Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU
|
|  Yüklə 1.01 Mb.
|
| HAZELDEN®
Informācijas & Izglītības centrs Hazelden Educational Materials Center City, Minnesota 55012-0176 © LINDA VĪTUMA, tulkojums latviešu valodā, 2008 © «MANSARDS», izdevums, 2008
NAV IESPĒJAMS TO ATRAST NEKUR CITUR» Agnese Replaira, The Treasure Chest Par palīdzību, kas ļāva radīt šo grāmatu, es pateicos: Dievam, mātei, Deividam, bērniem, Skotam Iglstonam, Šaronai Džordžai, Džoannai Markusonei un visiem līdzatkarīgajiem cilvēkiem, kuri ir mācījušies no manis un ir ļāvuši man mācīties no viņiem.
MELODIJAS BĪTIJAS CITAS GRĀMATAS Beyond Codependecy: And Getting Better All the Time The Language of Letting Go: Daily Meditations for Codependents Codependent's Guide to the Twelve Steps SATURS
1992.GADA IZDEVUMA PRIEKŠVĀRDS PIRMĀ DAĻA KAS IR LĪDZATKARĪBA UN KAM TĀ PIEMĪT
OTRĀ DAĻA RŪPES PAR SEVI. PAMATI
EPILOGS Grāmatas beigās ir norādes par Al-Anon grupām un palīdzību Latvijā! 1992. GADA IZDEVUMA PRIEKŠVĀRDS Astoņdesmito gadu sākumā, kad man pirmo reizi prātā ienāca doma rakstīt grāmatu par līdzatkarību - laikā, kad es izmisīgi cīnījos, mēģinot tikt galā pati ar savām sāpēm, es nosolījos, ka tad, ja man izdosies saprast, kas ar mani notika un kas bija jādara, lai man kļūtu labāk, es uzrakstīšu par to grāmatu. Šī grāmata, es nolēmu, būs sirsnīga, maiga, nevērtējoša un netehniska. Tas būtu patīkami. Jo tieši tas man bija nepieciešams - laipnība. Man bija nepieciešama palīdzība laikā, kad es atveseļojos no savas līdzatkarības. Piecus gadus vēlāk es apsēdos un uzrakstīju grāmatu. Tikko biju šķīrusies no sava vīra, ar kuru kopā bija nodzīvoti desmit gadi. Es pieteicos četru mēnešu pabalstam, lai spētu uzturēt sevi un savus divus bērnus Nikolu un Šeinu laikā, kad rakstīju grāmatu Pārtraukt līdzatkarību. Kad sāku šaubīties, kā gan es, neesot eksperte, spēšu uzrakstīt šādu grāmatu, es sevi mierināju ar domu, ka teikšu, ko domāju, jo tāpat grāmatu izlasīs daži cilvēki. Vēl daudz laika aizņēma ievada uzrakstīšana, pūloties tajā iepazīstināt lasītāju ne tikai ar grāmatu, bet arī ar jēdzienu «līdzatkarība» - ar vārdu, kuru lielākā pasaules daļa pat nebija dzirdējusi. Tagad, pēc pieciem gadiem, man lūdza uzrakstīt grāmatas izdošanas gadadienas priekšvārdu grāmatai, kas ir pārdota vairāk nekā divos miljonos eksemplāru. «Ko lai es tur rakstu?» jautāju grāmatas redaktorei, savai draudzenei Rebekai Postai no «Hazelden» izdevniecības. «Pastāsti par izmaiņām, kas ir notikušas ar sievietēm, ar cilvēkiem mūsu valstī, ar tevi, kopš esi uzrakstījusi grāmatu,» viņa teica. «Hmm,» es aizdomājos. «Kas tad ir mainījies bez Persijas līča kara, komunisma sabrukuma Padomju Savienībā un Hila-Tomasa nopratināšanas?» Ieslēdzu televizoru. Tur seriālā, kura nosaukumu nespēju atcerēties, tiek stāstīts par pusaudžu meiteni, kura cīnās ar alkoholismu un izvarošanas sekām. Viņas māte, medmāsa, varonīgi mēģina atbrīvoties no disfunkcionālajām un aizskarošajām attiecībām ar vīru, meitenes tēvu. Filmā meita ar māti pavisam tieši pārrunā to, ka viņas nemēģinās viena otru glābt, jo tas ir bezjēdzīgi. Filma beidzas ar ainu, kurā meitene spēlē ģitāru un dzied pašas sacerētu dziesmu par to, kā viņa vairs nekad nevēlas būt upuris. Ieeju baznīcā, kurā neesmu bijusi tik ilgu laiku. Sprediķis ir neparasts šim aukstajam svētdienas ziemas rītam. Mācītājs no visas sirds stāsta savai draudzei, ka vadot baznīcu, kuras pamatā esot kauns, bailes, vainas izjūta un negodīgums. Viņš turpretim vēloties būt daļa no baznīcas, kurā valda vienlīdzība, godīgums, tuvība, savstarpēja pieņemšana un dziedinošais Dieva mīlestības spēks. Viņš vēloties būt daļa no baznīcas, kurā viņam var būt savas domas un problēmas un kurā cilvēkiem ir veselīgas un godīgas attiecības vienam ar otru un Dievu. Mana meita pārnāk mājās no jaunās skolas, kurā ir pavadījusi pirmo mācību nedēļa «Iedomājies, mammu!» viņa saka. «Mēs skolā katru dienu lasām meditāciju no tavas grāmatas «Ļaušanās valoda». Un manas draudzenes skolā veselības stundas laikā runā par līdzatkarības jautājumiem.» Pārtraukt līdzatkarību ar salauztiem roku dzelžiem uz grāmatas vāka ir kļuvusi par vienu no pārdotākajām grāmatām Francijā. Grāmatiņa Vairs neesmu kaķu atkarīgs (Cat-dependent), kas parodē manas grāmatas nosaukumu, 1991. gada Ziemassvētkos ir iekļuvusi pirktāko grāmatu sarakstā šeit pat Minesotā. Šis tas ir mainījies. Esmu uzrakstījusi vēl četras grāmatas, apceļojusi pasauli, šķīrusies (un neesmu vēlreiz precējusies) un esmu atmaksājusi pabalstu, ko saņēmu grāmatas rakstīšanas laikā. Vēl dziļāk izjūtu to, cik svarīgi ir atveseļoties no mokošajām problēmām. Jūtos vēl dedzīgāka. Esmu kļuvusi spontānāka, pieņēmusi savu sievišķību un esmu