Ana səhifə

Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU


Yüklə 1.01 Mb.
səhifə2/16
tarix26.06.2016
ölçüsü1.01 Mb.
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   16

AKTIVITĀTES

  1. Vai atpazīstat sevi kādā no cilvēkiem, par kuriem bija rakstīts šajā nodaļā? Kas bija tas, kas palīdzēja jums domāt par sevi? Kuras attiecības jums nāca prātā? Kāpēc?

  2. Iespējams, ka jums būtu vērts nopirkt lielu piezīmju kladi un pierakstīt atbildes uz ierosinātajām aktivitātēm. Jūs varat pieraks­tīt arī citas domas un izjūtas, kas rodas, lasot šo grāmatu.


3.NODAĻA

LĪDZATKARĪBA

Attiecības ir kā deja, kuras laikā

starp partneriem šurpu turpu joņo enerģija.

Dažas attiecības ir lēna, drūma deja ar nāvi.

Kolete Doulinga

Līdz šim brīdim vārdus līdzatkarīgs un līdzatkarība esmu lietojusi kā pilnīgi saprotamus terminus, taču šo vārdu definīcija joprojām ir neskaidra.

Saskaņā ar ķīmiskas atkarības definīciju būt ķīmiski atkarī­gam nozīmē būt atkarīgam (psiholoģiski un/vai fiziski) no alko­hola vai citām narkotikām. Pārēšanās un azartspēles arī ir vārdi, kas prātā rada noteiktas asociācijas par to nozīmi. Bet kas tad ir līdzatkarība?

Nepārprotamā definīcija būtu: būt partnerattiecībās ar atka­rīgo. Šis skaidrojums ir tuvs patiesībai, tomēr vēl joprojām ir pā­rāk neprecīzs. Tas nerada nekādas noteiktas asociācijas. Jēdzienu līdzatkarība var sastapt aprūpes centru žargonā, profesionālajā slengā, kas, visticamāk, paliek nesaprotams cilvēkiem ārpus šo profesionāļu loka un arī dažam labam iekšpus šī loka.

Žargonvārds var ietvert īpašu nozīmes niansi, bet var arī to neietvert. Tas var apzīmēt dažādas lietas, kas raksturo dažādus cil­vēkus. Iespējams, cilvēki nojauš, ko šis jēdziens nozīmē, bet nespēj to formulēt, jo nav skaidras paša termina definīcijas.

Šīs ir dažas no problēmām, ar kurām sastapos, meklējot un mēģinot definēt līdzatkarību un līdzatkarīgos. Liels skaits cilvēku šādu jēdzienu nav pat dzirdējuši. Daudzi, kuri šo vārdu zina, nespēj to definēt. Ja viņi to spēj, katra definīcija ir atšķi­rīga. Vai arī, definējot šo jēdzienu, cilvēki izmanto arvien vairāk žargonvārdu. Lai situācija būtu vēl sarežģītāka, atklāju, ka šis vārds nav atrodams nevienā vārdnīcā. Mans dators vēl arvien turpina šo vārdu atzīmēt kā kļūdu, pūloties mani pārliecināt, ka tas nav eksistējošs vārds.

Lai vai kā, līdzatkarība ir kas īpašs, kaut kas īpaši nozīmīgs man un miljoniem cilvēku. Mēģināsim atbrīvoties no žargona un ieskatīties šī vārda nozīmē.



Kas ir līdzatkarība?

Esmu dzirdējusi un lasījusi daudz līdzatkarības definīciju.

Roberts Sabajs grāmatā Līdzatkarība: aktuāls jautājums raksta, ka līdzatkarība ir: «Emocionāli, psiholoģiski un uzvedības nosacī­jumi, kas attīstās, indivīdam ilgstoši saskaroties ar nomācošu no­sacījumu kopumu, un šo nosacījumu praktizēšanas rezultātā; ar nosacījumiem saprotot vidi, kurā nav ļauts brīvi paust emocijas, kā arī tieši pārrunāt personiskās un attiecību problēmas.»

Ernijs Larsens, cits līdzatkarības speciālists un pionieris šajā sfērā, līdzatkarību definē kā «tādus pašu iznīcinošus iemācītus uz­vedības vai rakstura defektus, kuru rezultātā mazinās spēja veidot vai būt mīlestības pilnās attiecībās.»

