Okupācija okupācija
|
|  Yüklə 7.52 Mb.
|
| Vladimirs Uļjanovs, no 1901.g. ps. Ļeņins (22.04.1870.-21.01.1924.g.). Padomju valsts dibinātājs un vadītājs 1917.-1924.g. Atļaušos pāris citātu no V.I. Ļeņina izteikumiem: ... „Uzdevums ne tikai Krievijā veikt sociālistisko revolūciju, bet tā jāizmanto, lai noorganizētu pasaules revolūciju”; „Mēs, boļševiki, nekad neesam atteikušies un nevaram atteikties no terora”. Ļeņinam arī pieder vārdi „Proletariāta diktatūra”. No Oktobra apvērsuma, jeb tā sauktās LOSR, sākuma līdz 1922.g. Krievijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 13 miljoniem.
Josifs Džugašvili, ps. Staļins (21.12.1879.-05.(?).03.1953.g.). VK(b)P CK Politbiroja loceklis 1919.-1952.g. VK(b)P CK ģenerālsekretārs 1922.-1952.g. No 1952. gada PSKP Prezidija loceklis, CK sekretārs. No 1941.g. PSRS TKP priekšsēdētājs, no 1946.g. MP priekšsēdētājs. SA virspavēlnieks Otrā pasaules kara (LTK) laikā. Cīņa par varu ar Trocki un citiem „biedriem”, valsts industrializācija, lauksaimniecības kolektivizācija, zemnieku deportācijas, opozicionāru likvidācija. Parādās tādi bargi vārdi kā – GPU, OGPU, Kara tribunāls, Troikas, kontrrevolucionārs (kontra), tautas ienaidnieks u.c. 1937.g. 3. decembrī Staļins apstiprina slepeno PSRS IeTK sastādīto Padomju Krievijā dzīvojošo represējamo latviešu sarakstu. Atklātuma laikā publikācijās var lasīt, ka Krievijas latviešu iznīcināšana sākta jau 1933. gadā. Vārdi Ļevašovas mežs un Butovas poligons liek nodrebēt katra sirdij. Par staļiniešu upuriem tiek uzskatīta vairāk kā trešā daļa no 200 000 Krievijā dzīvojošo latviešu. 1940.g. 10. augustā Zviedrija atzīst Baltijas valstis par PS sastāvdaļu. 1941.g. 13. aprīlī PS noslēdz neitralitātes līgumu ar Japānu uz 5 gadiem. PS 1945.g. 5. aprīlī līgumu ar Japānu denonsē, bet 1945.g. 8. augustā pieteic karu Japānai. 1941.g. 28. augustā Staļina pavēle par Pievolgas autonomās vācu republikas likvidēšanu un visu vācu tautības iedzīvotāju (433 tūkst.) izsūtīšanu uz Sibīriju un Vidusāziju. 1943.g. 28. novembrī – 1. decembrim notiek Teherānas konference. Konferencē piedalās valstu vadītāji: J. Staļins (PSRS), F.D. Rūzvelts (ASV), V. Čērčils (Lielbritānija). Konferencē tiek lemts par karadarbības koordinēšanu, Otrās frontes atklāšanu Eiropā, karš ar Japānu un pēckara stāvoklis Eiropā – Polijas statuss, un tiek izlemts Baltijas valstu liktenis. 1943.g. 19.-30. oktobrim notiek Maskavas apspriede. Apspriedē piedalās PSRS, ASV un Lielbritānijas ĀM. Apspriedē tiek pieņemtas vairākas deklarācijas: par vispārējo drošību, par Itāliju un Austriju, par atbildību par nacistu pastrādātajām zvērībām, par karadarbības turpināšanu ar nacistisko Vāciju līdz tās kapitulācijai un Otrās frontes atklāšanu. 1944. gada otrajā pusē KPFSR tiek pievienota Abrenes pilsēta (Pitalova) un 6 pagasti. Latvija zaudē 1202 (1293,6) km2 savas teritorijas. 1945.g. 4.-11. februārim notiek Krimas (Jaltas) konference. Konferencē piedalās PSRS, ASV un Lielbritānijas vadītāji un šo valstu ĀM. Konferencē izskata jautājumu par Vācijas un Austrijas okupāciju, par Vācijas sadalīšanu 4 okupācijas zonās, par Berlīnes pārvaldi, par reparācijām, protokols par padomju pilsoņu repatriāciju, ANO izveidošana, PS iesaistīšanās karā ar Japānu un par Polijas robežām. Pēc vācu karaspēka sagrāves Francija tika uzskatīta par sabiedroto. 1945. gada 8. maijā bezierunu kapitulācijas aktu paraksta fašistiskā Vācija, bet tā paša gada 2. septembrī Japāna. Pēc uzvaras pār fašistisko Vāciju PS apkampienos nokļūst Albānija (1961.g. atbrīvojas), Bulgārija, Čehoslovākija, Polija, Rumānija, Ungārija, daļa Austrijas un Vācijas, ieskaitot 1940.g. okupētās teritorijas. 1945.g. 17. jūlijā – 2. augustam Cecilienkofas pilī notiek Potsdamas konference. Konferencē piedalās: ASV prezidents H. Trumens, PS vadītājs J. Staļins, Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils (no 28. jūlija K.R. Etlijs), minēto valstu ārlietu ministri, padomnieki un eksperti. Konferencē tiek saskaņota PSRS, ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas sistēma Vācijā – Vācija tiek sadalīta sabiedroto valstu okupācijas zonās. Tiek pieņemts nolīgums par reparācijām, par Kēnigsbergas nodošanu PS. Par Polijas-Vācijas robežu (Oderas-Neises līnija), par kara noziedznieku nodošanu Starptautiskajam Kara tribunālam (SKT). SKT nodibināts 1945.g. 8. augustā. Īsi pirms Nirnbergas procesa sākuma PS un ASV, Lielbritānija, Francija noslēdza slepenu vienošanos, lai tiesā netiktu izmantoti dokumenti un apspriesti jautājumi par 1939.g. 23. augusta Molotova-Rībentropa paktu, PS ĀTK V. Molotova 1940.g. novembra sarunas Berlīnē, PSRS-Polijas attiecības 1939.g. septembrī, Vācijas pilsētu barbariskā bombardēšana – kultūrvēsturisku ēku sagraušana u.c. jautājumi. 1945.g. 26. jūnijā, Sanfrancisko konferences beigu dienā, 50 valstu pārstāvji paraksta Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtus. Oficiāli ANO statūti stājas spēkā 1945.g. 24. oktobrī pēc to ratifikācijas. 24. oktobris turpmāk tiek atzīmēts kā Apvienoto Nāciju diena. No 1945.g. 20. novembra līdz līdz 1946.g. 1. oktobrim notika Nirnbergas process. Tiesai tika nodoti 24 galvenie vācu kara noziedznieki, tiesāja 22. Vācu nacistiem un militāristiem izvirzīja apsūdzību kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci. 12 noziedzniekus sodīja ar nāvi – pakarot, 3 ar mūža ieslodzījumu, 4 dažādu termiņu cietumsods, 3 atbrīvoti. Divi ieslodzītie pamanījās paši izdarīt pašnāvību. Ievērības cienīgs ir bijušā vācu bruņoto spēku augstākās virspavēlniecības štāba priekšnieka ģenerālfeldmaršala Vilhelma Keitela teiktais Nirnbergas tiesā: „Visi pasākumi līdz 1941.g. pavasarim vērmahtā tika veikti aizsardzības nolūkos pret iespējamo SA uzbrukumu. Visu karu Austrumos var nosaukt par preventīvu”. 1946.g. 19. janvārī tiek izveidots Starptautiskais Tālo Austrumu kara tribunāls. No 1946.g. 3. maija līdz 1948.g. 12. novembrim notiek tā saucamais Tokijas process. Tiesai tiek nodoti 28 Japānas valdības un militārie vadītāji. Septiņiem tiek piespriests nāves sods pakarot, 16 mūža ieslodzījums. 1946.g. 26. janvārī Zviedrija izdod PS 130 latviešu leģionārus. 1946.g. 5. martā Lielbritānijas valstsvīra Vinstona Čērčila (30.11.1874.-24.01.1965.g.) runa Fultonas universitātē ASV. Runā izskanēja aicinājums izveidot ASV un Lielbritānijas savienību pret komunismu. Lūk daži citāti no šīs runas: „No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras pāri visam ir nolaidies dzelzs aizkars... Ar Krieviju var runāt tikai no spēka pozīcijām”. Ar 1946.g. 7. aprīļa PSRS AP lēmumu Austrumprūsija tiek pievienota KPFSR. 1946.g. 4. jūlijā Kēnigsberga tiek nosaukta par Kaļiņingradu. Pēc Japānas sakāves PS tiek pievienota Dienvidsahalīna un Kuriļu salas. 1945.-1947.g. bada gadi PS. 1947. gadā par godu valsts svētkiem ieslodzījuma augstākais termiņš tiek noteikts 25 gadi. 1949.g. janvārī nodibināta PSRS satelītvalstu ekonomiskās sadarbības organizācija (SEPP). SEPP statūti stājas spēkā 1960.g. 13. aprīlī. Sākumā SEPP piedalās: Bulgārija, Čehoslovākija, Polija, PSRS, Rumānija un Ungārija. Vēlāk SEPP iestājās: VDR, Mongolija, Kuba un Vjetnama. Novērotāja statusā piedalījās arī citas valstis. Rietumeiropas atjaunošanai 1948.-1951.g. tika sniegta ASV ekonomiskā palīdzība 12 mljrd. dolāru apmērā. Šī palīdzība jeb „Māršala plāns” nosaukta tās iniciatora, ASV valstsvīra D.K. Māršala vārdā. 1949.g. 4. aprīlī 12 Rietumvalstis (ASV, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Portugāle, Norvēģija, Dānija un Islande) Vašingtonā paraksta Ziemeļatlantijas līgumu, kā rezultātā izveidojas Rietumu militārā organizācija NATO. 1952. gadā NATO pievienojas Grieķija un Turcija, 1955.g. – VFR, 1982.g. – Spānija, 1999.g. – Čehija, Polija un Ungārija. No 1966.g. NATO nepiedalās Francija, 1974.-1980.g. Grieķija. 1952.g. 5.-14. oktobrim notiek VK(b)P 19. kongress. VK(b)P CK politbirojs kļūst par PSKP CK Prezidiju. Staļina mēnešalga 10 tūkst. rbļ. Staļina tirānijas gados Padomijā valdīja čekas terors, varmācība, nodevība, veselu tautu izsūtīšanas, mērdēšana badā utt. Šis periods PS oficiālajā vēsturē nosaukts par personības kulta laiku. Staļina valdīšanas laikā, pēc PSRS ZA darbinieka V. Zemskova skaidrojuma, GULAGa arhipelāgs uz 1940.g. 1. martu sastāvēja no 53 lēģeriem, 425 labošanas darbu kolonijām un 50 nepilngadīgo kolonijām. Vēsturnieks R. Medvedevs staļinisma upuru skaitu lēš ap 40 milj. (pēc citas versijas ap 50 milj.), neskaitot Otrajā pasaules karā kritušos. Latvijā decembra pirmā svētdiena tiek atzīmēta kā pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņas diena. 1953.g. 5. marta vakarā Staļins beidza šīs zemes gaitas. Pēc citas versijas Staļinam „palīdzējuši” nomirt viņa tuvākie draugi. Ārzemju izdevumos sastopams L. Berijas izteikums V. Molotovam: „Es viņu novācu un izglābu jūs visus”.
