Frakcijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” priekšsēdētājam Jakovam Plineram

Analizējot profesionālo patentpilnvaroto likumā noteiktās funkcijas, secināju, ka tās ir saistītas ar juridisko vai fizisko personu pārstāvēšanu Patentu valdē. Ierobežojot nepilsoņu tiesības iegūt profesionālā patentpilnvarotā statusu, faktiski tiek ierobežotas arī Patentu likuma 26.panta pirmajā daļā minēto personu tiesības izvēlēties pārstāvja kandidātu.

Ņemot vērā minēto, Patentu valdei tika nosūtīta vēstule ar lūgumu sniegt pamatotu viedokli par objektīviem iemesliem, uz kuriem ir pamatota Patentu likuma 26.panta ceturtajā daļā ietvertā atšķirīgā attieksme.

Savā atbildes vēstulē Patentu valde norāda, ka pilsonības kritērijs attiecībā uz profesionālā patentpilnvarota amatu ir izvirzīts Konvencijā par Eiropas Patentu piešķiršanu, kuras dalībvalsts ir Latvijas Republika, kā arī 1993.gada 20.decembra Padomes regulā (EK) Nr.40/94 par Kopienas preču zīmi. Gan Konvencijas, gan Regulas tekstā angļu valodā tiek lietoti jēdzieni „a national of one of the Member States”, kas šo tiesību aktu tulkojumā latviešu valodā atbilst jēdzienam „kādas dalībvalsts pilsonis”¹⁰. Patentu likuma 26.panta ceturtās daļas noteikumu atbilstība Eiropas Patentu Konvencijas 134.panta otrajā daļā un Padomes regulas Nr.40/94 par Kopienas preču zīmi 89.panta otrajā daļā ietvertajiem noteikumiem nodrošina to, ka Latvijas Republikas profesionālo patentpilnvaroto reģistrā iekļautās personas atbilstoši profesionālās pārstāvības noteikumiem var tikt iekļautas Eiropas Patentu iestādes vai, attiecīgi, Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja profesionālo patentpilnvaroto sarakstos un pārstāvēt pieteicējus vai tiesību īpašniekus ne tikai Latvijas Republikas Patentu valdē, bet arī Eiropas Patentu iestādē un/vai Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā.

Teleoloģiskās interpretācijas rezultātā var secināt, ka gan augstākminētās Konvencijas, gan Regulas sākotnējais mērķis nebija noteikt atsevišķu regulējumu Latvijas Republikas nepilsoņiem, bet gan paredzēt iespējas iegūt profesionālā patentpilnvarota statusu dalībvalstu pilsoņiem pretstatā trešās valsts pilsoņiem. Uzskatu, ka šajā gadījumā prevalē princips, saskaņā ar kuru personai ir tiesības izvēlēties pārstāvi savu tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, kā arī tas apstāklis, ka no tiesību teorijas viedokļa nepilsoņa statuss nav pielīdzināms bezvalstnieka vai ārvalstnieka statusam. Tas, ka persona ir iekļauta profesionālo patentpilnvaroto sarakstā, nenozīmē, ka attiecīgs uzņēmējs izvēlēsies tieši viņu, respektīvi, uzņēmējam pašam ir izvēles iespējas ņemt vai neņemt sev par pārstāvi nepilsoni.

Līdzīgi kā Patentu likuma gadījumā, arī Advokatūras likumā iekļautās tiesību normas atbilst Eiropas Savienības regulējumiem, proti, tās izriet no Padomes direktīvas 77/249/EEC „Par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus” un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 98/5/EK „Par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija”.

Saskaņā ar Advokatūras likuma piekto pantu advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, savukārt tiesu vara ir valsts varas sastāvdaļa. Taču atšķirībā no zvērināta notāra vai zvērināta mērnieka advokāts nerīkojas valsts vārdā, viņam primāras ir klienta, nevis valsts intereses, kā arī viņa lēmumi nav saistoši. Līdzīgi profesionālo patentpilnvaroto gadījumā klientiem ir brīvā izvēle attiecībā uz advokātu, kas nozīmē, ka valstij nav pamata iejaukties šajās tiesiskajās attiecībās ar papildus ierobežojumu uzlikšanu.