Turpmāk sekos mazāk profesionālas definīcijas:

«Līdzatkarība nozīmē,» teica kāda sieviete, «to, ka es esmu aprūpētāja.»

«Būt līdzatkarīgai nozīmē būt precētai ar alkoholiķi,» atsaucās kāda cita sieviete. «Tas nozīmē, ka man arī ir jāiet uz Al-Anon.»

«Līdzatkarība,» atbildēja vēl kāda, «nozīmē, ka esmu pilnīgā alkoholiķu varā.»

«Tas nozīmē, ka es vienmēr meklēju kādu, ar ko būt sas­karsmē.»

«Līdzatkarība? Tas nozīmē, ka es zinu - ikviens vīrietis, kurš man šķiet pievilcīgs, kurā es iemīlos vai kuru grasos precēt, ir vai nu atkarīgs no ķīmiskām vielām, vai arī viņam ir kādas citas vien­līdz nopietnas problēmas.»

«Līdzatkarība,» skaidroja kāds cits cilvēks, «nozīmē zināt, ka visas tavas attiecības vai nu notiks vienā un tajā pašā veidā (sā­pīgi), vai arī tās beigsies vienā un tajā pašā veidā (katastrofāli). Vai arī piepildīsies abi šie nosacījumi.»

Līdzatkarības definīciju ir gandrīz tikpat daudz, cik pieredžu, kas to raksturo. Izmisuma (vai, iespējams, apgaismības) brīžos daži terapeiti vienkārši pavēsta: «Līdzatkarība ir jebkas un ikviens, kas ir līdzatkarīgi». Kuram tad ir izdevies ielūkoties problēmas būtībā? Kura no definīcijām ir visprecīzākā? Īsa līdzatkarības vēs­ture palīdzēs mums atbildēt uz šo jautājumu.



Īsa vēsture

Vārds līdzatkarība psiholoģiskās aprūpes redzespunktā parādījās septiņdesmito gadu beigās. Es nezinu, kurš to atklāja. Lai gan vai­rāki cilvēki apgalvo, ka ir to paveikuši, saskaņā ar licenzētas psiho­loģes un vienas no līdzatkarības sfēras līderēm Sondras Smalejas, sertificētas ķīmisko atkarību praktiķes, sniegto informāciju, vārds vienlaicīgi parādījās vairākos Minesotas aprūpes centros. Varbūt Minesota - vieta, kur radās ķīmiskās atkarības aprūpe un Divpad­smit Soļu programma cilvēkiem ar atkarībām, - atklāja šo vārdu. Roberts Sabajs un Džons Frīls grāmatā Līdzatkarība: aktuāls jautājums raksta: «Sākotnēji šis vārds tika izmantots, lai raksturotu personu vai personas, kuru dzīvi ietekmē fakts, ka viņi ir saistīti ar kādu, kurš ir atkarīgs no ķīmiskajām vielām. Līdzatkarīgais dzīvesbiedrs, bērns vai mīļākais kādam, kurš ir at­karīgs no ķīmiskām vielām, tika uztverts kā tāds, kuram ir attīstī­jusies spēja tikt galā ar dzīvi, kuru nevar raksturot kā veselīgu. Šī spēja ir reakcija uz kāda cita narkotiku vai alkohola apsēstību.»

Tas bija jauns vārds vecai parādībai. Profesionāļiem šķita, ka jāparādās īpašam terminam, kas skaidrotu tādu cilvēku uzvedību, kuri ir ļoti cieši saistīti ar ķīmiski atkarīgajiem. Par šo tēmu tika veikti atsevišķi pētījumi, kuros atklājās, ka cilvēkiem, kuri ir ciešās attiecībās ar alkoholiķiem un ķīmiski atkarīgajiem, bet paši tādi nav, ir daudz kopīga ar atkarīgajiem gan fiziskā, gan mentālā, gan emocionālā un garīgā plāksnē. Parādījās vārdi (vairāk gan žargons, kas ar laiku kļuva par līdzatkarības sinonīmiem), kas raksturoja šo fenomenu: līdzalkoholiķis, nedzērājs, sociālais alkoholiķis.