apguvusi daudz jaunu atziņu šajā procesā - par robežām, par elastīgumu, par sava spēka apzināšanos. Un par mīlestību. Esmu iemācījusies cienīt vīriešus. Manas attiecības ir kļuvušas dziļākas. Dažas no tām ir mainījušās. Visnozīmīgākās pārmaiņas manā dzīvē ir saistītas ar mana dēla Šeina zaudējumu. Varbūt esat dzirdējuši vai lasījuši, ka 1991. gada februārī, trīs dienas pēc viņa divpadsmitās dzimšanas dienas, mans mīļotais Šeins, kurš bija tik liela manas dzīves un darba daļa, pēkšņi gāja bojā nelaimes gadījumā, slēpojot Aftonas alpu nogāzē. Mācos, kas ir nāve un dzīve. Esmu pilnveidojusies un mainījusies. Esmu redzējusi, kā pilnveidojas un mainās mani draugi. Daudzi no jums man ir rakstījuši par savu pilnveidošanos un pārmaiņām sevī. Es vēl joprojām cīnos ar spēju just un uzticēties sev, savam ceļam un savam augstākajam spēkam. Es vēl joprojām reizēm jūtos nobijusies. Dažreiz es aizmirstos un mēģinu visu kontrolēt. Varu kļūt apsēsta līdz brīdim, kad pieķeru sevi to darām. Un par spīti tam, ka jau gadiem ilgi grāmata atrodas pārdotāko izdevumu sarakstā, visbiežāk cilvēku un preses uzdotais jautājums ir «Kas tieši ir līdzatkarība?». Ir lietas, kas nav mainījušās, vismaz ne pamanāmi. Es vēl joprojām noliedzu, ka esmu eksperte, un jau iepriekš noraidu apzīmējumu «guru». Tomēr vēl joprojām es vēlos stāstīt jums par to, ko redzu un kam ticu. Lai arī ir lietas, kuras izskatās nemainīgas, tās mainās nepārtraukti. Mūsu apziņa kā indivīdiem, tā arī sabiedrībai, ir pilnveidojusies. Mēs esam atklājuši, ka sievietēm ir dvēsele un vīriešiem ir jūtas. Un es esmu iegrimusi daudz dziļāk, nekā jelkad biju cerējusi savā atveseļošanās procesā. • • • Tiešām nezinu, kurš kuru ir ietekmējis vairāk - izpratnes rašanās manu rakstīšanu vai mana rakstīšana izmaiņas apziņā. Jebkurā gadījumā esmu gandarīta, ka spēju būt daļa no notiekošā. Esmu lepna būt daļa no kustības, kuru ir veicinājuši tādi cilvēki kā Anna Vilsone Šafa, Džons Bredšafs, Patriks Karnes, Ernijs Larsens un kuru ir vadījuši tādi cilvēki kā jūs, mani lasītāji - īstenie varoņi, mierīgi un dziļi veicot paši savu atveseļošanās darbu un nododot ziņu cits citam, visvairāk tieši ar savu piemēru. Daudzus no jums esmu satikusi savos ceļojumos pa pasauli. Daži no jums man ir rakstījuši. Paldies jums par mīlestību, atbalstu un līdzjūtību, ko esat man dāvājuši ne tikai šajos daudzajos gados, bet arī drēgnajos un skumju pilnajos 1991. gada mēnešos pēc Šeina nāves. Daudzi no jums man ir rakstījuši un teikuši, cik daudz es jums esmu palīdzējusi. Atklāti sakot, arī jūs esat palīdzējuši un aizkustinājuši mani. Kāda sieviete man nesen atrakstīja, ka esot izlasījusi visas manis rakstītās grāmatas un gadu gaitā atveseļojoties no līdzatkarības. «Es vēlos par to uzzināt ko vairāk,» viņa raksta. «Vēlos vēl dziļāk izprast savu līdzatkarību. Lūdzu, rakstiet vēl par to.» Varbūt tomēr nevajag iedziļināties vēl vairāk mūsu līdzatkarību izpratnē. Tā vietā mēs varētu braši doties pretim savam liktenim. Mēs varētu paturēt prātā visu to, ko esam apguvuši par kaitīgiem ieradumiem, līdzatkarību un pāri darījumiem. Ar līdzcietību un izpratni par robežām mums pilnībā ir jāuzticas mīlošajam Dievam, sev un citiem. Mums jāpaļaujas uzticamajam Dievam, sev un norisēm mūsos. Tikai tad mēs spēsim būt atvērti nākamajiem soļiem. Mēs atrodamies tieši tai laikā un vietā, kur mums ir jābūt. Mums var uzticēties. Un arī Dievam var uzticēties. Miermīlīgums un pateicība iedarbojas. Turiet savas plaukstas un sirdis atvērtas. Un redzēs, kas notiks tālāk. Daudz laimes grāmatas Pārtraukt līdzatkarību piektajā izdošanas gadadienā! Melodija Bītija PIRMĀ DAĻA KAS IR LĪDZATKARĪBA UN KAM TĀ PIEMĪT? 1.NODAĻA DŽESIKAS STĀSTS Spīdēja saule, un tā bija brīnišķīga diena, kad es viņu satiku. Pēc tam viss pārtapa murgā. Džordžiāna, precējusies ar alkoholiķi Šis ir Džesikas stāsts. Ļaušu viņai to stāstīt. • • •
Sēdēju virtuvē, dzēru kafiju un domāju par nepabeigtajiem mājas darbiem. Trauki. Putekļi. Veļa. Saraksts bija bezgalīgs, tomēr nespēju tam ķerties klāt. Bija pārāk grūti par to visu domāt. Darīt kaut ko vispār šķita neiespējami. Tieši tāpat, kā tas bija ar manu dzīvi, es domāju. Tik pazīstamā izjūta - pārgurums - pārņēma mani. Devos uz guļamistabu. Kādreiz tik ļoti baudītā diendusa bija kļuvusi par nepieciešamību. Gulēšana, šķiet, bija vienīgais, ko spēju darīt. Kur bija palikusi mana motivācija? Kādreiz manī bija enerģijas pārpilnība. Tagad pat matu saķemmēšana un sevis sakopšana ik rītu prasīja milzīgas pūles. Pūles, kuras es pēdējā laikā bieži vien nepieliku. Apgūlos gultā un iekritu dziļā miegā. Kad pamodos, manas pirmās domas un sajūtas bija sāpes. Arī tas nebija nekas jauns. īsti nezinu, kas sāpēja vairāk - trula