Var piekrist Patentu valdes paustajam viedoklim par to, ka „patentpilnvaroto profesionālie pienākumi specifiskajā rūpnieciskā īpašuma tiesiskās aizsardzības jomā ir uzskatāmi par radniecīgiem advokāta pienākumiem.” Tomēr minēto profesiju tiesiskā regulējuma būtiska atšķirība ir tā, ka augstākminēto iemeslu dēļ nedz Eiropas, nedz arī citi starptautiskie tiesību akti nenosaka valstij pienākumu izvirzīt tās teritorijā kvalifikāciju ieguvušiem zvērinātiem advokātiem pilsonības kritēriju. No Eiropas Kopienas dibināšanas līguma principiem par Eiropas telpu bez iekšējām robežām un šķēršļu atcelšanu personu un pakalpojumu aprites brīvībai un direktīvas 98/5/EK izriet, ka būtiska nozīme ir tam, lai citas Eiropas Kopienu dalībvalsts pilsoņiem tiktu nodrošināta iespēja praktizēt Latvijas Republikas teritorijā. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 98/5/EK otro pantu „Jebkuram advokātam ir tiesības ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu jebkurā citā dalībvalstī pastāvīgi veikt 5. pantā precizētās darbības.” Jāatzīmē, ka, piešķirot nepilsoņiem tiesības būt par zvērinātiem advokātiem, uz viņiem nebūs attiecināmi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 39.pantā noteiktie brīvās darbaspēka kustības regulējumi.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, atzīstams, ka nepilsoņiem noteiktie ierobežojumi iegūt zvērināta advokāta un profesionālā patentpilnvarota statusu ir nesamērīgi. Uzskatu, ka sabiedrības interesēm atbilstošāk ir noteikt minētajām profesijām nevis prasību pēc pilsonības, bet gan pēc augstas profesionalitātes, kā arī pilnīgām latviešu valodas un vismaz vienas svešvalodas zināšanām.

3. Vēlēšanu tiesības

ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām paredz pakta dalībvalstīm pašnoteikšanās tiesības, kuras atbilstoši minētā pakta 25.pantam tiek realizētas tieši ar pilsoņu starpniecību. Tiesības balsot un tikt ievēlētam vēlēšanās saskaņā ar minēto pantu garantētas tikai pilsoņiem. Vairākas Eiropas Padomes valstis šīs tiesības piešķīrušas arī pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas nav pilsoņi, tomēr tas ir katras valsts politikas un konkrētās valsts brīvas izvēles jautājums, par kuru likumīgi lemj valsts pilsoņu kopums.

Tas nozīmē, ka starptautiskajās cilvēktiesībās ir nostiprināts princips, ka vēlēšanu tiesības piemīt valsts pilsoņiem un Latvija to nav pārkāpusi. Šāda kārtība pastāv absolūtā vairākumā valstu.

Attiecībā uz Saeimas vēlēšanām Latvijā pastāv vienota izpratne, ka valsts politiskās varas ievēlēšana ir valsts pilsoņu uzdevums. Tai pat laikā ir aktuāla diskusija par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem, jo praktiski Latvijā ir daudz cilvēku (atsevišķās pašvaldībās pat ¼ daļa), kam ir liegtas iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās un tādējādi piedalīties lēmumu pieņemšanā par jautājumiem, kas nav politiski, taču ietekmē ikviena ikdienas dzīvi - saimniecisko darbību, vides attīstību, sociālos jautājumus. Pie tam Eiropas Savienības pilsoņiem pie konkrētiem nosacījumiem šādas tiesības Latvijā ir piešķirtas. Vairākas starptautiskās organizācijas ir norādījušas uz iespējamām problēmām no cilvēktiesību viedokļa.

ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja savā noslēguma ziņojumā par Rasu diskriminācijas izskaušanas konvencijas izpildi Latvijā ir norādījusi: „Komiteja uzskata par tiesisku politisko tiesību piešķiršanu tikai pilsoņiem. Taču, ņemot vērā to, ka lielākā daļa nepilsoņu ir dzīvojuši Latvijā ilgus gadus, pat visu savu mūžu, Komiteja stingri iesaka dalībvalstij sekmēt integrācijas procesu, dodot iespēju piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās visiem tiem nepilsoņiem, kas ilgu laiku ir bijuši pastāvīgie iedzīvotāji¹¹”.

Līdzīgs uzskats pausts arī ANO Cilvēktiesību komitejas noslēguma ziņojumā par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijā¹².

Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisāra ziņojumā par vizīti Latvijā viena no rekomendācijām, ko komisārs piedāvā saskaņā ar EP (99.)50.Rezolūcijas 8. pantu, ir: Lai atbalstītu naturalizācijas procesu un sekmētu nepilsoņu integrāciju, palielināt viņu dalību valsts politiskajā dzīvē, nepieciešams līdzās ar citām tiesībām piešķirt viņiem tiesības balsot vietējās vēlēšanās¹³.

Tas nozīmē, ka arī starptautiskās institūcijas uzsver gan pamatmērķi - integrāciju, naturalizāciju un nepilsoņu skaita samazināšanu, kā arī vienlaikus norāda uz ierobežoto pārstāvību ar dalību lēmumu pieņemšanā pašvaldību līmenī. Kā jau minēts, valsts mērķis, kas izriet arī no starptautiskajām tiesībām, ir samazināt personu bez pilsonības un arī nepilsoņu skaitu, un tas ir ļoti būtiski Latvijas šī brīža situācijā. Tādēļ svarīgākais būtu pilnveidot valsts politiku nolūkā veicināt naturalizāciju un nepilsoņu skaita samazināšanu. Vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem nebūtu konsekventa valsts virzībā uz šo mērķi. Naturalizācijas pārvaldes veiktā pilsonības pretendentu aptauja rāda, ka galvenais iemesls, kāpēc nepilsoņi ir nolēmuši iegūt Latvijas pilsonību, ir piederības sajūta valstij un vēlēšanās būt pilntiesīgam sabiedrības loceklim, tikai pēc tam seko racionālie motīvi¹⁴. Piederība valstij, dalība vēlēšanās ir vēsturiski un tiesiski saistīta ar pilsonības institūtu. Tādēļ vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem, no vienas puses, tuvinātu šo statusu pilsoņa statusam un tai pat laikā tikai paildzinātu šo nenoteikto situāciju un “īpašo tiesisko statusu”, kas ir apšaubāms no starptautisko tiesību viedokļa.

4. Tiesības uz īpašumu
Normatīvajos aktos ir noteikti vairāki īpašuma tiesību ierobežojumi nepilsoņiem.

a) Lai noskaidrotu, vai likuma „Par privatizācijas sertifikātiem” 5.pantā noteiktie ierobežojumi sertifikātu piešķiršanā nepilsoņiem atbilst samērīgumam, vērtēts: 1)vai labums, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir lielāks nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums; 2)vai ir leģitīms mērķis; 3)vai rīcība ir atbilstīga jeb proporcionāla un vai ir pieņemts iespējami saudzējošāks lēmums. ¹⁵

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2007.gada 29.novembra spriedumā secina, ka, atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju robežās izlīdzinātu arī iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu¹⁶. Sabiedrības interesēs likumdevējam, novēršot Latvijas okupācijas sekas, bija jāizveido kārtība, kādā Latvijas Republikas pilsoņi un nepilsoņi varētu iegūt savā īpašumā valsts un pašvaldību īpašumu.

