Okupācija okupācija

21. jūnijā darbu sāk A. Kirhenšteina vadītā valdība. Valdība pieņem lēmumu par politieslodzīto atbrīvošanu. Tiek atbrīvoti 253 politieslodzītie, viņu vidū arī LKP CK locekļi. Vienkāršie lauku ļaudis Vanagu apkārtnē politieslodzīto atbrīvošanu no Rīgas cietumiem uztver kā kaut ko briesmīgu. Viņus mazāk interesē ieslodzīto nodarījums, bet gan vairāk uztrauc vārds „cietumnieks”. Valdība anulē Savienības līgumu ar Igauniju un vienošanos par Baltijas antanti. Valdība pieņem likumu par politiskajiem vadītājiem armijā. 21. jūnijā tiek plānota plaša darbaļaužu demonstrācija pie cietumiem un Krievijas vēstniecības. Lai demonstrācija netiktu traucēta, jaunais iekšlietu ministrs Vilis Lācis izsauc pie sevis Rīgas prefektu un aizsargu priekšnieku un iepazīstina viņus ar savu rīkojumu, kurā aizliegts uz Rīgas ielām parādīties kārtības sargātājiem. Vēlāk notiek plaša demonstrācija pie Krievijas vēstniecības. No vēstniecības balkona demonstrantus uzrunā A. Višinskis un A. Kirhenšteins, kurš klātesošos iepazīstina ar jaunās valdības deklarāciju. Deklarācijā teikts: „Turpināt pildīt 1939.g. 5. oktobra līgumu. Veidot PS un LR tautu draudzību un sadarbību. Ārpolitikā – miermīlīgas un draudzīgas attiecības ar visām valstīm, pirmā kārtā ar PS. Rūpēties, lai realizētos 1922.g. Satversme (Konstitūcija).”.

21. jūnija vakarā notiek LKP CK pirmā sēde, kura par LKP pirmo sekretāru ievēlē Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru Žani Spuri. Ar šo dienu tīri nosacīti var runāt par LKP vadošo lomu valsts dzīvē.

21. jūnijā top Baltkrievijas sevišķā Kara apgabala komandiera, ģenerāļa Dmitrija Pavlova ieteikums PSRS ATK. Ieteikumā teikts: „1. Visas Baltijas valstu armijas atbruņot un ieročus nosūtīt uz PS. 2. Pēc virsniecības tīrīšanas un karaspēka vienību nostiprināšanas ar mūsu komandējošo sastāvu izmantot Lietuvas un Igaunijas armijas. Latviešus atbruņot pilnībā. 3. Pēc armiju atbruņošanas atbruņot visu triju valstu iedzīvotājus mobilizācijas organizācijas veikšanas pasākumiem, kuri jāveic tuvāko dienu laikā.” (grāmatas autora tulkojums no krievu valodas). Kā jau iepriekš minēts, ģenerālis Pavlovs pēc Rietumu frontes sagrāves Maskavā notikušajā paraugprāvā notiesāts uz nāvi un nošauts.

22. jūnija MK sēdē tiek pieņemts lēmums par Drošības policijas departamenta direktora J. Fridrihsona atbrīvošanu. Valdība atjauno pavalstniecību Bruno Kalniņam.

24. jūnijā notiek valdības vadītāja A. Kirhenšteina tikšanās ar Latvijā akreditētajiem ārvalstu diplomātiem. Iekšlietu ministrs V. Lācis izdod rīkojumu par policijas palīgdienesta izveidi Latvijā.

25. jūnijā sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus izdod pavēli Nr. 21 par aizsargu un privātpersonu atbruņošanu, t.i., par ieroču nodošanu valstij triju dienu laikā. Šo pavēli paraksta arī aizsargu priekšnieks ģenerālis Prauls.

26. jūnijā MK pieņem likumu par strādnieku komitejām.

27. jūnijā valdība pieņem likumu par kameru likvidāciju.

Ar 28. jūniju par 15 – 20 % tiek paaugstināta strādnieku darba alga. Sarkanās Armijas pavēlniecības prasība par ēku nodošanu SA rīcībā.

29. jūnijs. Sākas sabiedrisko un politisko organizāciju likvidācija. Tiek aizliegtas visas nekomunistiskās organizācijas un biedrības.

