Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

Vai jūs esat pieaudzis alkoholiķa bērns?

Turpmākie četrpadsmit jautājumi var šķist nozīmīgi jūsu dzīvē un jūsu personībai.

1. 
   Vai jūs bieži jūtaties izolēts un baidāties no cilvēkiem, īpaši no tādiem, kam ir vara?
   
2. 
   Vai esat sevī novērojis atzinības meklētāju, kurš šajā procesā var zaudēt pat pats sevi?
   
3. 
   Vai jūs jūtaties dusmīgu cilvēku un personiskas kritikas pārāk iebiedēts?
   
4. 
   Vai bieži jūtaties kā upuris privātās un darba attiecībās?
   
5. 
   Vai jums dažreiz nešķiet, ka jums ir pārāk attīstīta atbildības sajūta, kā rezultātā vieglāk ir uztraukties par citiem, nekā par sevi?
   
6. 
   Vai jums ir grūti skatīties uz savām vainām un uzņemties atbildību pašam par sevi?
   
7. 
   Vai jūtaties vainīgs, ja pastāvat par sevi, nevis ļaujaties citu viedoklim?
   
8. 
   Vai jūtaties atkarīgs no patīkamiem satraukumiem?
   
9. 
   Vai mēdzat jaukt mīlestību ar žēlumu un tiecaties mīlēt cilvēkus, kurus jūs varat žēlot un glābt?
   
10. 
    Vai jums ir grūtības paust savas jūtas, tai skaitā tādas kā prieks vai laime?
    
11. 
    Vai esat novērojis, ka sevi vērtējat ļoti bargi?
    
12. 
    Vai jums ir zema pašvērtējuma izjūta?
    
13. 
    Vai savās attiecībās bieži jūtaties pamests?
    
14. 
    Vai jums ir nosliece vairāk reaģēt tā vietā, lai rīkotos?
    

1. 
   Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi alkohola priekšā un ka mūsu dzīve bija kļuvusi nevadāma.
   
2. 
   Sākām ticēt, ka tikai par mums stiprāks Spēks var atgriezt mums veselo saprātu.
   
3. 
   Nolēmām uzticēt savu gribu un dzīvi Dievam, kā mēs viņu sapratām.
   
4. 
   Veicām dziļu un bezbailīgu sevis morālo inventarizāciju.
   
5. 
   Atzinām Dieva, sevis un vēl kāda cita cilvēka priekšā savu nodarījumu īsto dabu.
   
6. 
   Bijām pilnīgi gatavi, lai Dievs noņemtu visas šīs rakstura vainas.
   
7. 
   Pazemīgi lūdzām Viņu atbrīvot mūs no trūkumiem.
   
8. 
   Sastādījām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām darījuši ļaunu, un vēlējāmies viņiem visiem atlīdzināt ar labu.
   
9. 
   Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, kur vien iespējams, izņemot gadījumus, kad tas varēja kaitēt viņiem un citiem.
   
10. 
    Turpinājām pašanalīzi un, kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām.
    
11. 
    Centāmies ar lūgšanām un pārdomām pilnveidot savu apzināto saskarsmi ar Dievu, kā mēs viņu sapratām, lūdzot tikai uzzināt Viņa gribu par mums un spēku to pildīt.
    
12. 
    Ieguvuši garīgo atmodu, ko deva šie soļi, mēs centāmies nest šo vēsti citiem un pielietot šos principus visur.
    

Miljoniem cilvēku ir pakļauti kāda sev tuva cilvēka pārmērīgai dzeršanai. Turpmāko divdesmit jautājumu nolūks ir palīdzēt jums izlemt, vai jums ir vai nav nepieciešams Al-Anon.