sāpe, ko izjutu, jo zināju, ka mana laulība ir beigusies. Mīlestība pagājusi, iznīdēta ar meliem, dzeršanu, sarūgtinājumu un finansiālajām problēmām. Varbūt sāpēja rūgtums, ko izjutu pret savu vīru - vīrieti, kas bija visa tā cēlonis. Varbūt tā bija bezcerība, ko izjutu pret Dievu, kam biju uzticējusies, bet kurš bija mani pievīlis, ļaujot tam visam notikt ar mani. Bet varbūt tas bija baiļu, bezpalīdzības un bezcerības sajaukums, kas caurvija visas pārējās emocijas. Pie velna viņu, es domāju. Kāpēc viņam ir jādzer? Kāpēc viņš nespēja palikt skaidrā jau krietni agrāk? Kāpēc viņam visu laiku ir jāmelo? Kāpēc viņš nevar mīlēt mani tik ļoti, cik viņu mīlēju es? Kāpēc viņš nepārtrauca dzert un melot pirms daudziem gadiem, kad man tas vēl nebija vienalga? Nekad nebiju domājusi, ka apprecēšu alkoholiķi. Mans tēvs bija alkoholiķis. Es tik ļoti centos rūpīgi izvēlēties sev vīru. Tā bija lieliska izvēle. Frenka problēmas ar dzeršanu parādījās mūsu medusmēnesī, kad vēlā pēcpusdienā viņš pameta mūsu viesnīcas apartamentus un neatgriezās līdz nākamā rīta pulksten 6:30. Kāpēc es jau tad to nepamanīju? Atskatoties var secināt, ka zīmes bija ļoti nepārprotamas. Kāda gan es biju muļķe. «O, nē. Viņš nav alkoholiķis. Tikai ne viņš,» es viņu attaisnoju tad un vēl daudzkārt arī vēlāk. Es ticēju viņa meliem. Es ticēju pati saviem meliem. Kāpēc es viņu vienkārši nepametu, neizšķīros no viņa? Vainas izjūta, bailes, iniciatīvas trūkums un neizlēmība. Turklāt esmu jau viņu iepriekš pametusi. Kad mēs bijām šķirti, nomācoši bija viss, ko es darīju, nomācoši bija domāt par viņu, nomācoši bija uztraukties par naudu. Pie velna mani. Es paskatījos pulkstenī. Ceturksnis pāri diviem. Bērni drīz būs mājās no skolas. Tad viņš pārradīsies mājās un gaidīs vakariņas. Neviens mājas darbs šodien tā arī nav paveikts. Nekas vispār nekad netiks paveikts. Un tas viss ir viņa vaina, es domāju. VIŅA VAINA! Pēkšņi manā emocionālajā ratā kaut kas saslēdzās. Vai mans vīrs maz bija darbā? Varbūt viņš šai laikā ved kādu citu sievieti pusdienās. Varbūt viņam ir kādas citas attiecības. Varbūt viņš ir devies prom agrāk, lai iedzertu. Varbūt viņš tomēr ir darbā un mēģina radīt problēmas tur. Lai vai kā, cik gan ilgi viņam vēl būs šis darbs? Vēl kādu nedēļu? Kādu mēnesi? Tad, kā parasti, viņš aizies vai tiks atlaists. Iezvanījās telefons, pārtraucot manas raižpilnās pārdomas. Tā bija kaimiņiene, mana draudzene. Mēs runājām, un es viņai pastāstīju visu par savu dienu. «Es rīt dodos uz Al-Anon sanāksmi,» viņa teica. «Varbūt vēlies atnākt līdzi?» Biju šo to dzirdējusi par Al-Anon. Tā bija grupa cilvēku, kuri bija precējušies ar dzērājiem. Manu prātu piepildīja ainas, kurās «aprobežotas sievietes» nāk vienkopus uz šīm sanāksmēm, sadzīvojot ar vīru dzeršanu, piedodot viņiem un domājot nožēlojamus veidus, kā viņiem palīdzēt. «Tad redzēs,» es sameloju. «Man tiešām ir ļoti daudz darāmā,» teicu nemelojot. Mani piepildīja tik spējš aizvainojums, ka es gandrīz vairs nespēju nemaz noklausīties atlikušo sarunas daļu. Protams, ka es nevēlējos doties uz Al-Anon grupu. Es tik palīdzu un palīdzu. Vai nebūs jau vienreiz gana? Jutos saniknota par priekšlikumu darīt vēl kaut ko viņa labā, par ieteikumu turpināt kaut ko bērt šajā nepiepildīto vajadzību bedrē ar cauro dibenu, ko mēs saucām par laulību. Es jutos slima tās nastas dēļ, ko biju uzņēmusies, un no sajūtas, ka es vienīgā esmu atbildīga par mūsu attiecību panākumiem un neveiksmēm. Tā ir viņa problēma, es klusītēm nolamājos. Lai arī viņš meklē risinājumu. Atstājiet mani ārpus tā visa. Nejautājiet man vairs neko. Vienkārši padariet viņu labāku, un es jutīšos labāk. Pēc tam, kad noliku klausuli, ievilkos virtuvē, lai pagatavotu kaut ko vakariņām. Lai vai kā, ne jau es esmu tā, kurai ir nepieciešama palīdzība, es domāju. Es neesmu dzērusi, neesmu lietojusi narkotikas, neesmu zaudējusi darbu, neesmu melojusi vai maldinājusi tos, kurus mīlu. Esmu saturējusi šo ģimeni kopā, dažreiz par mata tiesu. Maksāju rēķinus, ar pavisam nelielu budžetu uzturu šo māju, esmu pieejama ikvienā neatliekamā situācijā (un, esot precētai ar alkoholiķi, neatliekamu situāciju ir pārpārēm), lielāko daļu grūtību esmu izturējusi vienatnē, uztraucoties bieži vien vai slima palikdama. Nē, es nospriedu, ne jau es te esmu bezatbildīgā. Gluži pretēji, es esmu atbildīga par katru un visu. Man nekas nekaiš. Man vienkārši ir jāpieceļas un jāsāk darīt savi apnicīgie mājas darbi. Man nav nepieciešamas nekādas sanāksmes, lai to darītu. Es tiešām justos vainīga, ja es kaut kur dotos brīdī, kad man mājās ir tik daudz darāmā. Dievs mans liecinieks, man tiešām nevajag vēl vairāk vainas izjūtas. Rīt pamodīšos un vienkārši sākšu dienu. Rīt viss būs labi. Kad bērni pārnāca