Frakcijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” priekšsēdētājam Jakovam Plineram

„Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”

Rīgā, Jēkaba ielā 11, LV-1811

Atzinums pārbaudes lietā
Tiesībsarga birojā tika izskatīti Jūsu iesniegumi (saņemti 2007.gada 16.oktobrī un 2008.gada 4.februārī un reģistrēti ar Nr.1.1-5/11 un Nr.26A-15A/176 attiecīgi) par atšķirībām starp Latvijas Republikas pilsoņu un nepilsoņu tiesībām un par atļauju nepilsoņiem strādāt par advokātiem.

Analizējot Latvijas Republikas nepilsoņu (turpmāk – nepilsoņi) tiesību ierobežojumu atbilstību cilvēktiesībām, ir jāņem vērā tiesiskais un vēsturiskais situācijas konteksts, kā arī nepilsoņa statusa specifika Latvijā. Līdztekus ir jādomā par tālredzīgiem tiesiskiem risinājumiem nākotnē.

Satversmes tiesa savā 2005.gada 7.marta spriedumā lietā Nr. 2004–15–0106 ir nostiprinājusi vairākus konceptuālus atzinumus:

„Nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latviju tiek atzīta un uz tās pamata ir radušies savstarpēji pienākumi un tiesības. Taču nepilsoņa statuss nav un nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu. Latvijas nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās personas statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Latvijas nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārvalstniekam, ne arī bezvalstniekiem, bet par personām ar “īpašu tiesisko statusu”. (..)

Analizējot Latvijas nacionālo normatīvo bāzi un praksi pilsonības jomā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2003.gada 9.oktobra spriedumā lietā Slivenko v. Latvia¹ atzina, ka nepilsoņi („permanently resident non-citizens”), kā personu grupa, kas pazaudēja PSRS pilsonību šīs valsts sabrukuma rezultātā un nav pieņēmusi citas valsts pilsonību, nav pielīdzināmi ārvalstnieku („foreign nationals”) un bezvalstnieku („stateless persons”) statusam. Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecībā uz nepilsoņiem lieto jēdzienu „bijušie (vai ex) PSRS pilsoņi” („ex-USSR citizens”), ar to pasvītrojot šo personu ciešāku saikni ar Latvijas Republiku, salīdzinot ar ārzemniekiem vai bezvalstniekiem.

Papildinot iepriekšminēto, jāatzīmē, ka nepilsoņu statusu nosaka 1995.gada likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, un likuma mērķis nav bijis saglabāt nepilsoņu statusu pilnīgi visiem nenoteiktu laiku, bet gan tikai noteiktu periodu, lai persona, kurai ir šāds statuss, ja tā vēlas, varētu iegūt Latvijas pilsonību vai arī izvēlēties kādu citu valsti, kur ilgstoši dzīvot, tādējādi apstiprinot saikni ar šo valsti, nevis ar Latviju.

Neskatoties uz iepriekšminētā likuma sākotnējo mērķi, pēc 13 gadiem Latvijā 372 421 persona jeb 17%² no visiem iedzīvotājiem pastāvīgi dzīvo nepilsoņa statusā.

Valsts mērķis, kas izriet arī no starptautiskajām tiesībām, ir samazināt personu bez pilsonības un arī nepilsoņu skaitu. Tādēļ valsts politika nolūkā veicināt naturalizāciju un nepilsoņu skaita samazināšanu ir leģitīma. Tā kā nepilsoņa statuss nav Latvijas pilsonības paveids, tad, izvēloties šo politiku, valsts mērķis nav pilsoņa un nepilsoņa statusa saplūšana tos maksimāli pielīdzinot savās tiesībās, bet gan personu motivēšana iegūt pilntiesīga pilsoņa statusu.

Kopš 1998. gada, kad tika atcelti nepilsoņiem noteiktie naturalizācijas ierobežojumi, viņiem ir tiesības jebkurā brīdī naturalizēties, iegūt Latvijas pilsonību un baudīt Latvijas pilsoņa tiesības. Līdz ar to Latvija ir radījusi priekšnoteikumus, lai personas, kurām tika noteikts nepilsoņa statuss, varētu iegūt Latvijas pilsonību.

Taču ir svarīgi, lai valstij būtu pretimnākoša attieksme pret potenciālajiem pilsoņiem, un viņi būtu motivēti iegūt pilsonību. Diemžēl šāda attieksme nav bijusi konsekventa, 1994.gadā tika noteikti naturalizācijas ierobežojumi pa gadiem, kā arī politiķu retorika pret naturalizētajiem pilsoņiem nereti ir bijusi noraidoša, tādējādi neveicinot naturalizāciju.