1. 
   Vai jūs uztraucaties par to, cik daudz kāds dzer? JĀ NĒ
   
2. 
   Vai jums ir naudas grūtības tāpēc, ka kāds dzer? JĀ NĒ
   
3. 
   Vai jūs melojat, lai piesegtu kādu, kurš dzer? JĀ NĒ
   
4. 
   Vai jums ir sajūta, ka dzeršana jūsu mīļajam JĀ NĒ
   

5. 
   Vai jūs domājat, ka dzērāja uzvedību rada kāds viņa JĀ NĒ
   

6. 
   Vai ēdienreizes bieži vien aizkavējas dzērāja dēļ? JĀ NĒ
   
7. 
   Vai draudat, piemēram: JĀ NĒ
   

8. 
   Kad satiekoties nobučojat dzērāju, vai noteikti mēģināt JĀ NĒ
   

9. 
   Vai jūs baidāties kādu apbēdināt, raizējoties, JĀ NĒ
   

10. 
    Vai esat kādreiz sāpināts vai aizskarts JĀ NĒ
    

11. 
    Vai jums šķiet, ka visas brīvdienas un svētku dienas JĀ NĒ
    

12. 
    Vai esat kādreiz apsvēris iespēju izsaukt policiju JĀ NĒ
    
13. 
    Vai esat kādreiz sevi pieķēris JĀ NĒ
    

14. 
    Vai jums ir sajūta, ja dzērājs jūs mīlētu, viņš vai viņa JĀ NĒ
    

14. 
    Vai esat kādreiz atteicies no ielūguma uz JĀ NĒ
    

14. 
    Vai reizēm jūtaties vainīgs, domājot par to laiku, JĀ NĒ
    

14. 
    Vai domājat, ja dzērājs pārstātu dzert, JĀ NĒ
    

14. 
    Vai esat kādreiz draudējis, ka nodarīsiet sev pāri, JĀ NĒ
    

«Piedod» vai «Es tevi mīlu»?

14. 
    Vai mēdzat izturēties netaisni pret citiem cilvēkiem JĀ NĒ
    

tāpēc, ka esat uz kādu dusmīgs par to, ka viņš pārāk daudz dzer?

20. Vai jums rodas sajūta, ka nav neviena, JĀ NĒ

kurš spētu saprast jūsu problēmu?

Jūs varat sazināties ar Al-Anon vai Alatīn, meklējot adreses vietējā uzziņu grāmatā.

Daudzi līdzatkarīgie kļūst atkarīgi no krīzēm un drāmām. Lai cik savādi tas arī izklausītos, problēmas var kļūt par atkarību. Ja mūsu dzīvē ilgu laika posmu ir daudz ciešanu, krīžu un nemiera, bailes un ierosmes, ko rada problēmas, var kļūt par ērtu emocio­nālo pieredzi Tobija Raisa Drū savā brīnišķīgajā grāmatā Padarīt viņus par atturībniekiem, apzīmē šo sajūtu kā «rosinošās ciešanas». Pēc kāda laika mēs varam tik ļoti pierast pie savas emo­cionālās iesaistes problēmās un krīzēs, ka varam iekļūt un palikt iesaistīti arī tādās problēmās, kuras uz mums nemaz neattiecas. Mēs pat varam paši sākt radīt grūtības vai padarīt šīs grūtības lie­lākas, nekā tās ir, lai radītu sevī stimulu. Īpaši patiesi tas var izrā­dīties tajos gadījumos, kad vislielākajā mērā nevērīgi izturamies paši pret savu dzīvi un jūtām. Kad esam nodarbināti ar problēmu risināšanu, mēs zinām, ka esam dzīvi. Kad problēma ir atrisināta, mēs varam justies tukši un bez emocijām. īsti nav ko darīt. Krīzes situācija kļūst par ērtu vietu, kas pasargā mūs no mūsu garlaicīgās eksistences. Līdzīgi kā kļūt atkarīgam no ziepju operām, tāpat mēs varam katru dienu gaidīt kādu krīzi, kas parādīsies mūsu, kāda drauga vai radinieka dzīvē: «Vai Džinnija pametīs Džonu?», «Vai mēs varam vēl glābt Hermaņa darbu?», «Kā gan Henriete pārdzī­vos šo dilemmu?».

