Vēstures dzīpari Peru košumā

Drīz pēc izbraukšanas no Lapasas es nonācu pēdējā lielākajā Bolīvijas apdzīvotajā vietā — Kopakabanā, pilsētiņā, kas visā kontinentā ir pazīstama ar Bolīvijas aizbildnes brīnumdares Jaunavas statuju (jeb tā saukto Ezera melno jaunavu). Koka statuja novietota vietējā katedrālē un ir īpašā cieņā indiāņiem, kas dzīvo Titikakas apkārtnē. Viņi svēti tic, ka melnā jaunava ar savu žēlsirdību ne vienu vien reizi glābusi pilsētiņu no plūdiem un citām kataklizmām, bet vienkāršajiem ļaudīm viņa palīdz vissvarīgāko ikdienas problēmu risināšanā. Vajag tikai savai glābējai nolikt svecīti un no visas sirds noskaitīt lūgšanu.

Spriežot pēc tā, ka baznīca nekad nav tukša, vietējiem indiāņiem problēmu netrūkst. Uz nabadzīgi ģērbto indiāņu fona katedrāles interjers izskatās žilbinoši grezns. Atliek tikai minēt, cik Dieva mītne bija dižena toreiz, kad tās sienas mirdzēja indiāņu zeltā un sudrabā. Lielākā daļa Latīņamerikas valstu noslēgušas savstarpējus pilsoņu bezvīzas pārvietošanās līgumus. Kaut arī robežas formāli eksistē, praktiski tās ir "caurspīdīgas". Kontrole darbojas tikai uz galvenajiem ceļiem. Un tomēr, neskatoties uz kultūras kopību un pārvietošanās brīvību pa kontinentu, katras valsts robežas tuvums jūtams ilgi pirms kontrolpunkta parādīšanās. Kopakabanā, piemēram, krita acīs tas, ka indiānietes nēsā nevis taisnas, bet vidū nedaudz sašaurinātas platmales. Šīs galvassegas augšgals atgādina kaut ko līdzīgu spieķa rokturim un izskatās visai jocīgi. Papilnam parādījās Peru preces: plaša patēriņa izstrādājumi, alus un atspirdzinoši dzērieni. Bet galvenais — par visu var maksāt abu valstu valūtā un abas ir vienādi līdzvērtīgas, atšķiras tikai to kurss pret dolāru.

Ar lielu patiku atļāvos dažas dienas uzkavēties šajā pierobežas pilsētiņā, lai izbaudītu tās straujo ritmu un Kopakabanas apkārtnes apburošo ainavu. Austrumos no Bolīvijas puses Titikaku ieslēdz kalnu grēdas, kuru virsotnes klātas ar sniegu un ledu. Skaidrā bezvēja laikā var vērot, kā sirmie milži spoguļojas ezera gludajā virsmā. Gluži fantastisks izskatās arī vulkāns Iljimani. Tā īpatnējais spicais konuss izslējies vairāk nekā 6000 metru augstumā un šķiet izaugam tieši no ūdens. Pat no 100 kilometru attāluma vulkāns izskatās tik neparasti, ka ar savu karalisko stāju piesaista uzmanību gluži kā magnēts.

Rietumos un ziemeļos kalnus pakāpeniski nomaina plaši līdzenumi, kas ietilpst Altiplano plakankalnu sistēmā. Te starp prāviem, kailiem pakalniem un neskaitāmiem līcīšiem cits aiz cita izvietojušies mazi indiāņu ciematiņi, kuru iemītnieki nodarbojas ar lauksaimniecību un zvejniecību. Uzskata, ka te dzīvo gandrīz vai paši turīgākie Altiplano indiāņi, jo atšķirībā no citiem viņiem ir veseli divi labklājības avoti — zeme un ūdens. Un tomēr arī par to ir jāmaksā. Ne vienu vien reizi, kad ikgadējo vētru laikā ezera ūdeņi applūdina sējumus, iet bojā lopi un pat veseli ciemati. Lūk, cik bargus meslus par tiesībām izmantot savas bagātības no ļaudīm ievāc ezers...

Titikakas ezera ļaudis

Veiksmīgi šķērsojis Bolīvijas un Peru robežu, stūrēju uz Titikakas ziemeļu daļu. Jau pēc pāris dienām es ierados Puno — aimaru indiāņu galvaspilsētā un lielākajā tirdzniecības centrā visā piekrastē. Kā jau vairākumu tirgoņu pilsētu, Puno diezin vai var saukt par pievilcīgu. Bet no šejienes ir visvieglāk nokļūt uz peldošajām salām. Tās apdzīvo urosi. Pēc vietējo indiāņu nostāstiem, urosi kļuvuši slaveni ar savu prasmi no ezera niedrēm būvēt mītnes, laivas un pat cietu pamatu zem kājām. No pārējām tautām, kas dzīvo Titikakas apkārtnē, urosi atšķīrās ar spilgti izteiktu brīvdomību. Pēc vietējo indiāņu nostāstiem, tieši šī īpašība likusi urosiem mainīt savu dzīvesveidu un slēpties ezera plašumos, lai nenokļūtu kareivīgo inku nagos.