Augstākā Padome 1991.gada 20.martā pieņēma lēmumu „Par valsts īpašumu un tā konversācijas pamatprincipiem”, kas paredzēja, ka Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem piešķir vienreizēju pabalstu vērtspapīru - sertifikātu veidā atbilstoši viņu ieguldījumam republikas nacionālā īpašuma vairošanā. Augstākā Padome 1992. gada 4.novembrī pieņēma likumu „Par privatizācijas sertifikātiem”, kura mērķis bija radīt tiesisku pamatu plašai Latvijas iedzīvotāju līdzdalībai valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas procesā, izmantojot privatizācijas sertifikātus par maksāšanas līdzekli. Saskaņā ar šī likuma 5.panta otro daļu katram Latvijas Republikas pilsonim, kuram bija Latvijas Republikas pilsonība 1940.gada 17.jūnijā, un katram Latvijas Republikas pilsonim (arī nepilngadīgam pilsonim), no kura priekštečiem kaut vienam bija Latvijas Republikas pilsonība pirms 1940.gada 17.jūnija, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un dzimšanas datuma piešķir 15 sertifikātus, tādejādi ņemot vērā viņa priekšteču radīto valsts un pašvaldību īpašumu, kā arī to valsts īpašumu, kuru radījuši Latvijas Republikas pilsoņi līdz 1940.gada 17.jūnijam. Savukārt, atbilstoši likuma „Par privatizācijas sertifikātiem” 5.panta ceturtajai daļai Latvijas iedzīvotājam (arī nepilngadīgam iedzīvotājam), kurš nav dzimis Latvijā un nav Latvijas Republikas pilsonis, piešķir par pieciem sertifikātiem mazāk, nekā viņam pienāktos atbilstoši laikam, ko viņš pēc ierašanās Latvijā nodzīvojis līdz 1992.gada 31.decembrim, tādejādi kompensējot jau izveidoto sociālās, komunālās un citu veidu infrastruktūras objektu izmantošanu. Ja Latvijas iedzīvotājs ieradies Latvijā pēc vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas un nav strādājis algotu darbu vismaz piecus gadus, sertifikātus par Latvijā nodzīvoto laiku viņam nepiešķir.

Likumdevējs, izveidojot šādu tiesisko regulējumu privatizācijas sertifikātu piešķiršanai, jau sākotnēji ir noteicis atsevišķām Latvijas Republikas iedzīvotāju kategorijām mazāk labvēlīgus privatizācijas sertifikātu piešķiršanas noteikumus.

Iepazīstoties ar likumprojekta „Par privatizācijas sertifikātiem” Saeimas stenogrammām, secinu, ka piešķiramo sertifikātu skaits nepilsoņiem ir rēķināts, ņemot vērā 1940.gada valsts un pašvaldību īpašuma vērtību un pastāvīgo iedzīvotāju skaitu. Pilsoņi līdz 1940.gada 17.jūnijam bija veidojuši Latvijas Republikas īpašumu, sociālo, komunālo un citu veidu infrastruktūru valstī. Savukārt nepilsoņi, ierodoties pēc 1940.gada 17.jūnija, Latvijā jau varēja izmantot izveidoto valsts un pašvaldību īpašumu. Tā kā nepilsoņi nepiedalījās Latvijas Republikas īpašuma un sociālās, komunālās un citu veidu infrastruktūras veidošanā līdz 1940.gada 17.jūnijam, tad nepilsoņiem piešķīra mazāk privatizācijas sertifikātu, lai kompensētu jau Latvijas pilsoņu radīto valsts vai pašvaldības īpašumu.

Īpašuma konversācijas mērķis bija radīt apstākļus ekonomikas pārejai uz tirgus principiem, liekot saimniecības attīstības pamatā privāto iniciatīvu un likvidēt saimnieciskās darbības valsts monopolu.

Vēsturiski un teleoloģiski interpretējot, secinu, ka likumdevēja mērķis, diferencēti piešķirot privatizācijas sertifikātus Latvijas Republikas pilsoņiem un Latvijas Republikas iedzīvotājiem, ir bijis atjaunot vēsturisko taisnīgumu.