No 1954.g. 25. janvāra līdz 18. februārim notiek PSRS, Anglijas, Francijas un ASV Berlīnes apspriede ārlietu ministru līmenī. 1954.g. martā I. Serovs kļūst par KGB priekšnieku. 1954.g. pavasarī uz neskartajām zemēm Kazahstānā dodas 300 tūkst. komjaunatnes brīvprātīgo. 1954.g. decembrī Ļeņingradā tiesa piespriež nāves sodu nošaujot vienam no čekas vadītājiem – Abakumovam. 1954. gadā Orenburgas apgabalā tiek izmēģināta atombumba. 1955.g. 14. maijā Varšavā Albānija, Bulgārija, Čehoslovākija, Polija, PS, Ungārija un VDR paraksta t.s. Varšavas militārās sadarbības līgumu. Līgums stājas spēkā 5. jūnijā. 1955.g. 27. jūlijā ASV, PSRS, Lielbritānija un Francija paraksta vienošanos par Austrijas valstiskumu. Austrija kļūst brīva, neatkarīga valsts. 1956.g. 14.-25. februārim notiek PSKP 20. kongress. Kongresa noslēguma dienas slēgtajā sēdē Hruščovs ziņo par Staļina ļaundarībām, par valsts lauksaimniecības sagraušanu ar piespiedu kolektivizāciju utt. Vairāki kongresa delegāti pat noģībst. Sākas destaļinizācija. 1956.g. 25. aprīlī pēc Ņ. Hruščova ieteikuma PSRS APP atceļ 1940.g. pieņemto lēmumu „Par darba kavējumiem”. 1956.g. martā notiek Poznaņas nemieri Polijā. Ar Polijas kompartijas vadītāja Vladislava Gomulkas rīcību tiek novērsta Padomju armijas iejaukšanās „kontrrevolucionāru dumpja” likvidēšanā. 1956.g. augustā sākas Suecas krīze. Novembrī Suecai (Ēģipte) uzbrūk angļu, franču un izraēliešu karaspēks. Kā parasti, sarežģītos starptautiskos notikumos klāt „jābūt” PS. 1956.g. 23. oktobrī sākas un līdz 4. novembrim turpinās nemieri Budapeštā Ungārijā. Padomju leksikā – ungāru kontrrevolucionāru dumpis. Nemieri tiek apspiesti ar padomju tanku palīdzību. 1957.g. aprīlī tiek 1955.g. janvārī iesāktā Tjuratamas raķešu poligona celtniecība. Maskēšanas nolūkā raķešu poligons tika nosaukts 370 km attālā Baikonuras ciema vārdā. Oficiālais nosaukums – Baikonuras kosmodroms. 1957.g. 15. maijā poligonā notika 267 tonnas smagās raķetes R7 starts. Pēc pacelšanās nepilnu divu minūšu laikā raķete eksplodēja. Līdz septembra sākumam divas raķetes sekmīgi bija aizlidojušas no starta laukuma līdz Kamčatkai. 1957.g. 4. oktobrī ar raķeti orbītā ap zemi tika ievadīts Zemes mākslīgais pavadonis (ZMP). 1957.g. PSKP CK jūnija plēnumā tiek likvidēta t.s. antipartejiskā grupa (Kremļa apvērsums), tiek atstādināti no amatiem Molotovs, Maļenkovs un Kaganovičs. Tā paša gada oktobra plēnumā Hruščovs atbrīvojas no G. Žukova. Interesants maršala I. Bagramjana teiciens: „Žukovs nav beidzis nevienu kara akadēmiju, pat vidusskolu nē”. 1957.g. Hruščovs paziņo, ka tuvākajā laikā pārspēsim ASV lauksaimniecības produktu ražošanā. 1956.-1958. gados tika pārveidota partijas augstāko darbinieku privilēģiju sistēma – valsts specapgāde. Neskarto zemju apgūšanas laikā – 1954.-1960.g. tika uzarts aptuveni 40 milj. ha zemes. Nepārdomātā rīcība izsauca ekoloģisku krīzi. 1958. gadā labības kopraža valstī sastādīja 134,7 milj. t, tad, pastiprinoties augsnes erozijai, 1963.g. labības kopievākums sastādīja tikai 107,5 milj. t. Stāvokli lauksaimniecībā pasliktināja Hruščova rīkojums ierobežot lopu skaitu individuālajās saimniecībās, lai palielinātu kolhozu ganāmpulku. 1959.g. jūnijā Ņ. Hruščovs ierodas Rīgā. Pēc Hruščova vizītes sākas LPSR nacionālkomunistu vajāšanas. 1959.g. oktobrī Hruščovs apmeklē ASV. Pēc sarunām ar ASV valstsvīriem un biznesa pārstāvjiem Hruščovs dodas ciemos pie fermera Rosvela Garsta Kūnrapidsas fermā Aiovas štatā. Pēc ASV apmeklējuma kukurūza kļūst par obligātu kultūru PS lauksaimniecībā, tāpat kukurūzas un kartupeļu audzēšana kvadrātligzdās. 1960.g. oktobrī eksplodē raķete R16. Eksplozijas rezultātā bojā aiziet 100 cilvēki, starp tiem raķešu karaspēka pavēlnieks M. Nedeļins. 1961.g. PS notiek naudas reforma, par desmit 1947.g. rubļiem iedzīvotāji pretī saņem vienu 1961.g. rubli. 1961. gadā pret reliģiju vērstas darbības sasniedz savu kulmināciju: pastiprinās antireliģiskā propaganda, palielinās reliģisko organizāciju nodokļi un citi maksājumi, tiek slēgti daudzi dievnami un klosteri. PS pastāvēja noteikumi, ka padomju pilsoņi drīkstēja pirkt un lietot tikai Padomju Savienībā ražotās preces. 1961. gadā PSRS kultūras ministre J. Furceva par šo noteikumu neievērošanu pazaudēja visus amatus. 1961.g. 12. aprīlī ar kosmosa kuģi „Vostok” kosmosā dodas Jurijs Gagarins. J. Gagarins kosmosā uzturas stundu un 48 minūtes. 1958.g. 10. novembra Berlīnes krīze beidzās ar Berlīnes mūra (sienas) uzcelšanu 1961.g. 13. augustā. Mūra garums 160 km, austrumvāciešiem tas izmaksāja 870 milj. marku. 1961.g. 30. oktobrī PS izmēģina 50 megatonnu bumbu. 1961.g. 17.-31. oktobrim jaunajā Kongresu pilī Maskavā notiek PSKP 22. kongress. Kongresā tiek pieņemta jauna partijas programma. Partijas vadītājs Ņ. Hruščovs paziņo, ka 1980. gadā tagadējā paaudze dzīvos komunismā. Kongresā vēl tiek skatīti Staļina personas kulta jautājumi. Pēc kongresa, naktī uz 1. novembri Staļins no sarkofāga tiek pārlikts zārkā, nomainot zelta pogas un uzplečus pret parastajiem, izvākts no mauzoleja un aprakts pie Kremļa sienas, kapu aizberot ar cementu. 1961.g. Staļingrada tiek pārdēvēta par Volgogradu. Ar 1962.g. 1. jūniju tiek paaugstinātas mazumtirdzniecības cenas gaļai par 35 %, pienam un piena prodiuktiem par 25 %. Cenu paaugstinājums lopkopības produktiem izraisa neapmierinātību iedzīvotāju vidū. Parādās ar roku rakstītas skrejlapas, iedzīvotāju nemieri Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Tbilisi, Novosibirskā, Čeļabinskā, Dņepropetrovskā, Groznijā. Visbīstamākais dumpis Ziemeļkaukāzā, Novočerkaskā. 1962.g. 2. jūnija streiks tiek apspiests ar armijas palīdzību. 23 streika dalībnieki nošauti un 87 ievainoti, trīs no tiem miruši. Arestēti 116 cilvēki, tiesāti 14, septiņiem piespriests nāves sods, pārējiem ieslodzījums 10-15 gadi. 1962.g. oktobrī sākas Karību (Kubas) krīze. 22. oktobrī ASV prezidents Džons Kenedijs paziņo visai pasaulei, ka Hruščovs (PS) ir slepeni nosūtījis uz Kubu padomju raķetes. Kubā izvietotās padomju raķetes pēkšņi tiek aizvāktas. 1963. gadā tiek noslēgts kodolizmēģinājumu aizliegšanas līgums starp ASV un PSRS. Līgumam pievienojas Lielbritānija. Hruščova alga 800 rbļ. mēnesī. Pamazām Hruščova valdīšanas laiks tuvojās norietam. Jau 1964.g. septembra sākumā tiek gatavota sazvērestība pret Hruščovu. Galvenie sazvērestības dalībnieki: Brežņevs, Ignatovs, Podgornijs, Šeļepins. Šiem „biedriem” pievienojas KGB vadītājs V. Semičastnijs. Izmantojot Hruščova prombūtni, atpūtu Melnās jūras piekrastē Picundā, Maskavā salasās sazvērestības atbalstītāji. 12. oktobra vakarā Brežņevs paziņo Hruščovam, ka CK Prezidijs Maskavā gribot rīkot ārkārtas sēdi par lauksaimniecības u.c. jautājumiem. Hruščova klātbūtne sēdē esot obligāta. 13. un 14. oktobrī PSKP CK plēnumā tiek uzskaitīti visi Hruščova grēki. Nobeigumā Hruščovs tiek atbrīvots no visiem amatiem. Atlikušo mūža daļu Hruščovs, var teikt, pavada mājas arestā. Leonīds Brežņevs (19.12.1906.-10.11.1982.g.). Dzimis Ukrainā, Kamenskā. LTK politiskais darbinieks (poļitruks) armijā. Karu beidzis ģenerālmajora dienesta pakāpē. No 1950.g. jūlija Moldāvijas K(b)P CK 1. sekretārs. 1952.g. oktobrī PSKP CK prezidija locekļa kandidāts, CK sekretārs. Neskarto zemju apgūšanas laikā no 1954.g. februāra Kazahijas KP CK 2. sekretārs, no 1955.g. augusta 1. sekretārs. 1956.g. februārī PSKP CK prezidija locekļa kandidāts, CK sekretārs. 