Pēc tam, kad esam emocionāli atdalījušies, sākuši domāt paši par savām lietām un mūsu dzīve beidzot ir kļuvusi rāma, dažs labs līdzatkarīgais reizi pa reizei alkst kādu kripatiņu vecā satraukuma. Reizi pa reizei mēs varam atklāt, ka mūsu jaunā dzīve mūs garlaiko. Vienkārši esam tik ļoti pieraduši pie kņadas un satraukumiem, ka miers mums sākumā var šķist par maz rosinošs. Mēs pie tā piera­dīsim. Kad būsim attīstījuši paši savu dzīvi, uzstādījuši mērķus un atraduši lietas, kas mūs interesē, miers kļūs ērts - daudz ērtāks par haosu. Mums vairs nebūs nepieciešamas satraucošās ciešanas un mēs pēc tām pat nealksim.

Mums ir jāiemācās atpazīt mirkli, kad sākam meklēt «satrau­cošās ciešanas». Mums ir jāsaprot, ka nav jārada problēmas vai jā­iesaistās citu cilvēku problēmās. Atrodiet kādu citu radošu veidu, kā piepildīt savas alkas pēc drāmas, atrodiet kādu aizraušanos. Paturiet «satraucošās ciešanās» ārpus savas dzīves.

Gaidas var būt mulsinoša tēma. Lielākajai daļai no mums ir gai­das. Mēs lolojam noteiktus priekšstatus kaut kādos apziņas nostū­ros par to, kā mēs ceram, ka lietas iegrozīsies, un kā mēs gribētu, lai cilvēki uzvedas. Tomēr labāk ir atmest cerības, lai mēs varētu emocionāli atdalīties. Labāk ir atturēties no savu gaidu uzspieša­nas citiem un atturēties no mēģinājumiem kontrolēt notikumu iznākumu, jo visbiežāk tas rada problēmas un tāpat izrādās neie­spējami. Tad kur lai mēs dodamies ar savām gaidām?

Daži cilvēki cenšas atmest visas cerības un dzīvot no dienas uz dienu. Tas ir apbrīnas vērts. Tomēr man šķiet, ka vissvarīgākā ir doma, ka mums pašiem jāuzņemas atbildība par savām gaidām. Izceliet tās gaismā. Caurskatiet tās. Runājiet par tām. Ja tās saistītas ar citiem cilvēkiem, runājiet ar šiem cilvēkiem. Mēģiniet saprast, vai arī šiem cilvēkiem ir līdzīgas gaidas. Apdomājiet, vai šīs gaidas ir reālas. Piemēram, no slima cilvēka gaidīt veselīgu uzvedību ir veltīgi. No vienas un tās pašas uzvedības gaidīt dažādus iznākumus saskaņā ar Ernija Larsena uzskatiem ir neprāts. Tad ļaujieties. Pa­skatieties, kā viss pavērsās. Ļaujiet lietām notikt bez piespiešanās. Ja mēs visu laiku esam neapmierināti, mums ir konkrēta problēma, ar kuru jātiek galā - ar sevi, kādu citu vai apstākļiem.

Ir pilnīgi normāli, ja mums ir gaidas. Reizēm tās ir kā pave­dieni uz to, ko mēs vēlamies, kas mums ir vajadzīgs, uz ko mēs ceram un no kā baidāmies. Mums ir tiesības cerēt uz labām lietām un piemērotu uzvedību. Pilnīgi iespējams, ka tādas lietas (pozitīvus notikumus un pieņemamu uzvedību) mēs saņemsim stipri vairāk, ja mēs tās neatlaidīgi gaidīsim. Ja mums ir gaidas, mēs arī spēsim pamanīt, ka tās netiek apmierinātas. Tomēr mums ir jāapzinās, ka tās ir tikai mūsu gaidas, tās pieder tikai mums, un ne vienmēr mēs esam tie, kas var komandēt parādi. Mēs varam pārliecināties, ka mūsu gaidas ir reālistiskas un adekvātas, un neļaut tām iejaukties reali­tātē vai ļaut tām sabojāt labās lietas, kas notiek.

Lielākā daļa cilvēku alkst un viņiem ir vajadzība mīlestība. Lie­lākā daļa cilvēku vēlas un viņiem ir nepieciešamība pēc tuvības ar citiem cilvēkiem. Tomēr bailes ir līdzvērtīgs spēks un konkurē ar mūsu vajadzību pēc mīlestības. Ja esam precīzāki, tās ir bailes no tuvības.