No niedrēm, kas bagātīgi aug ezera piekrastē, urosi iemācījās būvēt milzīgas peldošas salas. Vairāku desmitu paaudžu laikā viņi uz ūdens radījuši unikālu pasauli ar īpašām, no sauszemes iemītniekiem atšķirīgām tradīcijām un stingriem likumiem. Diemžēl līdz mūsdienām īstie urosi nav izdzīvojuši. Pēdējais šīs tautas tīrasiņu pārstāvis esot nomiris pagājušā gadsimta 50. gados. Tomēr tie indiāņi, kas šīs salas mantoja (kečua un aimari), ir spējuši pilnībā saglabāt savu senču zināšanas un prasmi. Par to liecina kaut vai fakts, ka tieši vietējie meistari 70. gados palīdzēja Tūram Heijerdālam no niedrēm sasiet laivu RA-2, ar kuru leģendārā norvēģa vadītā ekspedīcija šķērsoja okeānu un nokļuva līdz Marokas krastiem. Vēl mūsdienās Titikakas salu un piekrastes iedzīvotāji niedru laivas izmanto gluži tādām pašām vajadzībām kā no koka darinātās.

Ezera iemītnieku zeltaini dzeltenās saliņas saredzamas jau iztālēm. Uz dzidri zilā debesu, gandrīz vai melno ūdeņu un zaļo niedru fona tās izskatās tik spilgtas, itin kā uz gludās ūdens virsmas kāds būtu iededzis jautras uguntiņas. Laistīdamās augstu virs horizonta spīdošās saules staros, šīs salmu "piciņas" izskatās sevišķi piemīlīgas, atbraucēju tādējādi noskaņojot optimistiski. Un tad jau šajā zeltainajā masā var izšķirt mazītiņas būdiņas un starp tām tekalējošos naskos indiāņus, novērošanas tornīšus un piestātnēs piesietās laivas. Salu iedzīvotāji izrādījās ļoti viesmīlīgi un jauki cilvēki. Jau pēc 20 minūšu uzturēšanās uz vienas no tām es itin viegli sadraudzējos ar šeit mītošo mazītiņo komūnu. Neskatoties uz to, ka tūrisms šeit ir viena no labklājības vairošanas iespējām, es tomēr ne mirkli nesajutu to uzmācību, kāda diemžēl piemīt citu manis apmeklēto Dienvidamerikas rajonu indiāņiem. Jaunie cilvēki centās mani daiļrunīgi pārliecināt par to, cik viņiem labi klājas uz šā līganā niedru klājuma, un pat uzaicināja dažas dienas paciemoties — tik tālas un nepazīstamas zemes kā mūsējā sūtņi pie viņiem iegriežas gauži reti...

Ievērojamu daļu laika salinieki velta suvenīru izgatavošanai. Pēc dažiem no tiem — keramikas izstrādājumiem un niedru lellēm — esot liels pieprasījums pat ārpus valsts robežām. Reizi 10 — 15 dienās komūna kopīgi nostiprina savu salu. Tās biezums sasniedz 8 līdz 10 metrus, taču, tā kā klājiens pastāvīgi nosēžas un niedres trūd, pamatu nepieciešams pastāvīgi atjaunot, uzklājot jaunu kārtu. Jāpiebilst, ka niedres ir ne vien labs celtniecības materiāls, bet arī lieliska, vitamīniem bagāta ēdienu piedeva. Šo augu jaunie dzinumi atgādina sparģeļus. Tos var ēst pat zaļus, savukārt niedru saknes pēc sava sastāva līdzinās kartupeļiem. Tomēr salinieku ēdienkartes lielāko daļu veido zivis un ūdensputnu gaļa. Medījuma pārpalikums tiek iemainīts pret olām, saknēm, dārzeņiem un graudaugiem, ko sarūpējuši piekrastes ļaudis. Saliņu iemītniekiem tik ļoti pa prātam šis neparastais dzīvesveids, ka daudzi no viņiem uz sauszemes sper kāju tikai svētkos vai gadatirgu laikā. Pirms dažiem gadiem uz vienas no lielākajām peldošajām salām tika atvērta pat skola, kur bērni apgūst ābeces gudrības, rēķināšanu, ticības mācību un nebūt nejūtas kaut kā ierobežoti salīdzinājumā ar piekrastes bērniem. Arī neviens no izjautātajiem jaunajiem cilvēkiem neizteica vēlēšanos pamest salu. Gluži otrādi — vairākums no viņiem sapņo par labu izglītību krastā, lai pēc tam savas zināšanas varētu likt lietā kopienas labā. Ar patiesu nožēlu pametu šo līgano pasaulīti uz ūdens, klusībā vēlēdamies te vēl kādreiz atgriezties, lai padzīvotu plecu pie pleca ar jauniegūtajiem draugiem un kaut uz īsu brīdi justos ne kā tūrists, bet gan Cilvēks Titikakas ezerā.

Kusko

Apmēram pēc nedēļas pa ceļu, kas vijās caur augstu kalnu ieskautām ielejām, vairākkārt ceļoties augšup un tikpat reižu laižoties lejā, nokļuvu uz pirmklasīgas šosejas. Tā aizveda mani uz kontinenta skaistāko pilsētu Kusko. Pēc manis paša iedibinātās tradīcijas, pirmās divas dienas pilnīgi nodevos atpūtai un izlīdu no savas mītnes tikai, lai iegādātos augļus un iegrieztos mazītiņās, taču patīkamās veģetārajās ēdnīciņās turpat netālu. Pārējā laikā pilnībā nodevos muzeju, baznīcu un citu ievērojamu vietu, kas ārzemju tūristu vidū iemantojušas milzīgu popularitāti, apmeklējumiem.

