Frakcijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” priekšsēdētājam Jakovam Plineram

Nav saskatāms objektīvs pamats ierobežojumam, ka nepilsoņiem netiek piešķirtas tiesības likuma „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 3.panta pirmajā daļā minētās tiesības. Šādam ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Uzskatu, ka sabiedrība negūst labumu no minētā nepilsoņu tiesību ierobežojuma. Nav samērīgi un tiesiski likuma „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 3.panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos nepiešķirt nepilsoņiem tiesības zemi izpirkt par privatizācijas vai kompensācijas sertifikātiem, jo citos likumā noteiktajos gadījumos nepilsoņiem ir piešķirtas tiesības iegūt zemi īpašumā par īpašuma kompensācijas sertifikātiem vai latiem. Piemēram, likuma „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 9.panta pirmajā daļā noteikts, ka, ja nepilsoņiem īpašumā esošās dzīvojamās ēkas un augļu dārzi ar apbūves tiesībām atrodas uz valstij vai pašvaldībai piekrītošas zemes, kā arī uz zemes, kuru nav pieprasījuši bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki vai viņi par to pieprasījuši kompensāciju, nepilsoņi var iegūt īpašumā par īpašuma kompensācijas sertifikātiem vai latiem.

Tieslietu ministrija, vērtējot noteiktos ierobežojumus, norāda, ka, pieņemot zemes reformu regulējošos likumus, notika aktīvas diskusijas Latvijas Republikas Augstākajā padomē un, izdarot šo likumu grozījumus, Latvijas Republikas Saeimā. Saeimas sēžu stenogrammas liecina, ka, no vienas puses, tika akceptēta kopēja vēlme atgriezties pie tādas īpašuma situācijas ar zemi, kāda tā bija Latvijā pirms padomju okupācijas, un nepieciešamību attīstīt īpašuma tirgu. Bet, ņemot vērā Latvijas padomju okupāciju, tika norādīts uz nepieciešamību novērst Latvijas zemes iespējamo izpārdošanu un primāri nodrošināt Latvijas pilsoņu ekonomiskas intereses.

Likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 20.un 21.pantā tika veikti grozījumi, kas piešķir tiesības Eiropas Savienības pilsoņiem iegūt īpašumā zemi saistībā ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tieslietu ministrija norāda, ka zemes reformas likumos noteiktās atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās primāri ir politisks lēmums, kas tika pieņemts saistībā ar Latvijā pastāvošo ekonomisko, demogrāfisko un ģeogrāfisko situāciju valstiskās neatkarības atjaunošanas un nostiprināšanās ceļā.

Likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” noteiktie ierobežojumi nepilsoņiem veikt darījumus ar zemi nav samērīgi. Noteikto ierobežojumu sākotnējais mērķis - novērst Latvijas zemes iespējamo izpārdošanu - netiek sasniegts, ja pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tās pilsoņi var brīvi veikt darījumus ar Latvijas zemi. Vairums no Latvijas nepilsoņiem ilgstoši dzīvo un strādā Latvijā, viņiem ir izveidojusies noturīga saikne ar Latvijas valsti. Vērtējot iespējamo zemes izpārdošanas risku, uzskatu, ka Latvijas nepilsoņiem pārsvarā ir lielāka saikne ar Latviju nekā Eiropas Savienības pilsoņiem. Tāpēc, ļaujot brīvi veikt darījumus ar zemi Eiropas Savienības pilsoņiem, pastāv lielāks zemes izpārdošanas risks.

Tāpat arī Eiropas Padome, vērtējot trešo valstu pilsoņu, kas ilgstoši dzīvo ES dalībvalstīs, jautājumus, ir norādījusi, ka nepieciešamas vienlīdzīgas tiesības trešo valstu pilsoņiem, kas “būtu pēc iespējas tuvākas ES pilsoņu tiesībām”.²⁴

Iespējams, būtu pamatoti noteikt ierobežojumus veikt darījumus ar zemi nepilsoņiem salīdzinājumā ar pilsoņiem. Tomēr, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā un piešķirot Eiropas Savienības pilsoņiem tiesības brīvi veikt darījumus ar zemi, ir būtiski mainījušies apstākļi, kas ir nepilsoņiem noteikto ierobežojumu pamatā. Uzskatu, ka likumdevējam būtu jāpārvērtē nepilsoņu ierobežojumu pamatotība un samērīgums.