30. jūnijā A. Višinskis dodas uz Maskavu pēc jauniem norādījumiem, instrukcijām un viedokļu saskaņošanai ar Kremļa varasvīriem par tālāko rīcību okupētajās Baltijas republikās. Cik noprotams, ar tādu pašu nolūku uz Maskavu izsaukti „sociālistiskās revolūcijas taisītāji” Igaunijā – VK(b)P CK politbiroja loceklis A. Ždanovs un Lietuvā V. Dekanozovs. Maskavā tika pieņemts galīgais lēmums par vienlaicīgu vēlēšanu sarīkošanu visās trijās Baltijas republikās. 30. jūnijā notiek LKP CK sēde, kurā tiek lemts par sevis nodrošināšanu. Sekretāru alga tiek noteikta 400 Ls mēnesī.

2. jūlijā no Maskavas Latvijā atgriežas A. Višinskis un divi Kominternes pārstāvji. LKP sekretariāts pieņem lēmumu par Saeimas vēlēšanu organizēšanu. MK pieņem lēmumu par strādnieku gvardes izveidošanu 500 cilvēku sastāvā, lai palīdzētu policijai apsargāt rūpnīcas un sapulces. Vēl valdība lemj par kareivju komiteju izveidošanu armijā, ar piebildi, ka kareivju komitejas nedrīkst iejaukties komandieru pavēlēs.

3. jūlijā A. Kirhenšteins tiekas ar tirdzniecības pārstāvjiem. Latvijā no Somijas atgriežas B. Kalniņš. Latvijas sociālistiskās strādnieku zemnieku partijas (LSSZP) CK nolemj izbeigt savas partijas darbību.

4. jūlijs. MK pieņem likumu par Saeimas vēlēšanām, kurā teikts: 1. Nekavējoties veikt Saeimas vēlēšanas saskaņā ar LR Satversmes 6. pantu – vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas; 2. Noteikt Saeimas vēlēšanu laiku 1940.g. 14. un 15. jūliju; 3. Pieņemt vēlēšanu likumu un to nekavējoši izvest dzīvē. MK iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK). CVK priekšsēdētājs Ansis Buševics (sociālists), sekretārs Arnolds Deglavs (LKP). Pieņemts paziņojums par Latvijas Darba tautas bloka kā vienīgā latviešu politiskā grupējuma izveidi. 8., 9. un 10. jūlijā iesniedzami deputātu kandidātu saraksti Saeimas vēlēšanām CVK. MK pieņem likumu par politiskajiem vadītājiem armijā un par Latvijas Darba centrāles likvidēšanu.

LKP Rīgas rajonu sekretāru apspriedē LKP otrais sekretārs Žanis Spure, starp citu, saka: „Saskaņā ar Internacionāles rīkojumu un Sekretariāta lēmumu Saeimas vēlēšanas noteiktas 14. un 15. jūlijā. Vēlēšanu kampaņu sākt 5. jūlijā.”. Ž. Spure norāda, ka Latvijā ir viena legāla partija – LKP, citas tik īsā laikā nepaspēšot sevi reģistrēt un pieteikt kandidātu sarakstu. Ar pirmajām priekšvēlēšanu dienām tika darīts viss, lai tā saucamajam „Darba tautas blokam” neļautu izveidot sāncenšus – citus deputātu kandidātu sarakstus.

5. jūlijā laikraksti publicē MK lēmumu par Saeimas vēlēšanām. Vairākās pilsētās notiek vēlēšanu atbalstam veltītas demonstrācijas. A. Kirhenšteins, uzrunājot demonstrantus Rīgā, uzsver: „Es vēlreiz sveicu mūsu valsts brīvību un neatkarību. Tā mums ir, tā pastāvēs, mēs ticam PS augstākā vadoņa Staļina solījumam.”. Kad demonstrācijā, ar Ž. Spures ziņu, parādījās lozungi „Par Padomju Latviju” un „Latvija Padomju Savienībā”, Višinskis izrādīja itkā neapmierinātību un aprāja tos komunistus, kuri sludina „neprātīgas idejas”.