mājās, biju spiesta atzīt, ka kliedzu uz viņiem. Tas gan nepārsteidza nedz viņus, nedz mani. Mans vīrs gan bija iecietīgais, labais puisis. Maita biju es. Es centos būt patīkama, bet tas bija grūti. Dusmas visu laiku bija kaut kur tepat virspusē. Ilgu laiku es biju tik daudz cietusi. Man vairs nebija ne mazākās vēlēšanās ciest vairāk. Visu laiku es biju gatava aizstāvēties, jutos tā, it kā kaut kādā ziņā es visu laiku cīnītos par savu dzīvi. Kā es vēlāk sapratu, tā arī bija - es cīnījos. Kad mans vīrs atgriezās mājās, es jau biju ieslīguši apātiskā vakariņu gatavošanas procesā. Mēs ēdām, gandrīz nepārmijot ne vārda. «Man bija laba diena,» Frenks teica. Ko gan tas nozīmē? Es pabrīnījos. Ko gan īsti tu dari? Vai tu maz biji darbā? Turklāt - kuru gan tas interesē? «Tas jauki,» es atbildēju. «Kā tev šodien gāja?» viņš jautāja. Un kā, velns parāvis, tev šķiet, man varēja iet? Es atkal klusībā nolamājos. Pēc visa tā, ko tu man esi nodarījis, kāda man gan varētu būt jebkura diena? Es nozibināju acis, izmocīju smaidu un teicu: «Mana diena arī bija tīri nekas. Paldies, ka apjautājies.» Frenks novērsās. Viņš dzirdēja, ko es nepateicu, dzirdēja vairāk, kā es pateicu. Viņš zināja pietiekami labi to, ko teikt vairs nebija vērts. Arī es to zināju. Parasti mēs bijām soļa attālumā no savu viedokļu izkliegšanas, pagātnes notikumu vēlreizējas pārskatīšanas un draudu par šķiršanos izbļaušanas. Mūsu strīdi plauka un zēla, bet mums jau metās slikti no tiem. Tāpēc tagad mēs to darījām klusi. Bērni pārtrauca mūsu naidīgo klusēšanu. Mūsu dēls teica, ka vēloties doties uz spēļu laukumu pāris kvartālus no mūsu mājas. Es teicu nē, negribēju, lai viņš kaut kur dotos bez manis vai tēva. Viņš gaudās, ka gribot iet, ka iešot un ka es viņam nekad neko neļaujot darīt. Es kliedzu, ka viņš nekur neies, un pateiktais ir pateikts. Viņš lūdzās, lai ļauju viņam iet, ka visi citi bērni jau ir aizgājuši. Kā parasti - es piekāpos. Labi, ej, bet esi uzmanīgs, es brīdināju. Es jutos tā, it kā būtu zaudējusi. Es vienmēr jutos kā zaudētāja - gan attiecībā pret saviem bērniem, gan attiecībā pret vīru. Neviens nekad manī neklausījās, neviens neuztvēra mani nopietni.
Pēc vakariņām es mazgāju traukus, kamēr mans vīrs skatījās televīziju. Kā parasti - es strādāju, jūs rotaļājaties. Es uztraucos, jūs atpūšaties. Man rūp, jums - nē. Jūs jūtaties labi, bet es - sāpināta. Pie velna jūs! Es pāris reižu šķērsoju istabu, tīšuprāt nostājoties priekšā televizoram un slepus raidot viņam naidīgus skatienus. Viņš mani ignorēja. Kad noguru no šīs nodarbes, es iesoļoju dzīvojamajā istabā, nopūtos un teicu, ka iešu ārā nogrābt dārzu. Patiesībā gan tas ir vīriešu darbs, es skaidroju, tomēr, cik sapratu, man tas ir jāizdara. Viņš teica, ka izdarīšot to vēlāk. Es teicu, ka vēlāk nekad nepienāks, es vairs nevaru gaidīt, tas dārzs mani nomāc, lai viņš vienkārši aizmirst. Es jau esmu pieradusi darīt visu, izdarīšu arī šo. Viņš teica labi, viņš par to aizmirsīšot. Es izdrāžos ārā un slāju apkārt dārzam. Lai cik nogurusi es arī būtu, gulētiešanas laiks pienāca pārāk ātri. Gulēšana kopā ar vīru bija kļuvusi tikpat saspīlēta kā nomoda brīži. Mēs pat nesarunājāmies, ieritinājāmies katrs pretējā gultas malā, cik tālu vien viens no otra varēdami, vai arī reizēm viņš mēģināja - tā, it kā viss būtu kārtībā - ar mani mīlēties. Abos gadījumos tas bija saspīlējums. Ja mēs viens otram pagriezām muguru, es gulēju apjukusi, izmisuma pilna. Ja viņš centās man pieskarties, es sastingu. Vai viņš tiešām gaidīja, ka es ar viņu mīlēšos? Kā viņš man var pieskarties tā, it kā nekas nebūtu noticis? Parasti es viņu asi atgrūdu, teikdama «nē, es esmu pārāk nogurusi». Dažreiz es piekritu. Pa retam es to darīju, jo pati to vēlējos. Tomēr visbiežāk, kad mums bija sekss, tas bija tāpēc, ka es jutos atbildīga par viņa seksuālo vajadzību apmierināšanu vai vainīga, ja es to nedarīju. Lai vai kā, sekss bija gan psiholoģiski, gan emocionāli nepiepildīts. Bet pati sev es iegalvoju, ka mani tas neuztrauc. Tas nebija svarīgi. Patiesībā jau ne gluži. Jau krietnu laiku iepriekš es biju nogalējuši savas seksuālās vēlmes. Jau krietnu laiku iepriekš es biju nonāvējusi sevī vajadzību dot un saņemt mīlestību. Es biju sastindzinājusi sevī to daļu, kura juta un kurai rūpēja. Man tas bija jāizdara, lai izdzīvotu. Es gaidīju tik daudz no šīm laulībām. Man bija tik daudz sapņu par mums. Neviens no tiem nepiepildījās. Es biju izmuļķota, nodota. Manas mājas un ģimene - vieta un cilvēki, kuriem vajadzētu būt sirsnīgiem, gādīgiem, kur ir jāvalda mierinājumam, kur ir jābūt mīlestības patvērumam, bija kļuvuši par manu slazdu. Un es nespēju atrast izeju. Iespējams, es turpināju sev iestāstīt, ka viss vēl būs labi. Galu