Kopš 1999.gada 1.janvāra ir stājušies spēkā grozījumi Pilsonības likumā, kas nosaka pēc 1991.gada 21.augusta Latvijā dzimušu bezvalstnieku vai nepilsoņu bērniem iespēju tikt reģistrētiem par Latvijas pilsoņiem. Kritēriji un kārtība bērnu pilsonības reģistrēšanai ir noteikta Pilsonības likuma 3¹.pantā. Līdz ar to tiesiski ir noregulēts, lai valstī nerastos jauni cilvēki ar šo nenoteikto nepilsoņa statusu. Tai pat laikā statistika rāda, ka joprojām ik gadu ap 800 Latvijā dzimušu bērnu iegūst šādu statusu³. Viens no veidiem kā valsts varētu mazināt nepilsoņu skaitu proporciju pret pilsoņiem, būtu informēt un motivēt bērnu vecākus reģistrēt savus jaundzimušos bērnu par pilsoņiem. Par efektīvu līdzekli uzskatāma šīs reģistrācijas vienkāršotas kārtības ieviešana, lai to būtu iespējams izdarīt vienlaicīgi ar bērna reģistrēšanu nevis ar atsevišķu iesniegumu Naturalizācijas pārvaldei.

Tai pat laikā ir jāņem vērā reālā situācija, ka Latvijā joprojām dzīvo liels skaits nepilsoņu. Līdz ar to tiesību aktos noteiktie ierobežojumi rada praktiskus vai formālus šķēršļus salīdzinoši lielai daļai Latvijas iedzīvotāju realizēt savas politiskās, sociālās un darba tiesības, un būt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem.

ANO Cilvēktiesību komiteja savā Noslēguma ziņojumā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijā norāda: Attiecībā uz nepilsoņu statusu Komiteja ņem vērā valdības politiku, lai veicinātu sabiedrības integrāciju naturalizācijas ceļā. Tomēr Komiteju uztrauc lielais nepilsoņu īpatsvars dalībvalstī, kuri saskaņā ar likumu netiek uzskatīti ne kā ārvalstnieki, ne bezvalstnieki, bet gan kā atsevišķas kategorijas personas, kurām ir ilgstošas un noturīgas saiknes ar Latviju, kuri daudzos aspektos ir pielīdzināti pilsoņiem, bet citos aspektos tiem nav visu tiesību, ko paredz pilsonības esamība. Komiteja pauž bažas par šādas izslēgšanas situācijas turpināšanos, kā rezultātā iedzīvotāju nepilsoņu daļai nav efektīvi nodrošinātas daudzas šajā Paktā paredzētās tiesības, t.sk. politiskās tiesības, iespējas ieņemt atsevišķus valsts un sabiedriskos amatus, iespējas strādāt atsevišķās profesijās privātajā sektorā, ierobežojumi uz īpašumtiesībām uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi, kā arī sociāliem pabalstiem⁴.

No cilvēktiesību teorijas un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka atkarībā no personas pilsonības statusa valsts ir tiesīga brīvi noteikt tikai politisko tiesību apjomu. Tā Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25.pants nosaka to tiesību apjomu, kuram jābūt nodrošinātam tikai attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem, proti:

1.Nodarbinātība

Eiropas Cilvēktiesību tiesa⁶ un Eiropas Kopienu tiesa⁷ savā judikatūrā atzina, ka katrai dalībvalstij ir tiesības publiskajā nodarbinātības sektorā noteikt atšķirīgas prasības, salīdzinot ar privāto jomu. Šis atzinums tiek pamatots ar to, ka publiskajā sektorā nodarbinātās personas pilda valsts funkcijas, īsteno publisko varu un nodrošina valsts publisko iestāžu pastāvēšanas mehānismu.

Satversmes 101. panta pirmā daļa noteic: „Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.” Satversmes tiesa savā 2007.gada 18.oktobra spriedumā lietā Nr.2007-03-01 ar atsauci uz doktrīnu atzina, ka valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana⁸. Darbs valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Valsts dienestu pildošās personas atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti – šo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi. 

Pamatojoties uz minēto, uzskatu, ka nepilsoņiem uzlikto ierobežojumu tiesiskums nodarbinātības jomā un tiesībās piedalīties noteiktā veida uzņēmējdarbībā vērtējams, nošķirot publisko (valsts) un privāto sektoru.

1.1. Valsts sektors. Tiesības ieņemt valsts amatus
No Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 izriet vairākas atziņas:

Satversmes 101. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības pildīt valsts dienestu neaprobežojas tikai ar tiesībām uz ierēdņa amatu vai tam pielīdzināmiem amatiem valsts pārvaldē. Tiklab Latvijas starptautiskās saistības, kā Satversmes 101. panta pirmā daļa ietver tiesības pildīt valsts dienestu arī prokurora vai tiesneša amatā.