6. jūlijā laikrakstos tiek publicēta Latvijas Darba tautas bloka deklarācija „Par mieru, par maizi, par tautas brīvību”. Tālāk uzskaitīti minētā bloka solījumi: „1. Nodrošināt demokrātiskās brīvības – vārda, preses, sapulču un biedrošanās brīvību; 2. Nodrošināt personas un pilsoņu mantas neaizskaramību; 3. Plaši attīstīt nacionālo kultūru, zinātni, izglītību un mākslu; 4. Sniegt palīdzību sīkzemniekiem un bezzemniekiem, piešķirot tiem zemi; 5. Uzlabot materiālo stāvokli, sociālo nodrošinātību strādniekiem un kalpotājiem; 6. Cieša sadarbība ar PSRS pastāvošo līgumu ietvaros”.

6. jūlijā Saeimas vēlēšanām tiek izveidots „Demokrātiskais bloks” ar daudzu sabiedriski politisku darbinieku piedalīšanos: A. Ķeniņš, J. Balodis, K. Skalbe, H. Celmiņš, K. Čakste u.c. Demokrātiskā bloka programma bija šāda: „1. Par brīvu, neatkarīgu, demokrātisku Latviju; 2. Par ciešu sadarbību ar PSRS 1939.g. 5. oktobra savstarpējās palīdzības līguma mērķu sasniegšanai un tālākai izveidošanai; 3. Valsts iekšējā celtniecībā uz progresa un demokrātisma pamatiem lojāli sadarbojoties ar Latvijas strādnieku cīņas organizācijām; 4. Valsts zemes fonda paplašināšana darba zemniecības apgādāšanai ar zemi; 5. Valsts saimnieciskās dzīves izveidošana un pārkārtošana, izvirzot pirmajā vietā strādājošo intereses; 6. Privātā īpašuma un privātās rosības uzturēšana un aizsargāšana, ierobežojot kā vienu, tā otru, ja to prasa valsts intereses un tautas labklājība”.

7. jūlijā CVK priekšsēdētājs A. Buševics paraksta rīkojumu, kas papildina vēlēšanu likumu. Rīkojuma fragments skan šādi: „... pievienot minētiem kandidātu sarakstiem attiecīgu vēlētāju grupas vai organizācijas vēlēšanu platformu ar pierādījumiem, kā šī platforma ir darīta pieejama atklātībai”. CVK priekšsēdētājam vajadzēja zināt, ka vēlēšanu likumu tiesīga grozīt Saeima. Saeimas vēlēšanām Latvijā tika izveidoti 612 vēlēšanu iecirkņi. Pavisam 5 vēlēšanu apgabalos tika iesniegti 17 saraksti, t. sk. Darba tautas blokam 5 saraksti. Pārējie saraksti uz papildus noteikumu pamata noraidīti kā neatbilstoši vēlēšanu likumam. 7. jūlijā LSSZP nolemj likvidēties un uzaicina savus biedrus pievienoties LKP.

8. jūlijā MK pieņem un Valsts Prezidents 10. jūlijā izsludina likumu par aizsargu organizācijas likvidēšanu. Latvijas armijas politiskā vadītāja pienākumus sāk pildīt Bruno Kalniņš.

9. jūlijā Demokrātiskā bloka biroja telpās pēc V. Lāča un V. Latkovska rīkojuma iebrūk bruņoti miliči, veic kratīšanu un konfiscē visus vēlēšanu materiālus. Līdz ar to ir izbeigta Demokrātiskā bloka priekšvēlēšanu darbība. Šajā dienā notiek LKP CK sēde „Par Saeimas priekšvēlēšanu darbu”. Īstenībā tā bija CVK priekšsēdētāja A. Buševica un sekretāra A. Deglava „lietas izskatīšana”, jo viņi bija piekrituši apspriest reģistrēšanai iesniegto Demokrātiskā bloka sarakstu. Kominternes pārstāvji apvainoja A. Buševicu un A. Deglavu centienos pakļaut LKP CK Centrālajai Vēlēšanu komisijai, kaut gan „īstenībā jābūt otrādi”. Rezultātā A. Deglavu padzen no CVK un izslēdz no LKP rindām. Viņa vietā par CVK sekretāru ieceļ Kārli Gaili.