Lielākā daļa no mums jūtas drošāk, esot vieni vai esot attiecī­bās, kurās nav «emocionālās iesaistes», kas padara mūs emocionāli viegli ievainojamus un mīlošus. Es to saprotu. Par spīti rindai vaja­dzību un vēlmju, kas netiek apmierinātas, kad mēs nemīlam, mēs varam justies drošāk nemīlot. Mēs neriskējam, tuvības dēļ esot nedroši un viegli ievainojami. Mēs neuzņēmāmies mīlas izraisīto sāpju risku - daudziem no mums mīlestība tiešām ir radījusi lē­rumu sāpju. Mēs neriskējam būt ieslodzītie attiecībās, kas nestrādā. Mēs neriskējam būt paši, būt emocionāli godīgi un rezultātā pie­dzīvot atraidījumu. Mēs neuzņemamies risku, ka cilvēki var mūs pamest. Mēs neriskējam. Un mums nav jāpiedzīvo neveiklība, kas rodas, dibinot jaunas attiecības. Ja mēs neesam tuvi cilvēkiem, mēs vismaz zinām, ko sagaidīt: neko. Mīlestības jūtu noliegšana pasargā mūs no nemiera, ko rada mīlēšana. Mīlestība un tuvība bieži vien nāk kopā ar sajūtu, ka zaudējam kontroli. Mīlestība un tuvība izaicina mūsu dziļākās bailes par to, kas mēs esam un vai tas ir pieņemami, kādi mēs esam, kādi ir citi un vai arī tas ir pieņe­mami. Mīlestība un tuvība - saskarsme ar cilvēkiem - ir lielākais risks, ko vīrietis vai sieviete var uzņemties. Tas prasa godīgumu, spontanitāti, ievainojamību, uzticību, atbildību un spēju pieņemt sevi, kā arī spēju pieņemt citus. Mīlestība rada prieku un sirsnību, bet tā pieprasa arī gatavību reizēm izjust sāpes un atraidījumu.

Daudzi no mums ir iemācījušies drīzāk bēgt no tuvības, nekā uzņemties risku iesaistīties tajā. Mēs bēgam no mīlestības vai ka­vējam tuvību daudz dažādos veidos. Mēs atgrūžam cilvēkus vai darām viņiem sāpes, lai viņi nevēlētos būt mums tuvi. Mēs savā prātā darām smieklīgas lietas, lai tikai sevi atrunātu no vēlmes sa­tuvināties. Mēs atrodam vainu ikvienā, ko satiekam. Mēs atgrū­žam cilvēkus, pirms viņiem ir radusies izdevība atraidīt mūs. Mēs nēsājam maskas un izliekamies par kaut ko citu, nekā patiesībā esam. Mēs izkliedējam savu enerģiju un emocijas starp daudzām attiecībām, lai tikai nekļūtu kādam pārāk tuvi - šo tehniku sauc par «piena atšķaidīšanu ar ūdeni». Mēs emocionāli attālināmies no savām esošajām attiecībām. Dažreiz mēs novēršam tuvību, vienkārši atsakoties būt godīgi un atklāti. Daži no mums sēž, baiļu paralizēti, nespējot uzsākt jaunas attiecības vai gūt prieku un tu­vību no esošajām attiecībām. Daži no mums bēg. Mēs fiziski sevi norobežojam no jebkuras situācijas, kurā ir vai varētu parādīties mīlestība, emocionāla ievainojamība vai risks. Kā teicis kāds mans draugs: «Mums visiem skapī ir pāris ceļa kurpju.»

Mēs bēgam no intimitātes dažādu iemeslu dēļ. Daži no mums, īpaši tie, kas ir auguši alkoholiķu ģimenēs, nekad nav varējuši apgūt, kā veidot attiecības un kā būt tuviem, kad attiecības ir sākušās. Mūsu ģimenēs tuvība nebija droša, iemācīta vai atļauta. Daudziem cilvēkiem rūpes par citiem un ķīmisko vielu lietošana ir kļuvusi par tuvības aizvietotāju.