Tiesības pildīt valsts dienestu ietver tiesības uz vienlīdzīgu pieeju valsts dienestam, tiesības turpināt valsts dienestu, ja vien nepastāv saprātīgs un objektīvs pamats atbrīvošanai no valsts dienesta. Šīs pamattiesības regulē arī atsevišķus valsts dienesta pildīšanas nosacījumus, piemēram, paaugstināšanu amatā, atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas.

Satversmes 101. panta pirmajā daļā noteiktās personas pamattiesības nav absolūtas, jo Satversmes 101. pants ietver nosacījumu “likumā paredzētā veidā”. Konstitucionālo tiesību teorijā atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrētu pamattiesību satura un šo tiesību robežas noteikšanu.

Valsts dienests parasti ietver jebkuru darbu valsts sektorā, taču Latvijas tiesību normas neparedz personu bez Latvijas pilsonības pilnīgu atstumšanu no valsts sfēras, bet ierobežo šīs personas tikai attiecībā uz darbu valsts civildienestā, speciālajā civildienestā, tiesā, prokuratūrā, valsts drošības sistēmā un zemessardzē.

Valsts sektora ietvaros analizēts jautājums par to, vai attiecīgs amats ir saistīts ar valstiski svarīgo funkciju veikšanu. Ja personas šādas funkcijas veic, tad pilsonības kritērijs ir nepieciešams, pamatojoties uz abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības saikni ar valsti.

Izvērtējot Jūsu iesniegumam pievienoto normatīvo tiesību aktu sarakstu un sistēmiski interpretējot tiesību avotus (tajā skaitā pilsonības jomā), secināju, ka valsts sektorā atbildīgās valsts pārvaldes iestādes viedoklis ir pieprasāms par tiesībām ieņemt dzimtsarakstu nodaļas darbinieka amatu un veikt civilo darbu karaspēka daļā, jo tas neietilpst valsts civildienestā un nav saistīts ar valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanu.
a) dzimtsarakstu nodaļas darbinieki

Pārbaudes lietas ietvaros tika konstatēts, ka saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 3.panta otro daļu „Par dzimtsarakstu nodaļas vadītāju var būt tikai Latvijas pilsonis, kuram ir augstākā izglītība un kura personiskās un profesionālās īpašības atbilst šim amatam. Par dzimtsarakstu nodaļas darbinieku var būt tikai Latvijas pilsonis, kura personiskās un profesionālās īpašības atbilst šim amatam.”

Civilstāvokļa aktu likuma 3.panta trešā daļa nosaka, ka „Dzimtsarakstu nodaļas vadītājs ir atbildīgs par nodaļas darbību.” Ņemot vērā dzimtsarakstu nodaļas vadītāja kompetenci un atbildību, uzskatu šim amatam izvirzīto prasību par pilsonību par pamatotu. Vienlaicīgi atzīmēju, ka nedz Civilstāvokļa aktu likums, nedz arī Ministru kabineta 2005.gada 29.novembra noteikumi Nr.904 „Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistrācijas kārtību, civilstāvokļa aktu reģistru paraugiem, reģistru glabāšanas kārtību un termiņiem, kā arī to dokumentu paraugiem, kurus izsniedz, pamatojoties uz reģistru ierakstiem” detalizēti nenosaka dzimtsarakstu nodaļas darbinieku funkcijas, kā arī nesatur attiecīgo funkciju izpildei darbiniekiem izvirzīto prasību pamatojumu.

Dzimtsarakstu departaments pēc Tiesībsarga lūguma izvērtēja dzimtsarakstu nodaļu un to darbinieku funkcijas un uzdevumus, kā arī pilsonības prasības objektīvos iemeslus. Analizējot šī jautājuma tiesiskos apstākļus, Dzimtsarakstu departaments uzskata, ka pilsonības prasība dzimtsarakstu nodaļas darbiniekiem ir pamatota, secinot: „dzimtsarakstu nodaļas ne tikai reģistrē konkrētos aktus un izdara labojumus aktu reģistru ierakstos, veic personvārdu atveidi un pielīdzināšanu atbilstoši latviešu valodas prasībām, bet arī kopumā kārto, uztur un glabā personu radniecības saites apliecinošus valstiski nozīmīgus reģistrus, kas satur ar likumu aizsargātu ierobežotas pieejamības informāciju par personas privāto dzīvi. Vienlaikus ar ziņu sniegšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei to iekļaušanai Iedzīvotāju reģistrā, dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem ir tiesības saņemt informāciju no šī reģistra, kas ir viena no valstiski nozīmīgākajām datu bāzēm, kurā ievietota informācija par vairāk kā 3 miljoniem personu”. Dzimtsarakstu departaments rezumē, ka dzimtsarakstu nodaļas darbinieki veic valstiski svarīgas funkcijas, kas saistītas ar noteiktu atbildību un prasa ciešu saikni ar valsti.