9. jūlijā laikrakstā „Cīņa” publicēti kategoriski norādījumi, kā jāvēl: „Saeimas vēlēšanās 14. un 15. jūlijā visiem vēlētājiem jānodod negrozīti un nesvītroti Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksti.” Šajā datumā jaunā valdība pieņem likumu par pilsētu pašvaldību pārvaldes orgānu reorganizāciju.

Nesagaidot Saeimas vēlēšanas un Latvijas oficiālu iekļaušanu PSRS, 1940.g. 11. jūlijā parādās PSRS ATK S. Timošenko pavēle Nr. 0141 par Baltijas kara apgabala izveidi ar štābu Rīgā. Par Baltijas KA pavēlnieku tiek iecelts ģenerālpulkvedis Aleksandrs Loktionovs, vēlāk Baltijas sevišķā KA spēku pavēlnieks. Par slikti organizētu pretošanos vācu karaspēka grupai „Nord” 1941.g. oktobrī atcelts no amata un 28. oktobrī nošauts.

13. jūlijā „Cīņā” rakstīto var uzskatīt par aicinājumu uz vēlēšanām bez izvēles: „Urnā jāiemet vienīgi Latvijas Darba tautas bloka kandidātu saraksts, sarakstu nedrīkst strīpot vai pierakstīt citus kandidātus. Saraksts jāiemet urnā negrozīts.”

14. jūlijā sākas Demokrātiskā bloka atbalstītāju aresti. 15. jūlijā Sabiedrisko lietu ministrija atgādina, ka uz vēlēšanām katram līdzi jābūt pasei un liek saprast to, lai pasē būtu atzīme par piedalīšanos vēlēšanās, lai nebūtu jākaunas par saviem personas dokumentiem. Dažas dienas pirms vēlēšanām Vanagos pie telefona stabiem bija pielīmēti dažāda satura aicinājumi nebalsot, piemēram, „Nebalsojiet! Dievs, svētī Latviju, velns parauj Krieviju” u.c. Vanagu apkārtnes iedzīvotājiem vēlēšanu iecirknis bija Rožanovas (Rožupes) pienotavā. Iedzīvotāji vēlēt devās pārsvarā kājām.

Un tā 14. un 15. jūlijā Latvijā notiek Saeimas vēlēšanas, kuras daudzi iedzīvotāji uzskatīja par komēdiju. Tas jau nebūtu nekas, ja šai komēdijai nesekotu drausmīga traģēdija.

17. jūlijā CVK apstiprināja par ievēlētiem 100 Latvijas Darba tautas bloka kandidātus. Oficiāli tika paziņots, ka Saeimas vēlēšanās piedalījušies 94,8 % no vēlētāju kopskaita. Par Darba tautas bloka kandidātiem nobalsojuši 97,8 % no vēlēšanās piedalījušos skaita. Pēc Saeimas vēlēšanu rezultātu pasludināšanas Rīgā un citur Latvijā tiek rīkotas plašas demonstrācijas. Pēc Ž. Spures iniciatīvas demonstrācijā Rīgā jau parādās lozungi „Lai dzīvo Padomju Latvija!”, „Mēs prasām Latvijas pievienošanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai!”, „Lai dzīvo Padomju Latvija – 14. PSRS republika!” u.c. Šo 18. jūlija manifestāciju var uzskatīt par A. Višinska demagoģijas kalngalu. Kur tad palika solītā Latvijas neatkarība un suverenitāte?

19. jūlijā tiek arestēts LKP CK loceklis un jaunās Saeimas deputāts Pēteris Kurlis. 20. jūlijā MK paziņo, ka pieņemts likums par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu, kas skan šādi: „Ar 1940.g. 14. un 15. jūlijā ievēlētās Saeimas sanākšanas brīdi 1940.g. 21. jūlijā plkst. 12 Valsts Prezidenta amatu izpilda Ministru prezidents”.