Kāds no mums var būt ļāvies tuvībai vienu vai divas reizes, līdz ticis sāpināts. Iespējams, mēs esam nolēmuši (kaut kādā mērā), ka labāk un drošāk ir nekļūt tuvam, nekā atkal riskēt tikt sāpinātam. Daži no mums ir iemācījušies bēgt no attiecībām, kas nav mums labvēlīgas. Savukārt dažiem bēgšana un izvairīšanās no at­tiecībām ir kļuvusi par ieradumu, par postošu ieradumu, kas attur no tik ļoti kārotās un vajadzīgās mīlestības un tuvības saņemša­nas. Daži no mums ir pamanījušies sevi tā apvest ap stūri, ka pat var nepamanīt, ka bēg no kaut kā. Mēs varam turpināt bēgt pat tad, kad tas vairs nav nepieciešams.

Tuvība ar cilvēkiem var šķist nedroša, prātu jaucoša padarīšana, bet tai nav jābūt tik biedējošai. Un tas nav arī tik sarežģīti. Tas ir pat patīkami, kad mēs atslābināmies un ļaujamies tam, kas notiek.

Ir normāli, ka mēs baidāmies no tuvības un mīlestības, bet tieši tikpat normāli ir ļaut sev mīlēt un izjust tuvību. Ir normāli dot un saņemt mīlestību. Mēs esam spējīgi pieņemt saprātīgus lēmumus attiecībā uz to, kuru mīlēt un kad to darīt. Ir pieņemami cilvēkos būt tam, kas mēs esam. Uzņemieties risku to izdarīt. Mēs varam sev uzticēties. Mēs varam tikt galā ar neērtībām un domstarpībām, kas rodas, veidojot attiecības. Mēs spējam atrast cilvēkus, kuriem var uzticēties. Mēs varam atvērties, būt godīgi un būt tie, kas mēs esam. Laiku pa laikam mēs pat varam tikt galā ar sāpēm vai atrai­dījuma izjūtām. Mēs spējam mīlēt, nezaudējot sevi vai neatsakoties no savām robežām. Mēs spējam mīlēt un domāt vienlaikus. Mēs varam novilkt savas «ceļa kurpes».

Mēs varam sev pajautāt, vai mēģinām atturēties no tuvības savās pašreizējās attiecībās? Ka mēs to darām? Vai tas ir nepie­ciešams? Kāpēc? Vai mēs zinām kādu, ar kuru vēlamies būt tuvi -kādu, ar kuru, tuvi esot, mēs justos droši? Kāpēc mēs neko neda­rām, lai ar šo cilvēku satuvinātos? Vai mēs vēlētos uzsākt kādas jaunas attiecības? Kā mēs to varētu izdarīt? Vai mēs vēlētos un mums būtu nepieciešama lielāka tuvība mūsu attiecībās, bet mēs samierināmies ar kaut ko mazāku? Kāpēc?

Finansiālā atbildība

Daži līdzatkarīgie kļūst finansiāli atkarīgi no citiem cilvēkiem. Reizēm tas ir saskaņā ar vienošanos, piemēram, sieva paliek mājās un audzina bērnus, kamēr vīrs strādā un gādā naudu. Reizēm šādas vienošanās nav. Daži līdzatkarīgie ir tā iejutušies upuru lomā, ka nespēj vairs noticēt, ka spētu par sevi finansiāli parūpēties. Kādu laiku daudzi līdzatkarīgie ir bijuši finansiāli atbildīgi, bet progresējot mīļotā alkoholismam vai citām prob­lēmām, vienkārši kļuva tik ļoti apbēdināti, ka nespēja vairs strā­dāt. Daži vienkārši padevās: «Ja tev nerūp nauda, man arī tā nerūp.»

Dažreiz līdzatkarīgie kļūst finansiāli atbildīgi par citiem pieau­gušajiem. Es bieži vien esmu redzējusi līdzatkarīgas sievas, kuras strādā divos vai pat trijos darbos, kamēr vīrs nenes mājas ne pe­nija - tajā pašā laikā viņš turpina ēst, skatīties televizoru un dzīvot mājā, nemaksājot īri.