Civilstāvokļa aktu likuma 2.panta pirmajā daļā noteikts, ka „Civilstāvokļa aktu reģistrācija ir valsts deleģēta funkcija pašvaldību dzimtsarakstu nodaļām.” Kopumā Latvijā šobrīd darbojas 530 dzimtsarakstu nodaļas. No tām vismaz 450 mazākajās nodaļās ir tikai viens darbinieks, kurš pilda visus dzimtsarakstu nodaļai veicamos uzdevumus. Un tikai tajās dzimtsarakstu nodaļās, kuru darbības iecirknī ir lielāks iedzīvotāju skaits un attiecīgi arī lielāks darba apjoms, strādā nodaļas vadītājs un viens vai vairāki darbinieki. Tātad, civilstāvokļa aktu reģistrāciju kā valsts funkciju pilda relatīvi neliels cilvēku skaits visā valsts teritorijā. No minētā izriet, ka katram no šiem darbiniekam ir uzticētas diezgan plašas funkcijas un ar to pildīšanu saistīta atbildība. Dzimtsarakstu departaments pamatoti norāda, ka dzimtsarakstu nodaļu darbu regulē ne tikai Civilstāvokļa aktu likums, bet arī likums „Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”, Iedzīvotāju reģistra likums, Ministru kabineta noteikumi Nr.878 „Noteikumi par nederīgo dokumentu reģistru” un citi normatīvie tiesību akti. Starp normatīvajos tiesību aktos noteiktajām dzimtsarakstu nodaļu darbinieku funkcijām Dzimtsarakstu departaments min, piemēram, tiesības pieprasīt un saņemt ziņas un dokumentus, kas nepieciešami civilstāvokļa aktu reģistrācijai; tiesības apliecināt paraksta īstumu paternitātes atzīšanas iesniegumā, kā arī dokumentos par bērna un citu Civillikumā paredzēto personu piekrišanu paternitātes atzīšanai un pienākums pieņemt attiecīgo iesniegumu u.c.

Tiesībsargam nav pamata uzskatīt, ka likumā noteiktas dzimtsarakstu nodaļas darbinieku funkcijas un uzdevumi nav valstiski svarīgi, līdz ar to pilsonības prasība ir pamatota.
b) civilais darbs karaspēka daļās
Saskaņā ar Militārā dienesta likuma (turpmāk – Likums) 16.panta 1.daļas piekto punktu militārā dienesta vienību darba vietas civilajos amatos komplektē no Latvijas pilsoņiem. Tā paša likuma 60.pants nosaka, ka militārā dienesta civilpersonas ir: 1)militārie darbinieki un 2)civilie darbinieki. Sistēmiski interpretējot Likuma 61. un 62.pantu, secināms, ka konceptuālu atšķirību starp militārajiem un civilajiem darbiniekiem veido uz darba līguma pamata pildītas funkcijas, proti, militārie darbinieki uz darba līguma pamata pilda karavīru amatus, kurus vienībās (apakšvienībās) objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams nokomplektēt ar karavīriem. Turpretim civilie darbinieki uz darba līguma pamata vienībās (apakšvienībās) veic noteiktu darbu (strādā) štata civilajos amatos saskaņā ar darba tiesiskās attiecības reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem. Pilnīgi atzīstot prasības tiesiskumu karavīru amatus komplektēt ar Latvijas pilsoņiem, uzskatu par nepieciešamu izvērtēt identiskās prasības pamatotību attiecībā uz civiliem darbiniekiem.

Ņemot vērā visu augstākminēto, Aizsardzības ministrijai tika nosūtīta vēstule ar lūgumu sniegt pamatotu viedokli par objektīviem iemesliem, uz kuriem ir pamatota Likuma 16.pantā ietverta atšķirīgā attieksme attiecībā uz civilajiem darbiniekiem, kā arī par to, vai civilo darbinieku darbs civilajos amatos ir saistīts ar konceptuāli svarīgo valsts funkciju izpildi.