21. jūlijā plkst. 12 K. Ulmanis Valsts Prezidenta amatu nodod A. Kirhenšteinam. Plkst. 12 Nacionālajā teātrī darbu sāk jaunā Saeima. Vispirms tiek noklausīts un apstiprināts Ministru prezidenta ziņojums par valdības darbību. Nākamais runātājs LKP CK sekretārs Žanis Spure jautājumā par valsts varu Latvijā. Saeima vienbalsīgi pieņēma lēmumu pasludināt padomju varas nodibināšanu visā Latvijas teritorijā. Latviju pasludināt par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku un izstrādāt attiecīgu deklarāciju. Vilis Lācis ierosināja LPSR iestāties PSRS, arī šis priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts. Jājautā tikai, kā ar Satversmes 77. pantu, kas pieļauj valsts iekārtas maiņu tikai tautas nobalsošanas jeb referenduma ceļā. Starp citu, arhīvā nav atrodamas jaunās Saeimas sesijas stenogrammas. Kā parasti, pēc „sekmīgi veikta darba” tika organizētas plašas demonstrācijas. Šoreiz „sociālistiskās revolūcijas” režisors A. Višinskis demonstrantus pasteidzās apsveikt ar iestāšanos PSRS. A. Višinskis „bija aizmirsis” trīs dienas iepriekš demonstrantiem solīto. Tālāk savā runā Višinskis tēlaini izsakās par Kremļa varasvīru nākotnes plāniem: „... mūsu Strādnieku un Zemnieku Sarkanā Armija (SZSA), salaužot savā ceļā visus šķēršļus, noslaukot no sava ceļa visu to, kas iedrošinās vēl mēģināt apturēt šo vēsturisko uzvarošo kustību uz lielo tautu komunismu...”. Līdz 21. jūlijam, t.s. „vēsturiskajai” Saeimas sesijai arestēti 70 Latvijas pilsoņi. Redzot Latvijas valsts apzinātu iznīcināšanu un bojā eju, robežsargu komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins izšķīrās par aiziešanu no dzīves – 21. jūlijā nošāvās savā kabinetā.

22. jūlijā Kārlis Ulmanis tiek deportēts uz Krieviju. 1942. gadā Krasnovodskas cietumā miris. Šajā datumā tiek arestēts finansu ministra biedrs Nikolajs Priede. Saeima turpina darbu. Tiek pieņemta deklarācija, kas zemi pasludina par tautas īpašumu, par zemes reformu un zemes nacionalizāciju. Pēc finansu ministra K. Karlsona priekšlikuma tiek pieņemta „Deklarācija par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju”.

23. jūlijā Saeima noklausās CVK ziņojumu par vēlēšanām un F. Deglava mandātu komisijas ziņojumu par ievēlēto deputātu pilnvarām. Ievēlēto deputātu izglītības līmenis: 30 – augstākā, 40 – vidējā, 29 – zemākā (autora izskaitļots). Vairāku apriņķu LKP pirmie sekretāri bija ar zemāko izglītību, toties uzticīgi partijai un Staļinam. 23. jūlija Saeimas sēdē apstiprināta komisija 15 cilvēku sastāvā jaunas LPSR Satversmes (Konstitūcijas) izstrādei. Apstiprināta Saeimas pilnvaroto delegācija 20 cilvēku sastāvā braukšanai uz Maskavu, uz PSRS AP sesiju LPSR uzņemšanai PSRS.

23. jūlijā ASV Valsts departaments sniedz paziņojumu, ka neatzīst politiskās pārmaiņas Baltijas valstīs.

Ar Iekšlietu ministra 1940.g. 24. jūlija rīkojumu policija pārvēršas par tautas miliciju. 25. jūlijā LPSR valdība pieņem likumu par nacionalizāciju. Pēc šī likuma nacionalizācijai pakļauti visi uzņēmumi, kur strādā 10 un vairāk strādājošie ar mehanizētām iekārtām un 20 un vairāk strādājošie bez mehanizācijas. Nacionalizācijas veikšanai tiek iecelti 600 valsts komisāri. Nacionalizācijas gaitā tiek izraudzīti jauni uzņēmumu direktori un fabriku komiteju locekļi. 26. jūlijā A. Višinskis aizbrauc no Rīgas uz Maskavu.