1957.g. CK prezidija loceklis. No 1960.g. maija līdz 1964.g. jūnijam PSRS APP priekšsēdētājs, kopš 1977.g. 17. jūnija vēlreiz APP priekšsēdētājs. No 1963.g. PSKP CK sekretārs, no 1964.g. 14. oktobra PSKP CK 1. sekretārs. Kopš 1966.g. jūnija PSKP CK politbiroja loceklis, CK ģenerālsekretārs. Ar 1966. gadu tika atcelts Hruščova laikā noteiktais importa preču iegādes aizliegums iedzīvotājiem. Brežņeva laikā augstākajām amatpersonām tika piešķirtas daudzas privilēģijas: labi dzīvokļi, aprīkoti ar importa mēbelēm un tehniku, specveikali un specpoliklīnikas, par likumīgiem tika uzskatīti kukuļi un dāvanas. Brežņeva alga 1582 rbļ. mēnesī. Tika atļauta modernā māksla, mūzika un dejas. Pārmaiņas modē, importa mantu iegādē un lietošanā, automašīnu iegādē utt. Zināms atslābums bija jūtams arī čekas darbībā. Brežņevs aktīvs medību dalībnieks, aizrautīgs autobraucējs. Savu autobraukšanas māku labi nodemonstrējis ASV prezidenta Kārtera vizītes laikā PS. Apbalvojumu un ordeņu mīlētājs: Sociālistiskā darba varoņa zelta zvaigzne piešķirta 1961.g., PS varoņa zelta zvaigznes un Ļeņina ordeņi piešķirti – 1966., 1976., 1978. un 1981.g., PS maršala dienesta pakāpe – 1976.g. Maršala dienesta pakāpes piešķiršanas gadījumam iederas fragments no padomju politiskās folkloras: „... Maršala dienesta pakāpe L. Brežņevam piešķirta par Kremļa ieņemšanu...”. 1978.g. 20. februārī L. Brežņevs saņēmis padomju augstāko militāro ordeni „Uzvara”. Brežņevs dažādu Ļeņina prēmiju laureāts, t.sk. 1979.g. saņēmis Ļeņina prēmiju par „veikumu literatūrā”. Radījis tādus PS tautu valodās izdotus darbus kā „Mazā zeme”, „Atdzimšana” un „Neskartā zeme”. Rūpējies par brālīgo sociālisma zemju un Nepievienojošos valstu uzplaukumu, iedarbinājis t.s. „Brežņeva doktrīnu”. Palīdzība draugiem atspoguļota padomjlaika politiskās folkloras fragmentā: „... Draudzība zīž (sūc), Dzimtene raud, Ļoņka (Leonīds) lamājas...”. L. Brežņevs neiecietīgs pret disidentiem. Spilgts piemērs tam krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina izraidīšana no PS 1974. gadā. L. Brežņeva valdīšanas laiks oficiāli tika dēvēts par attīstīta sociālisma gadiem, vēlāko Kremļa valdnieku laikā – par stagnācijas gadiem. Turpinājumā Brežņeva valdīšanas gadu notikumi PS un pārējā pasaulē, sniegti hronoloģiskā secībā. 1964. gadā Kairā nodibināta Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO). 1967.g. Izraēla uzbrūk Ēģiptei, sākas t.s. sešu dienu karš. Izraēlas karaspēks okupē Sinaja pussalu un Golanas augstienes. Sinaja pussalā izraēliešu rokās nonāk vairāk kā sešdesmit jaunākā izlaiduma padomju tanki. Pārstāj darboties Suecas kanāls. 1967.g. beigās Čehoslovākijā sākas atdzimšanas kustība jeb t.s. „Prāgas pavasaris”. Atdzimšanas kustība kulmināciju sasniedz ČKP pirmā sekretāra Aleksandra Dubčeka laikā. 1968.g. 5. aprīlī tiek pieņemts atdzimšanas kustības manifests. Kremļa biedri notikumus Čehoslovākijā kvalificē kā kontrrevolucionāru situāciju. 1968.g. 21. augustā Čehoslovākijā iebrūk piecu Varšavas līguma valstu (PS, Bulgārijas, Ungārijas, VDR un Polijas) karaspēks. 1969.g. aprīlī par Čehoslovākijas vadītāju kļūst Maskavas ieliktenis Gustavs Husaks. 1968.g. no Varšavas līguma organizācijas izstājas Albānija. 1968.g. 1. jūlijā PS, ASV un Lielbritānija paraksta līgumu par kodolieroču neizplatīšanu, līdzīgs līgums noslēgts 1970.g. 1973.g. jūnijā ASV un PS Vašingtonā paraksta beztermiņa vienošanos par kodolkara novēršanu. 1972. (1973.) g. jūlijā Helsinkos darbu sāk Eiropas drošības un sadarbības apspriede (EDSA). Apspriedes otrais posms notiek no 1973.g. septembra līdz 1975.g. jūlijam Ženēvā, trešais posms no 1975.g. 30. jūlija atkal Helsinkos. 1975.g. 1. augustā 33 Eiropas valstu, ASV un Kanādas vadītāji paraksta Helsinku apspriedes nobeiguma aktu, kurā fiksēti apspriedes dalībvalstu savstarpējo attiecību pamatprincipi. Turpmākās apspriedes notiek dažādās Eiropas valstu galvaspilsētās. Kopš 1995.g. EDSA pārtop par Eiropas drošības un sadarbības organizāciju (EDSO). Helsinku apspriedes nobeiguma aktā deklarētos principus var uzskatīt par iedīgli atmodas sākumam Austrumeiropā. 1972.g. 26. maijā ASV un PS paraksta līgumu, ka 1972.-1977.g. nebūvēs jaunas stacionārās raķešu palaišanas iekārtas (SBL-1). PS un Somija pagarina 1948.g. 6. aprīlī noslēgto līgumu par draudzību, sadarbību un savstarpējo palīdzību. 1976.g. aprīlī Ķīnā, Tjaņaņminas laukumā Pekinā notiek asiņaina izrēķināšanās ar demonstrācijas dalībniekiem. 1976.-1982.g. PS tiek veikta vecā parauga pasu nomaiņa pret jaunajām. 1977.g. sāk darboties programma interkosmoss, kopā ar padomju kosmonautiem kosmosā dodas sociālistisko valstu kosmonauti, vēlāk pārējie. 1977.g. PSRS AP pieņem jauno PSRS Konstitūciju. 1978.g. 26. janvārī Ķīna palaiž ZMP. 1977.g. 2. un 3. novembrī PS LOSR (Oktobra apvērsuma) 60. gadadienas svinības. 1978.g. maijā Brežņevs vizītē VFR, bet jūnijā – Francijā. 1979.g. 1. aprīlī nodibināta Irānas islāma republika, vadītājs Ajatola Homeini. 1979.g. PS un ASV vienojas par radioloģisko ieroču aizliegšanu. Pēc četru dienu sarunām, 1979.g. 18. jūnijā Vīnē starp PSRS (L. Brežņevs) un ASV (Dž. Kārters) tiek parakstīts līgums par stratēģisko uzbrukuma ieroču limitēšanu (SBL-2). Pēc monarhijas (Zahiršahs) krišanas 1973.g. 17. jūlijā Afganistānā notiek vairāki apvērsumi. 1978.g. 5. decembrī Maskavā tiek parakstīts PSRS un Afganistānas draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību līgums. 1979.g. beigās Afganistānā iebrūk lielas kontrrevolucionāru bandas (padomju versija). Pēc afgāņu lūguma 1979.g. 27. decembrī PA specvienības ieņem Afganistānas prezidenta Hafizullas Amina pili Kabulā, prezidentu nogalina. Sākas Afganistānas karš, kas turpinās līdz 1989. gadam. Padomju armijas dzīvā spēka zaudējumi 14 tūkst. kritušo un 50 tūkst. ievainoto, t.sk. no LPSR 54 kritušie un 200 ievainoto. 1980.g. 19. jūlijā Maskavā tiek atklātas 22. Vasaras olimpiskās spēles. Maskavas olimpiskajās spēlēs piedalās 81 valsts pārstāvji. Ap 50 valstis (ASV, VFR, Kanāda, Japāna, Ķīna, Lielbritānija, Itālija, Austrija u.c.) šīs spēles boikotē sakarā ar padomju karaspēka iebrukumu Afganistānā. Olimpiskās spēles notiek Maskavā, Tallinā, Ļeņingradā, Minskā un Kijevā. 1980.g. 30. jūlijā Izraēla pasludina Jeruzalēmi par valsts galvaspilsētu. 1980.g. septembrī Irāka uzbrūk Irānai, sākas abu valstu raķešu duelis. Pasliktinās politiskais un ekonomiskais stāvoklis Polijā. 1980.g. 6. septembrī PASP CK plēnumā 1. sekretārs E. Gereks nomainīts ar Stanislavu Kaņu, bet 1981.g. 18. oktobrī S. Kaņu nomaina Voicehs Jaruzeļskis. Plēnuma locekļi politiskās situācijas attīstību valstī raksturo kā bīstamu. Vēlāk PTR Seims V. Jaruzeļskim uztic MP priekšsēdētāja un nacionālā aizsardzības ministra funkcijas. Pastiprinoties arodbiedrību kustības „Solidaritāte” akcijām, 1981.g. 13. decembrī ar PTR Valsts padomes dekrētu Polijā noteikts karastāvoklis, izveidota Nācijas glābšanas kara padome. Karastāvoklis tiek atcelts 1982.g. 31. decembrī (1982.g. jūlijā). 1981.g. 20. janvārī ASV prezidenta pienākumus sāk pildīt Ronalds Reigans. 1981.g. 24. aprīlī R. Reigans atceļ prezidenta Kārtera laikā ieviesto embargo labības pārdošanā PS. 1981.g. 6. augustā R. Reigans pieņem lēmumu par neitronu ieroču ražošanu pilnā apjomā. 1981.g. 23.-24. martā Māstrihtā (Holandē) notiek EEA padomes sesija valstu un valdību vadītāju līmenī. 1981.g. 6. oktobrī Kairā karaspēka parādes laikā tiek nogalināts Ēģiptes prezidents Anvars Sadats. 15. oktobrī par Ēģiptes prezidentu kļūst Hosni Mubaraks. Nobeidzot par Brežņeva laiku PS, nevar nepieminēt Brežņeva vadībā sacerēto 1956.g. 19. decembra PSKP CK slepeno vēstuli visām partijas organizācijām. Katra brīvdomība bez PSKP CK akcepta tiek uzskatīta par kontrrevolucionāru noziegumu. Brīvdomātāji tiek nosaukti par „naidīgiem salašņām”, „proletariāta diktatūra” tiek aicināta „būt nežēlīgai, lai darītu galu viņu noziedzīgajai darbībai”. Vēstulē minētās direktīvas tika ievērotas arī turpmākajos gados. L. Brežņevs vai kāds cits no Kremļa varasvīriem bija bieži viesi t.s. brālīgajās sociālisma valstīs. PS satelītvalstu vadītāji regulāri „viesojās” Maskavā vai Krievijas dienvidos. Pamazām Brežņeva valdīšanas laiks tuvojās norietam. Pēc pēdējām ārzemju vizītēm Brežņevs tikai ar miesassargu palīdzību nokļuva lidmašīnā. 1982.g. 10. novembrī L. Brežņevs beidza šīszemes gaitas. Jurijs Andropovs (15.06.1914.-09.02.1984.g.). Mācījies Petrozavodskas universitātē un Augstākajā partijas skolā. VK(b)P biedrs kopš 1939.g., no 1951.g. VK(b)P CK loceklis. No 1957.g. PSKP CK nodaļas vadītājs, 1962.g. novembris – 1967.g. jūlijs PSKP CK sekretārs. 