomēr beigās no­lēmu, ka atsevišķi pārrunāt dzīvošanu un mīlēšanu - ne tas ir gal­venais. Lielākā problēma, ar ko līdzatkarīgie sastopas, ir mācīšanās šīs abas lietas darīt vienlaikus. Saskaņā ar Ernija Larsena un citu autoru viedokli ir dažas galvenās alkas, kuras lolo visi cilvēki: mīlēt un tikt mīlētiem, ticība, ka viņi ir vērtīgi, un apziņa, ka ir vēl kāds, kurš tam tic. Esmu šo tēzi dzirdējusi vienkāršākā formulējumā ar vienu papildinājumu: lai mēs būtu laimīgi, mums ir nepieciešams kāds, ko mīlēt, kaut kas, ko darīt, un kaut kas, uz ko tiekties.

Es negatavojos skaldīt matus, diskutējot, vai šīs alkas ir va­jadzības vai vēlmes. Es domāju, ka tās ir svarīgas. Neatkarīgi no tā, vai mēs esam zinājuši par šīm alkām vai ne, visticamāk, tās ir bijuši nozīmīgi dzinuļi mūsu dzīvē. Lielākā daļa no mums ir centušies, vismaz kaut kādā apziņas līmenī, šīs vajadzības apmierināt. Lai sevi pasargātu, daži no mums šīs vajadzības ir bloķējuši vai izslēguši. Tās vēl joprojām ir te, neatkarīgi no tā, vai mēs tās apzināmies vai apspiežam. Sevis un savu alku izpratne ir spēcīga informācija. Tas, kas mums, līdzatkarīgajiem, ir jāiemācās, ir piepildīt šīs alkas, vajadzības un vēlmes veidā, kas nesāpina mūs pašus vai citus cilvēkus, un tā, lai tās sniegtu pēc iespējas vairāk prieka dzīvē.

Daudziem no mums tas nozīmē - kaut kas jādara citādi, jo veids, kā mēs līdz šim esam mēģinājuši iegūt to, kas mums bijis vajadzīgs, nedarbojas. Mēs esam pārrunājuši dažādus jēdzienus, kas mums varētu palīdzēt to paveikt: emocionālā atdalīšanās, ne­glābjoša attieksme pret cilvēkiem, mūsu uzmanībā nonākušo lietu nekontrolēšana, tiešums, uzmanības pievēršana sev, darbs ar Div­padsmit Soļu programmu un kļūšana neatkarīgiem. Esmu pārlie­cināta, ka, kļūstot veselīgākiem, arī mūsu mīlestība kļūst citāda. Es ticu, ka mīlestība kļūs labāka, iespējams, labāka nekā jelkad, ja vien mēs tam ļausim notikt un ja būsim neatlaidīgi.

Es nedomāju, ka mīlestībai ir jāsāpina, kā tas ir noticis daudz reižu pagātnē. Es nedomāju, ka mums ir jāļauj mīlestībai mūs sā­pināt, kā tas bijis iepriekš. Un pilnīgi noteikti mums nav jāļauj, lai tā mūs iznīcina. Kā pilnīgi pārliecinoši teica kāda sieviete: «Man ir apnicis būt atkarīgai no sāpēm. Man ir apnicis būt atkarīgai no ciešanām. Un man ir apnicis ļaut vīriešiem ietekmēt manu dzīvi ar savām neatrisinātajām lietām!» Tā nav Dieva griba, ka kļūstam nožēlojami un ka uzturam nožēlojamas attiecības. To mēs ar sevi darām paši. Mums nav jāpaliek attiecībās, kas rada mums sāpes un ciešanas. Mums pieder brīvība parūpēties par sevi.

Mēs varam iemācīties atšķirt attiecības, kas ir pilnvērtīgas, no tām, kas vienkārši nedarbojas. Mēs varam iemācīties pamest de­struktīvas attiecības un priecāties par labām attiecībām. Mēs varam iemācīties jaunus izturēšanās veidus, kas palīdzēs mūsu attiecī­bām kļūt vēl labākām.