Lai nodrošinātu sekmīgu zemes reformas pabeigšanu un atrisinātu identificētās problēmas, 2006.gada 11.decembrī tika izveidota darba grupa. Darba grupā piedalījās Valsts kancelejas, Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Valsts zemes dienesta, Tiesu administrācijas, valsts akciju sabiedrības „Valsts nekustamie īpašumi”, Latvijas Pašvaldību savienības un Centrālās zemes komisijas pārstāvji. Darba grupa sagatavoja likumprojektus par grozījumiem Valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likumā un citos zemes reformu un privatizācijas reglamentējošos likumos, kas tika pieņemti Saeimā 2007.gada jūnijā un jūlijā. Pašreiz darba grupa un tajā iesaistītās institūcijas strādā pie šajos likumos deleģēto Ministru kabineta noteikumu projektu izstrādes. Darba grupas darba ietvaros un likumprojektu apspriešanas gaitā Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā tika akcentēta nepieciešamība zemes reformas noslēgumā nemainīt zemes reformas pamatprincipus, lai tādejādi neradītu nevienlīdzīgus nosacījumus attiecībā pret tām personām, kuras jau ir izmantojušas zemes reformas likumos noteiktās tiesības.

Tieslietu ministrija informē, ka izvērtēs nekustamā īpašuma tiesiskā regulējuma attīstības iespējas un veiks pētījumu par nekustamā īpašuma tiesību regulējumu pēc zemes reformas pabeigšanas un izstrādās koncepciju par nekustamā īpašuma tiesību regulējumu pēc zemes reformas pabeigšanas. Minēto dokumentu ietvaros tiks izvērtēts arī jautājums par nepilsoņu tiesību ierobežojumiem.

Tiesībsarga likuma 12.panta astotā daļa nosaka, ka Tiesībsargs, pildot savas funkcijas, sniedz Saeimai, Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus attiecībā uz tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu. Tādēļ savas kompetences ietvaros vērsīsim atbildīgās darba grupas uzmanību uz konstatētajiem nepilsoņu tiesību ierobežojumiem.

5. Līgumiskās attiecības ar ārvalstīm

Iesnieguma 67.punktā norādāt, ka Latvijas Republikas pilsoņiem ir bezvīzu režīms ar 77 valstīm un tikai 30 no tām nepilsoņi var iebraukt bez vīzas. Analizējot Jūsu iesniegumā norādītās atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem, nepieciešams izvērtēt ar pārvietošanās brīvību saistītos jautājumus gan no starptautisko, gan nacionālo tiesību viedokļa.

Pārvietošanās brīvība garantēta virknē starptautisko cilvēktiesību dokumentu. ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 13.pants, ANO Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 12., 13.pants, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Ceturtā protokola 2. pants nosaka, ka „1. Ikvienam cilvēkam, kurš likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā. 2. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi atstāt jebkuru valsti, ieskaitot savu valsti. 3. Šo tiesību izmantošanai nedrīkst noteikt nekādus ierobežojumus, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami valsts un sabiedriskās drošības interesēs, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, nepieļautu noziegumus, aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības”. Būtiski atzīmēt, ka minētajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos tiek garantētas tiesības personām brīvi pārvietoties tās valsts teritorijā, kurā šī persona likumīgi atrodas. Šīs tiesības neietver tādas papildus garantijas, kā, piemēram, bezvīzu režīmu ar citām valstīm, līdz ar to no starptautiskajām saistībām Latvijas Republikai neizriet pienākums nodrošināt bezvīzu režīmu ar noteiktām valstīm nedz Latvijas Republikas pilsoņiem, nedz arī nepilsoņiem.