1967.-1982.g. VDK priekšsēdētājs, ģenerālis. PSKP CK politbiroja locekļa kandidāts, loceklis. PSRS AP deputāts. PSKP CK ģenerālsekretārs 1982.g. 12. novembris – 1984.g. 9. februāris. Viens no sazvērestības dalībniekiem pret Hruščovu. Atbildīgais par sakariem ar sociālistiskajām valstīm. Ierosinātas krimināllietas pret Brežņeva dzimtas locekļiem dimantu kontrabandas lietā. Nopietnas domstarpības ar PSRS iekšlietu ministru Nikolaju Ščokolovu. Ar Andropova ziņu no laikraksta „Izvestija” galvenā redaktora pienākumiem tiek atbrīvots Aleksejs Adžubejs, pēc tam no žurnāla „Sovetskij Sojuz” žurnālista pienākumiem. Sergejs Hruščovs tiek atstādināts no darba raķešu konstruktoru birojā. J. Andropovs mākslas priekšmetu kolekcionārs. Andropova alga 800 rbļ. mēnesī. 1982.g. 15. novembrī J. Andropovs tiekas ar Indijas premjerministri Indiru Gandiju un ASV viceprezidentu Džordžu Bušu. 1982.g. 23. decembrī PS svin PSRS nodibināšanas 60. gadadienu (1922.g. 30. decembrī Pirmais Padomju kongress apstiprina Deklarāciju par PSRS nodibināšanu). 1982.g. nodibināta ASV gaisa kara spēku kosmiskā pavēlniecība. 1983.g. septembrī PS kara lidmašīnas pie Kamčatkas notriec Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu Boeing-747. 1983.g. 16. novembrī Kipra sadalās Turku kopienā (ziemeļdaļa) un Grieķu kopienā (dienviddaļa). 1984.g. 8. februārī Sarajevā (Dienvidslāvijā) atklāj XIV Ziemas olimpiskās spēles. Olimpiskajās spēlēs piedalās 1500 sportisti no 49 valstīm. Cīņā ar citādi domājošiem J. Andropovs bieži izmantoja tādu paņēmienu kā disidentu ieslodzīšana psihiatriskajā slimnīcā, vai, kā tautā saka – trako mājā. Veselības pasliktināšanās dēļ J. Andropova valdīšanas laiks nepilni 15 mēneši. Miris 1984.g. 9. februārī, bēres 14. februārī. Konstantīns Čerņenko (24.09.1911.-10.03.1985.g.). Beidzis Kišiņevas Pedagoģisko institūtu. 1956.-1960.g. PSKP CK loceklis. 1960.-1965.g. strādā PSRS AP kancelejā. 1965.-1976.g. PSKP CK nodaļas vadītājs. Kopš 1976.g. PSKP CK sekretārs. PSRS AP deputāts no 1966.g., kopš 1983.g. 17. jūnija APP priekšsēdētājs. Brežņeva kancelejas vadītājs. No 1984.g. 13. februāra līdz 1985.g. 10. martam PSKP CK ģenerālsekretārs. K. Čerņenko alga 800 rbļ. mēnesī. 1984.g. 12. maijā Mururoa atolā (Franču Polinēzijā) Francija izdara kodolsprādzienu. 1984.g. 23. maijā PS viesojas VFR prezidents Rihards fon Vaiczekers. 1984.g. 28. jūlijā Losandželosā tiek atklātas XXIII Vasaras olimpiskās spēles. 1984.g. 1. oktobrī BAM dzelzceļa maģistrālē tiek savienots pēdējais sliežu posms. 1984.g. 31. oktobrī nogalināta Indijas premjerministre Indira Gandija, par premjerministru kļūst I. Gandijas dēls Radživs Gandijs. 1984.g. 15. decembrī PSRS AP delegācija Mihaila Gorbačova vadībā ierodas Londonā darba vizītē. 16. decembrī M. Gorbačovs tiekas ar Lielbritānijas premjerministri Mārgaretu Tečeri. 1984.g. 4. martā notiek PSRS AP vēlēšanas. Konstantīns Čerņenko kā pēdējais no valdošo Kremļa veču komandas valda nepilnus 13 mēnešus. 1985.g. 10. martā K. Čerņenko beidz mīt šīszemes takas, bēres notiek 13. martā. Mihails Gorbačovs (02.03.1931.g.). Dzimis Stavropoles novadā. 1955.g. beidzis Maskavas Valsts universitātes juridisko fakultāti, bet 1967.g. Stavropoles Lauksaimniecības institūtu. Kopš 1971.g. PSKP CK loceklis, 1978.g. PSKP CK sekretārs, 1980.g. CK Politbiroja loceklis. Kopš 1970.g. PSRS AP deputāts. 1985.g. 11. marta PSKP CK ārkārtas plēnumā ievēlēts par CK ģenerālsekretāru. 1985.g. 22. janvārī Vīnē starptautiskās atomenerģijas aģentūras (MAGATE) kārtējā sesija. 1985.g. 23. aprīlī notikušajā CK plēnumā nolemts sasaukt partijas XXVII kongresu. 2.-3. jūlijā notiek PSRS AP sesija, par APP priekšsēdētāju tiek apstiprināts Andrejs Gromiko, bet par ĀM Eduards Ševardnadze. 24. jūlijā Vašingtonā parakstīts ASV un ĶTR nolīgums par kodolenerģijas izmantošanu mierlaika mērķiem. 30. jūlijā Gorbačovs paziņo, ka PS valdība pieņēmusi lēmumu ar 1985.g. 6. augustu vienpusējā kārtā izbeigt jebkādus kodolsprādzienus. 1985.g. 27. septembra APP sēdē N. Tihonova vietā par MP priekšsēdētāju kļūst Nikolajs Rižkovs. 2.-5. oktobrim M. Gorbačova vizīte Francijā, tikšanās ar Francijas prezidentu F. Miterānu. 15. oktobra PSKP CK plēnumā tiek akceptēta PSKP Programmas jaunā redakcija, komunistiskās partijas Statūtu grozījumu projekts un PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības programma 1986.-1990.g. un līdz 2000. gadam. 1985.g. 19.-20. novembrī Šveicē M. Gorbačova un R. Reigana sarunas. 1986.g. 28. janvārī pēc starta eksplodē amerikāņu kosmosa kuģis „Challenger” ar 7 astronautiem. 20. februārī PS orbītā ap zemi tiek ievadīta orbitālā zinātniskā stacija „Mir”. No 1986.g. 25. februāra līdz 6. martam Maskavā notiek PSKP XXVII kongress. Pēc kongresa notikušajā plēnumā par PSKP CK ģenerālsekretāru tiek ievēlēts Mihails Gorbačovs. 1986. gadā ASV Nevadas štata poligonā notiek vairāki ASV un Lielbritānijas pazemes kodolizmēģinājumi. 1986. gadā PS piemeklē vairākas katastrofas: 1986.g. 26. aprīlī Černobiļas AES (Ukraina) uzsprāga kodolreaktors, radot pasaulē lielāko radioaktīvo saindēšanos. Zonu 30 km rādiusā ap reaktoru pasludināja par neapdzīvojamu. Daudzi glābšanas darbu veicēji aizgāja bojā, daudzi saslima ar staru slimību. Katastrofa valstij nodarīja neaptveramus zaudējumus. Glābšanas darbos tika mobilizēti arī Latvijas iedzīvotāji. 1986.g. 31. augustā Melnajā jūrā, Novorosijskas ostas tuvumā kravas kuģis „Pjotrs Vasjevs” taranē pasažieru kuģi „Admirālis Nahimovs” (bij. vācu kuģis „Berlin”) ar 1234 pasažieriem. Izglābjas 836 pasažieri, ap 400 noslīkst. 1986.g. 11. un 12. oktobrī Reikjavikā notiek M. Gorbačova un R. Reigana sarunas. 15. oktobrī no Afganistānas tiek izvesti 6 pulki padomju karaspēka. 2. decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas 41. sesija pieņem rezolūciju par koloniālisma likvidēšanu. 1986.g. 5. decembrī Maskavā M. Gorbačovs tiekas ar Norvēģijas premjerministri G.H. Bruntlandi. 1987.g. janvāra PSKP CK plēnumā M. Gorbačovs paziņo, ka padomju sistēmai ir nepieciešama demokratizācija. Tiek reabilitēti tie politieslodzītie, kuri nebija reabilitēti Hruščova laikā. PS sākās pārkārtošanās (pārbūves), atklātuma un demokratizācijas laiks. 1987.-1988.g. M. Gorbačovam vairākas tikšanās ar bijušajiem un esošajiem ārvalstu vadītājiem: M. Tečeri, Ž. Širaku, Dž. Kārteru, R. fon Veiczekeru, R. Reiganu, ASV kongresmeņiem, R. Gandiju, Dž. Bušu, P. de Kueljaru, pāvestu Jāni Pāvilu II, F. Miterānu u.c. 1987.-1988.g. parakstītie līgumi un vienošanās: 1987.g. 15. aprīlī Maskavā parakstīts PSRS un ASV nolīgums par sadarbību kosmiskās telpas izpētē un izmantošanā miera mērķiem. 1987.g. 16. septembrī E. Ševardnadze un Dž. Šulcs Vašingtonā paraksta PS un ASV vienošanos par kodolbriesmu mazināšanas centra izveidi. 1987.g. 8. decembrī Vašingtonā parakstīts PS un ASV līgums par vidēja un mazāka darbības rādiusa raķešu likvidēšanu un ķīmisko ieroču likvidēšanu. Apmaiņa ar līguma ratifikācijas aktiem notiek Maskavā 1988.g. 1. jūnijā (M. Gorbačovs un R. Reigans). Raķešu likvidācija sākas 1. augustā savstarpējas kontroles ietvaros. 1988.g. 9. jūnijā Maskavā parafēta Deklarācija par oficiālu attiecību nodibināšanu starp EEA un SEPP. 17. jūnijā Deklarāciju akceptē Eiroparlaments. 1. jūlijā Parīzē PS, ASV, Francijas un Kanādas pārstāvji paraksta nolīgumu par avarējušo kuģu un lidmašīnu kosmisko meklēšanas sistēmu. 1987.g. 6. aprīlī par ASV sūtni Maskavā kļūst Džeks Metloks. 28. maijā Maskavā, Sarkanajā laukumā ar lidmašīnu nolaižas VFR pilsonis Rusts. Šis apkaunojošais gadījums beidzas ar augstu armijas vadītāju atstādināšanu. 1987.g. 24. jūnijā Zviedrijā notiek Hanzas pilsētu tikšanās, šajā saietā PS pārstāv Rīga, Tallina un Polocka. 1987.g. 11. jūliju ANO pasludina par pieci miljardā Zemes iedzīvotāja dzimšanas dienu. 23.-29. augustam Čatokvā, ASV notiek ASV un PS sabiedrības pārstāvju kārtējā tikšanās, tikšanās piedalās arī Latvijas pārstāvji. 1987.g. septembrī un oktobrī notiek TV tilts starp PSRS AP un ASV Kongresu. 