Aizsardzības ministrija uzskata, ka pilsonības kritērijs Nacionālo bruņoto spēku civilajos amatos ir pamatots. Savu viedokli Aizsardzības ministrija pamato ar šādiem apsvērumiem: „Nacionālās drošības likuma 3.panta pirmajā daļā nosaka, ka nacionālās drošības sistēmu veido valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas un Latvijas pilsoņi, kam likums deleģē pienākumus un tiesības nacionālās drošības jomā noteiktas kompetences ietvaros, bet 5.pantā – katra Latvijas pilsoņa pienākumu aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu. Tikai Latvijas pilsoņi ir tiesīgi piedalīties nacionālās drošības plāna izstrādē, pildīt militāro dienestu un ieņemt amatus valsts drošības iestādēs […] Ar mērķi aizsargāt Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus no agresijas NBS spēku veidiem un citiem formējumiem ar likumu noteikti dažādi uzdevumi […] NBS ir funkcijas, kuru izpildē nav nepieciešams iesaistīt profesionālas militārpersonas. Piemēram, finanšu un citu resursu plānošanas, aprites un uzskaites atsevišķos etapos, publiskā iepirkuma vai informācijas tehnoloģiju atsevišķās jomās, arī citur, sekmīgi strādā civilie darbinieki, lai tiktu nodrošināta NBS vienību kaujas un mobilizācijas gatavība[…] NBS struktūrā nav formējuma vai jomas, kurā tās personālsastāvam nebūtu jārespektē NATO noteiktie standarti un/vai tās dalībvalstīm saistoši citi normatīvi […] Civilā amatā iecelts darbinieks savus darba pienākumus nepilda izolēti no militārās vienības, tās štāba vai struktūrvienības kopējiem uzdevumiem un funkcijām, viņš nevar izvairīties no sadarbības ar karavīru amatos ieceltajiem profesionālā dienesta karavīriem un militārajiem darbiniekiem un nespētu funkcionēt bez informācijas plūsmas, kas novadīta militārajam formējumam, kurā viņš strādā […] likumdevēja mērķis, pieņemot šādu normu, bija ne vien aizsargāt Latvijas valsts intereses un sabiedrības drošību, bet arī novērst citu NATO dalībvalstu vai starptautiskās sadarbības partneru interešu iespējamu aizskārumu militārajā un valsts aizsardzības jomā.”

Izvērtējot lietas materiālus, secināju, ka Nacionālie bruņotie spēki veido vienotu sistēmu, kuras mērķis ir nacionālās drošības īstenošana. Militārais dienests ir šīs sistēmas sastāvdaļa. Kā organizētai varas un darbības struktūrai valstij piemīt funkcija garantēt bezpretrunu un droši sakārtotu cilvēku kopdzīvi, it sevišķi garantēt sabiedrisko mieru un tiesisko drošību. Šo uzdevumu var izpildīt tikai iedarbīga un homogēna izturēšanās kārtība⁹.

Saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 3.panta trešo daļu „Nacionālās drošības sistēmas darbība balstās uz civilmilitāro sadarbību. Civilmilitārā sadarbība ir plānota un saskaņota valsts pārvaldes iestāžu, sabiedrības un Nacionālo bruņoto spēku darbība valsts apdraudējuma pārvarēšanai. Civilmilitārās sadarbības pamatprincipi ir efektīva savstarpējās sadarbības koordinācija, vienota izpratne par kopējiem mērķiem un dalīta atbildība par mērķu sasniegšanas rezultātiem.” Vienlaikus vēlos atzīmēt, ka saskaņā ar tā paša likuma piekto pantu pienākums aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu ir uzlikts valsts pilsoņiem. No augstākminētā secināms, ka nacionālās drošības sistēmas izveides un funkcionēšanas nodrošināšanas pienākums gulstas uz valsts pilsoņiem. Ņemot vērā to, ka nacionālās drošības īstenošana ir iespējama tikai vienotās civilmilitārās sistēmas ietvaros, uzskatu, ka arī pamatprasības attiecībā uz atbildīgajām personām jābūt līdzīgām.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, atzīstams, ka nepilsoņiem uzliktais ierobežojums iegūt militārā dienesta civilo darbinieku statusu ir cilvēktiesībām atbilstošs.

1.2. Privātais sektors

Privātajā sektorā ir profesijas, kuras formāli pieskaitāmas pie privāttiesiskās sfēras, taču pēc būtības saistītas ar svarīgu valsts uzdevumu pildīšanu, kas reizē prasa atbildību pret valsti: zvērināts mērnieks, kura pienākumos ietilpst zemes jautājumu praktiskā risināšana, tādējādi skarot Latvijas zemes īpašumu jautājumus un tās bagātības; zvērināts revidents, kurš nodarbojas ar grāmatvedības revīzijām, tādējādi skarot valsts kases jautājumu; zvērināts notārs un notāra palīgs, t.i. personas, kas apliecina arī valstiski svarīgus dokumentus un amata darbībā pielīdzinātas valsts dienesta amatpersonām. Līdz ar to šie ierobežojumi uzskatāmi par pamatotiem un starptautiskajām tiesībām un paražām atbilstošiem.