Saskaņā ar indiāņu oficiālo hroniku impērijas galveno pilsētu dibinājuši leģendārie inku ciltstēvi Mama Oklo un Inka Kapaks. Teika vēsta, ka pirms nosūtīšanas un Zemes Saules dievs saviem mīļajiem bērniem iedevis ceļa spieķi no tīra zelta, piekodinādams "izredzētās" valsts galvaspilsētu dibināt vietā, kur spieķi bez grūtībām varēs iedurt zemē. Vēlamo vietu nācies meklēt ilgi. Virzīdamies uz ziemeļiem no Titikakas ezera puses, senie inki apvienoja kečua ciltis. Laikā, kad tika dibināta "Saules bērnu" pilsēta, jau bija izveidojusies diezgan liela tauta ar vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku. Viņus vienoja kopīga reliģija un izcilas radošās enerģijas pārpilnība, par ko liecina līdz mūsdienām saglabājušās vareno celtņu drupas.

Diezgan ilgu laiku, līdz pat l6. gadsimtam, t. i., līdz spāņu iebrukumam, Kusko bija milzīgas valsts — Tauantinsu ("Četras debesu puses") centrs. Tā aizņēma lielu Dienvidamerikas daļu no mūsdienu Kolumbijas ziemeļos līdz Čīles galvaspilsētai Santjago dienvidos. Pēdu pa pēdai savai impērijai pievienojot blakus esošās valstis (dažās no tām bijis visai augsts attīstības līmenis), inki nebūt necentās asimilēt iekarotās tautas, bet atļāva tām dzīvot tāpat kā agrāk. Te arī meklējams viens no indiāņu civilizācijas varenības noslēpumiem. Iekarotāji cītīgi pārņēma visu to labāko no uzvarēto pieredzes, pretī sniedzot garantijas, ka aizstāvēs tos no ārējiem ienaidniekiem un sniegs palīdzīgu roku dabas stihiju vai neražas izraisītu postījumu gadījumos. Savukārt viņi paši dāsni dalījās savā bagātīgajā pieredzē tautsaimniecības, būvniecības un citās praktiskajās zinībās. No vasaļiem tika prasīts pielūgt Saules dievu kā galveno dievību, bez ierunām pakļauties inku pavēlniekam un impērijas kopīgajā katlā ieguldīt materiālās vērtības un nodevas, lauksaimniecības produktus un darbaspēku. Inki neatzina verdzību. Iekarotāji uzskatīja: ja visi bez piespiešanas strādās kopīgās lietas labā, tad būs arī ieinteresētība par galarezultātu. Šajā ziņā visai trāpīgs ir teiciens, ar kuru Kusko sagaida katru atbraucēju: "Ama Sua, Ama Lella, Ama Lulla!" ("Nemelo, nekurni, neslinko!")

Saprātīgā valsts politika sekmēja nepieredzētu ražošanas pieaugumu. No Tauantinsu uz visām pusēm bija izbūvēti kārtīgi ceļi, kas ievērojami atviegloja preču apmaiņu starp provincēm. Priekšzīmīgi darbojās arī sakaru dienests. Speciāli dzinēji jeb garās distances skrējēji divās līdz trīs diennaktīs nogādāja jaunākās ziņas, pavēles un statistiskās atskaites (tās sastādīja ar tā saucamo mezglu rakstu) uz visattālākajiem impērijas rajoniem. Tas viss sekmēja Kusko strauju izaugsmi. Ikviens valdnieks, cenzdamies pārspēt savus priekštečus un atstāt par sevi cienīgu piemiņu, būvēja lieliskas pilis un tempļus, kuru celtniecībai nereti bija nepieciešami pat vairāki gadu desmiti neatlaidīga tūkstošiem strādnieku roku darba.

Mūsdienu Kusko (jeb Kosko, kā to dēvē inki) maz atgādina to pilsētu, ko pirms vairākiem gadu simteņiem ieraudzīja spāņi. Graujot un izlaupot indiāņu svētnīcas, konkistadori centās izsvītrot no vēstures pat piemiņu par šo lielo impēriju. Akmens blokus viņi izmantoja savās eiropeiskajās celtnēs, baznīcās un saimniecības ēkās ar raksturīgajiem kārniņu jumtiem. Tomēr tempļu un cietokšņu sienas izrādījās tik noturīgas, ka ienācēji bija spiesti no sava nodoma atkāpties un atstāt neskartus ne mazums pārsteidzošu senās indiāņu arhitektūras paraugu. Praktiski visas vecās Kusko ēkas uzceltas uz koka pamatiem, bet dažas baznīcas tik ļoti pielīdzinātas indiāņu svētnīcām, ka tajās saglabājies pat sākotnējais plānojums.

Inki savu ēku būvniecībā cementējošās javas neizmantoja, tāpēc pat spēcīgas zemestrīces ēkas nesagrāva. Beidzoties pazemes grūdieniem, akmens bloki atgriezās savās vietās. Akmeņi ar saskares virsmām ir tik precīzi saskaņoti, ka bloku starpās grūti iebāzt pat žiletes asmeni. Acīmredzot inkiem bijis visai skaidrs priekšstats par elektromagnētiskajiem laukiem, arī par strāvas vadāmību. Bloki savā starpā savienoti ar metāla kāšiem no krāsaino metālu sakausējuma, kas satur ne mazums zelta. Te meklējams izskaidrojums tam, kādēļ spāņi tā centās inku celtnes sagraut. Savienojot akmens blokus ar kāšiem, kuri labi vadīja elektrību, indiāņi, jādomā, tādējādi centās sazemēt savas ēkas pret statisko, kā arī pret atmosfēras elektrību. Vispārsteidzošākais ir tas, ka, nepazīstot dzelzi, riteni un ratus, izmantojot tikai primitīvus darba rīkus, indiāņu meistari prata tik pamatīgi apstrādāt akmeņus, nogādāt tos uz visām vietām, kur notika būvniecība, bet galvenais — pieslīpēt akmens blokus vienu otram ar tādu precizitāti, ka pat mūsdienu apstākļos tas būtu grūti izdarāms. Akmens monolīti taču sver daudzas tonnas! Ir kāda leģenda, kas vēsta: inki zinājuši, kā padarīt akmeni mīkstu, pat sašķidrināt to. Tātad viņi spēja piedot akmenim jebkuru formu, pat tādu kā daudzstūris.