1. novembrī Maskavā nāk klajā M. Gorbačova grāmata „Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei”. Turpina kodolizmēģinājumus ASV, Lielbritānija, Francija un PS. 1987.g. 2. novembrī Kremļa Kongresu pilī notiek PSKP CK, PSRS AP un KPFSR AP kopējā svinīgā sēde, kas veltīta LOSR 70. gadadienai. Plašu referātu nolasa M. Gorbačovs – „Oktobris un pārkārtošanās, revolūcija turpinās”. Referātā esošais PSKP kurss tiek nosaukts par sociālisma atjaunināšanas laiku. Ārpolitikā iezīmējas laba starptautisko attiecību uzlabošanās. Referātā izskan 23 gadus aizmirstā Ņ. Hruščova attaisnojošie vārdi: „Partijai un tās vadībai ar Ņ. Hruščovu priekšgalā vajadzēja lielu drosmi, lai kritizētu personības kultu un tā sekas un atjaunotu sociālistisko likumību”. 27. decembrī amerikāņu žurnāls „Time” izraugās Gorbačovu par „gada cilvēku”. 1988.g. 15. janvārī PS valdība paziņo par padomju karaspēka izvešanu no Afganistānas līdz 1989.g. 15. februārim. 1988.g. 13. februārī Kalgari (Kanāda) atklātas XV Ziemas olimpiskās spēles. Spēlēs piedalās 57 valstu sportisti. 28. februārī nekārtībās Sumgaitā (Azerbaidžāna) iet bojā 30 cilvēki. No 1989.g. 1. aprīļa uzņēmumiem un citām organizācijām, kuru produkcija spēj konkurēt ārējā tirgū, ir tiesības veikt eksporta – importa operācijas. 1988.g. 27. aprīlī ANO Drošības padome nolemj sūtīt uz Afganistānu 50 novērotājus. 24. maijā PSRS AP pieņem likumu „Par kooperāciju PS”. 28. jūnijā Maskavā sākas PSKP 19. Vissavienības konference. 1988.g. 14. septembrī kopīgā padomju un amerikāņu eksperimenta ietvaros uzspridzināts pazemes kodollādiņš. 17. septembrī Seulā (Dienvidkoreja) atklāj XXIV Vasaras olimpiskās spēles, piedalās 160 valstis. 30. septembrī notiek PSKP CK plēnums, notiek vairāku partijas amatpersonu atbrīvošana un pieņemšana. Par partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju kļūst Boriss Pugo. 1988.g. 1. oktobrī A. Gromiko vietā par APP priekšsēdētāju kļūst M. Gorbačovs. 7. oktobrī M. Gorbačova runa ANO Ģenerālās Asamblejas sēdē par vienpusīgo PS bruņoto spēku samazinājumu divu gadu laikā par 500 tūkst. karavīru. 8. oktobrī Eiropas Padomes sēdē Strasbūrā piedalās pāvests Jānis Pāvils II. 1988.g. 28. novembrī notiek PSKP CK plēnums jautājumā „Par pasākumiem politiskās reformas īstenošanā valsts pārvaldes jomā”. 29. novembrī PSRS AP ārkārtas sesijā tiek akceptēti likumprojekti: „Par PSRS Tautas deputātu vēlēšanām” un „Par izmaiņām un papildinājumiem PSRS Konstitūcijā”. 6. decembrī M. Gorbačovs ANO Ģenerālajā Asamblejā Ņujorkā saka plašu runu. 1988.g. 7. decembrī ļoti stipra zemestrīce Armēnijā. 16. decembrī ANO pieņem rezolūciju, kas akceptē Palestīnas valsts izveidošanu. 1989.g. 26. martā PSRS Tautas deputātu vēlēšanas. Tiek izveidots Tautas deputātu kongress. 1989.g. 3. jūnijā dabas gāzes noplūdes dēļ uz Sibīrijas maģistrāles notiek pasažieru vilcienu Nr. 211 un 212 katastrofa (sadeg). 1989.g. 26. augustā PSKP CK pieņem paziņojumu „Par stāvokli Baltijas padomju republikās”. 9. novembra vakarā tiek sagrauts Berlīnes mūris, tiek atvērti robežpārejas punkti. 27. novembrī PSRS AP pieņem likumu par LPSR ekonomisko patstāvību. 1989.g. 24. decembrī PSRS Tautas deputātu otrais kongress pieņem rezolūciju, kura nosaka un atzīst par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža Molotova-Rībentropa pakta 1939.g. 23. augusta slepenos protokolus. 1990.g. 15. martā trešais ārkārtējais PSRS Tautas deputātu kongress par PSRS pirmo un pēdējo prezidentu ievēlē Mihailu Gorbačovu. 1990.g. 14. maijā tiek izdots PSRS prezidenta M. Gorbačova dekrēts, kas pasludina LPSR 1990.g. 4. maija Deklarāciju par LR neatkarības atjaunošanu kā spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. 1990.g. 13. augustā tiek izdots PSRS prezidenta dekrēts „Par visu 20.-50. gadu politisko represiju upuru tiesību atjaunošanu”. 18. decembrī NATO valstu ārlietu ministri brīdina Gorbačovu nelietot vardarbību pret Baltijas valstīm. Neveiksmīgi beidzās Gorbačova pretalkohola kampaņa. 1990.g. 16. jūlijā VFR kanclers Helmuts Kols un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs paraksta vienošanos par abu vācu valstu (VFR un VDR) apvienošanu. 2. oktobrī beidz pastāvēt VDR, 3. oktobri turpmāk atzīmē kā Vācijas vienotības dienu. 1990.g. 7. novembrī, Oktobra svētku demonstrācijas laikā, neveiksmīgs atentāta mēģinājums pret M. Gorbačovu. 1991.g. 20. janvārī par PSRS aizsardzības ministru apstiprināts Dmitrijs Jazovs, bet par iekšlietu ministru Boriss Pugo. 1991.g. 31. jūlijā ASV prezidents Bušs un PSRS prezidents Gorbačovs paraksta vienošanos par stratēģisko ieroču samazināšanu. Izmantojot to, ka PSRS prezidents M. Gorbačovs atpūšas dienvidos pie Melnās jūras, sazvērnieku grupa ar prezidenta vietnieku Genādiju Janajevu priekšgalā mēģina izdarīt valsts apvērsumu. Pučistu izveidotā „Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteja” izsludina ārkārtas stāvokli visā PSRS teritorijā. Pateicoties Krievijas Federācijas AP priekšsēdētāja Borisa Jeļcina un viņa atbalstītāju pretdarbībai, pučs izgāzās. 21. augustā PSRS IeM B. Pugo dzīvoklī nāvīgi ievaino sievu un pats nošaujas. 22. augustā tika arestēti Gorbačova vietnieks G. Janajevs un AM D. Jazovs. 24. augustā savā darba kabinetā Kremlī pakārās PA ģenerālštāba priekšnieks un prezidenta Gorbačova padomnieks aizsardzības jautājumos maršals S. Ahromejevs. 24. augustā M. Gorbačovs atkāpjas no PSKP CK ģenerālsekretāra amata un ierosina PSKP pašlikvidēties. Gorbačovs līdz pēdējam ticēja, ka padomju tauta ir uzticīga komunismam. Grautiņi Maskavā liecināja par pretējo. 26. augustā PSKP CK lietu pārvaldnieks N. Kručina, lecot no dzīvokļa balkona, nositās. 28. augustā PSRS parlaments pagaidām aizliedz PSKP darbību. 30. augustā PSRS AM izdod pavēli demobilizēt no Baltijas valstīm iesauktos karavīrus. 5. septembrī PSRS TD kongress atzīst Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarību. Kongress nolemj izveidot Pagaidu Valsts padomi M. Gorbačova vadībā. 6. septembrī seko Valsts padomes lēmums un prezidenta Gorbačova dekrēts par to, ka PSRS atzinusi Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstisko neatkarību. Pēc Neatkarīgo valstu savienības (sadraudzības) nodibināšanas 25. decembrī M. Gorbačovs atsakās no PSRS prezidenta amata. Pēc PSRS sabrukuma Prezidenta (bijušais Politbiroja) un KGB arhīvi palika slēgti. 1991. gadā izirst Varšavas līguma valstu organizācija (Varšavas paksts) un SEPP. Starp galvenajiem PSRS vadītājiem nedrīkst nepieminēt vienu no pārbūves un atklātuma galvenajiem ideologiem – Aleksandru Jakovļevu (02.12.1923.-18.10.2005.g.). A. Jakovļevs dzimis Jaroslavļas tuvumā. Padomju valsts un partijas darbinieks. Kopš 1953.g. PSKP CK aparāta darbinieks. Brežņeva valdīšanas laikā par brīvdomību 1973.g. tiek nosūtīts diplomātiskajā darbā uz Kanādu. Sākoties Gorbačova valdīšanas laikam, A. Jakovļevs kļuva par pārkārtošanās, atklātuma un demokratizācijas „arhitektu”. Galvenais A. Jakovļeva dzīves princips bija – Brīvība un Taisnīgums. A. Jakovļeva vadībā tika sagatavots un 1989.g. 24. decembrī PSRS Tautas deputātu 2. kongresā nolasīts referāts par slepeno Molotova-Rībentropa paktu un tā sekām. Pirms 1991.g. augusta puča A. Jakovļevs atstāj komunistisko partiju. 1991.g. 25. septembrī PSRS prezidents M. Gorbačovs nozīmē A. Jakovļevu kā pilnvaroto personu sarunām ar neatkarīgo Latvijas Republiku. 1992.g. beigās A. Jakovļevs kļūst par Krievijas prezidenta Politiski represēto upuru reabilitācijas komisijas priekšsēdētāju (reabilitēti 4 milj. cilvēku). Vairāk kā divdesmit grāmatu autors („Atmiņu atvari”, „Mijkrēslis” u.c.). A. Jakovļeva publikācijās Staļina režīms nosaukts par fašistisku. Uzvara LTK izcīnīta ar padomju karavīru līķu kalniem. A. Jakovļevs starptautiskā fonda „Demokrātija” vadītājs. Vairāku ārvalstu universitāšu goda doktors. A. Jakovļevs vairākas reizes viesojies Latvijā, 2001. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Boriss Jeļcins (01.02.1931.-23.04.2007.g.) dzimis Sverdlovskas apgabalā. 1955.g. beidzis Urālu Politehniskā institūta celtniecības fakultāti. 1985.g. apstiprināts par PSKP CK Celtniecības nodaļas vadītāju. 1985.-1987.g. PSKP Maskavas komitejas pirmais sekretārs. 1989.g. 26. marta vēlēšanās ievēlēts par PSRS Tautas deputātu kongresa deputātu. 1990. gadā B. Jeļcins izstājās no PSKP, kā attaisnojumu savai rīcībai minot ievēlēšanu par KPFSR AP priekšsēdētāju. 1990.g. februārī tiek atcelts PSRS Konstitūcijas 6. pants, kurš noteica PSKP vadošo lomu valsts pārvaldē. 