galā, visas problēmas ir viņa vaina. Viņš ir alkoholiķis. Kad viņam kļūs labāk, ari mūsu laulība uzlabosies. Tomēr pamazām es sāku brīnīties. Viņš bija skaidrā un apmeklēja anonīmo alkoholiķu biedrību jau sešus mēnešu. Viņam bija kļuvis labāk. Man gan nē. Vai viņš bija pietiekami atkopies, lai padarītu mani laimīgu? Līdz šim neizskatījās, ka viņa atturība būtu mainījusi to, kā jutos es, - 32 gadu veca, izsīkusi, novājināta, nervoza. Kas gan bija noticis ar mūsu mīlestību? Kas bija noticis ar mani? Mēnesi vēlāk man radās aizdomas par to, kas, vēlāk mācoties, izrādījās patiesība. Līdz tam vienīgā lieta, kas mainījās, bija tas, ka es jutos arvien sliktāk. Mana dzīve apstājās, es vēlējos, kaut tā beigtos. Man bija zudušas cerības, ka kaut kas varētu kļūt labāk. Es pat nezināju, kas ir tas, kas bija nepareizi. Man nebija cita mērķa, kā vien rūpēties par citiem cilvēkiem, un es to vairs nespēju darīt labi. Es biju iestrēgusi pagātnē un nobijusies no nākotnes. Dievs, šķiet, bija mani pametis. Es visu laiku jutos vainīga un man šķita, ka sajukšu prātā. Ar mani bija noticis kaut kas šausminošs, kaut kas, ko es nespēju paskaidrot. Tas bija man uzglūnējis un izpostījis manu dzīvi. Savā ziņā mani ietekmēja viņa dzeršana un veids, kā tas mani ietekmēja, bija kļuvis par manu problēmu. Vairs nebija nozīmes, kā vaina tā bija. Es biju zaudējusi kontroli. Es satiku Džesiku šajā viņas dzīves brīdī. Viņai bija jāiemācās trīs pamata lietas:
2. NODAĻA CITI STĀSTI Kad es saku, ka esmu līdzatkarīga, es nedomāju, ka esmu nedaudz līdzatkarīga. Es domāju, ka esmu tā pa īstam līdzatkarīga. Es neesmu apprecējusi vīrieti, kurš dienu beidz ar dažiem aliņiem pēc darba. Es esmu apprecējusi vīrieti, kurš nestrādā. Elēna, Al-Anon locekle Varbūt esi sevī saskatījusi līdzību ar Džesiku no iepriekšējās nodaļas. Viņas stāsts ir ārkārtējas līdzatkarības piemērs, tomēr tas ir tikai viens no stāstiem, ko man gadās dzirdēt visai bieži. Lai vai kā, Džesikas pieredze nav vienīgais līdzatkarības veids. Piemēru ir tik daudz, un tie ir tik dažādi, cik ir līdzatkarīgo, kuri tos stāsta. Te būs vēl daži stāsti. ***
Džeralds ir glīts un izskatīgs vīrietis agrīnajos četrdesmit gados, kurš sevi raksturo kā «veiksminieku biznesā, bet pilnīgu neveiksminieku attiecībās ar sievietēm». Vidusskolas un koledžas laikā Džeralds satikās ar daudzām sievietēm. Viņš bija populārs un bija gaidāms, ka viņš veiksmīgi apprecēsies. Pēc skolas beigšanas Džeralds apstulbināja savu ģimeni un draugus, apprecot Ritu. Rita pret Džeraldu izturējās daudz sliktāk, nekā liela daļa sieviešu, ar kurām viņš bija gājis uz randiņiem. Viņa izturējās vēsi un naidīgi pret Džeraldu un viņa draugiem, viņiem bija maz kopīgu interešu, un izskatījās, ka Džeralds viņai maz rūp. Trīspadsmit gadus vēlāk viņu laulība beidzās ar šķiršanos, kad Džeralds atklāja, ka dažas labas viņa gadiem ilgušās aizdomas ir patiesas: Rita satikās ar citu vīrieti kopš brīža, kad viņi apprecējās, kā arī viņa žūpoja (un darīja to jau labu laiku) un lietoja narkotikas. Džeralda dzīve bija izpostīta. Tomēr pēc apmēram divus mēnešus ilgām sērām viņš neprātīgi iemīlējās kādā citā sievietē, kura bija sāc-dzert-no-rīta-un-dzer-kamēr-beidzās alkoholiķe. Pēc pāris mēnešiem, kas bija pavadīti raizēs par viņu, mēģinot viņai palīdzēt un saprast, ko viņš tādu dara, kas liek viņai dzert, mēģinot kontrolēt viņas dzeršanu un beigu beigās kļūstot dusmīgam uz viņu, jo viņa nebeidz dzert, Džeralds pārtrauca šīs attiecības. Pavisam drīz viņš satika vēl citu sievieti, iemīlējās viņā un pārvācās dzīvot pie viņas. Mēneša laikā Džeralds saprata, ka arī šī sieviete ir atkarīga no ķīmiskajām vielām. Pavisam drīz Džeralds lielu laika daļu pavadīja, uztraucoties par savu draudzeni. Viņš viņu izsekoja, rakņājās pa viņas maku, meklējot tabletes vai kādus citus pierādījumus, kā arī izjautāja viņu par to, ko viņa dara. Dažreiz viņš vienkārši noliedza, ka viņai ir problēmas. Tādos brīžos viņš vienkārši turpināja darboties, centās baudīt laiku kopā ar savu draudzeni (lai arī, kā viņš pats teica, tas neesot bijis viegli) un mēģināja sev iestāstīt, ka «tas esmu tikai es. Kaut kas vienkārši nav kārtībā ar mani». Vienā no beidzamajām viņu attiecību krīzes reizēm, kad Džeralds bija atteicies no nolieguma, viņš devās pēc padoma pie konsultanta par ķīmiskajām atkarībām. «Es zinu, ka man būtu šīs attiecības jāpārtrauc,» Džeralds teica, «bet es nespēju tā vienkārši ļaut tam notikt. Mēs kopā varam runāt par visu. Mēs esam tik labi draugi. Turklāt es mīlu viņu. Kāpēc? Kāpēc ar mani tā vienmēr notiek?» «Ievediet mani istabā, kas ir pilna ar sievietēm, un es iemīlēšos tajā, kurai ir visvairāk problēmu - tajā, kura pret mani izturēsies vissliktāk. Atklāti runājot, viņās