Kusko rada iespaidu, ka tā celta, lai pa to nesteidzoties klaiņotu, atpūstos un vērotu. To visu lielā mērā veicina veselīgais, sausais, ielejā valdošais mēreni vēsais klimats. Kusko atrodas apmēram 2500 metrus virs jūras līmeņa. Rītos un vakaros, kad saule ir zemu, pilsēta pielieta ar mājīgu, zeltainu mirdzumu. Saule atstarojas veselā dakstiņu jumtu okeānā. Tīrais kalnu gaiss it kā atdzīvojas un gaismas straume tad izlīst akmeņiem bruģētajās pilsētas ielās. Tas ir labākais laiks, lai klaiņotu un maldītos šauro ieliņu labirintā. Varbūt, ka šo interesanto izjūtu rada inku akmeņu maģija. Tajos taču ir laikmeta elpa... Pietiek pieskarties raupjajai akmens virsmai, lai caur plaukstu it kā sajustu šo elpu. Katrs akmens šeit glabā savu mazo noslēpumu, stāstu tev. Un tikai tev!

Visa vecpilsēta praktiski nodota tūristu ziņā. Tā ir patiesi demokrātiska, atvērta visiem maciņiem, gan bieziem, gan plāniem. Kusko ir pilna gan ar respektabliem, elitāriem tūristiem, gan arī dažādiem brīvdomātājiem, klejojošiem muzikantiem un amatniekiem, kas šeit ieradušies no visas Latīņamerikas. Te uz brūni pelēko fasāžu fona arī zemnieku košais apģērbs atmirdz visās krāsās. Viņi atbraukuši, lai mazliet pastrādātu par "fotomodeļiem" tūristu pulkam, kuru vājība ir eksotiski skati un bildes. Daži no "modeļiem" ir ar tādu gaumi un izdomu veidojuši savus tērpus, ka patiesi jābrīnās, kur vienkāršiem kampesinos, kas savas dienas un naktis vada ganībās ar lopiņiem vai neatlaidīgi kaplējot cieto zemi, izdodas tik meistarīgi savā apģērbā attēlot vissarežģītākos simbolus un ainas. Turklāt ja zinām, ka zemnieku rīcībā ir tādas pašas vārpstas un aužamās stelles, kādas lietoja jau pirms tūkstošiem gadu.

Aušana nav tikai sieviešu nodarbošanās

Kad savām acīm redzi šo vērpšanas un aušanas improvizāciju un to, kā šie kokvilnas un vilnas šedevri rodas, pārņem sajūta, ka piedalies brīnumā. Tik meistarīgi strādā audējas! Šķiet, spējas tik lieliski strādāt ar aužamajām stellēm indiāņi nodod no paaudzes paaudzei gluži vai ģenētiski. Kā pierādījuši izrakumi, vēl simtiem gadu pirms mūsu ēras indiāņi jau izmantoja tik sarežģītus aušanas paņēmienus, ka dažus no tiem mūsdienu civilizētajā pasaulē nav iespējams atkārtot. Turklāt izrādās, ka kokvilnas dzimtene ir tieši Dienvidamerika. Kokvilna te izaug tik liela kā koks, šķirņu ir daudz un dažādas – gan ar baltu, gan brūnganu, gan iesarkanu šķiedru. Peru dzīvo arī lamas, alpaki, vikuni (lamas paveids). Visiem šiem dzīvniekiem ir lieliska vilna, kas dažos rādītājos pat pārspēj labākās aitu vilnas šķirnes.

Indiāņu cilšu sieviešu pienākums bija visu brīvo laiku veltīt vērpšanai un dziju gatavošanai. Dažreiz ar to nodarbojās vīrieši. Arī aušana nebija tikai sieviešu nodarbošanās. Vēl šobrīd daudzos pueblo, t. i., ciematos, drānas auž vīrieši. Tirgū vīriešu darinājumi ir nedaudz dārgāki. Šo atšķirību izskaidro ar vīriešu austo audumu lielāku izturību. Uzskata, ka vīrieši drānā ieliek lielāku izdomu nekā sievietes, kas pieturas pie gadiem izstrādātajām formām un līnijām. Neskatoties uz to, ka iespējams izmeklēt un piemērot dziju krāsošanai ķīmiskās krāsvielās, kas ir plašā izvēlē un samērā lētas, labais tonis tomēr prasa izmantot dabiskās krāsas, kuras iegūst no dabā sastopamajiem augiem. Pieredzējis meistars spēj atveidot desmitiem krāsu un pustoņu, neņemot palīgā ķīmiskās krāsvielas.

Par to un vēl par daudz ko citu es uzzināju no visai kolorītas vecmāmiņas, kas aizrautīgi tieši uz ielas auda jostiņu savai "mīļajai mazmeitai". Rokdarbniece uzsmaidīja bezzobainu smaidu un izklāja pārdošanai sagatavotos audumus, lepodamās ar savu samocīto, bet vēl ļoti veiklo roku spējām radīt mākslas darbus. Vilnas auduma metos bija ieaustas mistiskas būtnes, savvaļas un mājdzīvnieki, ainas no ikdienas, kā arī sarežģīti ornamenti, kuru saturu izlasīt spētu tikai liels zinātājs. Šiem zīmējumiem ļoti līdzīgus es redzēju Bolīvijā, Sukre pilsētā, muzejā, kur bija savākta bagāta indiāņu tekstiliju kolekcija. Šī kolekcija ļāva iepazīt audumus no pirmskolumba laikiem.