1990.g. 14. septembrī parakstīts KPFSR un Latvijas līgums par ekonomisko sadarbību 1991. gadā. 1991.g. 12. janvārī B. Jeļcins sasauc KPFSR AP ārkārtas sesiju, kurā aicina pieņemt rezolūciju, kas nosodītu militāristu vardarbības akcijas Baltijā. 1991.g. 13. janvārī Jeļcins ierodas Tallinā, lai parakstītu divpusēju attiecību līgumus ar Igauniju, Latviju un Lietuvu, lai Baltijas republikās izbeigtu asinsizliešanu. 1991.-1999.g. Boriss Jeļcins Krievijas Federācijas prezidents. 1991.g. augustā, pateicoties Krievijas prezidenta B. Jeļcina aktīvai rīcībai, ko atbalstīja tūkstoši maskaviešu, VDK specvienība „Alfa” un Tamaņas motorizētā divīzija, tika izcīnīta uzvara pār Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pučistiem. 6. septembrī Ļeņingrada atgūst savu agrāko nosaukumu – Sanktpēterburga. 1991.g. 5. decembrī pieņemts Krievijas prezidenta dekrēts par BKA pārveidošanu par Ziemeļrietumu karaspēka grupu, kuras darbība, sakarā ar Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas republikām, 1994.g. 31. augustā izbeidzās. 1991.g. 8. decembrī Belovežas gāršas (Baltkrievija) Viskaļu ciemā Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vadītāji paraksta vēsturisku vienošanos par Neatkarīgo valstu savienības (sadraudzības) nodibināšanu. 21. decembrī NVS pievienojas pārējās (neskaitot Lietuvu, Latviju un Igauniju) bijušās PSRS republikas. Ar šo vienošanos beidz pastāvēt PSRS. 1991.g. 24. decembrī PSRS vietu ANO ieņem Krievija. 1991.g. 23. oktobrī tiek likvidēta VDK. Par pretošanos Krievijas prezidenta B. Jeļcina izvirzītajām reformām prezidents 1993.g. 21. septembrī atlaiž Krievijas AP. Jeļcina pretinieki A. Ruckojs, R. Hasbulatovs un viņu atbalstītāji nocietinās parlamenta ēkā un nolemj B. Jeļcinu atbrīvot no prezidenta amata. Dumpiniekus atbalsta bēdīgi slavenais ģenerālis Makašovs ar savu kara draudzi. 4. oktobrī Krievijas prezidentam B. Jeļcinam lojālie armijas spēki sāk uzbrukumu „Baltajam namam”. Pēc tanku lielgabalu uguns uz „Balto namu” triecienā parlamenta ēkai dodas speciālās vienības un ieņem to. Kaujā iet bojā ap 100 cilvēku. 1993.g. 12. decembrī notiek jaunas, nu jau Valsts domes vēlēšanas. 2006.g. 22. augustā, Latvijas apmeklējuma laikā, Krievijas eksprezidents Boriss Jeļcins saņem Triju Zvaigžņu ordeni. Tālāk apskatīsim LPSR dzīves virsvadītājus (LKP CK pirmos sekretārus). Jānis Kalnbērziņš (17.09.1893.-04.02.1986.g.) dzimis Katlakalna pagastā, segvārdi „Zaķis”, „Vecais”. Nelegāli uzturējies Latvijā 1925.-1928.g. un 1936.-1939.g. Arestēts 1939.g. jūlijā. Pēc Latvijas okupācijas no cietuma atbrīvots. 1940.g. 21. jūnija vakarā notikušajā LKP CK pirmajā sēdē ievēlēts par LKP CK pirmo sekretāru. Latvijas kompartijas pirmā sekretāra amatā strādā līdz 1959.g. jūlija vidum, nacionālkomunistu vajāšanas laikam. 1941.-1951.g. J. Kalnbērziņš vienlaikus ir LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs. Kopš 1940.g. LPSR AP deputāts. PSRS AP deputāts 1941.-1974.g. LTK laikā (1941.-1945.g.) PA Ziemeļrietumu frontes Kara padomes loceklis. Pretrunīga darbība nacionālkomunistu vajāšanas laikā 1959. gadā. Staļinisma politikas centīgs īstenotājs Latvijā: neatkarīgās LR sagraušana, iedzīvotāju izsekošana, vajāšana un čekas terors, masu deportācijas 1941.g. 14. jūnijā un 1949.g. 25. martā, cīņa ar nacionālajiem partizāniem, Abrenes pilsētas un 6 pagastu pievienošana KPFSR, zemnieku „brīvprātīga” sadzīšana kolhozos – kolektivizācija, izglītības, kultūras un mākslas politizācija. Svarīgākie notikumi republikas dzīvē J. Kalnbērziņa „virsvadībā” pēc LTK (bez iepriekš minētajiem): kara postījumu novēršana; LZA nodibināšana (1946.); Ķeguma HES atjaunošana (1947.); pirmā trolejbusu līnija Rīgā (1947.); Medicīnas institūta nodibināšana (1950.); pirmā TV pārraide no Āgenskalna telestudijas (1954.); 1956.g. LKP CK lēmums „Par latviešu un krievu valodas apgūšanu kadriem, kas apkalpo plašas iedzīvotāju masas”; 1956. gadā tiek likvidēta Latviešu strēlnieku divīzija; 1956.g. 6. decembrī tiek pieņemts lēmums „Par latviešu un krievu valodas apgūšanu partijas, padomju un saimnieciskajiem darbiniekiem”; 1957.g. atklāts Oktobra (tagadējais Akmens) tilts; 1958.g. atjaunots Rīgas Politehniskais institūts (tagadējā Rīgas Tehniskā Universitāte); 1958.g. tiek pieņemts lēmums „Par pierakstīšanās ierobežojumiem pilsoņiem, kuri Rīgā ierodas no citām vietām”; 1958.g. oktobrī notiek LKP CK plēnums jautājumā par darbu ar kadriem. Plēnumā pieņemts lēmums, kas noteica, ka, izvirzot darbiniekus vadošā darbā, starp lietišķajām īpašībām ļoti svarīga ir valodu prasme. Pēc vairākām sūdzībām uz PSKP CK, MP priekšsēdētāja vietnieka E. Berklava strīdu ar PSKP CK sekretāru A. Šeļepinu un A. Vosa rakstu žurnālā „Partijnaja Žizņ” (Partijas Dzīve, Maskava), bez Hruščova ziņas, 1959.g. maijā Rīgā ierodas PSKP CK brigāde sūdzībās minēto faktu pārbaudei. Drīz pēc „Maskavas brigādes” aizbraukšanas Rīgā ierodas Ņ. Hruščovs. Papildus ziņas par „buržuāziskā nacionālisma” atdzimšanu LPSR Hruščovam sniedz ministrs N. Panomarjovs un kāds BKA ģenerālis. Jūlija sākumā notikušajā PSKP CK Prezidija paplašinātajā sēdē tiek izskatīts t.s. „Maskavas brigādes” ziņojums par stāvokli LKP. Pēc ilgām debatēm sēdē tiek pieņemts lēmums: 1. Uzdot LKP CK novērst trūkumus savā darbā; 2. Katrai republikai ir tiesības savu valodu noteikt par valsts valodu savas republikas teritorijā. 1959.g. 7. un 8. jūlijā seko LKP CK Septītais, slēgtais, plēnums. J. Kalnbērziņam jāatbrīvo partijas pirmā sekretāra krēsls, turpmāk jāsēd LPSR APP priekšsēdētāja krēslā. Arvīds Pelše (07.02.1899.-29.05.1983.g.). Oktobra revolūcijas un Pilsoņu kara dalībnieks. Komunistiskajā partijā kopš 1915. gada. 1931.g. beidzis Sarkanās profesūras institūtu. 1918. gadā strādājis Maskavā Viskrievijas ārkārtējā komisijā (čekā). 1919.-1929.g. politdarbinieks SA. 1929.-1932.g. pasniedzējs IeTK Centrālajā skolā. 1941.-1959.g. LKP CK sekretārs. 1959.-1966.g. LKP CK pirmais sekretārs. 1951.-1967.g. LPSR AP deputāts, PSRS AP deputāts no 1946.g. 1966.-1983.g. PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs. A. Pelšes darbības laiks LKP CK pirmā sekretāra amatā saistīts ar cīņu pret „buržuāziskajiem nacionālistiem”, politiskajām afērām, latviešu tautas tradīciju izskaušanu, nepamatotu rūpniecības attīstību un imigrāciju. A. Pelšes darba metodes: meli, liekulība, faktu sagrozīšana, mēģinājumi iegūt „atzīšanos” nedaudz maigāk kā 30.-40. gados PS pielietoto paņēmienu stilā. 1959.g. jūlija plēnums bija smags trieciens Latvijas saimnieciskajai un kultūras dzīvei. Lūk, A. Pelšes itkā paškritiski teiktais jūlija plēnumā: „... esmu atbildīgs par to, ka pēdējā laikā vāja bijusi cīņa pret nacionālismu, ka netika vajadzīgajā mērā propagandēta proletāriskā internacionālisma ideja”. Ticis LKP CK pirmā sekretāra amatā, A. Pelše atbrīvojās no vairākiem „nacionālistiski” domājošiem ministriem. 1960.-1962.g. represijās cieta 800-2000 Latvijas vadošo komunistu. Visvairāk vajāti tika t.s. „nacionālistiskās grupas” locekļi: E. Berklavs, V. Krūmiņš (LKP CK otrais sekretārs), I. Pinksis, P. Dzērve, E. Mūkins, P. Pizāns, K. Ozoliņš, A. Ņikonovs u.c. 1960.g. atklātībā parādās A. Pelšes paziņojums: „LKP CK Septītais (jūlija) plēnums un LKP 17. kongress sagrāva šo grupu, asi nosodīja tās nacionālistisko rīcību”. Tas vēl nebija viss. A. Pelše PSKP CK centās panākt to, lai varētu šo nacionālistu grupu arestēt. Kopš 1959.g. LKP CK otrā sekretāra amatā strādāja Maskavas ielikteņi: M. Gribkovs, N. Beluha, V. Dmitrijevs, V. Soboļevs. Neklājās vieglāk arī bijušajam A. Pelšes šefam Ņ. Hruščovam. A. Pelše, būdams jau PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs, 1970.g. novembrī izsauca pie sevis Ņ. Hruščovu uz pratināšanu memuāru rakstīšanas lietā. Agrāk iztapīgais Arvīds Janovičs Hruščovam lika rakstīt paskaidrojumu, ka viņš savas atmiņas apzināti nodevis publicēšanai ārzemju avīzēm. Pēc asām pārrunām ar Pelši Ņ. Hruščovam kārtējais infarkts bija klāt. A. Pelšes darbības laikā LKP CK pirmā sekretāra amatā Latvijā uzcelts: Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija, Salaspils atomreaktors, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīca, Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca, Pļaviņu HES, Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīca, Rīgas sporta manēža. VEFs sāk izlaist tranzistorus. Rīgas Vagonu rūpnīcā uzbūvēts pirmais PS dīzeļvilciens. Augusts Voss (30.10.1916.