LR Satversmē brīvas pārvietošanās pamatprincipi formulēti 98. pantā: “Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm”. Tādējādi šajā Satversmes pantā ir paredzētas tiesības brīvi izbraukt un atgriezties Latvijā ne tikai LR pilsoņiem, bet arī nepilsoņiem, kuri ir saņēmuši nepilsoņa pases likumā noteiktajā kārtībā. 2005.gada 7.marta spriedumā lietā Nr. Nr. 2004–15–0106 19.punktā Satversmes tiesa ir skaidrojusi Satversmes 98.panta nozīmi, atzīstot, ka „Satversmes 98. pants noteic arī ikviena, kam ir Latvijas pase, tiesības brīvi atgriezties Latvijā. To personu loks, kurām ir konstitucionāli noteiktas tiesības brīvi atgriezties Latvijā, nosakāms Personu apliecinošo dokumentu likuma kontekstā. Šā likuma 4. pants paredz, kāda veida pases izsniedzamas Latvijā. Atbilstoši šim pantam Latvijas pase tiek izsniegta ne tikai pilsoņiem, bet arī nepilsoņiem. Līdz ar to tiesības brīvi atgriezties Latvijā ir attiecināmas arī uz Latvijas nepilsoņiem”. Šīs brīvas izbraukšanas un atgriešanās tiesības neietver sevī pārvietošanos atvieglotā kārtībā, proti, bezvīzu režīmu. Līdz ar to šī pārvietošanās brīvība atvieglotā kārtībā – bezvīzu režīmā tiek garantēta noteiktām personu kategorijām uz starptautisko līgumu pamata. LR Ārlietu ministrija 2008.gada 25.janvāra vēstulē Nr.41/103-637 skaidro, ka „Latvijas Republika, slēdzot starptautiskos līgumus, ņem vērā visu tās iedzīvotāju, tajā skaitā Latvijas nepilsoņu, tiesības un intereses un nepieļauj to apzinātu diskrimināciju. Taču, ņemot vērā to, ka Latvijas Republikas nepilsoņa statuss ir īpašs tiesiskais statuss, kam nav analoga starptautiskajās tiesībās (zināmā mērā to var salīdzināt ar Igaunijā pastāvošo nepilsoņa statusu), rodas situācija, ka otrā līgumslēdzējvalsts uzņemas attiecībā pret Latviju lielākas saistības (t.i., attiecina līgumu uz plašāku iedzīvotāju kategoriju) nekā Latvija, tādējādi izejot ārpus savstarpīguma principa robežām. Latvija nevar piespiest kādu valsti spert šo soli pret tās gribu”. Ņemot vērā minēto, nevar konstatēt pārkāpumu, ja valsts starptautiskā līgumā garantējusi pārvietošanos uz citām valstīm pēc atvieglotākiem noteikumiem.

Jāatzīmē, ka gan Latvijas valsts gan citas ES dalībvalstis ir radušas risinājumu atvieglotiem ceļošanas noteikumiem, kas attiecas arī uz Latvijas nepilsoņiem. 2006.gada novembrī ar mērķi panākt risinājumu attiecībā uz visiem bezvalstniekiem, tostarp tiem, uz kuriem neattiecas 1954.gada Konvencijas par bezvalstnieku statusu, jo īpaši Baltijas valstīs²⁵ tika izstrādāti grozījumi 2001. gada 15. marta Eiropas Savienības Padomes Regulai (EK) nr. 539/2001. 2007.gada 19. janvārī stājas spēkā Eiropas Savienības Padomes 2006. gada 21. decembra Regula (EK) nr. 1932/2006, ar kuru groza Eiropas Savienības Padomes 2001. gada 15. marta Regulu (EK) nr. 539/2001 par to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas. Saskaņā ar šo regulu Latvijas nepilsoņi var ceļot bez vīzām uz Norvēģiju, Islandi un ES dalībvalstīm - ceļojot uz Austriju, Beļģiju, Bulgāriju, Čehiju, Dāniju, Franciju, Grieķiju, Igauniju, Itāliju, Kipru, Lietuvu, Luksemburgu, Maltu, Nīderlandi, Poliju, Portugāli, Rumāniju, Slovēniju, Slovākiju, Spāniju, Somiju, Ungāriju, Vāciju, Zviedriju, izņemot Lielbritāniju un Īriju, kas nepiemēro augstāk minēto regulu.²⁶ Šī regula paredz atbrīvot no vīzas prasības arī atzītus bēgļus un bezvalstniekus, kuri pastāvīgi uzturas kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm un kuriem ir šīs dalībvalsts izdots ceļošanas dokuments.
5.2.Nepilsoņu statuss pēc iestāšanās ES

Iesnieguma 68.punktā norādāt, ka nepilsoņiem jākārto eksāmens, lai varētu tikt atzīti par Eiropas Savienības pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Vēsturiski nepilsoņa statusa izveidē ir bijuši ne tikai tiesiskie, bet arī politiskie apsvērumi. Tiesībsarga institūta būtība ir saistīta ar visu cilvēku pamattiesību aizsardzības veicināšanu un integrācijas sekmēšanu, bet valsts politikas veidošana nav Tiesībsarga kompetencē.

Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir norādījusi, ka „no Latvijas valsts puses ir nekonsekventi jautājumā par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa Latvijas Republikā piešķiršanu nostādīt Latvijas nepilsoņus vienlīdzīgā situācijā ar ārvalstniekiem vai bezvalstniekiem.”²⁷ No minētā secināms, ka visos jautājumos, kur saskaņā ar Latvijas normatīvo bāzi noteikts tiesību apjoms ir paredzēts Eiropas Savienības pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tās pašas tiesības jāparedz arī nepilsoņiem. Prezidente bija nosūtījusi likumu otrreizējai caurlūkošanai uz Saeimu, taču konceptuāli attiecībā uz nepilsoņiem tas netika grozīts.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai ir kļuvis saistošs ES regulējums attiecībā ES pilsoņiem un citām personām, kas uzturas Eiropas Savienībā. Jāņem vērā, ka ES līguma preambulā ES līgums attiecas uz ES iedzīvotājiem, nevis uz „pilsoņiem”. Arī ES uzdevumi, kas definēti ar līguma 2.pantu, neveido nekādas atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Tomēr ES pastāv būtiskas atšķirības pilsoņiem un personām ar citu tiesisko statusu – ārvalstniekiem un bezvalstniekiem.

No Pilsonības likuma izriet, ka nepilsoņu statuss nav pielīdzināms pilsonībai. Kā atzinusi Augstākā tiesa, nepilsoņa saikne ar Latvijas Republiku ir ciešāka nekā tā ir bezvalstniekam vai ārvalstniekam.²⁸ 1999.gadā ir ratificēta 1954.gada Konvencija par bezvalstnieka statusu, kur 1.panta pirmais punkts paredz, ka „šīs Konvencijas mērķiem, termins "bezvalstnieks" attiecināms uz personu, kurai nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”, savukārt 1.panta 2.daļas ii) apakšpunkts paredz, ka „konvencija neattiecas uz personām, kurām kompetenti tās valsts varas orgāni, kurā šīs personas dzīvo, atzīst tiesības un pienākumus, kas saistīti ar rezidences valsts pilsonību”. Līdz ar to no starptautisko tiesību viedokļa nepilsoņu statuss nevar tik atzīts un pielīdzināts bezvalstnieku statusam. Šī atziņa ietverta Bezvalstnieku likuma 3. panta otrā daļā, kas nosaka, ka „personu, kura ir likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” subjekts, nevar atzīt par bezvalstnieku”.

Analizējot ar nepilsoņu tiesībām saistītus jautājumus, Satversmes tiesa 2005.gada 7.marta spriedumā lietā Nr. Nr. 2004–15–0106 15.punktā atzina, ka „Līdz ar Nepilsoņu likuma pieņemšanu radās jauna, līdz šim starptautiskajās tiesībās nezināma personu kategorija – Latvijas nepilsoņi. Latvijas nepilsoņi nav pielīdzināmi nevienam fiziskās personas statusam, kas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, jo nepilsoņiem noteikto tiesību apjoms pilnībā neatbilst nevienam šādam statusam. Latvijas nepilsoņi nav uzskatāmi ne par pilsoņiem, ne ārvalstniekam, ne arī bezvalstniekiem, bet par personām ar “īpašu tiesisko statusu”.

Eiropas Savienības Padomes 2003.gada 25.novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, mērķis ir sekmēt personu brīvu kustību Eiropas Savienības teritorijā, kas, protams, paver jaunas iespējas ievērojamai Latvijā pastāvīgi dzīvojošai iedzīvotāju grupai ceļot un strādāt Eiropas Savienības dalībvalstīs. Ar pienākumu kārtot īpašu eksāmenu nepilsoņiem tiek kavēta šī mērķa sasniegšana. Tāpat jāņem vērā, ka nav pamata uzlikt nepilsoņiem par pienākumu, iesniedzot attiecīgos dokumentus, pierādīt savu nepārtrauktu un likumīgu uzturēšanos Latvijas Republikā, jo tas jau izriet no likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” noteiktā nepilsoņa statusa.

Ņemot vērā minēto Satversmes tiesa atziņu un faktiskos apstākļus, ka nepilsoņi pastāvīgi dzīvo Latvijā pirms un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, likumā “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”, ar ko tiek ieviesta Eiropas Savienības Padomes 2003.gada 25.novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (turpmāk tekstā – Direktīva), būtu ieteicams, balstoties uz tiesībpolitikas apsvērumiem, skatīt jautājumu par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu Latvijas Republikas nepilsoņiem bez atsevišķa eksāmena kārtošanas.