Būt Kusko un neapskatīt slaveno Maču Pikču ir nepiedodami. Tāpēc manas ekskursijas nākamais objekts bija noslēpumainās pilsētas drupas, kas atrodas svētās upes Urubambas ielejā. Un tomēr kāds "bet" aptumšoja manus cēlos plānus, jo viss, kas saistās ar Maču Pikču, ir tīrā komercija. To uzzinot un pārdomājot, manī auga iekšējs protests. Ļoti negribējās būt cērpamai aitiņai. Padomājiet tikai: nokļūt slavenajā vietā var tikai pa dzelzceļu vai arī kājām, ejot pāri kalniem pa seno "Inku taku". Vilciena biļete turp un atpakaļ (180 km) maksā aptuveni 80 dolārus. Kaut kā nevilina pastaiga ar mugursomu plecos (apm. 50 kg) plus vēl uzspiestie gida pakalpojumi — 100 līdz 200 dolāri par trīs līdz četrām ceļā pavadītām dienām. Ieejas biļete pilsētā maksā 20 dolārus. Tā vairs nav ekskursija, bet neslēpta aptīrīšana. Valsts tādā veidā pelna ievērojamas summas un tad vēl vēršas pie UNESCO ar prasību pēc palīdzības vēsturiskā rezervāta uzturēšanai un restaurēšanai. Turklāt peruāņiem dzelzceļa biļete un ieejas maksa ir desmit reižu mazāka nekā ārzemju tūristiem. Atšķirības apkalpošanā gandrīz nav nekādas. Es nolēmu peruāņus "sodīt", ietaupot minētās izmaksas un nodrošinot sev interesantu ceļojumu pa inku svētās upes ieleju. Ņemot līdzi pašu nepieciešamāko — guļammaisu, siltu apģērbu, uzņemšanas aparatūru un šo to uzturam, ar autobusu devos līdz vietai, kur beidzās iespēja turpināt ceļu ar vieglo transportu. Tas bija aptuveni 40 kilometrus no Maču Pikču.

Ceļu turpināju, virzoties pa takām gar dzelzceļa uzbērumu. Maču Pikču ir kādus 1000 metrus zemāk nekā Kusko, tāpēc, lēni ejot un ne pret kalnu, bet lejup, es izbaudīju augstkalnu augu valsts pakāpenisku pāreju uz subtropisko. Tuvās zvaigznes tik ļoti izgaismoja manu ceļu, ka lukturītis gandrīz nemaz nebija vajadzīgs. Ieslēdzu to tikai, lai labāk aplūkotu kādu naktstauriņu, dīvainu augu vai zvēriņu, kurš steidzās savās pinkainajās darīšanās. Nododamies savām rotaļām, šad un tad uz manas rokas nosēdās spīdulīši, apgaismojot ādu ar tādu kā pārpasaulīgu spīdumu. Cikādes un naktsputni izjusti atskaņoja savu mūziku. Pavadījumu "spēlēja" vardes, kas rasas pielijušajā zālē bija visur. Sikspārņi aizrautīgi dzinās pakaļ odiem, brīžiem aizlidodami tik tuvu sejai, ka gandrīz aizskāra degunu, kā ar vēdekli uzvēdinot gaisa šalti maniem sakarsušajiem vaigiem.

Pusceļā sāku just nogurumu. Pēc katras īsas atpūtas aizvien grūtāk bija piespiesties turpināt ceļu vajadzīgajā ātrumā un ritmā. Un tad palīgā nāca... koka (jā, jā, nebrīnieties, lūdzu!). Koku pārdod visā kalnu rajonā, visos apdzīvotos punktos kā Peru, tā Bolīvijā un Argentīnas ziemeļos. Šā auga lapiņas ir tonizējošs līdzeklis, ko mēdz vai nu zelēt, vai arī dzert kā tēju. Pati par sevi koka nav narkotika, tā nerada atkarību. Kokas lapās kokaīna ir nedaudz, un tas iedarbojas uz cilvēka organismu kompleksā ar veselu virkni derīgu vielu. Kā zāles koka noder daudzos gadījumos: remdē sāpes, palīdz spazmu gadījumos, ir urīnu dzenoša, regulē vielmaiņu, palīdz mazasinīgajiem, nervoziem un pārgurušiem cilvēkiem.

Koka un kokaīns būtiski atšķiras. Ir pazīstamas vairākas kokas auga sugas. Tās ir dažādas gan pēc izskata, gan pēc lapu ķīmiskā sastāva. Dažas no tām labi jūtas karstajos selvas rajonos un tur izaug par lieliem kokiem, citas labāk aug subtropiskajā klimatā, kāds tas ir Andu kalnu vidējā pacēlumā, un tur izveidojas par kupliem, vienmēr koši zaļiem krūmiem. Koka ir izcili pieticīgs, dzīvelīgs augs, kas lieliski panes gan sausumu, gan plūdus, gan īslaicīgu salu. Tas pacieš ražas novākšanu četras reizes gadā, kad tam norauj vai visas lapas. Neskatoties uz to, ka koka ir apbrīnojami izturīgs augs, tas negrib augt nekur citur pasaulē. Aklimatizēt citos rajonos koku līdz šim nav izdevies. Tā ir botāniska mīkla.