Priekšroka nebūtu jādod nevienam no šiem veidiem. Ari finansiāli katrs cilvēks ir atbildīgs pats par sevi tieši tāpat, kā tas ir attiecībā uz citām lietām. Tas nenozīmē, ka mājsaimniecēm būtu jāstrādā algots darbs, lai viņas būtu finansiāli patstāvīgas. Mājsaimniecība arī ir darbs, turklāt grūts un cienījams. Ja tas ir tas, ko vīrietis vai sieviete izvēlas darīt, tad domāju, ka šis cil­vēks savu daļu nopelna. Būt finansiāli atbildīgam nenozīmē ari to, ka visām lietām jābūt vienādām. Būt finansiāli atbildīgam par sevi ir attieksmes jautājums. Tas nozīmē skaidri apzināties, kas tieši ir mūsu atbildība, un tad nodoties savā atbildībā esošo lietu aprūpei. Tāpat tas nozīmē, ka mēs ļaujam - pat uzstājam, lai arī citi cilvēki ir finansiāli atbildīgi par sevi. Tas sevī ietver to, ka mēs iepazīstamies ar visiem savu finanšu aspektiem un izlemjam, kurš par ko ir atbildīgs. Kādi rēķini ir jāapmaksā? Kad? Kādi ir nodokļu termiņi? Cik ilgam laikam ir jāparedz kāds naudas daudzums? Kāda ir mūsu daļa tajā visā? Vai mēs darām vairāk vai mazāk, kā mums pienāktos? Ja šobrīd strādāt algotu darbu nav mūsu atbildība, vai mēs vismaz apzināmies, ka var pienākt brīdis, kad mums būs jāstrādā? Vai mēs jūtamies finansiāli atbildīgi par sevi? Vai tas mūs biedē? Vai cilvēki mums līdzās uzņemas atbilstošu finansiālu atbildību par sevi, vai arī mēs to darām viņu vietā?

Rūpes par naudu ir daļa no dzīves. Naudas pelnīšana, rēķinu apmaksāšana un jušanās finansiāli atbildīgam par sevi ir daļa no rūpēm pašiem par sevi. Daudzi līdzatkarīgie, kuri ir pārtraukuši strādāt, lai kontrolētu savu dzīvesbiedru vai kā citādi ir centrē­juši savu uzmanību uz citiem cilvēkiem, nevērīgi izturoties paši pret savu karjeru, ir atklājuši, ka pat zemi apmaksāts, daļējas slo­dzes darbs spēj darīt brīnumus ar viņu pašvērtējumu. Mēs aiz­mirstam, ka esam naudas vērti, un to, ka galu galā kāds ir gatavs maksāt par mūsu spējām. Daudzi no mums, līdzatkarīgajiem, kuri ir bijuši finansiāli atkarīgi no saviem dzīvesbiedriem, izjūt prieku, ko dod pašu nopelnītās naudas brīvība. Tā ir laba sajūta. Tas ir kaut kas, par ko varētu padomāt, ja nu reiz mēs sākam dzīvot paši savu dzīvi.

Finansiāla atkarība no cita cilvēka var radīt ari emocionālu atkarību. Emocionāla atkarība no kāda var radīt finansiālu atka­rību. Kļūšana finansiāli atbildīgiem par sevi - lai kā mēs to arī dabūtu gatavu - var mums palīdzēt kļūt neatkarīgiem.

Tādi nepārvaramie traucējumi kā alkoholisms sagroza un kropļo daudzas labas lietas, tai skaitā brīnišķīgo piedošanas principu. Mēs atkal un atkal piedodam vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Mēs dzirdam solījumus, mēs ticam meliem un mēģinām piedot vēl vienu reizi. Dažs no mums var būt jau sasniedzis to punktu, kurā mēs vairs nespējam piedot. Dažs no mums piedot vairs nevēlas, jo tā mēs kļūtu viegli pieejami nākamajiem sāpinājumiem, un mēs esam pārliecināti, ka vairāk sāpju mēs vairs nespējam izturēt. Pie­došana vēršas pret mums un kļūst par sāpīgu pieredzi.

Daži no mums varbūt patiesi mēģina piedot. Daži no mums domā, ka mēs esam piedevuši, vienkārši sāpes un dusmas ne­pazūd.