-11.02.1994.g.) dzimis Toboļskas guberņā. 1948.g. beidzis VK(b)P CK Augstāko partijas skolu. 1953.-1954.g. LKP CK Zinātnes un kultūras nodaļas vadītājs, 1954.-1960.g. orgdaļas vadītājs. 1960.-1966.g. LKP CK sekretārs. 1959. gada jūlija notikumu iniciators. 1966.-1984.g. LKP CK pirmais sekretārs. 1954.-1986.g. LPSR AP deputāts, PSRS AP deputāts kopš 1966.g. 1984.-1989.g. PSRS AP Tautību padomes priekšsēdētājs. Centīgs PSKP politikas īstenotājs Latvijā. 1966.-1984.g. padziļinājās krīze politikā, ekonomikā, ekoloģijā un kultūrā. A. Vosa darbības gados vairāk kā piecas reizes palielinājās lielo rūpniecības uzņēmumu skaits, kuriem nebija ne vietējo materiālu, ne energoresursu, ne darbaspēka rezervju. Šādas politikas rezultātā lauki palika bez darbaspēka, republikā tika iepludināts vairāk kā 200 tūkst. cilvēku no citiem PS reģioniem, vārdu sakot, īsta Bābele. A. Vosu sevišķi interesēja medību namu un somu piršu (saunu) celtniecība. Kas attiecas uz attieksmi pret kultūru, nebūs lieki nocitēt A. Vosa teikto LKP CK Prezidija sēdē 1963.g. 8. janvārī: „... Nacionālistiski noskaņoti cilvēki pūlas, kur vien var, dabūt Līgo iekšā ... Priekš kam to dara? Lai uzkurinātu nacionālistiskas kaislības. Pret to mēs cīnījāmies, cīnāmies un būsim cīnīties.” Man atliek tikai turpināt ar latviešu parunā teikto: „Mucā audzis, pa spundi barots”. A. Vosam omu sabojāja 17 latviešu komunistu 1972.g. sākumā sūtītā vēstule uz ārzemēm. A. Vosa valdīšanas laikā republikā tika uzceltas sekojošas rūpnīcas un citas būves: Salaspils memoriāls, Bolderājas koksnes pārstrādes kombināts, Ogres trikotāžas un Liepājas galantērijas kombināti, Sporta pils, putnu fabrika „Iecava” un Sarkano strēlnieku piemineklis, automaģistrāle Rīga-Jūrmala, Gaujas nacionālais parks, TV krāsainā pārraide, lidosta „Rīga”, Rīgas HES, gāzes vads Valdaja-Rīga, Rīgas TEC-2, Salu tilts pār Daugavu, Olainfarm, Dailes teātra jaunā ēka, Preses nams, viesnīca „Latvija”, Līvānu LEMBK, Ventspils ostas rūpnīca, Gaiļezera slimnīcu komplekss, Vanšu tilts – „Vosa vijole”. Boriss Pugo (19.02.1937.-21.08.1991.g.) dzimis Kaļiņinā, Krievijā. 1960.g. beidzis RPI. Vadošs komjaunatnes un partijas darbinieks. 1977.-1984.g. LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks, priekšsēdētājs. 1984.-1988.g. LKP CK pirmais sekretārs. LPSR AP deputāts kopš 1967.g., PSRS AP deputāts kopš 1984. gada. 1988.-1990.g. PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs. 1990. gadā kļuvis par PSRS IeM (ģenerālpulkvedis). Pēc 1991.g. augusta puča izgāšanās 21. augustā nošāvies. Svarīgākie notikumi Latvijā B. Pugo darbības laikā LKP pirmā sekretāra amatā: 1985.g. 23. septembra LKP CK un MP lēmums par metro būvi Rīgā. Tautas protesta dēļ šis lēmums paliek nerealizēts. 1986.g. 14. februārī tiek pieņemts republikas MP lēmums „Par pasākumiem iedzīvotāju mehāniskā pieauguma pārtraukšanai”. 1986.g. 10. jūlijā darbu sāk Liepājā nodibinātā Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa Helsinki-`86. Grupas prasība: Latvijas izstāšanās no PSRS un Molotova-Rībentropa pakta slepeno protokolu publicēšana. 1986.g. 15.-19. septembrim Jūrmalā notiek padomju-amerikāņu sabiedrības pārstāvju 2. konference (Jūrmalas dialogi). Konferencē uzstājās toreizējais ASV prezidenta speciālais padomnieks PS jautājumos Džeks Metloks. D. Metloks teica: „PSRS ieguva milzu teritorijas bez šo teritoriju apdzīvojošo tautu piekrišanas... ASV nekad nav atzinušas un neatzīst Baltijas republiku sovetizāciju”. 1986.g. decembrī sākas regulāras pārraides no TV jaunuzceltā centra Zaķusalā. 1987.g. 17.-19. februārī Rīgā uzturās PSRS prezidents M. Gorbačovs un Raisa Gorbačova. 1987.g. Tautas protesta kustība pret Daugavpils HES būvniecību, par dabas, kultūras un vēstures pieminekļu izpostīšanu celtniecības zonā. 1987.g. 14. jūnijā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas „Helsinki `86” pārstāvji ar Evu Bitenieci un Rolandu Silaraupu priekšgalā atklāti noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa 1941.g. 14. jūnija deportācijas upuru piemiņai. 1988.g. 31. janvārī Latvijas televīzijā pirmoreiz skatāms tautā ļoti populārais raidījums „Labvakar”. Raidījumu tiešajā ēterā vada O. Rubenis, E. Inkēns un J. Šipkēvics. Raidījumā tiek runāts par agrāk aizliegtajām tēmām. 1988.g. 25. martā, ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem priekšgalā, notiek sēru gājiens uz Brāļu kapiem. Pirmo reizi, godinot 1949.g. 25. marta deportācijas upuru piemiņu, tauta noliek ziedus pie Mātes Latvijas tēla Brāļu kapos. 1988.g. 15. aprīlī tiek pieņemts lēmums par Līgo svētku svinēšanu. 1988.g. 1.-2. jūnijā Rīgā, Politiskās izglītības (Kongresu) namā notiek radošo savienību apvienotais plēnums. Plēnumā piedalās kompartijas elite ar B. Pugo priekšgalā. Plēnuma runātāju teiktajā izskan apsūdzība noziedzīgajai staļiniskajai politikai Latvijā. Pazīstamā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona runā kā galvenais tiek akcentēts tas, ka par vēsturi jārunā godīgi un taisnīgi. Seko galveno staļinisma noziegumu uzskaitījums: 1939.g. 23. augusta PSRS-Vācijas pakta slepenais protokols; Latvijas varmācīga okupācija 1940.g. 17. jūnijā; 1941.g. 14. jūnija un 1949.g. 25. marta deportācijas. 1988.g. 8. jūlijā LKP partijas vēstures un LZA Vēstures institūta rīkotajā diskusijā vēsturnieki atklāti diskutē par 1940. gada notikumiem Latvijā. 1988.g. 13.-17. jūlijā Latvijā notiek Starptautiskais folkloras festivāls „Baltica `88”. Festivālā piedalās mūsu republikas visu novadu folkloristi, vieskolektīvi – ārzemju latviešu folkloras grupas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Polijas, Spānijas (Lapalmas sala) un Bulgārijas folkloras grupas. 1988.g. 23. augustā pie Brīvības pieminekļa Rīgā notiek protesta mītiņš, sakarā ar Molotova-Rībentropa pakta 49. gadadienu. Vairākus mītiņa dalībniekus arestē milicija. 1988.g. 29. septembrī tiek pieņemts lēmums par kultūrvēsturisko simbolu lietošanu. 1988.g. 4. oktobrī notiek LKP CK plēnums. Plēnums sakarā ar pāriešanu darbā uz Maskavu no CK pirmā sekretāra pienākumiem atbrīvo Borisu Pugo. Par LKP CK pirmo sekretāru kļūst Jānis Vagris. Jānis Vagris (17.10.1930.g.) dzimis Naudītes pagastā. Beidzis LVU un Augstāko partijas skolu. PSKP kopš 1958.g. 1973.-1978.g. LKP CK nodaļas vadītājs, 1978.-1985.g. LKP Rīgas komitejas pirmais sekretārs. 1985.-1988.g. LPSR APP priekšsēdētājs, LPSR AP deputāts 1967.-1980. un kopš 1985.g. PSRS AP deputāts. LKP CK pirmais sekretārs 1988.g. oktobris – 1990.g. aprīlis. J. Vagra darbības laiks (18 mēneši) kompartijas pirmā sekretāra amatā Latvijas dzīvē notikumiem pārbagāts: 1988.g. 7. oktobrī Mežaparkā notiek tautas manifestācija „Par tiesisku valsti Latvijā”. Estrādē kori no Latvijas pilsētām un laukiem. Skatītāju laukums pārpildīts līdz pēdējai iespējai. Dziesmas mijas ar pazīstamo sabiedrisko un kultūras darbinieku uzstāšanos. Starp runātājiem M. Zālīte, D. Īvāns, E. Berklavs, A. Gorbunovs u.c. Uzstājas pat LKP pirmais sekretārs Jānis Vagris, kuram atliek tikai taisnoties, ka viņš latviešu tautai neko sliktu nav nodarījis. Manifestācijā piedalās vairāki vanadzieši. Ar Latvijas TV starpniecību Mežaparkā notiekošo redz visa Latvija. 8.-9. oktobrī Rīgā, Politiskās izglītības (Kongresu) namā notiek Latvijas tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par pirmo LTF priekšsēdētāju kļūst Dainis Īvāns. 11. novembrī, pirmo reizi pēc 1939. gada, tiek atzīmēta Lāčplēša diena. Rīgas pils Sv. Gara tornī tiek uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. 18. novembrī Latvijas Valsts 70. gadskārtas svinīgais sarīkojums Rīgā, Nacionālajā teātrī. 5. decembrī LPSR AP pieņem lēmumu par mantas atdošanu vai atlīdzināšanu naudā pilsoņiem, kas nepamatoti represēti. 10.-11. decembrī Rīgā notiek Latvijas tautu forums. 1988.g. 24. decembrī Sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīšana Līvānu katoļu baznīcā un svinīga pacelšana Līvānu ūdenstornī. Karoga pacelšanā piedalās daudzi vanadzieši, arī šo rindu autors. 1989.g. 7.-8. janvārī notiek LPSR darbaļaužu internacionālās frontes (Interfrontes) dibināšanas kongress. 