1940.g. 27. jūlijā LPSR valdība Latvijas nacionālo armiju pārdēvē par Latvijas Tautas armiju. 21. augustā tiek izveidota komisija Tautas armijas pārbaudei: LKP CK – A. Nurža un K. Gailis, politpārvalde – V. Latkovskis un 3 SA pārstāvji. 27. augustā LPSR TKP pieņem likumu, ar kuru Latvijas Tautas armija tiek pārdēvēta par 24. teritoriālo korpusu, kas tika iekļauts Baltijas īpašā kara apgabala 27. armijā. 24. teritoriālais korpuss sastāvēja no 181. – komandieris J. Liepiņš, un 183. – komandieris A. Krustiņš, strēlnieku divīzijām. 24. korpusa komandieris Roberts Kļaviņš, štāba priekšnieks O. Ūdentiņš. Komandieru vietnieki no Sarkanās armijas un poļitruki. Ar PSRS ATK S. Timošenko 1940.g. 15. novembra pavēli visi jaunizveidotā korpusa karavīri saņēma SA dienesta pakāpes. Uniforma palika agrākā, nomainījās tikai atšķirības zīmes. Šīs pārvērtības pārdzīvoja 10 no Vanagu apkārtnes Latvijas armijā dienošie karavīri. 1941.g. maija beigās 24. korpusa divīzijas tika pārceltas uz Gulbenes rajonu – Litenes un Ostroviešu kara nometnēm. No 13. jūnija visiem karavīriem bija aizliegts atstāt nometnes. 14. jūnijā virsnieki saņēma pavēli iziet lauka mācībās. Virsnieki tika sadalīti grupās un aizvesti uz mežu, kur tika atbruņoti. Nepakļāvīgie tika nošauti un aprakti iepriekš izraktās bedrēs. Vairāk kā 560 virsnieku sadzina lopu vagonos un aizveda uz Krasnojarsku, tālāk par ūdensceļu uz Noriļsku. Daudzus virsniekus Noriļskā sodīja par kontrrevolucionāru darbību un nošāva. Daudzi aizgāja bojā lēģerī smagā darbā, aukstumā un badā. Vēlāk Latvijā atgriezās nedaudz vairāk par 70 bijušajiem virsniekiem. Sevišķa loma Latvijas armijas virsniecības iznīcināšanā bija SA politvadītājiem, kuri informācijā savai augstākajai priekšniecībai LA virsniekus uzskatīja par nelabojamiem kontrrevolucionāriem. Šeit varbūt iederētos vēl pirmsokupācijas laika PSRS pilnvarotā pārstāvja Latvijā Zotova 1940.g. 10. marta ziņojums PS ĀTK, kurā teikts: „Pret PSRS naidīgi elementi ir: 1. Valdības virsotne; 2. Pilsētu buržuāzija; 3. Budži; 4. Virsniecība. Šo spēku militārais priekšpulks aizsargi (60 – 70 tūkst.), armijas ierindas sastāvs (25 tūkst.) un rezervisti (125 tūkst.)”. Par notikumiem Latvijas armijā, sākot ar okupāciju 1940.g., polemiku ar poļitrukiem, Latvijas armijas sagrāvi, virsnieku deportāciju, dzīvi lēģeros spilgti attēlojis Roberts Gabris savā atmiņu stāstījumā „Latvju virsnieks Nr. 35473” (Jāņa Lejiņa literārā apstrāde).

29. jūlijā LPSR valdība pieņem likumu par zemi. Zemnieku lietošanā esošais zemes lielums nedrīkst pārsniegt 30 ha. Zeme virs 30 ha un baznīcu zeme ieskaitāma Valsts zemes fondā. Agrārreformas rezultātā Valsts zemes fondā ieskaitīti 961,4 tūkst. ha zemes. Likums noteica, ka līdz 25. septembrim jāpiešķir zeme bezzemniekiem un sīkzemniekiem līdz 10 ha. Pārējā Valsts fonda zeme izmantojama padomju saimniecību organizēšanai. Zemes reforma bija ievērojams trieciens lauku zemniecībai.