Detalizētāka analīze tika veikta par šādiem jautājumiem:

1) apsardzes dienesta vadītājs;

2) detektīvsabiedrības vadītājs un ikviena persona, kas ieņem amatu tās pārvaldes institūcijās.

Komerclikuma 1.panta pirmajā daļā ir noteikts: „Komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība).” Savukārt tā paša likuma 74.pantā ir noteikts, ka „Individuālais komersants ir fiziskā persona, kura kā komersants ierakstīta komercreģistrā.” Sistēmiski interpretējot Komerclikuma tiesību normas, var secināt, ka nekādi speciāli pilsonības ierobežojumi attiecībā uz individuālā komersanta, sabiedrības vadītāja, pārvaldes institūciju dalībnieku vai personu, kurai ir tiesības pārstāvēt komercsabiedrību, statusu tajā nav minēti. Vienlaikus jāatzīmē, ka Komerclikuma 4.panta trešajā daļā ir ietverta norāde (deleģējums) uz citu, speciālu likumu, kurā var būt noteikta atsevišķu veidu komercdarbība, kuras veikšanai nepieciešama atļauja (licence) vai arī kuru drīkst veikt komersants atbilstoši likumā noteiktajām prasībām. Šajā gadījumā, nosakot individuālajam komersantam vai citām personām papildus prasības, Apsardzes darbības likums un Detektīvdarbības likums regulē komercdarbību un tiek ietverti Komerclikuma 4.panta trešās daļas juridiskajā konstrukcijā.

Analizējot lietas apstākļus, secināju, ka Apsardzes darbības likuma 6.panta pirmās daļas un Detektīvdarbības likuma ceturtā panta regulējums skar nepilsoņu tiesības, jo salīdzinājumā ar pilsoņiem ierobežo viņu tiesības saņemt speciālo atļauju (licenci) apsardzes darbības veikšanai, kā arī vadīt vai ieņemt amatu detektīvsabiedrības pārvaldes institūcijās.

Ņemot vērā minēto, Iekšlietu ministrijai tika nosūtīta vēstule ar lūgumu sniegt savu viedokli par objektīviem iemesliem, uz kuriem ir pamatota Apsardzes darbības likuma 6.panta pirmajā daļā noteikta atšķirīgā attieksme.

Atbildes vēstulē Iekšlietu ministrija norāda, ka, līdztekus Apsardzes darbības likumā noteiktiem ierobežojumiem, līdzīgs ierobežojums attiecībā uz uzņēmumu vadītājiem noteikts Stratēģiskas nozīmes preču aprites likumā un Ieroču aprites likumā. Iekšlietu ministrija secināja, ka „likumdevējs ir izvirzījis paaugstinātas prasības individuālajam komersantam vai personai, kura tiesīga pārstāvēt tādu komercsabiedrību, kas sniedz pilna spektra apsardzes pakalpojumus, nodarbojas ar ieroču, munīcijas, sprāgstvielu, spridzināšanas ietaišu, speciālo līdzekļu vai 1., 2., 3. vai 4.klases pirotehnisko izstrādājumu, atsevišķu šo priekšmetu sastāvdaļu vai palīgierīču ražošanu (izgatavošanu), kā arī nodarbojas ar Eiropas Savienības Kopējā militāro preču sarakstā minēto militāro preču komercdarbību. Visas minētās jomas ir saistītas ar dažāda veida darbībām ar šaujamieročiem.” Tāpat Iekšlietu ministrija norāda uz to, ka Saeimā 1.lasījumā tika pieņemts likumprojekts „Grozījumi Apsardzes darbības likumā”, kurā paredzēts papildināt likuma 2.panta trešo daļu un piešķirt valstij tiesības iesaistīt apsardzes komersantu sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanas pasākumos, „kas prasīs paaugstinātu sabiedrības uzticību un augstāku atbildības pakāpi komersantiem un tos pārstāvošajām personām.”

Izvērtējot Iekšlietu ministrijas atbildes vēstuli, nonācu pie secinājuma, ka nepilsoņiem uzlikto ierobežojumu leģitīmais mērķis šajā gadījumā ir sabiedriskā drošība, ko var apdraudēt apsardzes komersanta darbības ar šaujamieročiem.

Norādot uz leģitīmo mērķi, Iekšlietu ministrija atbildes vēstulē neanalizē tās tiesiskās atšķirības, kas izriet no divu kategoriju speciālajām atļaujām apsardzes darbības veikšanai, kā arī to apstākli, ka sabiedriskā drošība kā leģitīmais mērķis aizliegumam izsniegt speciālo atļauju (licenci) apsardzes darbības veikšanai ir ietverts Apsardzes darbības likuma 6.panta otrajā daļā.