ir vairāk izaicinājuma,» teica Džeralds. «Ja sieviete pret mani izturas labi, tas mani atgrūž.» Džeralds sevi uzskatīja par tādu dzērāju, kurš iedzer tikai saviesīgos gadījumos un kuram dzeršanas dēļ nekad nebija radušās problēmas. Viņš stāstīja konsultantam, ka nekad nav lietojis narkotikas. Džeralda brālis, kuram tagad ir tuvu pie piecdesmit, ir alkoholiķis kopš pusaudža vecuma. Džeralds noliedza, ka viņa nu jau mirušie vecāki būtu bijuši alkoholiķi, tomēr negribīgi atzina, ka tēvs, iespējams, «dzēra pārāk daudz». Konsultants izteica varbūtību, ka alkoholisms un pārlieka dzeršana viņa ģimenē vēl joprojām ietekmē Džeralda un viņa vecāku attiecības. «Kā gan viņu problēmas var ietekmēt mani?» viņš jautāja. «Tēvs ir miris jau daudzus gadus un savu brāli es satieku ļoti reti.» Pēc pāris konsultācijām Džeralds sāka sevi saukt par līdzatkarīgo, tomēr viņš nebija līdz galam pārliecināts, ko tas nozīmē un ko ar to darīt. Kad viņa dusmas par aktuālajām attiecībām mazinājās, viņš konsultācijas pārtrauca. Džeralds izlēma, ka viņa draudzenes problēmas ar narkotikām nav nekas traks, un nonāca pie secinājuma, ka viņa problēmas ar sievietēm ir saistītas ar vienkāršu neveiksmi. Viņš teica, ka cerot - gan jau kādu dienu viņam paveiksies. Vai Džeralda problēmas tiešām ir neveiksmes? Vai tomēr tā ir līdzatkarība? ***
Petijai bija kādi trīsdesmit pieci gadi, un viņa bija precējusies vienpadsmit gadus, kad lūdza privāta terapeita palīdzību. Viņai bija trīs bērni, jaunākajam no tiem bija cerebrālā trieka. Petija bija ziedojusi savu dzīvi, lai būtu laba sieva un māte. Viņa stāstīja terapeitam, ka mīlot savus bērnus un nenožēlojot lēmumu palikt mājās un audzināt tos, tomēr ienīstot ikdienas rutīnu. Pirms viņa apprecējās, viņai esot bijis daudz draugu un hobiju, viņa strādājusi par aukli un ieinteresējusies par pasauli sev apkārt. Tomēr, laikam ejot un bērniem dzimstot, īpaši, kad piedzima bērns ar fiziskajiem traucējumiem, viņa ir zaudējusi dzīvesprieku. Viņai ir palikuši tikai daži draugi, viņa sver vairāk nekā 80 mārciņas, nezina, ko jūt, vai arī, ja zina, tad jūtas vainīga par savām emocijām. Viņa skaidroja, ka centusies kļūt aktīva, palīdzot draugiem un pildot brīvprātīgā pienākumus dažādās organizācijās, bet viņas pūles radījušas vien nemākulības un aizvainojuma izjūtas. Viņa apsvērusi iespēju atgriezties darbā, taču atmetusi šo domu, jo «viss, ko es protu, ir slimnieku kopšana un zīdaiņu barošana, un es esmu slima no rūpēšanās par cilvēkiem». «Mana ģimene un draugi domā, ka es esmu spēka tornis. Ak, Dievs, vienmēr uzticamā Petija! Vienmēr pa rokai. Vienmēr visu kontrolē. Vienmēr gatava viņiem palīdzēt. Patiesībā,» teica Petija, «es bruku kopā, ļoti klusām, bet ļoti nenovēršami. Esmu bijusi nomākta jau gadiem. Es vairs nespēju to izturēt. Es karājos mata galā. Man vairs nav spēka. Es visu laiku kliedzu uz bērniem. Man nav ne mazākās intereses par seksu, vismaz ne ar manu vīra. Es visu laiku par visu jūtos vainīga. Es jūtos vainīga pat par to, ka nāku ar jums tikties,» viņa teica konsultantam. «Man vajadzētu varēt pašai atrisināt savas problēmas. Man vajadzētu varēt vienkārši tikt laukā no tā visa. Tas ir muļķīgi tērēt jūsu laiku un mana vīra naudu manu problēmu dēļ, problēmu, kuras visticamāk es izdomāju un pārspīlēju.» «Tomēr man kaut kas ir jādara,» Petija atzinās. «Pēdējā laikā es esmu domājusi par pašnāvību. Protams,» viņa piemetināja, «es nekad sevi nenogalinātu. Pārāk daudziem cilvēkiem es esmu vajadzīga. Pārāk daudzi cilvēki ir atkarīgi no manis. Es viņus pazudinātu. Tomēr esmu noraizējusies. Esmu nobijusies.» Konsultants uzzināja, ka Petijai un viņas vīram ir bērni, un jaunākajam no tiem ir cerebrālā trieka. Vēl Petija pastāstīja, ka pirms precībām viņas vīram ir bijušas problēmas ar alkoholu. Tagad, laulības laikā, viņš dzēra mazāk, viņam bija šādi tādi darbi, un kopumā viņš bija labs apgādnieks. Tomēr, izjautājot Petiju, atklājās, ka viņas vīrs neapmeklē anonīmo alkoholiķu sanāksmes vai kādu citu atbalsta grupu. Tā vietā viņš jau mēnešiem ilgi katru nedēļas nogali plostoja. Kad viņš piedzērās, uzvedās kā traks. Kad nedzēra - bija dusmīgs un nejauks. «Es nezinu, kas ar viņu notika. Viņš vairs nav tas vīrietis, ar kuru es apprecējos. Un, kas ir pats biedējošākais, es nezinu, kas ir noticis ar mani un kas es esmu,» teica Petija. «Ir grūti paskaidrot, kas tieši ir problēma. Es pati sevi nesaprotu. Nav vienas lielas problēmas, kuru varētu izcelt un teikt: «Tas ir tas, kas ir nepareizi». Man ir tāda sajūta, it kā es būtu zaudējusi pati sevi. Dažbrīd man šķiet, ka jūku prātā. Kas ar mani notiek?» jautāja Petija. «Varbūt jūsu vīrs ir alkoholiķis, un jūsu problēmu cēlonis ir tas, ka jūsu ģimene cieš no