Tādējādi privatizācijas sertifikātu piešķiršanas kārtības mērķis ir leģitīms. Ņemot vērā vēsturisko situāciju, uzskatu, ka noteiktie ierobežojumi sertifikātu piešķiršanā nepilsoņiem ir atbilstoši gūtajam sabiedrības labumam un likumdevēja rīcība ir proporcionāla. Vērtējot likuma „Par privatizācijas sertifikātiem” 5. pantā noteiktos ierobežojumus privatizācijas sertifikātu iegūšanā, esmu konstatējis, ka nepilsoņiem ir pamatoti noteikti mazāk labvēlīgi nosacījumi sertifikātu piešķiršanā.
b) Iesniegumā norādīts, ka saskaņā ar likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta pirmās daļas 1.punktu tikai LR pilsoņiem ir tiesības izpirkt par valsts garantēto cenu (par privatizācijas sertifikātiem) zemi, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiem piederošo ēku un būvju funkcionēšanu gadījumā, ja zeme denacionalizācijas gaitā tika atdota bijušajam īpašniekam, bet minētās celtnes tika nopirktas no bijušā īpašnieka pirms zemes atdošanas viņam. Saskaņā ar likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta pirmās daļas 2.punktu tikai LR pilsoņiem ir tiesības izpirkt par valsts garantēto cenu (par privatizācijas sertifikātiem) zemi, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiem piederošo dzīvojamo namu vai dārza zemesgabala funkcionēšanu, ja zeme denacionalizācijas gaitā tika atdota bijušajam īpašniekam, bet tiesības izmantot dzīvojamo namu vai dārza zemesgabalu ir radušās pirms denacionalizācijas procesa sākuma.

Likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” noteikts, ka zemes reformas pilsētās mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātās zemes īpašuma atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu. Likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4.pantā minēts arī, ka zemes reforma aptver visas Latvijas Republikas pilsētu apbūvētās un neapbūvētās zemes un to lietojumus. Zemes reforma ir apjomīga gan sociālā, gan ekonomiskā reforma, kuras mērķis ir atbilstoši iespējām panākt taisnīgumu, kas ietver sevī taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.

Latvijas okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu. Vienlaikus okupācijas vara prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus¹⁷. Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums veikt pasākumus, lai iespēju robežās izlīdzinātu arī iepriekšējā režīma nodarītos zaudējumus. Likumdevējam, izvēloties zemes reformas līdzekļus, bija jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm¹⁸. No Satversmes 1.panta izrietošais taisnīguma princips un samērīguma princips zemes reformas laikā neprasa, lai Latvijas valsts visiem bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotu īpašuma tiesības uz zemi vai atlīdzinātu tās vērtību pilnā apmērā.¹⁹

Īpašuma tiesību aizsardzība izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.Protokola 1.panta, kas nosaka, ka: „Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu vai atbilst vispārīgiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tās uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu, vai sodu samaksu.” Lai noteiktu, vai valsts pamatoti noteikusi īpašuma tiesību ierobežojumus, jāpiemēro Konvencijas 1.Protokola 1.panta tulkojums atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei, kas saistīta ar aizsargājamo īpašuma tiesību spektru un valsts iejaukšanās pieļaujamajiem kritērijiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa līdz pat šim laikam nav precīzi noteikusi Konvencijas 1.Protokola 1.pantā garantēto tiesību diapazona robežas. Vadoties no Konvencijas panta gara un jēgas, tiesa attīstīja un papildināja valsts iejaukšanās pieļaujamos kritērijus fizisko un juridisko personu īpašuma tiesībās. Nosakot valsts iejaukšanās kritērijus, valstij piemīt pietiekami liela brīvība, nosakot sabiedrības interešu prasības, un šī brīvība lielā mērā ir plašāka nevis politiskajā, bet tieši ekonomiskajā darbībā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse parāda, ka tiesa atzīst pārkāpumus tikai tad, ja konstatēts ievērojams disbalanss (nesamērojamība), kas nopietni ietekmējis personu īpašuma tiesības.²⁰ Tiesību normā ietvertais jēdziens "sabiedrības intereses" katrai valstij dod iespējas šo jēdzienu piepildīt ar noteiktu saturu un tiesa lielā mērā paļaujas uz argumentāciju, ko nosaka katras valsts tiesību normas.²¹