Apsardzes darbības likuma 5.panta trešajā daļā ir noteikts, ka saskaņā ar pirmās kategorijas speciālo atļauju (licenci) apsardzes komersantam ir tiesības nodarboties ar apsardzes tehnisko sistēmu projektēšanu, uzstādīšanu, apkopi un remontu, kā arī sniegt konsultācijas par šiem jautājumiem, respektīvi, šī joma nav saistīta ar pilna spektra apsardzes pakalpojumiem, tajā skaitā, darbībām ar šaujamieročiem. Turklāt no Apsardzes darbības likuma 8.panta izriet, ka tiesības ar Valsts policijas atļauju iegādāties un glabāt šaujamieročus, kā arī izmantot un pielietot tos apsardzes darbības nodrošināšanai tiek piešķirtas tikai apsardzes komersantam, kas saņēmis otrās kategorijas speciālo atļauju (licenci). Nosakot atšķirīgu tiesību apjomu speciālo atļauju apsardzes darbības veikšanai kategorijām, likumdevējs abos gadījumos paredzējis vienādas prasības attiecībā uz pilsonības kritēriju individuāliem komersantiem, kā arī personām, kas ir tiesīgas pārstāvēt komercsabiedrību. Uzskatu, ka sabiedriskās drošības apdraudējums nav vērtējams in abstracto kā raksturīgs apsardzes darbības veikšanai kā tādai, bet vadoties no konkrētām un reālām iespējām to apdraudēt. Vērtējot problēmu no šī aspekta, secināms, ka pirmās un otrās kategorijas speciālās atļaujas (licences) apsardzes darbības veikšanai būtiski atšķiras savā starpā. Apsardzes tehnisko sistēmu projektēšana, uzstādīšana, apkope un remonts nav pielīdzināma darbībām ar šaujamieročiem un no tām izrietošajām sekām. Iekšlietu ministrija nav norādījusi nevienu argumentu, kas liecinātu par to, ka ar apsardzes tehnisko sistēmu projektēšanu vai uzstādīšanu var tikt apdraudēta sabiedriskā kārtība. No tā secināms, ka apsardzes darbības, kuru veikšanai nepieciešama pirmās kategorijas atļauja, nav saistītas ar reālām iespējām apdraudēt sabiedrisko drošību un kārtību.

Vēršu īpašu uzmanību uz to, ka Apsardzes darbības likuma 6.panta otrajā daļā ir paredzēts tiesisks mehānisms ierobežojumu leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, valstij ir tiesības neizsniegt speciālo atļauju (licenci) apsardzes darbības veikšanai, „ja kompetentām valsts iestādēm ir pamats uzskatīt, ka individuālais komersants vai persona, kas tiesīga pārstāvēt komercsabiedrību, darbojas pretvalstiskā vai noziedzīgā organizācijā vai ir tās biedrs, rada draudus valsts vai sabiedrības drošībai.” Saskaņā ar Ministru kabineta 2007.gada 30.janvāra noteikumu Nr.93 „Apsardzes darbības licencēšanas noteikumi” 8.punktu pēc iesnieguma saņemšanas Iekšlietu ministrijā licencēšanas komisija pārbauda, vai uz komersantu nav attiecināmi Apsardzes darbības likuma sestajā pantā noteiktie speciālās atļaujas (licences) izsniegšanas ierobežojumi; pieprasa no Valsts ieņēmumu dienesta ziņas, vai komersantam nav nodokļu parādu, kā arī pārbauda, vai komersants ir izpildījis citas likumīgas prasības. Rezumējot minēto, var secināt, ka tiesības un iespējamas tiesiskās sekas, kas saistītas ar speciālo atļauju (licenču) attiecīgo kategoriju apsardzes darbības veikšanai, būtiski atšķiras savā starpā, un, ņemot vērā Apsardzes darbības likuma 6.panta otrajā daļā paredzēto juridisko mehānismu, nav pamata izvirzīt identiskas pilsonības prasības attiecībā uz visiem ar apsardzes darbību veikšanu saistītiem individuālajiem komersantiem vai personām, kas tiesīgas pārstāvēt komercsabiedrību.

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka nepilsoņiem uzlikts ierobežojums saņemt pirmās kategorijas speciālo atļauju (licenci) apsardzes darbības veikšanai nav samērīgs ar sabiedrisko drošību kā leģitīmu mērķi un līdz ar to būtu pārskatāms.