5.3.Starptautiski tiesiskā personu aizsardzība

Iesnieguma 69.punktā norādāt, ka nepilsoņiem nav garantiju pret izdošanu; 74.punktā norādāt, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņiem un (dažos gadījumos) juridiskajām personām tiek garantēta tiesiskā palīdzība aiz valsts robežām.

Saistības, kas Latvijas Republikai ir pret nepilsoņiem attiecībā uz izdošanas jautājumiem un uz tiesisko palīdzību ārpus valsts robežām, vērtējusi Satversmes tiesa. 2005.gada 7.marta sprieduma 17.punktā lietā Nr. Nr. 2004–15–0106 Satversmes tiesa atzina, ka „tiesības, ko Latvija noteikusi tās nepilsoņiem, var ietekmēt citu valstu imigrācijas politiku attiecībā uz šīm personām, jo citas valstis rēķinās ar to, ka Latvija attiecībā uz šīm personām uzņemas noteiktas saistības, piemēram, garantē nepilsoņiem diplomātisko aizsardzību ārvalstīs, kā arī tiesības atgriezties Latvijā”. Tomēr Satversmes tiesa konstatēja, ka šī nepilsoņu aizsardzība nav attiecināma uz visām jomām. Minētā sprieduma 19.punktā, vērtējot diplomātiskās aizsardzības jautājumus, Satversmes tiesa atzina, ka „ Satversmes 98. pants noteic, ka ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā. Tas nozīmē, ka Latvija īsteno diplomātisko aizsardzību attiecībā uz personām, kam ir Latvijas pase. Diplomātiskā aizsardzība nepieder pie pamattiesībām, bet ir uzskatāma par cilvēktiesību īstenošanas mehānismu un var izpausties, piemēram, tādējādi, ka personai tiek nodrošināta pieeja konsulārajām institūcijām. Tā ir valsts rīcības brīvība – īstenot diplomātisko aizsardzību attiecībā uz indivīdu vai ne. Tomēr valstij var būt pienākums īstenot diplomātisko aizsardzību, ja attiecībā uz indivīdu ir pārkāptas ius cogens normas”. Attiecībā uz personu diplomātisko aizsardzību Satversmes tiesa secina, ka „Satversmes 98. panta formulējums norāda uz to, ka Latvija diplomātisko aizsardzību noteic arī attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem”. No minētā izriet, ka attiecībā uz nepilsoņiem būtu garantējama līdzvērtīga tiesiskā palīdzība, ko veic Latvijas Republikas vēstniecības un pārstāvniecības, kā Latvijas Republikas pilsoņiem. Tas pats princips attiecināms uz garantijām pret izdošanu.

5.4.Personu starptautiskās ekonomiskās tiesības

Iesnieguma 56.punktā norādāt, ka tikai pilsoņiem un juridiskām personām ar starptautiskajiem līgumiem tiek nodrošināta ieguldījumu aizsardzība ārvalstīs; 57.punktā norādāt, ka daži starptautiski līgumi garantē intelektuālā īpašuma aizsardzību tikai pilsoņiem; 61.punktā norādāt, ka Aviopārvadājumu licences ārvalstīs ar divpusēju līgumu tiek garantētas tikai tām kompānijām, kuras kontrolē Latvijas pilsonis; 62. punktā norādāt, ka vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas regulējumos tiek garantēts tikai pilsoņiem; 63.punktā norādāt, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņiem dažos gadījumos tiek garantēts valsts atbalsts tirdzniecībā ārvalstīs.

Attiecībā uz atsevišķu tiesību aizsargāšanu, slēdzot starpvalstu līgumus ekonomisko attiecību jomā, jāņem vērā, ka ar iestāšanos ES, Latvija ir uzņēmusies noteiktas saistības, ko uzliek ES direktīvas un regulas attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanu ES teritorijā. Kā izriet no augstāk minētā, nepilsoņu statuss nav pielīdzināms pilsoņu statusam. Līgumos, kas slēgti ar valstīm, kas nav saistīti ar Eiropas ekonomisko zonu, valsts nepilsoņiem var garantēt tādas pašas tiesības kā pilsoņiem tikai tad, ja panākta tāda vienošanās ar otru līgumu slēdzēja pusi vai pusēm. Tomēr Tiesībsargs vēlas atzīmēt, ka līgumi, kuros netika vestas sarunas par kādu tiesību garantēšanu arī nepilsoņiem, iespēju robežās būtu pārskatāmi.