Vēl ilgi, pirms vārds bija radīts, līdzatkarīgie izjuta līdzatkarī­bas ietekmi. 1940. gadā, pēc tam, kad bija radušies anonīmie al­koholiķi, cilvēku grupa - sākotnēji alkoholiķu sievas - izveidoja pašpalīdzības atbalsta grupu, kurā šīs sievietes mēģināja tikt galā ar situācijām, kurās viņas ietekmēja dzīvesbiedru alkoholisms. Viņas nezināja, ka vēlāk tiks sauktas par līdzatkarīgajām. Viņas nezināja, ka dzīvesbiedru alkoholisms viņas ietekmē vistiešākajā mērā. Viņām skauda, ka alkoholiķiem ir Divpadsmit Soļu prog­ramma, ar kuras palīdzību atveseļoties. Sievas arī vēlējās savu programmu. Un tā viņas sāka izmantot A.A. Divpadsmit Soļu programmu, pārstrādāja A.A. Divpadsmit tradīcijas, nomainīja nosaukumu uz Al-Anon, un tas iedarbojās. Tagad jau miljoniem cilvēku ir ieguvēji no Al-Anon programmas.

1940. un 1979.gadā, kad līdzatkarība aktualizējās, pamatdoma bija šāda: līdzatkarīgie (līdzalkoholiķi, sociālie alkoholiķi) ir cilvēki, kuru dzīve kļuvusi nevadāma labprātīgas kopdzīves ar alkoholiķi rezultātā.

Lai vai kā, līdzatkarības definīcija kopš tā laika kļuvusi pla­šāka. Profesionāļi sāka labāk izprast ietekmi, kādu atkarīgie atstāj uz savām ģimenēm, kā arī ģimeņu ietekmi uz atkarīgajiem, un sāka pamanīt cita veida problēmas, piemēram, pārēšanos un ba­došanos, aizraušanos ar azartspēlēm un noteiktus seksuālās uzve­dības veidus. Šie nepārvaramie traucējumi eksistēja paralēli citam nepārvaramam traucējumam jeb slimībai - alkoholismam. Tāpat profesionāļi sāka pamanīt, ka lielai daļai cilvēku, kas bija ciešās attiecībās ar cilvēkiem ar nepārvaramiem traucējumiem, veids, kādā viņi reaģēja un tika galā ar šīm attiecībām, bija ļoti līdzīgs tam, kā to darīja cilvēki, kuriem bija attiecības ar alkoholiķiem. Arī ar šīm ģimenēm notika kas īpašs.

Līdz ar jaunu grupu parādīšanos, kurām, izrādījās, piemita šī līdzatkarība - pieaugušajiem alkoholiķu bērniem; cilvēkiem, kuriem ir attiecības ar emocionāli un garīgi traumētām personām; cilvēkiem, kuri ir attiecībās ar hroniski slimiem cilvēkiem; vecākiem, kuru bērniem ir uzvedības traucējumi; cilvēkiem, kuriem ir attiecības ar bezatbildīgiem cilvēkiem; profesionāļiem - auklēm, sociālajiem darbiniekiem, kā arī citām «palīdzošajām» profesijām, profesionāļiem bija iespēja izprast līdzatkarību labāk. Pat alkoholiķi un citu veidu atkarīgie atveseļošanās stadijā sāka pamanīt sevī līdzatkarīgo iezīmes, kādas viņiem, iespējams, ir piemitušas jau ilgi pirms viņi kļuva atkarīgi no ķīmiskām vielām. Līdzatkarīgie bija it visur.

Kad līdzatkarīgais pārtrauc savas attiecības ar personu, kurai ir problēmas, viņš bieži vien atrod kādu citu cilvēku ar problēmām un atkārto savu līdzatkarīgo uzvedību. Šis uzvedības veids jeb at­kārtošanās mehānisms, šķiet, līdzatkarīgajam saglabājas visu viņa dzīvi - ja vien šī persona nemaina savu uzvedību.

Vai tiešām ir tā, ka līdzatkarīgas uzvedības izveidošanās izraisa attiecības ar nopietni slimiem cilvēkiem? Ar tādiem cilvēkiem, ku­riem ir uzvedības problēmas, vai tādiem, kuriem ir nepārvarami traucējumi? Alkoholisms ģimenē ir palīdzējis veidoties līdzatkarībai, tomēr ir arī daudz citu apstākļu, kuru ietekmē var rasties līdzatkarība.