Ņemot vērā Apsardzes darbības likumā un Detektīvdarbības likumā ietverto tiesību ierobežojumu leģitīmā mērķa saturisku identitāti, pārbaudes lietas ietvaros tika analizētas detektīvsabiedrības vadītāja vai personas, kas ieņem amatu detektīvsabiedrības pārvaldes institūcijās, iespējas apdraudēt sabiedrisko drošību piešķirto tiesību ietvaros. Tāpat tika analizēts spēkā esošais mehānisms sabiedriskās drošības kā leģitīma mērķa nodrošināšanai.

Saskaņā ar Detektīvdarbības likuma 2.panta pirmo daļu detektīvdarbības mērķis ir fizisku vai juridisku personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzība. Ņemot vērā to, ka pilsonības kritērijs likumā ir paredzēts noteiktām personām, proti, detektīvsabiedrības vadītājam un ikvienai personai, kas ieņem amatu pārvaldes institūcijās, jāizvērtē tās šīm personām piešķirtās tiesības, kuru prettiesiskas izmantošanas rezultātā var tikt apdraudēta sabiedriskā drošība. Savukārt svarīgi atzīmēt arī to, ka tajā pašā tiesību normā līdztekus pilsonības kritērijam licences saņemšanai ir izvirzīta arī cita, leģitīmā mērķa sasniegšanai būtiskā prasība, proti, attiecīga persona nav sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un tai nav konstatēta psihiska slimība vai atkarība no alkohola, narkotiskām, psihotropām vai toksiskām vielām.

Detektīvdarbības likums neparedz dažādu kategoriju licences, un detektīvsabiedrība var uzsākt sniegt augstākminētos pakalpojumus pēc šī likuma ceturtajā pantā ietverto nosacījumu izpildes. Saskaņā ar likumu detektīvsabiedrības piedāvātie pakalpojumi nav saistīti ar darbībām ar šaujamieročiem. Vienlaikus jāuzsver, ka līdztekus Apsardzes darbības likumam, arī Detektīvdarbības likumā ir noteikts tiesisks regulējums par aizliegumu izsniegt licenci tām detektīvsabiedrībām, „kurās amatus pārvaldes institūcijās ieņem personas, par kurām Valsts policijas vai valsts drošības iestāžu rīcībā ir likumā noteiktajā kārtībā iegūtas un pārbaudītas ziņas, kas liecina par šo personu piederību pie aizliegtiem militarizētiem vai bruņotiem formējumiem, politiskajām partijām vai sabiedriskajām organizācijām, to apvienībām vai kustībām, kuras uzsākušas publisko darbību pirms to reģistrācijas vai turpina darbību pēc tam, kad tā ir apturēta vai izbeigta ar tiesas nolēmumu, kā arī par piederību pie organizētās noziedzības grupām.” Tātad, sabiedriskās drošības kā leģitīmā mērķa sasniegšanai Detektīvdarbības likuma 5.panta pirmajā daļā jau ir paredzēts samērīgs mehānisms, kas nav saistīts ar attiecīgo personu pilsonību. Tiešā norāde uz aizliegumu apdraudēt sabiedrisko drošību un kārtību ir minēta arī Detektīvdarbības likuma 11.pantā, kas nosaka „Veicot detektīvdarbību, ir aizliegts radīt personām fizisku, morālu vai materiālu kaitējumu, apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, kā arī apkārtējo vidi, lietot vai draudēt lietot fiziskās ietekmēšanas līdzekļus, pamudināt personas uz noziedzīgu rīcību.” Sistēmiski interpretējot Detektīvdarbības likuma 5.panta pirmo daļu un 11.pantu, secināms, ka sabiedriskās drošības kā leģitīmā mērķa sasniegšanai likumdevējs jau ir paredzējis tādu samērīgu mehānismu, kas nav attiecināma uz personas pilsonību.

Nosakot pilsonības kritēriju pretstatā nepilsoņu statusam detektīvsabiedrības vadītājam un personām, kas ieņem amatu pārvaldes institūcijās, likumdevējs paredzējis papildus prasības leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā detektīvsabiedrības tiesību un pakalpojumu būtību, galvenokārt attiecībā uz šaujamieroču nepielietošanu, kā arī Detektīvdarbības likuma 5.panta pirmajā daļā un 11.pantā minēto, uzskatu, ka nav pamata izslēgt nepilsoņus no to personu kategorijas, kurām ir tiesības iegūt detektīvsabiedrības vadītāja vai personas, kas ieņem amatu pārvaldes institūcijās, statusu.

b) profesionālais patentpilnvarotais un zvērinātie advokāti
Saskaņā ar Patentu likuma 26.panta 4. daļas pirmo punktu profesionālo patentpilnvaroto reģistrā var iekļaut tikai fizisko personu datus,