Latvijas iedzīvotāji, nojaušot kaut ko sliktu, sāka pastiprināti izpirkt preces. Jūlija beigās veikalos sāka aptrūkt daudzas preces, ar 23. jūliju tika ieviesta normēta preču pārdošana. Sakarā ar algu palielināšanu strādniekiem, SA štābu aprīkojuma iegādi un strauji augošā birokrātiskā aparāta atalgojumu tiek izsmeltas LR stabilā lata rezerves. Līdz 15. jūlijam papildus tiek nodrukāti 9,2 milj. latu. Tiek publicēts Sabiedrisko lietu ministra rīkojums par uzrunas formu „kungs, kundze” vietā „pilsonis, pilsone”.

30. jūlijā no Rīgas stacijas uz Maskavu dodas Tautas Saeimas pilnvarotā delegācija 20 cilvēku sastāvā ar A. Kirhenšteinu priekšgalā uz PSRS AP sesiju ar lūgumu LPSR uzņemt Padomju Savienībā.

Ar 1. augustu ierobežojumi iedzīvotājiem izņemt savus noguldījumus no krājkasēm. Noteiktais limits – 100 Ls nedēļā. Līdz 3. augustam nacionalizēti 804 uzņēmumi. Jūlija beigās un augusta pirmajās dienās pastiprinājās represīvā aparāta darbība. Arestēti un izsūtīti no Latvijas ne tikai Ulmaņa valdības locekļi, bet arī ievērojami valsts un sabiedriskie darbinieki.

1940. gada 5. augustā PSRS AP pirmā sasaukuma septītajā (ārkārtas) sesijā abu palātu kopsēdē LPSR tiek uzņemta PSRS sastāvā. Daži fragmenti no V. Molotova runas pirms balsojuma šajā sesijā: „... Šo republiku ieiešana Padomju Savienībā nodrošinās viņām ātru saimniecisku celšanos un vispusīgu kultūras uzplaukumu, ka ar ieiešanu Padomju Savienībā viņu spēki daudzkārt pieaugs un viņu drošība būs nostiprināta... tagad Padomju Savienības robežas tiks pārnestas uz Baltijas jūras piekrasti. Līdz ar to mūsu valstij rodas savas neaizsalstošas ostas Baltijas jūrā, kādas mums tik ļoti vajadzīgas”. No LPSR delegācijas šajā sesijā uzstājās P. Plēsums, I. Paldiņa, J. Pabērzs un J. Lācis. Jūlijs Lācis savā runā sakarā ar LPSR iestāšanos PS izteica paļāvību uz savu drošību un rītdienu. Jāsaka, likteņa ironija, jo J. Lāča teiktajam nebūs lemts piepildīties: pēc pieciem mēnešiem sekos arests, bet 1941.g. decembrī rītdiena tiks izdzēsta ar čekista raidītu lodi.

5. augustā republikas valdība sakarā ar LPSR uzņemšanu Padomju Savienībā atļauj Iekšlietu ministrijai svinību sarīkošanai izlietot 20 tūkst. latu. 6. augustā visā Padomju Latvijā sākas svinības un mītiņi. Svinības ievada jaunās valdības svinīgā sēde. Vilis Lācis apsveic valdības locekļus ar Latvijas uzņemšanu PS. Kā tas svinīgos gadījumos pieņemts, LPSR valdība nosūta apsveikuma telegrammas Kremļa varasvīriem – Staļinam, Molotovam, Vorošilovam un Timošenko. ATK S. Timošenko adresētajā telegrammā teikts: „Ar dziļām pateicības un prieka jūtām Latvijas darba tauta sagaidīja lielo atbrīvotāju – Sarkano armiju. Vairāk kā 20 gadus visa mūsu dzīve līdzinājās cietumam, kur valdīja trūkums, bads, cilvēku pazemošana un nebrīve...”. Trūkst vārdu, lai raksturotu telegrammā teikto. Meli, demagoģija – ļoti maigi sacīts, uz to spējīgi tikai darboņi no Vetrova komandas, kuri nepārtraukti uzraudzīja katru jaunās valdības soli.

Ar 7. augustu tiek nacionalizētas visas izdevniecības, apvienojot tās Valsts izdevniecībā. 9. augustā konfiscēti iedzīvotāju vērtspapīri.