alkoholisma,» ieteicās konsultants. «Kā gan tas var būt?» Petija jautāja. «Mans vīrs nemaz nedzer tik bieži.» Konsultants turpināja pētīt Petijas gadījuma priekšvēsturi. Petija ar mīlestību runāja par saviem vecākiem un diviem pieaugušajiem brāļiem. Viņa nāca no labas ģimenes, kurā valdīja tuvība un panākumi. Konsultants pētīja dziļāk. Petija pieminēja, ka viņas tēvs esot apmeklējis anonīmos alkoholiķus kopš viņas pusaudžu vecuma. «Tēvs kļuva atturībnieks, kad es jau gāju vidusskolā,» viņa teica. «Es viņu no sirds mīlu un lepojos ar viņu. Bet laiks, kad viņš dzēra, bija trakākais mūsu ģimenē.» Petija ne vien bija precējusies ar kādu, kurš iespējams bija alkoholiķis, viņa bija arī tā dēvētais «pieaugušais alkoholiķa bērns». Alkoholisms kā ģimenes slimība bija ietekmējis visu ģimeni. Viņas tēvs pārstāja dzert, māte gāja uz Al-Anon, ģimenes dzīve uzlabojās. Tomēr arī Petiju bija skāris alkoholisms. Vai tiešām viņa domāja, ka viss, kas viņu bija ietekmējis, brīnumainā veidā vienkārši pagaisis tikai tāpēc, ka dzeršana tika pārtraukta? Tā vietā, lai turpinātu individuālās konsultācijas, Petijai tika ieteikts apmeklēt pašnovērtējuma un pašpārliecinātības nodarbības. Konsultants Petijai ieteica apmeklēt arī Al-Anon sanāksmes vai sanāksmes Pieaugušajiem alkoholiķu bērniem - tā ir pašpalīdzības grupa, kas izmanto anonīmo alkoholiķu Divpadsmit Soļu programmas atziņas. Petija paklausīja konsultanta ieteikumiem. Viņa nepiedzīvoja pēkšņu uzlabojumu, tomēr, laikam ritot, viņa atklāja, ka daudz vieglāk var pieņemt lēmumus, spēj just un paust savas emocijas. Viņa saka, ko domā, pievērš uzmanību savām vajadzībām un jūtas mazāk vainīga. Viņa kļuva tolerantāka pret sevi un savu ikdienas rutīnu. Maz pamazām viņas depresija mazinājās. Viņa raudāja retāk un smējās vairāk. Palēnām viņā atgriezās dzīves spars un prieks. Sagadījās tā, ka Petijas vīrs pats, bez viņas mudinājuma, pievienojās anonīmajiem alkoholiķiem. Viņš kļuva mazāk nīgrs, un viņu laulība sāka uzlaboties. Galvenā ideja ir tā, ka Petijai bija jāatgūst kontrole pār savu dzīvi. Tā arī notika. Ja jūs tagad jautāsiet Petijai, kas ir viņas problēma, viņa atbildēs: «Esmu līdzatkarīga.» Klienti, kuri meklē palīdzību garīgās veselības un ķīmiskās atkarības iestādēs, nav vienīgie, kas cieš no līdzatkarības. Rendels bija konsultants ķīmisko atkarību jautājumos un atveseļojies alkoholiķis - atturībnieks jau vairākus gadus, kad atklājās, ka viņam ir problēmas. Rendels bija arī pieaudzis alkoholiķa bērns; viņa tēvs un trīs brāļi bija alkoholiķi. Rendels bija inteliģents, smalkjūtīgs vīrietis, kuram patika viņa darbs. Viņa problēma bija brīvais laiks. Lielāko daļu no tā viņš pavadīja raizējoties - viņš bija pilnīgi apsēsts ar citiem cilvēkiem un viņu problēmām. Dažreiz viņš mēģināja atšķetināt alkoholiķu radītās ķezas, citreiz viņš bija dusmīgs uz alkoholiķiem, kas radīja nepatikšanas, kuras viņš jutās spiests risināt, reizēm viņš jutās apbēdināts, ka cilvēki, ne vienmēr tie bija alkoholiķi, rīkojās kādā noteiktā veidā. Viņš lietoja skaļas frāzes, jutās vainīgs, apbēdināts un cilvēku izmantots. Lai vai kā, dažkārt viņš jutās tuvs šiem cilvēkiem. Pavisam reti viņam bija jautri. Daudzu gadu garumā Rendels ticēja, ka viņa pienākums ir uztraukties par citiem cilvēkiem un iesaistīties viņu problēmās. Viņš savu uzvedību sauca par laipnību, bažām, mīlestību un šad tad par patiesu sašutumu. Šobrīd, kad viņš ir saņēmis palīdzību savu problēmu risināšanā, viņš to sauc par līdzatkarību. ***
Nereti līdzatkarīga uzvedība kļūst par neatšķetināmu apmātību būt labai sievai, mātei, vīram, brālim vai kristietim. Savos četrdesmit gados Marlisa ir pievilcīga sieviete, viņa par sevi parūpējas. Tiesa, lielāko laika daļu viņa ir aizņemta, aprūpējot savus bērnus un vīru, kurš mēģina atkopties no alkoholisma. Viņa ziedoja savu dzīvi, mēģinot padarīt viņus laimīgus, bet viņai neveicās. Visbiežāk viņa jūtas dusmīga un nenovērtēta, un arī viņas ģimene jūtas dusmīga uz viņu. Marlisai, neņemot vērā to, kā viņa jūtas, ir sekss ar vīru, kad vien viņš to vēlas. Ļoti lielu savas ģimenes budžeta daļu viņa tērē bērnu rotaļlietām un apģērbam - visam, ko viņi vēlas. Kādu viņa vadā savā mašīnā, kādam lasa, kādam gatavo, kādam kaut ko tīra; glāsta un lutina kādu, kurš ir viņai līdzās, bet neviens neko nedod Marlisai. Vairumā gadījumu neviens viņai pat nepasaka paldies. Marlisa ir apvainojusies par to, ka viņa dzīvē nemitīgi tikai dod un dod. Viņa dusmojas, ka viņas ģimene un viņu vajadzības pilnībā kontrolē viņas dzīvi. Kā savu profesiju Marlisa ir izvēlējusies aprūpi, un ļoti bieži viņa jūtas aizvainota arī par to. «Tomēr es jūtos vainīga, ja es nedaru to, ko viņi man lūdz. Es jūtos vainīga, ja nedzīvoju saskaņā ar saviem priekšstatiem par to, kādai ir jābūt sievai un mātei. Es jūtos vainīga, ja nedzīvoju saskaņā ar citu cilvēku priekšstatiem par to, kādai ir jābūt man. Es vienkārši jūtos vainīga,» viņa saka. «Patiesībā,» viņa piebilst, «savu dienu es plānoju un darbus sakārtoju pēc prioritātēm saskaņā ar savu vainas izjūtu.» Vai nebeidzamas rūpes par citiem cilvēkiem, apvainošanās par to un nekā nesaņemšana pretī nozīmē, ka Marlisa ir laba sieva un māte? Vai arī tas nozīmē, ka Marlisa ir līdzatkarīga? ***