Pirmais gadījums, kas sastopams visai bieži, ir attiecības - personīgas vai profesionālas - ar slimiem, aprūpējamiem vai atka­rīgiem cilvēkiem. Bet otrs, iespējams, pat vēl biežāk sastopamais veids, ir nerakstīti, noklusēti likumi, kas izveidojas ģimenēs, kurās dzīvo kopā vairākas paaudzes un kas nosaka attiecību kārtību. Šie principi aizliedz apspriest problēmas, atklāti paust emocijas, tieši un godīgi paust savu viedokli, būt reālistam prasībās pret sevi, būt cilvēcīgam, ievainojamam vai nepilnīgam, tās noliedz egoismu, uzticēšanos citiem cilvēkiem un sev, rotaļāšanos un jautrību. Šie likumi aizliedz šūpot trauslo, tik tikko sabalansēto kanoe caur izaugsmi un pārmaiņām, lai cik arī veselīgas un labumu nesošas šīs kustības būtu. Šādi likumi ir visai bieži sastopami alkoholiķu ģimenēs, bet var parādīties arī jebkurā citā vidē.

Tagad atgriezīšos pie kāda iepriekš uzdota jautājuma. Kura līdzatkarības definīcija ir visprecīzākā? Tās visas ir precīzas. Dažas apraksta cēloņus, dažas - sekas, vēl citas - vispārējos nosacījumus, simptomus, iespējamos līdzatkarību veidus un sāpes. Līdzatkarība vai nu nozīmē, vai arī raksturo visu iepriekšminēto.

Es nemēģinu jūs samulsināt. Līdzatkarības definīcija ir izplū­dusi, jo tās nosacījumi ir miglaini un neskaidri. Ir sarežģīti, abstrakti un grūti pilnībā definēt līdzatkarību vienā vai divos teikumos.

Kāpēc gan tāda jezga par definēšanu? Tāpēc, ka esmu apņē­musies pieveikt šo šķērsli un definēt līdzatkarību vienā teikumā. Un vēlos, lai jūs ieraudzītu plašāku kontekstu, pirms dodu jums ieskatu niansēs. Es ceru, ka šāda pieeja palīdzēs jums pamanīt līdzatkarību sevī, ja tā tur ir. Ir svarīgi definēt problēmu, jo tas pa­līdz sameklēt problēmas risinājumu. Turklāt šajā gadījumā risinā­jums ir ļoti svarīgs. Tas nozīmē iespēju justies labāk. Tas nozīmē atveseļošanos.

Lūk, te būs mana līdzatkarības definīcija: Līdzatkarīgs cilvēks ir tāds, kurš ir ļāvis citas personas uzvedībai ietekmēt sevi un kuram ir nepārvarama tieksme kontrolēt šīs personas uzvedību.

Šī cita persona var būt bērns, pieaugušais, mīļākais, dzī­vesbiedrs, brālis, māsa, vecvecāki, vecāki, klienti vai labākais draugs. Viņš vai viņa var būt alkoholiķis, narkomāns, garīgi vai fiziski slims cilvēks, parasts cilvēks, kurš brīžiem jūtas skumji vai jebkurš iepriekšminētais.

Lai vai kā, šīs definīcijas sirds un atveseļošanās iespējas neat­rodas tajā citā personā - un nav nozīmes, cik ļoti mēs tam būtu ticējuši. Tās atrodas mūsos, veidā, kā mēs ļaujam citu cilvēku uzvedībai ietekmēt mūs, un tajā, kā mēs paši mēģinām ietek­mēt citus: ar apsēstību, kontrolēšanu, pārspīlētu «palīdzēšanu», rūpēm, zemu pašvērtējumu, kas robežojas ar riebumu pret sevi, pašsavaldīšanos, dusmu un vainas izjūtas pārpilnību, atkarību no konkrētiem cilvēkiem, valdzinājumu un toleranci pret visu ekscentrisko, koncentrēšanos uz citiem, kuras rezultātā notiek atteikšanās no sevis. Tā atrodas mūsu komunikāciju problēmās, problēmās tuvu attiecību veidošanā un nepārtrauktā virpulī caur piecām sērošanas procesa fāzēm.