Daži no mums nespēj tikt līdzi visām tām lietām, kuras mums būtu jāpiedod. Problēmas notiek tik ātri, ka mēs gandrīz nespējam aptvert, kas notiek. Pirms vēl spējam aptvert, ka esam sāpināti un pateikt «Es piedodu», jau nākamā pretīgā lieta ir pārgāzusies pār mūsu galvu.

Tad mēs jūtamies vainīgi, jo kāds mums jautā: «Kāpēc tu ne­vari vienkārši piedot un aizmirst?». Cilvēki, kuriem nav priekš­stata par tādām slimībām kā alkoholisms un citi nepārvaramie traucējumi, bieži vien tā jautā. Daudziem no mums problēma nav aizmiršanā. Aizmiršana un piedošana baro mūsu noliedzošo sis­tēmu. Mums ir jāapdomā, jāatceras, jāsaprot un jāpieņem lēmums, ko gatavojamies piedot, kas var tikt aizmirsts, savukārt kas vēl joprojām paliek problēma. Un piedošana kādam nenozīmē, ka mēs šim cilvēkam turpinām ļaut sevi sāpināt. Alkoholiķim nav nepieciešama piedošana. Viņam vai viņai ir nepieciešama aprūpe. Mums nav jāpiedod alkoholiķim, vismaz sākumā. Mums ir jāat­kāpjas tā, lai viņš vai viņa vairs nevarētu bradāt mūs ar kājām.

Es nesaku, ka mums ir jāpieņem nepiedodoša attieksme. Mums visiem ir nepieciešama piedošana. Nenovīdība un dusmas sāpina mūs. Arī tam otram tas diez ko nepalīdz. Piedošana ir brī­nišķīga. Tā palīdz noslēgt rēķinus ar pagātni. Tā tiek galā ar vainas izjūtu. Tā nes mieru un harmoniju. Tā atzīst un pieņem cilvēcī­gumu, kas mums visiem piemīt, un it kā saka: «Ir jau labi. Es tevi tāpat mīlu.» Bet es esmu pārliecināta, ka mums, līdzatkarīgajiem, ir jābūt maigiem, mīlošiem un piedodošiem pirmkārt jau pašiem pret sevi, pirms mēs varam cerēt, ka spēsim piedot citiem. Un vēl es ticu, ka mums, līdzatkarīgajiem, ir jāpadomā, kā, kāpēc un kad mēs dāļājam savu piedošanu.

Un vēl - piedošana ir cieši saistīta ar pieņemšanas jeb sēroša­nas procesu. Mēs nevaram kādam piedot to, ko viņš ir izdarījis, pirms mēs neesam pilnībā pieņēmuši to, ko šis cilvēks ir izdarījis. Ir maz labuma no tā, ka mēs piedodam alkoholiķim, kurš atkal uzsācis plostošanu, ja mēs vēl neesam pieņēmuši viņa vai viņas al­koholismu kā slimību. Ironiski, bet piedošanas veids, ar ko mēs bieži vien remdinām alkoholiķa «otrās dienas» sirdsapziņu, var palīdzēt viņam vai viņai turpināt dzert.

Piedošana nāk ar laiku - tā nāk pati savā laikā -, ja mēs cī­nāmies par to, lai sāktu rūpēties par sevi. Neļaujiet citiem cilvē­kiem piedošanas principu izmantot pret mums. Neļaujiet citiem cilvēkiem likt jums justies vainīgiem, ja viņi domā, ka jums kaut kas būtu jāpiedod, savukārt jūs vai nu neesam tam gatavi, vai arī neuzskatāt, ka piedošana ir tas, kas šajā situācijā būtu nepiecie­šams. Uzņemieties atbildību par piedošanu. Mēs varam dāvāt piedošanu saprātīgi, balstoties uz saprātīgiem lēmumiem, aug­stu pašvērtējumu un izpratni par problēmām, ar kurām šobrīd strādājam. Neizmantojiet piedošanu nevērīgi - kā attaisnojumu sevis sāpināšanai. Neizmantojiet to ar mērķi palīdzēt citiem turpi­nāt sevi sāpināt. Mēs varam strādāt pie savas programmas, dzīvot savu dzīvi un izpildīt Ceturto un Piekto soli. Ja mēs rūpējamies par sevi, mēs sapratīsim, ko piedot un kad ir pienācis laiks piedot. Kamēr vēl par to domājam, neaizmirstiet piedot paši sev.