Jau četrus tūkstošus gadu indiāņi pazīst kokas derīgumu. Šo augu uzskatīja par svētu un izmantoja visos rituālos: cilvēkam piedzimstot, jaunieti ievedot pieaugušo kārtā un pavadot aizgājēju viņsaulē. Kokas audzēšana bija inku monopols. Ar to inki īstenoja sava veida kontroli pār padotajiem. Vēlāk, kad katoļu baznīca pārņēma inku pieredzi, tā ieviesa savu kokas monopolu, cenšoties gan iedzīvoties, gan stiprāk ar to piesaistīt indiāņus "Svētajam krēslam". Konkistadori koku neniecināja, bet ātri iemācījās to zelēt. Vēlāk ļoti populāra kļuva tabakas zelēšana un popularitātē pārspēja koku. Bet interese par koku Eiropā bija liela. Koka savu triumfu vecajā kontinentā sasniedza 19. gs. sākumā, kad itāliešu ķīmiķis Andželo Mariani Francijā sāka tirgot vīnu, kuru gatavoja kopā ar ekstraktu no kokas lapām. Vīns kļuva tautā ļoti populārs. Tas rosināja amerikāņus ražot atvēsinošu dzērienu, kam pievienota koka. Drīz vien atklāja kokaīnu. Mūsdienās šī narkotika rada nopietnas problēmas kā ASV, tā arī Eiropā. Bet vissmagāk no tā cieš Dienvidamerikas zemnieki, jo, pakļaujoties politiski ekonomiskam spiedienam, zemēs (Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, Venecuēlā, Ekvadorā), kur audzē koku, nākas iznīcināt milzīgas platības kokas stādījumu. Desmitiem tūkstošiem kompesinos šīs kokas audzes ir gandrīz vai vienīgais ienākumu avots. Turklāt gandrīz nemaz necieš visas tās selvā paslēptās plantācijas, kurās audzē koku pagrīdes ķīmiskajām laboratorijām. Nereti valdību izvērstajām akcijām seko nemieri tuvās un tālās provincēs. Lozungi, ko izvirza dumpinieki, skan apmēram tā: "Mēs audzējam tikai koku. Kokaīnu ir izdomājuši baltie."

Neskatoties uz to, ka visādi cenšas ierobežot kokas kultūras audzēšanu, koka joprojām kalnu indiāņu dzīvē ir ļoti nozīmīga. Šajā rajonā tas ir glābiņš visiem dzīves gadījumiem. Sievietes to zelē, lai atvieglotu dzemdības, koku izmanto maiņas tirdzniecībā kā sīknaudu, maģijā tas ir neaizstājams līdzeklis pret "ļauno aci", kā arī nākotnes paredzēšanā. Sabiedriskajā dzīvē koka bieži vien palīdz samierināt naidīgās puses. Koka pavada indiāni pat pēc nāves. Mirušajiem blakus liek kokas lapas, bet gariem tiek nests upuris – kokas lapas zelēšanai, lai gari ar godu pavadītu mirušā dvēseli uz ēnainajiem paradīzes dārziem un neļautu tai kavēties pasaulē, t. i., uz zemes. Nožēlojami, ka skaistais, kuplais, ar zaļām lapām bagātīgi apveltītais augs ir kļuvis par vainīgo, kas mūsdienās pazudina miljoniem cilvēku. Bet tas jau ir cits stāsts.

Piecos no rīta, paveicis galvu reibinošu kāpienu pa tūkstoš akmens pakāpieniem, kas ved uz svēto pilsētu, un laimīgi ticis garām sargiem, es beidzot biju sasniedzis mērķi. Galīgi izmocīts, bet apmierināts ar sekmīgi veikto daudzu kilometru pārgājienu, biju gatavs ieraudzīt standarta pastkartēs attēlotu drupu panorāmu. Taču skats, kas atklājās manām acīm, pārspēja jebkuru fantāziju. Tikko biju pakāpies, lai ērtāk visu vērotu, tā mēness, izniris no rītausmas miglas, mirkli apspīdēja pilsētu ar zaļganu, vienreizēji burvīgu gaismu. Aina bija tik iespaidīga, ka es gandrīz izmetu no rokām savas mantas. Stāvēju apburts, ar atvērtu muti, pilnīgi aizmirsis fotoaparātu un itin visu uz pasaules.

Un tad jau arī ausa gaisma. Maigi brīvēdami sev ceļu cauri kalnu dūmakai, saules stariņi sākumā bikli, pēc tam aizvien pārliecinošāk aizsniedzās līdz senatnīgajiem mūriem. Viegli pieskārušies torņu sienām, tie pārslīdēja terasēm un tukšajiem laukumiem. Saņēmuši spēkus, saules stari pēkšņi uzliesmoja, izliedami žilbinošu gaismu pār to cilvēku celto ēku drupām, kuri kādreiz šo sauli pielūdza. Maču Pikču atklājēja gods pienākas ziemeļamerikāņu arheologam Hairamam Bingemam, kas 1911. gadā nejauši un sev par pārsteigumu atklāja apbrīnojami labi saglabājušos seno inku pilsētu. Tā bija gudri paslēpta uz kādas plakanas kalna virsmas, prom no uzbāzīgiem skatieniem, nepieejama, no visām pusēm pasargāta ar stāvām kraujām, kuru piekājē tek krāčainā Urubamba.

Maču Pikču (tulk. – vecs kalns) līdz pat mūsdienām glabā noslēpumu, kas slēgts ar septiņiem zieģeļiem. Izrakumi, kas turpinās jau ilgus gadus, noslēpumu tikai padziļināja. Tie nespēj atbildēt uz jautājumu: kādam mērķim celta šī pilsēta, pasaules brīnums, kas no tās celtniekiem prasījusi titānisku piepūli, un kādēļ tā būvēta tik grūti pieejamā vietā? Izrakumos arheologi atrada 173 cilvēku skeletus, no kuriem 150 bija sievietes. Ne zelts, ne kādi citi vērtīgi priekšmeti atrasti netika. Pilsētu acīmredzot pameta organizēti. Iespējams, ka iedzīvotāji nevēlējās pēc sevis atstāt ne nieka. Kapā, ko Bingems nosaucis par "augstā priestera" kapu, atdusējās sifilisa nomocīta sieviete, vēl arī suņa skelets, daži keramikas priekšmeti, divi iesmi un vilnas apģērbs, līdzīgs tam, kādu kečua indiāņi nēsā vēl šobaltdien.