Vai līdzatkarība ir slimība? Daži profesionāļi apgalvo, ka līdz­atkarība nav slimība, un saka - tā ir normāla reakcija pret nenor­māliem cilvēkiem.

Citi profesionāļi apgalvo, ka tā tomēr ir slimība; turklāt hro­niska un progresējoša. Viņi vedina domāt, ka līdzatkarīgie vēlas un viņiem visapkārt ir nepieciešami slimi cilvēki, lai viņi varētu būt laimīgi šajā neveselīgajā veidā. Viņi saka, ka, piemēram, al­koholiķa sievai ir nepieciešams apprecēties ar alkoholiķi un, iz­vēloties vīrieti, viņa netieši apzinās, ka izredzētais ir alkoholiķis. Vēlāk viņai nepieciešams, lai viņš dzertu un satrauktu viņu, jo tad viņa jūtas piepildīta.

Pēdējais apgalvojums gan, visticamāk, ir pārāk skarbs. Esmu pārliecināta, ka līdzatkarīgajiem dzīvē nepieciešams mazāk skar­buma. Citi cilvēki pret mums ir bijuši gana nežēlīgi. Mēs paši esam bijuši gana nežēlīgi pret sevi. Draugi, mēs esam cietuši pietiekami. Mūs ir vajājušas slimības un cilvēki. Ikviens no mums var izlemt, cik daudz mēs paši piedalāmies sevis vajāšanā.

Es nezinu, vai līdzatkarība ir slimība. Es neesmu eksperte. Bet, lai pastāstītu jums, kam es ticu, ļaujiet man pabeigt īso līdzatkarības vēsturi, ko iesāku šīs nodaļas sākumā.

Lai arī pirmā Al-Anon grupa izveidojās 1940. gados, esmu pārliecināta, ka mums jāatskatās uz laika un cilvēku attiecību sā­kumu un jāmēģina saskatīt līdzatkarīgas uzvedības iezīmes senākā pagātnē. Problēmas cilvēkiem bijušas vienmēr, tāpat cilvēki vien­mēr ir rūpējušies par saviem nelaimē nonākušajiem draugiem un radiem. Arī problēmas attiecībās ar citiem cilvēkiem, visticamāk, ir pastāvējušas no laiku sākuma.

Līdzatkarība, iespējams, ir sekojusi cilvēkam viņa cīņā, sā­kot no gadsimtiem pirms mūsu ēras līdz pat «šiem nožēloja­majiem divdesmitā gadsimta laikiem», kā teicis Morlejs Šafers 60 minūtēs. Kopš laika, kad cilvēki parādījās, viņi ir darījuši to, ko mēs šobrīd apzīmējam kā «līdzatkarību». Viņi līdz pagurumam ir uztraukušies par citiem cilvēkiem. Viņi ir centušies palīdzēt vei­dos, kas itin nemaz nepalīdz. Viņi ir teikuši «jā», kad ir domājuši «nē». Viņi ir centušies panākt, lai citi cilvēki redz pasauli kā viņi paši. Viņi ir atkāpušies, lai nesāpinātu citus, un tādējādi ir sāpi­nājuši paši sevi. Viņi ir baidījušies uzticēties savām izjūtām. Viņi ir ticējuši meliem un pēc tam ir jutušies nodoti. Viņi ir vēlējušies kļūt nosvērti un sodīt citus. Viņi ir jutušies tik dusmīgi, ka ir vēlē­jušies pat nogalināt. Viņi ir cīnījušies par savām tiesībām pat tādās reizēs, kad citi cilvēki teikuši, ka viņiem šādu tiesību nemaz nav. Viņi ir nēsājuši apdilušas maisa auduma drēbes, jo viņi nav spējuši noticēt, ka būtu pelnījuši zīdu.