Ir kāda anekdote, kas riņķo līdzatkarīgo grupās. Tā skan šādi: «Vai esi dzirdējis par sievieti, kura skūpsta vardi? Viņa cerēja, ka tas vardi pārvērtīs par princi. Tā nenotika. Toties viņa pati pārvērtās par vardi.»

Daudziem līdzatkarīgajiem patīk skūpstīt vardes. Mēs viņās re­dzam tik daudz laba. Dažs no mums sāk izjust hronisku varžu pie­vilcības spēku, kad ir bučojis gana daudz varžu. Alkoholiķi un citi cilvēki ar nepārvaramiem traucējumiem ir pievilcīgi cilvēki. Viņi iz­staro spēku, enerģiju un šarmu. Viņi sola veselu pasauli. Tas nekas, ka viņi nes sāpes, ciešanas un mokas. Viņu vārdi izklausās tik labi.

Ja mēs netiksim galā ar mūsu līdzatkarīgajām rakstura iezī­mēm, gadījuma vilināti, mēs turpināsim ļauties varžu valdzināju­mam un skūpstīt tās. Pat tiekot galā ar savu raksturu, mēs varam turpināt tiekties pēc vardēm, bet mēs vismaz iemācīsimies nelēkt ar viņām kopā purvā.

Līksmošana neiet roku rokā ar līdzatkarību. Ir grūti līksmot, kad tu tik ļoti sevi neieredzi. Ir grūti baudīt dzīvi, ja nav naudas pārtikai, jo atkarīgais ir visu notrallinājis. Ir gandrīz neiespējami priecāties, kad esi līdz augšai pilns ar apspiestām emocijām, pārnervozējies vai slims no satraukumiem par kādu, piesūcies ar vainas izjūtu un izmisumu, drastiski kontrolē sevi vai kādu citu vai uztraucies par to, ko citi domā par tevi. Taču lielākā daļa cilvēku par mums nemaz nedomā. Viņi ir uztraukušies paši par sevi un to, ko mēs domājam par viņiem.

Kā līdzatkarīgajiem mums ir jāiemācās priecāties par sevi. Se­vis sagatavošana un ļaušanās priekam ir svarīga daļa no rūpēm par sevi. Tas palīdz mums palikt veseliem. Tas palīdz mums labāk strādāt. Tas līdzsvaro mūsu dzīvi. Mēs esam pelnījuši prieku. Līks­mošana ir normāla daļa no būšanas dzīvam. Līksmošana ir laika izmantošana tam, lai svinētu dzīvošanu.

Mēs varam izpriecas ieplānot savā ikdienā. Mēs varam iemācī­ties atpazīt, kad mums ir jāatpūšas un kas ir tās lietas, kas mums rada prieku. Ja mēs to nedarām, «iemācīšanos gūt prieku» mēs varam nekavējoties uzstādīt par savu mērķi. Sākam darīt lietas vienkārši sev, vienkārši tāpēc, ka mēs tā gribam. Sākumā tas var šķist neērti, bet pēc kāda laika mēs jutīsimies labāk. Tas kļūs par izpriecu.

Mēs varam sev ļaut priecāties par dzīvi. Ja mēs kaut ko vēla­mies un varam to atļauties, nopērkam to. Ja mēs vēlamies kaut ko izdarīt un tas ir legāli un nekaitīgi, izdarām to. Kad esam patiesi iesaistīti kaut kur, kas ir izklaidējoši, nemeklēsim veidu, kā justies slikti. Ļaujies un baudi dzīvi! Mēs varam atrast lietas, ko mums patīk darīt, un tad vajag ļaut sev baudīt šo lietu darīšanu. Mēs varam iemācīties atslābināties un baudīt lietas, kuras darām arī ikdienā, ne tikai izklaidējoties. Mocekļa daba var traucēt mūsu spējai justies labi vēl ilgi pēc tam, kad alkoholiķis ir pārstājis pa­līdzēt mums justies nožēlojami. Ciešanas var kļūt par ieradumu, bet arī dzīves baudīšana un būšana labam pret sevi var kļūt par ieradumu. Pamēģiniet.