Kas piespieda cilvēkus atstāt pilsētu — dabas katastrofa, slimība vai vēl kas cits? Mēs to, iespējams, nekad neuzzināsim. Ne spāņu, ne indiāņu hronikās nav ne mazākā norādījuma par Maču Pikču esamību. Balstoties uz citu Dienvidamerikas daļu izpēti, salīdzinot Maču Pikču arhitektūru ar citām pilsētām un objektiem, kas inku civilizācijā vairāk izpētīti, zinātnieki secinājuši, ka Maču Pikču dzīvojuši priesteri ar karalisku izcelsmi, labākie amatnieki un arī izredzētie, bet galvenokārt tur dzīvoja mamakunas — jaunavas, kas savu dzīvi veltīja kalpošanai Saules dievam. Indiāņi ar savu īpatnējo, senatnīgo būvētprasmi centušies ierīkot pilsētu pēc iespējas ērtāku dzīvošanai un pamatīgu. Lieliski saglabājusies ūdens apgādes sistēma, kas vēl tagad pilsētas centrā nodrošina kristāltīra ūdens plūsmu. Dažas ēkas atstāj iespaidu, ka cilvēki tās pametuši pavisam nesen — tik neskartas tās izskatās. Nelielu pilsētas daļu aizņem dzīvojamie kvartāli, bet lielākā platība atvēlēta tempļiem, observatorijai un dažādām kulta celtnēm. Pēc visa spriežot, tieši šeit varēja atrasties impērijas "skaitļošanas centrs", kur centās paredzēt nākotni, tika kalti plāni, kā arī attīstījās zinātne par kosmosu un tā saistību ar Zemes lietām. Varbūt tieši šeit arī paredzēja impērijas sabrukumu, kad "baltie bārdainie dievi" iekaros inku zemes (inku sejas bija bezbārdainas). Pilsētu ietver terases. Tajās audzēja lauksaimniecības kultūras un košus ziedošus augus. Var sajust, ka Maču Pikču iedzīvotāji to mīlējuši un lolojuši. Šī mīlestība it kā pāriet uz katru, kas te nonāk. Ir tūristi, kas uz Maču Pikču brauc atkārtoti, lai nodotos meditācijai, būdami pārliecināti, ka "Vecais kalns" apveltīts ar īpašu spēku palīdzēt tiem, kas patiesi vēlas gremdēties sevī.

Veiksmīgi pabeidzis Kusko apmeklējumu un pat paspējis piedalīties kādos vietējo indiāņu svētkos, noteicu kursu uz Limu — Peru galvaspilsētu un vienu no lielākajām Dienvidamerikas pilsētām. Pa ceļam uz šo lielpilsētu man bija jāpārvar vairāk nekā 4000 metru augstas kalnu pārejas. Šķita, ka trase sastāv no vieniem vienīgiem pacēlumiem un to dēļ ilgas pēc tikšanās ar okeānu un sen neredzēto līdzenumu nevis vairo, bet gan atņem spēkus. Izmisīgi lādēdamies un zobus griezdams, gauzdamies par savu sūro likteni, es pievārēju vienu kalnu pāreju pēc otras. Zvērēju sev un mēmajām akmens klintīm, ka šis ceļojums nudien ir pēdējais un pēc atgriešanās mājās es uz visiem laikiem no velosipēda segliem pārsēdīšos, teiksim, šūpuļkrēslā un nolādēšu šo braucamrīku kā pārvietošanās līdzekli. Bet... sākās nolaišanās un līdz ar to arī visas drūmās domas mainījās pretējā virzienā, dodot vietu Napoleona cienīgām idejām.

Pēdējā, visaugstākā pāreja (4300 m) itin kā atvainojās par manām pārciestajām neērtībām un, sūtot sveicienu no Andiem, aplaimoja ar lielisku ainavu: uz zili violetā debesu fona ar pūkainām mākoņu aitiņām parādījās viļņains līdzenums, ko sedza spilgti dzeltena, vietām gandrīz oranža bieza, gara zāle. Šajā zāles jūrā dažviet kā mazas saliņas pacēlās sudrabotu kaktusu ģimenītes ar tikko paplaukušiem, maigi dzelteniem ziediem. Laižoties zemāk, ceļu aizvien biežāk pārskrēja žiglie vikuni. Daži no viņiem izrādīja sevišķu ziņkārību un pienāca ceļam pavisam tuvu, lai pavērotu tādu ērmu kā mans divritenis. Iemeslu šādai parasti bailīgo dzīvnieku uzticībai cilvēkam noskaidroja ceļmalā novietotā norāde, ka viens ceļa posms iet cauri pasaulē vienīgajam vikunu aizsardzības un pētniecības rezervātam. Peru teritorijā, kā arī Bolīvijas ziemeļrietumos no kādreizējiem neskaitāmiem vikunu bariem palikuši ne vairāk kā 6000 dzīvnieku, kas ir vieni no Dienvidamerikas dzīvajiem simboliem un pasaules ievērojamāko zoodārzu sapnis.