Līdzatkarīgie ir paveikuši arī labus darbus. Pēc dabas viņi ir labsirdīgi - norūpējušies un atbildīgi par visas pasaules vaja­dzībām. Tomass Raits grāmatā Līdzatkarība: aktuāls jautājums raksta: «Man ir aizdomas, ka vēsturiski tieši līdzatkarīgie ir bijuši tie, kuri cīnījušies pret sociālo netaisnību un par neveiksminieku tiesībām. Līdzatkarīgie grib palīdzēt. Un domāju, ka viņi ir palī­dzējuši. Tomēr mirstot viņi, visticamāk, domāja, ka nav darījuši pietiekami, un tamdēļ jutās vainīgi.»

«Ir tikai dabiski, ka vēlamies aizsargāt un palīdzēt cilvēkiem, kuri mums rūp. Tāpat ir dabiski, ja mūs aizskar un mēs reaģējam uz sev līdzās esošo cilvēku problēmām. Jo nopietnāka un neatrisināmāka problēma, jo intensīvāk tā mūs ietekmē un jo intensīvāk mēs uz to reaģējam.»

Tieši vārds reaģēt ir īpaši svarīgs šai kontekstā. Lai kā mēs ska­tītos uz līdzatkarību, lai kā to definētu, lai kādas uzskatu sistēmas mēs izmantotu tās diagnosticēšanā un aprūpē, primāri līdzatka­rība ir un paliek reaģēšanas process. Līdzatkarīgie ir reaģētāji. Viņi reaģē pārspīlēti. Viņi reizēm nereaģē nemaz. Tomēr pavisam reti viņi rīkojas. Viņi reaģē uz problēmām, sāpēm, dzīvi un citu uzve­dību. Viņi reaģē uz savām problēmām, sāpēm, dzīvi un uzvedība Daudzas līdzatkarīgo reakcijas ir atbilde uz stresu, nenoteiktību, kas viņus piemeklē, dzīvojot vai augot līdzās alkoholismam, kā arī uz citām problēmām. Tas ir normāli - reaģēt uz stresu. Un ne vienmēr nereaģēt, bet rīkoties veselīgākā veidā, ir nenormāli. Rei­zēm iemācīties nereaģēt tā ir nepieciešamība, lai izdzīvotu, vai pat varonība. Lielākajai daļai no mums, lai to iemācītos, ir nepiecie­šama palīdzība.

Viens no iemesliem, kāpēc daži speciālisti līdzatkarību sauc par slimību, iespējams, ir tas, ka līdzatkarīgie reaģē uz tādu sli­mību kā alkoholisms.

Vēl viens iemesls, kāpēc līdzatkarība tiek saukta par slimību, ir tas, ka tā ir progresējoša. Jo slimāki kļūst cilvēki mums līdzās, jo intensīvāk mēs uz to reaģējam. Tas, kas sākās kā tikko manāmas bažas, var novest pie norobežošanās, depresijas, emocionālajām un fiziskajām slimībām un pat pie domām par pašnāvību. Viena parādība rosina otru, un tās kļūst aizvien sliktākas un sliktākas. Līdzatkarība varbūt arī nav slimība, bet tā var jūs padarīt slimu. Tā arī var būt iemesls, kāpēc cilvēki jums līdzās ir un paliek slimi.

Vel iemesls, kāpēc līdzatkarību var saukt par slimību, ir tas, ka līdzatkarīga uzvedība - tāpat kā pašiznīcinoša uzvedība - kļūst par ieradumu. Mēs atkārtojam ieradumus, par tiem pat nedomā­jot. Ieradumi sāk dzīvot paši savu dzīvi.

Lai kāda būtu problēma, ar kuru kāds cits ir sastapies, līdzat­karība iedarbina ierastu domāšanas, jušanas un uzvedības veidu pret sevi un citiem, tādu veidu, kas rada mums sāpes. Līdzatkarīgas uzvedības, ieradumi ir pašiznīcinoši. Mēs bieži vien reaģējam uz cilvēkiem, kuri sevi iznīcina; mēs reaģējam, mācoties iznīcināt paši sevi. Šādi ieradumi var likt mums iesaistīties vai uzturēt at­tiecības, kas ir postošas, attiecības, kas nesekmējas. Šī uzvedība attiecībās, kas bez šī uzvedības veida būtu veiksmīgas, ir kaitnieciska. Tieši šī uzvedība mūs kavē rast mieru un laimi attiecībās ar vissvarīgāko cilvēku mūsu dzīvē - mums pašiem. Šī uzvedība ir raksturīga vienīgajam cilvēkam, kuru ik viens no mums spēj kon­trolēt, - vienīgajam cilvēkam, kuru mēs varam mainīt - mums pašiem. Tās ir mūsu grūtības. Turpmākajās nodaļās aplūkosim šo uzvedību detalizētāk.