24./26. augustā notiek LPSR Tautas Saeimas otrā sesija, kuras laikā valsts varas institūcijas tiek reorganizētas pēc PSRS parauga. LPSR Tautas Saeima pasludina sevi par LPSR Augstāko Padomi. 25. augustā tiek pieņemta jaunā LPSR Konstitūcija. 26. augustā apstiprināta jaunā republikas valdība – LPSR Tautas Komisāru Padome (TKP). LPSR TKP priekšsēdētājs Vilis Lācis, viņa vietnieks – F. Deglavs. Tautas Komisāri: iekšlietu – A. Noviks, tieslietu – A. Jablonskis, zemkopības – J. Vanags, valsts kontroles – B. Trubiņš, izglītības – J. Lācis, sociālās apdrošināšanas – A. Nurža, vieglās rūpniecības – K. Šics, darba – L. Kažemaks, komunālās saimniecības – J. Jagars, meža rūpniecības – J. Gustsons, tirdzniecības – J. Pupurs, vietējās rūpniecības – K. Karlsons, finansu – A. Tabaks. Iekšlietu ministrijas Valsts drošības pārvaldē Vikentiju Latkovski nomaina Simons Šustins – Latvijas iedzīvotāju galvenais slepkava.

25. augustā tiek apstiprināts LPSR Augstākās Padomes Prezidijs (APP). Par APP priekšsēdētāju tiek apstiprināts Augusts Kirhenšteins. Līdz kara sākumam, t.i., 1941.g. 22. jūnijam, varas pārkārtošanai un nostiprināšanai Padomju Latvijā no Krievijas ierodas tūkstotis „biedru - speciālistu”.

1940. gada septembra beigās LPSR varasvīri saņem PSRS TKP un VK(b)P CK 21. septembra slepeno lēmumu par pāreju no latiem uz padomju rubļiem. Lēmumā ar vairākiem punktiem noteikts: 1. Kā maksāšanas līdzeklis ar 25. novembri laižams apgrozībā padomju rublis pēc kursa 1:1 (Neatkarīgās Latvijas laikā 1 Ls = 10 rbļ.); 2. Ekspropriēt (atsavināt) visus privātpersonu un privātuzņēmēju naudas uzkrājumus bankās vai krājkasēs, kas pārsniedz 1000 Ls/rbļ.; 3. Ar 1. oktobri paaugstināt algas; 4. Paaugstināt rūpniecības preču cenas līdz 50 %, rūpnieciskās pārstrādes pārtikas precēm līdz 25 %; 5. Ar 1941.g. 25. martu latus pilnībā izņemt no apgrozības. Šiem pārkārtojumiem finansu jomā sekoja strauja cenu celšanās. Cenu augšanu pastiprināja nevērtīgā padomju rubļa pielīdzināšana latam un okupācijas armijas un viņu ģimenes locekļu iepirkšanās drudzis. Neliels piemērs. Manas mammas 3 brāļi un māsīca Katrīna cara valdīšanas laikā bija devušies uz dzīvi Sanktpēterburgā (Petrogradā). Latvijas okupācijas sākumā Katrīna jau bija kļuvusi par Jekaterinu Vorožbiti – kara ārsta sievu Daugavpilī. 1940.g. decembrī māsīca Katrīna mammu ielūdza ciemos un bagātīgi apdāvināja – ne jau ar Krievijā ražotām lietām, bet tepat Daugavpils veikalos iepirktām par padomju rubļiem.

Ar LPSR APP 28. septembra dekrētu nacionalizēti (šajā gadījumā piespiedu atsavināti bez atlīdzības) lielie tirdzniecības uzņēmumi. Nedaudz vēlāk nacionalizēti vidējie un sīkie tirdzniecības uzņēmumi. Ar 1940.g. 28. oktobri nacionalizēti privātie, lielie dzīvojamie nami. Daudzos namos ievācās okupācijas karaspēks un ierēdņi. 1940.g. beigās un 1941.g. sākumā nacionalizēja privātās slimnīcas, aptiekas, kinoteātrus un viesnīcas. Līdz 1941.g. marta beigām tika pabeigta aizliegto grāmatu izņemšana no bibliotēkām un iznīcināšana. 1940.g. septembrī – oktobrī ātrā tempā LPSR IeTK pagrabā top cietums, tā saucamā „stūra māja”. Okupācijas gados tā ir moku vieta Latvijas patriotiem un pretošanās kustības dalībniekiem.