No minētā izriet, ka valstij nav pienākuma nodrošināt īpašu ieguldījumu aizsardzību, intelektuālā īpašuma aizsardzību, aviopārvadājumu licenču garantiju, aizsardzību pret dubulto nodokļu uzlikšanu un valsts atbalstu ārvalstīs nepilsoņiem, ja nav panākta konkrēta starptautiska vienošanās, kur minētās garantijas tiek attiecinātas arī uz nepilsoņiem.



5.5.Personu tiesības sociālo tiesību jomā

Iesnieguma 66.punktā norādāt, ka ar starptautisko līgumu tikai pilsoņiem tiek sniegta dažāda veida sociālā palīdzība un ieskaitīts apdrošināšanas stāžs Somijas teritorijā. Attiecībā uz sociālās apdrošināšanas jomu ES valstīs Latvijai ir saistoša Padomes 1971.gada 14.jūnija regula(EEK) Nr.1408/71 par sociālā nodrošinājuma programmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā, un Komisijas 1972.gada 21.marta Regula Nr.574/72 (Latvijā ir spēkā no 2004.gada 1.maija), ar ko nosaka ieviešanas kārtību regulai Nr.1408/71. Lai īstenotu brīvu personu kustību un nodrošinātu, lai personas, pārvietojoties ES teritorijā nezaudētu sociālās drošības tiesības, regula ietver saistošus noteikumus sociālās drošības jomā Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstīs Islandē, Lihtenšteinā, Norvēģijā un Šveicē un attiecas uz darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, kuri ir vai ir bijuši iekļauti sociālās apdrošināšanas sistēmā kādā Eiropas Savienības dalībvalstī un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un apgādnieku zaudējušām personām, kā arī uz trešo valstu pilsoņiem, ja viņi likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā un nav saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (Padomes 2003.gada 14.maija regulas (EK) Nr.859/2003 1.pants).

No minētā secināms, ka sociālās apdrošināšanas jomā Eiropas Savienībā arī nepilsoņi ir iekļauti vispārējā sociālās apdrošināšanas sistēmā un ir tiesīgi saņemt visas garantijas, ko nosaka minētā regula. Attiecībā uz citiem starptautiskajiem līgumiem sociālo garantiju jomā nepieciešama īpaša vienošanās ar līgumslēdzējas valsti, ka līguma nosacījumi tiks attiecināti arī uz Latvijas nepilsoņiem.

5.6.Personu tiesības kultūras jomā

Iesnieguma 47.punktā norādāt, ka kontakti ar ārvalstu pilsoņiem, pieeja kultūras vērtībām un masu saziņas līdzekļiem, apmācība un amatu iegūšana tiek garantēta tikai pilsoņiem. Kultūras ministrijas ES kultūras politikas nodaļas vadītāja J.Miķelsone atzinusi, ka „ES kultūras politikas būtība ir — saglabāt Eiropas valstu un tautu kultūru daudzveidību un veicināt dalībvalstu sadarbību dažādu kultūras projektu ietvaros. Runājot par tādām ar kultūru cieši saistītām nozarēm kā autortiesības, audiovizuālā politika un mākslas priekšmetu aprite, dažādi reglamentējoši noteikumi, protams, pastāv. Bet šie jautājumi netiek regulēti kultūras politikas ietvaros, piemēram, mākslas priekšmetu aprite tiek regulēta sarunu sadaļā “Brīva preču kustība”, savukārt autortiesības ietvertas sadaļā “Uzņēmējdarbība”. Šis kultūras saglabāšanas princips attiecināts arī uz Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem, un valstij nebūtu jāierobežo kultūras brīvība. Attiecībā uz starpvalstu sadarbību kultūras jomā ievērojams vispārējas starptautisko līgumu slēgšanas princips.

Starptautiskie līgumi, kas garantē noteiktas tiesības kultūras jomā, tāpat kā citi starptautiski līgumi, tiek slēgti uz savstarpējas vienošanās pamata. Valstīm nepieciešams īpaši atrunāt, uz kādām personu grupām šis līgums tiks attiecināts, - uz pilsoņiem, Latvijas nepilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem vai bezvalstniekiem. Nepilsoņu iekļaušana šajos līgumos parādītu Latvijas valsts centienus veicināt dažādu kultūru izpausmi gan Latvijā, gan līgumslēdzējvalstīs.