Tāpat kā sugasbrāļi — guanako un alpakas — vikuni ir tuvi kamieļu radinieki. Tik tuvi, ka zoologi visas lamas sauc par bezkuprainajiem kamieļiem. Visu šo dzīvnieku senči, iespējams, jau ganījās senā pirmskontinenta Gondvanas plašumos, un tagad ir grūti noteikt, kuri kamieļi — Āzijas, Arābijas vai Dienvidamerikas — ir visīstākie. Līdzīgi saviem kuprainajiem brāļiem lamas (īpaši guanako) 2500 gadus pirms mūsu ēras bija mājdzīvnieki. Mākslīgajā izlasē radās divu sugu lamas: nastu nesējas, kuras 2500 un 4000 metru augstumā ir nepārspējamas kāpējas, un alpakas, no kurām iegūst tāda paša nosaukuma vilnu, kura pasaules tirgū ir lielā cieņā. Vikuniem savukārt ir tik brīvdomīgs, jūtīgs un vienlaikus kaprīzs raksturs, ka indiāņiem tā arī nav izdevies šos dzīvniekus pieradināt. Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, šādu mēģinājumu bijis ne mazums, jo vikunu vilnai ir sevišķi augsta kvalitāte. Tai ir līdzība ar ūdensputnu dūnām, tātad ārkārtīga spēja saglabāt siltumu. Šī vilna ir daudz vērtīgāka par alpaku vai kašmira vilnu. Mētelis, kas izgatavots no vikunu vilnas, maksā pat 15 līdz 20 tūkstošus dolāru.

Mūsdienās tāpat kā tajos laikos, kad vēl valdīja inki, vienīgais paņēmiens, kā iegūt vikunu vilnu, ir šāds: tiek sarīkots milzīgs aplenkums un tūkstošiem dzīvnieku sadzen īpašos nožogojumos. Tur vikunus noķer, nocērp un tad palaiž vaļā. Tā vienlaikus ir arī kontrole pār patieso stāvokli dzīvnieku barā. Gan senos laikos, gan arī tagad šis process notiek reizi divos gados. No katras lamas iegūst apmēram 300 gramus vilnas. Salīdzinājumam: viena alpaka dod apmēram 1,5 kilogramus vilnas.

Inki ļoti cienīja vikunus. Šie dzīvnieki skaitījās augstākā virsaiša īpašums. Lai nomedītu vikunu, vajadzēja saņemt īpašu atļauju — licenci. To, kas pārkāpa šo noteikto kārtību un nogalēja vikunu bez atļaujas, sodīja ar nāvi. Kad rīkoja lielo aplenkumu, tajā praktiski piedalījās visi tuvējo pilsētu un ciematu iedzīvotāji. Aplenkuma laikā nonāvēt drīkstēja tikai vecus un slimus dzīvniekus. Gaļu dalīja vienādi visām ģimenēm, kas piedalījās aplenkšanā. Apģērbu no vikuna vilnas drīkstēja valkāt tikai valdnieks. Karaliskās ģimenes locekļi nēsāja tikai to apģērbu no vikuna vilnas, kuru valdnieks bija nonēsājis. Tā kā lielais Inka apģērbu uzvilka tikai vienu reizi, tad, protams, tādu "nonēsātu" apģērbu bija pietiekami. Jāpiebilst, ka arī mūsdienās valkāt lamas vilnas uzvalku var atļauties tikai ļoti turīgi ļaudis un tomēr... pieprasījums ir milzīgs. Tā ir garantija, ka retais dzīvnieks netiks iznīcināts, jo pieprasījums rosina piedāvājumu.

Titikaka atrodas 3800 metru augstumā virs jūras līmeņa un aizņem vairāk nekā 8000 kvadrātkilometru. Ūdens temperatūra visu gadu nepārsniedz 11 grādus pēc Celsija.

Pēdējo gadu pētījumi pierādījuši, ka pirms vairāk nekā 100 miljoniem gadu Titikakas ezera gultne bijusi daļa no okeāna dibena. Laikam ritot, globālie tektoniskie procesi ezeru kopā ar plato pacēla milzīgā augstumā. Ūdens ezerā pakāpeniski pārveidojās, taču līdz pat šim laikam Titikakā saglabājušās tādas augu, zivju un vienšūnas dzīvības formas, kādas drīzāk raksturīgas okeānam. Lielākā daļa ezerā mītošo dzīvo būtņu ir endēmi, t.i., augu un dzīvnieku sugas, kas sastopamas tikai kādā noteiktā ģeogrāfiskā vietā. Ar to Titikakas ezers savā ziņā atgādina ne mazāk slaveno līdzinieku Baikālu. Kā viena no dīvainākajām un apbrīnojamākajām augstkalnu ezera radībām jāmin milzu trīskrāsu varde, kuras garums sasniedz 60 cm. Pirms vairākiem gadu desmitiem to atklāja pasaulslavenā franču okeanologa Žaka Kusto ekspedīcija.

Ar Titikaku saistīta sena leģenda. Tā vēsta, ka tieši šeit kārts šūpulis varenajai inku civilizācijai. No ezera tumšajiem ūdeņiem esot izniruši dižie skolotāji Inka Kapaks un Mama Oklo — Saules bērni, ko Dievs atsūtījis uz zemi izglītot cilvēci. Viņi apvienoja izkaisītās kečua ciltis, iemācīja ļaudīm dažādus amatus un atstāja novēlējumus, kuri vissenāko inku pēctečiem palīdzēja izveidot varenu valsti ar centru Kusko pilsētu. Starp citu, vārds "inki" burtiski tulkojams kā "Saules dēli". Mūsdienu zinātnieki aizvien vairāk leģendāros inku ciltstēvus sliecas uzskatīt par vēsturiskām personām.