Alkoholisms (vai ķīmiskās atkarības) nav vienīgās problēmas ģimenē, kas veido līdzatkarīgu personību. Alisa, divu pusaudžu māte, strādāja garīgās veselības organizācijā uz nepilnu slodzi, kad atnāca pie ģimeņu konsultanta. (Pirms tam viņa bija apmeklējusi daudzus ģimeņu konsultantus, meklējot palīdzību.) Viņa atnāca uz konsultāciju, jo viņas vecākais bērns, četrpadsmit gadus vecs puika, nemitīgi radīja problēmas. Viņš muka prom no mājām, lauza solījumus, laidās prom no skolas, ignorēja ģimenē valdošos likumus, citiem vārdiem sakot, viņš darīja, ko vien vēlējās un kad vien vēlējās. «Šis bērns,» Alisa stāstīja konsultantam, «padarīs mani traku.» Viņa tieši tā arī domāja. Viņa bija pārnervozējusies slima. Reizēm viņa bija tik nomākta un satraukta, ka nevarēja izkāpt pat no gultas. Alisa bija izmēģinājusi visu, kas viņai bija ienācis prātā, lai palīdzētu šim bērnam. Viņa bija nodevusi puiku ārstēšanā trīs reizes, ievietojusi viņu divās dažādās audzināšanas iestādēs, visu ģimeni viņa bija izvazājusi no konsultanta pie konsultanta. Alisa bija izmēģinājusi arī citas pieejas: viņa draudēja, kliedza, brēca un lūdzās. Viņa bija apsvērusi iespēju izmantot spēku un bija saukusi policiju. Viņa bija izmēģinājusi maigumu un piedošanu. Viņa pat bija centusies uzvesties tā, it kā viņš nebūtu darījis visas tās nepiedienīgās lietas, kuras viņš darīja. Viņa nav laidusi viņu iekšā. Un viņa ir braukusi pāri puspasaulei, lai atvestu viņu mājās pēc kārtējās bēgšanas. Neskatoties uz to, ka viņas pūles bērnam palīdzēt nebija devušas rezultātus, Alisa bija pārņemta ar domu atrast un izdarīt kaut ko tādu, kas «ļautu viņam ieraudzīt savas kļūdas» un palīdzētu viņam mainīties. «Kāpēc,» viņa jautāja konsultantam, «viņš ar mani tā izrīkojas? Viņš iznieko un posta manu dzīvi!» Konsultants piekrita, ka problēmas ar Alisas dēlu ir sāpīgas, satraucošas un ka ir nepieciešams rīkoties, lai tās risinātu. Taču konsultants arī piemetināja, ka šīm problēmām nebūt nav jāiznieko un jāizposta Alisas dzīve. «Jūs nevarat kontrolēt savu dēlu, bet jūs varat kontrolēt pati sevi,» viņš teica. «Jūs varat tikt galā pati ar savu līdzatkarību.» *** Arī Šerila sevi sauc par līdzatkarīgo. Drīz pēc tam, kad viņa bija apprecējusi savu sapņu vīrieti, viņa atklāja, ka dzīvo murgā. Viņas vīrs, kā viņa to vēlāk uzzināja, bija atkarīgs no seksa. Šajā gadījumā tas nozīmēja, ka viņš nespēja kontrolēt savu vēlmi nodoties pornogrāfijai. Viņš nenovēršami ielaidās attiecībās ar citām sievietēm, un, kā Šerila teiktu, «Dievs vien zina, kur un ar ko vēl». To, ka viņas vīrs ir atkarīgs no seksa, Šerila uzzināja vienu nedēļu pēc kāzām, kad viņa pārsteidza savu vīru gultā ar citu sievieti. «Es vēlētos kaut ko darīt šai sakarā - parādībā, ko sauc par līdzatkarību, pirms man kļūst sliktāk. Nav tā, ka es būtu šaušalīgi nelaimīga,» viņa teica, «tomēr es vēlētos iemācīties, kā atbrīvoties un sākt priecāties par sevi un citiem cilvēkiem.» Konsultants situāciju rezumēja šādi: «Daži cilvēki tiešām ir līdzatkarīgi, un daži ir tikai nedaudz līdzatkarīgi.» Iepriekš minētos piemērus es izvēlējos, jo tie bija interesanti un daudzpusīgi parādīja pieredžu dažādību. Tiem bija jāakcentē doma, kas noteikti ir jāņem vērā, - neeksistē viens piemērs, kas dotu ieskatu tipiskā līdzatkarīgā vai līdzatkarīgās pieredzē. Līdzatkarība ir sarežģīta. Cilvēki ir sarežģīti. Katrs cilvēks ir unikāls, un katra cilvēka situācija ir atšķirīga. Ir cilvēki, kuru pieredze ar līdzatkarību ir ļoti sāpīga un mokoša. Citus tā var būt skārusi tikai nedaudz. Dažreiz līdzatkarīga ir cilvēka atbildes reakcija uz alkoholismu, dažreiz tas tā nav. Katram līdzatkarīgajam ir viņam vien zināma unikāla pieredze, kas ir radusies no viņa vai viņas dzīves apstākļiem, vēstures un personības. Tomēr visiem stāstiem par līdzatkarību ir viens kopīgs motīvs. Līdzatkarība vienmēr sevī ietver mūsu atbildes un reakcijas pret cilvēkiem mums apkārt. Tā ietver sevī mūsu attiecības ar cilvēkiem, vai tie būtu alkoholiķi, spēlmaņi, no seksa atkarīgie, rīmas vai normāli cilvēki. Līdzatkarība sevī ietver to, kādu iespaidu citi cilvēki atstāj uz mums un veidu, kā mēs, savukārt, cenšamies ietekmēt citus. Kā teicis kāds Al-Anon biedrs: «Atpazīsti, nesalīdzini!» |