Esmu pārliecināta, ka Dievs ļaus noteiktiem cilvēkiem ie­nākt mūsu dzīvē. Tomēr uzskatu, ka mēs paši esam atbildīgi par savu izvēli un rīcību, sākot, uzturot un pārtraucot kādas attiecības, ja tas ir nepieciešams. Mēs varam vēlēties, un mums var būt vajadzīga mīlestība, bet mums nav nepieciešama postoša mī­lestība. Un tad, kad mēs to apzināmies, mūsu nostāja ir skaidri saprotama.

Es ticu, ka mūsu profesionālā dzīve arī var būt citāda un la­bāka. Mēs varam iemācīties parūpēties par sevi un savām vajadzī­bām arī darbā. Un, ja mēs neesam tik pārņemti ar citiem cilvēkiem un viņu darīšanām, ja mēs ticam, ka esam svarīgi, mēs brīvi varam uzstādīt paši savus mērķus un piepildīt savus sapņus. Mēs spējam notvert paši savas dzīves vīziju. Tas ir brīnumaini, jo labas lietas var notikt, notiek un notiks ar mums, ja mēs ļausim šīm lietām notikt un ja būsim tām atvērti, un ticēsim, ka esam tās pelnījuši. Arī labas lietas, iespējams, nenotiks bez cīņas un pārdzīvojumiem, tomēr tad vismaz mēs cīnīsimies un saspringsim par kaut ko vēr­tīgu tā vietā, lai vienkārši ciestu.

Ir labi gūt panākumus, saņemt labas lietas un būt iesaistītam mīlošās, veiksmīgās attiecībās. Arī tādas lietas var nenākt viegli vai dabiski. Mēs varam cīnīties un spārdīties, un pa ceļam varbūt gribam paslēpt galvu smiltīs. Tas ir normāli. Tāda ir sajūta, kad pilnveidojamies. Ja ir sajūta, ka tas ir pārāk ērti, pārāk dabiski vai pārāk viegli, visticamāk, mēs nepilnveidojamies un nedarām neko atšķirīgu. Mēs darām to pašu, ko esam darījuši līdz šim, un tas ir iemesls, kāpēc jūtamies tik ērti.

Mācīšanās dzīvot un mīlēt no jauna nozīmē meklēt līdzsvaru: mācīties mīlēt un tajā pašā laikā dzīvot paša dzīvi. Mācīties mīlēt, emocionāli nesapinoties tajā, pret ko jūtam pieķeršanos. Un mā­cīties mīlēt citus, neliedzot mīlestību paši sev. Mums ir jāmācās dzīvot, mīlēt un baudīt tā, lai ikviena no šīm aktivitātēm nesaprā­tīgi nejauktos viena otrā.

Lielākā daļa atveseļošanās ir saistīta ar līdzsvara atrašanu un uzturēšanu visās savas dzīves jomās. Mums ir jāseko, lai mēs ne­pāršautu pār strīpu, nedz mērot savas atbildības pret sevi, nedz pret citiem. Mums ir jāsabalansē savas emocionālās un fiziskās, garīgās un dvēseliskās vajadzības. Mums ir jālīdzsvaro došana un saņemšana. Mums ir jāatrod sadalošā josla starp ļaušanos un sa­vas daļas paveikšanu. Mums ir jāatrod līdzsvars starp problēmu risināšanu un mācīšanos dzīvot ar neatrisinātām problēmām. Daudzas mūsu ciešanas nāk no dzīves, sērojot par neatrisinātām problēmām un par to, ka lietas nenotiek tā, kā mēs to cerējām un gaidījām. Mums ir jāatrod līdzsvars starp ļaušanos savām gaidām un paturēšanu prātā, ka esam svarīgi, vērtīgi cilvēki, kas ir pelnī­juši dzīvot cienījamu dzīvi.