AKTIVITĀTES


  1. Kā jūs definētu līdzatkarību?

  2. Vai jūs zināt kādu, kurš nopietni ietekmē jūsu dzīvi, kādu, par kuru jūs uztraucies un kuru jūs labprāt vēlētos mainīt? Kurš tas ir? Uzrakstiet pāris teikumu par šo personu un jūsu attiecībām. Pēc brīža izlasiet to, ko uzrakstījāt. Kādas ir jūsu izjūtas?


4.NODAĻA

LĪDZATKARĪGĀ RAKSTUROJUMS

Dievs, dāvā man mieru -

Pieņemt lietas, ko nevaru mainīt,

Drosmi mainīt lietas, ko varu mainīt,

Un prātu redzēt atšķirību.

Miera Lūdzējs

Lai arī diviem līdzatkarīgajiem var rasties domstarpības līdzatkarības definīcijas dēļ, tomēr, ja viņi to pārrunātu, tad, visticamāk, apjaustu, ko otrs domā. Viņi apspriestu iezīmes, kas viņiem abiem ir kopīgas, - lietas, ko viņi dara, domā, jūt un saka, lietas, kas ir līdzatkarības raksturiezīmes. Tieši šajos jautājumos - simptomi, problēmas, izturēšanās veidi vai reakcijas - lielākā daļa definīciju un atveseļošanās programmu viedokļu pārklājas un saskan. Mi­nētie punkti ir tie, kas nosaka atveseļošanos. Tās ir lietas, kuras mums ir jāatpazīst, jāpieņem, ar kurām jāsadzīvo, kas jādara, jāiz­cīna un bieži vien jāmaina.

Pirms es uzskaitīšu darbības, kuras līdzatkarīgie bieži vien veic, vēlos akcentēt kādu nozīmīgu aspektu: tas, ka mums šīs problēmas ir, nenozīmē, ka mēs esam slikti, nepilnvērtīgi vai mazvērtīgi. Daži no mums šādu uzvedību iemācījušies, vēl bū­dami bērni, citi to apguvuši vēlākajā dzīvē. Daļu šo darbību, iespējams, esam aizguvuši no savas izpratnes par reliģiju. Ir sievietes, kas mācījušās, ka šāda uzvedība ir vēlama jebkurai sievietei. Lai kad arī mēs būtu šīs darbības iemācījušies, lielākā daļa tās apguvusi tiešām labi.

Vairākums šīs darbības sāka veikt, jo radās nepieciešamība aizsargāt sevi un apmierināt savs vajadzības. Mēs darījām, jutām un domājām, lai izdzīvotu - emocionāli, garīgi un reizēm pat fi­ziski. Mēs mēģinājām saprast un tikt galā ar savu sarežģīto pasauli, cik vien labi spējām. Ne vienmēr ir viegli sadzīvot ar normāliem, veselīgiem cilvēkiem, taču ar slimiem, traumētiem un jukušiem cilvēkiem tas ir jo īpaši grūti. Daudzi no mums ir centušies tikt galā ar necilvēcīgajiem apstākļiem, piemēram, dzīvojot kopā ar trakojošu alkoholiķi, un šīs pūles ir bijušas apbrīnojamas un vien­laikus varonīgas. Esam rīkojušies, cik vien labi spējuši.

Lai arī kā, šie pašsaglabāšanās paņēmieni var būt pārauguši savu lietderību. Dažreiz lietas, ko mēs darām, lai sevi pasargātu, var pavērsties pret mums un sāpināt mūs. Tās kļūst pašiznīcinošas. Liela daļa līdzatkarīgo tik tikko spēj izdzīvot, un vairākums tā arī nespēj gūt to, kas viņiem nepieciešams. Kā teicis terapeits Skots Īglstons, «līdzatkarība ir tāds vajadzību apmierināšanas veids, kurā vajadzības netiek apmierinātas. Pareizu iemeslu dēļ mēs darām nepareizas lietas».