6. Citas tiesības

Ministru kabineta 1996.gada 26.marta noteikumu Nr.52 „Par dienesta viesnīcu dzīvojamo telpu izīrēšanas un izmantošanas kārtību Rīgā” 4.punktā noteikts, ka „dzīvojamo telpu īres līgumus var noslēgt: 4.1.1. ar Latvijas Republikas pilsoņiem (neatkarīgi no Rīgā nodzīvotā laika); 4.1.2. ar Latvijas Republikas iedzīvotājiem, kas Rīgā nodzīvojuši un nostrādājuši pēdējos desmit gadus; 4.1.3. ar pārējiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem - tikai uz vienu gadu”. Veicot pārbaudi jautājumā par dienesta dzīvokļu izīrēšanas atšķirībām pilsoņiem un nepilsoņiem, Tiesībsargs noskaidroja, ka minētie noteikumi praksē netiek piemēroti. Kā informēja Rīgas Domes pārstāvji, laika gaitā ir mainījusies reālā situācija un dienesta dzīvokļi vairs netiek izīrēti, līdz ar to šajos noteikumos paredzētie ierobežojumi netiek piemēroti. Lai situācija būtu korekta arī no tiesiskā viedokļa, šos noteikumus vajadzētu atcelt.

Rezumējot visu augstākminēto, secināju:

2. Latvijas valsts ir radījusi priekšnoteikumus, lai personas, kurām tika noteikts nepilsoņa statuss, varētu iegūt Latvijas pilsonību. Ir svarīgi, lai valstij būtu pretimnākoša attieksme pret potenciālajiem pilsoņiem un viņi būtu motivēti iegūt pilsonību. Viens no veidiem, kā valsts varētu mazināt nepilsoņu skaitu, ir informējot un motivējot bērnu vecākus reģistrēt savus jaundzimušos bērnus par pilsoņiem. Par efektīvu līdzekli uzskatāma šīs reģistrācijas kārtības vienkāršošana, lai to būtu iespējams izdarīt vienlaicīgi ar bērna reģistrēšanu.

3. Par nesamērīgiem atzīstami nepilsoņiem uzliktie ierobežojumi būt par zvērinātiem advokātiem, profesionāliem patentpilnvarotiem, saņemt pirmās kategorijas speciālo atļauju (licenci) apsardzes darbības veikšanai, kā arī iegūt detektīvsabiedrības vadītāja un personas, kas ieņem amatu pārvaldes institūcijās, statusu.

4. Likuma „Par zemes reformas pabeigšanu pilsētās” 3.panta pirmajā daļā noteiktais, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņiem, mantojot zemesgabalu vai saņemot dāvinājumā neizpirkto zemesgabalu, kuru aizņem dzīvojamais nams vai augļu dārzs, ir tiesības zemi izpirkt par privatizācijas vai kompensācijas sertifikātiem, ir nesamērīgs nepilsoņu tiesību ierobežojums. Likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 20. un 21.pantā noteiktie ierobežojumi nepilsoņiem veikt darījumus ar zemi nav samērīgi.

5. Šobrīd pastāv vairākas jomas, piemēram, īpašumtiesības, dalība pašvaldību vēlēšanās, nodarbinātība u.c., kur normatīvajos aktos Eiropas Savienības pilsoņiem ir paredzētas plašākas tiesības nekā Latvijas nepilsoņiem. Tas rada situāciju, ka Latvijā citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem ir noteikts plašāks tiesību kopums nekā Latvijas nepilsoņiem, kuriem parasti ir ciešāka faktiskā saikne ar Latvija un nav tiesiskas saiknes ar citu valsti. Nepārkāpjot pirmajā punktā minēto valsts mērķi samazināt personu bez pilsonības un arī nepilsoņu skaitu, būtu ieteicams, balstoties uz tiesībpolitiskiem apsvērumiem, pārvērtēt nepilsoņu tiesību apjomu un likumīgās intereses katru reizi, kad Latvijā kādas tiesības tiek piešķirtas Eiropas Savienības pilsoņiem.

6. Balstoties uz tiesībpolitiskiem apsvērumiem, būtu pārvērtējams likums „Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”, kas pašlaik neparedz Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu nepilsoņiem bez atsevišķa eksāmena kārtošanas.

Ar cieņu