Vērtējot noteiktos nepilsoņu tiesību ierobežojumus izpirkt zemi par privatizācijas sertifikātiem likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta pirmās daļas 1.un 2.punktā noteiktajos gadījumos, secinu, ka likumdevējam bija pamats noteikt minētos ierobežojumus. Īstenojot galveno zemes reformas mērķi- zemes atdošanu bijušajiem īpašniekiem, bija pieļaujami pēc iespējas mazāk izņēmumi, kas liegtu īstenot reformas mērķi. Tāpēc likumdevējam, sabalansējot bijušo zemes īpašnieku un zemes lietotāju intereses, bija jāizvēlas objektīvs un pamatots kritērijs, pamatojoties uz ko tiktu ierobežotas bijušo zemes īpašnieku intereses. Likumdevējam bija pamats primāri nodrošināt tikai to zemes lietotāju interesi, kas bija Latvijas Republikas pilsoņi, nevis visu zemes lietotāju intereses, jo tad netiktu sasniegts zemes reformas galvenais mērķis. Līdz ar to minēto nepilsoņu ierobežojumu pamatā ir pamatota atšķirīga attieksme pret nepilsoņiem.

Turklāt likums „Par zemes reformu pilsētās” paredzēja, ka ēkas īpašniekam, kuram nav tiesību iegūt zemi īpašumā, ir garantētas zemes nomas tiesības tādā platībā, kādā šī zeme ir viņa likumīgā lietošanā (apbūvei), un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt 5 procentus no zemes kadastrālās vērtības. Tātad minētajos gadījumos nepilsoņiem bija iespējas iegūt zemi nomā pat uz 99 gadiem. Līdz ar to likumdevējs bija noteicis kārtību, lai nepilsoņiem būtu iespēja šo zemi lietot. Uzskatu, ka noteiktā kārtība ir samērīga.

Tieslietu ministrija atbildes vēstulē skaidro, ka saskaņā ar likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 6.panta 1.punktu līdz 1992.gada 20.jūnijam bijušajiem zemes īpašniekiem, visiem pašreizējiem zemes lietotājiem un citiem zemes pieprasītājiem bija jāiesniedz pieprasījums par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, zemes nodošanu īpašumā vai par zemes piešķiršanu lietošanā tai pilsētas pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas pieprasāmais zemes gabals.

Saskaņā ar likumu „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 9.panta pirmo daļu uz valsts vārda valsts akciju sabiedrības „Latvijas Hipotēku un zemes banka” personā zemesgrāmatā nostiprināmas īpašuma tiesības uz zemi, kura piešķirta dzīvojamās ēkas īpašniekiem vai augļu dārza ar apbūves tiesībām lietotājiem - Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā arī citām fiziskajām personām, kas nav Latvijas pilsoņi, ja minētās dzīvojamās ēkas un augļu dārzi ar apbūves tiesībām atrodas uz valstij vai pašvaldībai piekrītošas zemes, kā arī uz zemes, kuru nav pieprasījuši bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki vai viņi par to pieprasījuši kompensāciju, vai saņēmuši līdzvērtīgu zemi citā vietā. Minētos zemesgrāmatās nostiprināmos zemes gabalus, noslēdzot pirkuma līgumu, Latvijas Hipotēku un zemes banka pārdod Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kā arī citām fiziskajām personām, kuras nav Latvijas Republikas pilsoņi un kuras uz pārdodamā zemes gabala ieguvušas dzīvojamās ēkas īpašumā vai augļu dārzu ar apbūves tiesībām lietošanā, atbilstoši zemes kadastrālajai vērtībai par īpašuma kompensācijas sertifikātiem vai latiem pēc pircēja izvēles. Tātad citos gadījumos, kad zemi nepieprasīja bijušais zemes īpašnieks, Latvijas nepilsoņiem, kuru īpašumā uz attiecīgās zemes atradās ēkas, būves vai augļu dārzi, bija iespēja iegūt šo zemi īpašumā.
c)