Vai varam mainīties? Vai varam iemācīties veselīgāku uzve­dību? Tiešām nezinu, vai prāta, garīgā un emocionālā veselība var tikt iemācīta, bet mēs noteikti varam iedvesmoties un iedro­šināties. Varam iemācīties darīt lietas citādāk. Varam mainīties. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku vēlas būt veselīgi un dzīvot dzīvi, cik vien labi iespējams. Taču liela daļa no mums nezina, ka drīkst darīt kaut ko citādāk. Liela daļa no mums pat nezina, kas tiešie tas, ko mēs darām un kas «nedarbojas». Liela daļa no mums ir tik aizņemti ar citu cilvēku problēmām, ka nav pat bijis laika saprast, kur nu vēl parūpēties pašiem par savām problēmām.

Daudzi profesionāļi saka - pirmais solis uz pārmaiņām ir ap­zināšanās. Otrais solis ir pieņemšana.1 Paturot to prātā, izskatīsim līdzatkarības raksturīgākās iezīmes. Šīs iezīmes apkopotas, anali­zējot visas man pieejamās grāmatas, kā arī personisko un profe­sionālo pieredzi.



Rūpes

Līdzatkarīgie var:



  • domāt un justies atbildīgi par citiem cilvēkiem - par citu cilvēku jūtām, domām, darbībām, izvēlēm, vēlmēm, vajadzībām, labklā­jību, trūkumu un likteni kopumā;

  • justies bažīgi, līdzjūtīgi un vainīgi, kad citiem cilvēkiem ir prob­lēmas;

  • justies spiesti - gandrīz piespiesti - palīdzēt cilvēkam atrisināt viņa problēmu, dodot nelūgtus padomus, ģenerējot milzum daudz ieteikumu, vai palīdzot tikt galā ar jūtu uzplūdiem;

  • justies dusmīgi, kad viņu palīdzība nav efektīva;

  • vienmēr būt gatavi uzklausīt citu cilvēku vajadzības;

  • brīnīties, kāpēc gan citi tāpat neizturas pret viņiem;

  • pieķert sevi, sakot «jā», kad patiesībā viņi domā «nē», darot dar­bības, kuras viņi patiesībā nevēlas darīt, darot vairāk, nekā vi­ņiem pienāktos, darot to, ko citi ir spējīgi paveikt paši;

  • var nezināt, ko viņi vēlas vai kas viņiem ir nepieciešams, vai arī, ja zina, stāstīt sev, ka viņu vēlmes un vajadzības nav svarīgas;

  • censties iepriecināt citus, tā vietā, lai iepriecinātu sevi;

  • var pieķert, ka daudzreiz vieglāk just un paust dusmas par netaisnību, kas ir piemeklējusi citus, nekā par netaisnību, kas attiecas uz viņiem pašiem;

  • justies drošāk dodot;

  • justies nedroši un vainīgi, ja kāds dod viņiem;

  • justies skumdināti, ka visa dzīve paiet, dodot kaut ko citiem, ka­mēr nav neviena, kurš dotu kaut ko viņam;

  • var pamanīt, ka izjūt piesaisti trūcīgiem cilvēkiem;

  • justies garlaikoti, tukši un nevērtīgi, ja viņu dzīvē nav krīzes, problēmu, ko risināt, vai kāda, kam palīdzēt;

  • pilnībā nodoties rutīnai, uzņemoties atbildību par kādu un palī­dzot kādam;

  • pārlieku visu uzņemties uz sevi;

  • justies nomocīti un nomākti;

  • dziļi sirdī ticēt, ka citi cilvēki kaut kādā veidā ir atbildīgi par viņiem;

  • vainot citus par nepatikšanām, kurās līdzatkarīgais nokļuvis;

  • teikt, ka citi cilvēki ir tie, kuru dēļ līdzatkarīgais jūtas tā, kā viņš jūtas;

  • ticēt, ka citi cilvēki viņu padarīs traku;

  • justies dusmīgi, nomocīti, nenovērtēti m izmantoti;

  • pamanīt, ka citi cilvēki ir neiecietīgi vai dusmīgi uz viņiem par visām iepriekš aprakstītajām iezīmēm.
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   16


Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©atelim.com 2016
rəhbərliyinə müraciət