8. janvārī dibināta Latgales kultūras biedrību savienība, bet 14. janvārī atjaunota Rīgas Latviešu biedrība. 1989.g. 14. februārī LPSR MP un Arodbiedrību padomes lēmums par iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanu un migrācijas procesu regulēšanu LPSR. 23. februārī LPSR AP dekrēts par Latvijas pilsētu vēsturisko ģerboņu atjaunošanu. 12. martā pirmā lielākā tautas manifestācija Rīgā, Daugavmalā. Manifestācijā piedalās vairāk kā 250 tūkst. cilvēku. 13.-14. maijā Baltijas asambleja Tallinā pieņem aicinājumu par Baltijas republiku demilitarizāciju un pašnoteikšanos. Izveidota Baltijas parlamentāriešu grupa. 8. jūnijā LPSR AP dekrēts par 40. un 50. gados no Latvijas izsūtīto reabilitāciju. 5.-6. maijā LPSR AP pieņem LPSR valodu likumu, kurā noteikts, ka LPSR valsts valoda ir latviešu valoda. 1989.g. 23. jūnijā Vārkavas katoļu baznīcā notiek svinīgais dievkalpojums, ērģeļu pavadījumā tiek nodziedāta himna „Dievs, svētī Latviju!” un iesvētīts sarkanbaltsarkanais karogs. Ar iesvētīto karogu priekšgalā svinību dalībnieki devās uz Vārkavas vidusskolu. Pirms karoga pacelšanas virs Vārkavas vidusskolas tautu uzrunāja vietējie un Preiļu tautfrontieši. Svinību noslēgumā notika Upmalas ciema (pagasta) pašdarbnieku koncerts (svinību fotoattēlus sk. nodaļā „Atmodas laiks”). 1989.g. 27.-28. jūlijā LPSR AP pieņem deklarāciju „Par Latvijas Valsts suverenitāti” un likumu „Par LPSR ekonomisko patstāvību”. LPSR likumiem ir augstākā vara Latvijas teritorijā. LPSR AP izveido komisiju 1939./40.g. notikumu izvērtējumam. 1989.g. 23. augustā, protestējot pret Molotova-Rībentropa noziedzīgo paktu, notika Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautu lielākā manifestācija – „Baltijas ceļš”. Simtiem tūkstošu cilvēku, sadevušies rokās, veidoja dzīvo ķēdi no Viļņas cauri Rīgai līdz Tallinai. Šajā pasākumā piedalījās daudzi Vanagu puses jaunieši, papildinot dzīvo ķēdi Rīgas-Pleskavas šosejas vidusdaļā. 1989.g. 7.-8. oktobrī notiek LTF 2. kongress, kurā par galveno mērķi tiek izvirzīts kurss uz pilnīgu Latvijas neatkarību. 10. novembrī AP pieņem likumu „Par svētku un atceres dienām”. 10. decembrī Vietējo padomju Tautas deputātu vēlēšanas. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru iegūst LTF deputāti. 1990.g. 11. janvārī LPSR AP izdara grozījumus LPSR Konstitūcijas 6., 7. un 49. pantos. LKP zaudē konstitucionāli noteikto varas monopolu, atļauts dibināt partijas un sabiedriskās organizācijas. 15. februārī LPSR AP pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību, kurā 1940.g. 21. jūlija Latvijas Saeimas deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS atzīta par nelikumīgu kopš tās pieņemšanas brīža. LPSR AP pieņem likumu, ar kuru par valsts simboliem tiek atzīti: sarkanbaltsarkanais karogs, 1921.g. apstiprinātais ģerbonis un himna „Dievs, svētī Latviju!”. AP pieņem likumu „Par pagastu, rajonu, pilsētu pašvaldībām Latvijā” (540 pagasti). 27. februārī virs LPSR AP, MP un Rīgas IK ēkām svinīgi tiek pacelti sarkanbaltsarkanie karogi. 17. martā Rīgā, Daugavmalā notiek tautas manifestācija „Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku”. 1990.g. 18. martā LPSR AP vēlēšanas. Vēlēšanās vairākumu AP iegūst Latvijas neatkarību atbalstošie deputāti. 1990.g. 6.-7. aprīlī notiek LKP 25. – šķelšanās kongress: LKP – PSKP sastāvā ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā; Latvijas nacionālā komunistiskā partija ar Ivaru Ķezberi priekšgalā. Sašķēlās arī LPSR prokuratūra. 21. (23.) aprīlī Rīgā, Daugavas stadionā notiek Latvijas visu līmeņu TD (8086) sapulce, kura aicināja LPSR AP deputātus lemt par Latvijas neatkarības atjaunošanu. 3. maijā LPSR 12. sasaukuma AP pirmajā sesijā par AP priekšsēdētāju ievēlē Anatoliju Gorbunovu, par viņa pirmo vietnieku Daini Īvānu. 7. maijā par MP priekšsēdētāju ievēlē Ivaru Godmani. 4. maijā LPSR AP pieņem deklarāciju par LR neatkarības atjaunošanu (no 201 deputāta „par” nobalso 138). LPSR kļūst par Latvijas Republiku. Pēc deklarācijas pieņemšanas notiek plaša tautas manifestācija. 12. maijā Tallinā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas AP priekšsēdētāji paraksta deklarāciju par vienprātību un sadarbību un paziņojumu par iestāšanos EDSA. Izveidota Baltijas Valstu padome. 15. maijā pārģērbti karaskolu kursanti un virsnieki mēģina ielauzties AP. 20. maijā PSRS un LPSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aistāvības komitejas dibināšanas kongress. Kopš 25. novembra – Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja (Glābēji ar pasūtītiem roku dzelžiem). Glābšanas komiteja aicināja PSRS prezidentu M. Gorbačovu ieviest Latvijā prezidenta pārvaldi. 26.-27. maijā notiek Latgales novada dziesmu svētki Daugavpilī. Vanadzieši dziesmu svētkos piedalās kā klausītāji. 1990.g. 4.-9. jūlijā Rīgā notiek 20. Vispārējie latviešu dziesmu un 10. Deju svētki. Dziesmu un deju svētkos piedalās mūsu tautieši no visām pasaules malām – no savām mītnes zemēm. 1. augustā likvidēta cenzūra – Galvenā literatūras pārvalde (Glavļits), masu saziņas līdzekļi no cenzūras atbrīvojas 2. decembrī. 27. jūlijā Baltijas valstu vadītāju tikšanās ar Krievijas AP priekšsēdētāju Borisu Jeļcinu Jūrmalā. 2. augustā B. Jeļcins uzrunā LR Augstāko padomi. 2. oktobrī uz Latvijas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju darbu sāk Latvijas Valsts muita. 1. decembrī pirmo reizi notiek Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentu kopīga sēde Viļņā. 5. decembra naktī Džūkstes, Jaunpils, Codes un Mores pagastos uzspridzināti pieminekļi kritušajiem latviešu leģionāriem. Iedzīvotāju iebaidīšanai turpmāk seko sprādzienu sērija. 1991.g. 2. janvārī OMON ieņem preses namu. 1991.g. 13. janvārī asiņaini notikumi Viļņā. Padomju armijas vardarbības rezultātā nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki. LTF, protestējot pret vardarbību Lietuvā un atbalstot likumīgi ievēlēto Latvijas valdību, Rīgā Daugavmalā rīko Vislatvijas protesta manifestāciju. Manifestācijā piedalās pāri par 500 tūkst. cilvēku. No 13.-27. janvārim Barikāžu dienas Rīgā. Iedzīvotāji apsargā LR AP un MP ēkas, LTV Zaķusalā, radionamu, telegrāfa un telefona centrāli, tiltus. Vanadzieši piedalās Zaķusalas televīzijas kompleksa apsargāšanā un produktu piegādē barikāžu aizstāvjiem. 15. janvārī OMON uzbrukums Rīgas Augstākajai milicijas skolai. ASK stadionā notiek Interfrontes mītiņš, kurā tiek paziņots, ka Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja atlaiž AP un MP un pārņem varu savās rokās. 16. janvārī Latvijā pirmais OMON upuris. Vecmīlgrāvī, pie Mangaļu tilta nošauts ministra šoferis Roberts Mūrnieks. 20. janvārī OMON uzbrukums LR IeM. Uzbrukumā tiek nogalināti ministrijas apsargi V. Gomanovičs un S. Kononenko, kinooperators A. Slapiņš un skolnieks E. Riekstiņš, nāvīgi ievainots kinooperators G. Zvaigzne (miris 5. februārī). 3. martā Vislatvijas aptauja par demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas izveidi. „Par” nobalso 74% vēlētāju. 1991.g. 19. augustā PSRS notiek valsts apvērsums. Varu valstī pārņem Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja. BKA virspavēlnieks Fjodors Kuzmins paziņo par ārkārtējā stāvokļa noteikšanu Latvijā. Pateicoties Krievijas prezidenta B. Jeļcina enerģiskai rīcībai, tautas, VDK un armijas daļu atbalstam, pučs tiek likvidēts. Nobeidzot šo nodaļu, jāpiemin ārzemju raidstaciju darbība okupācijas gados. Ārzemju radioraidījumus PSRS varasvīri kvalificēja kā PSRS un sociālisma valstīm naidīgu antikomunistisku propagandu. Latvijā vien pastāvēja plašs ārzemju radioraidījumu traucētāju tīkls. Neskatoties uz visu, klausītājs Latvijā diezgan apmierinoši noklausījās ārzemju radioraidījumus. Pazīstamākās radio raidstacijas: ASV – „Amerikas balss”, latviešu valodā raidīja kopš 1951.g.; Britu BBC; VFR „Deusche Welle” (Vācu vilnis); ASV radiostacijas „Brīvība” un „Brīvā Eiropa” raidīja no Eiropas; Vatikāna radio kopš 1948.g. raidīja latviešu valodā. Par Latvijas iedzīvotāju ciešanām okupācijas gados mums stāsta vairākas piemiņas zīmes: 1989. gadā Līvānu stacijas tuvumā atklāts granīta piemineklis represēto piemiņai. Uzraksts vēsta: „Nebaudīt siltā vairs Tēvzemes klēpja Gulošiem svešatnes stindzinošā salā, Tikai tā liesma, ko sirds dziļi slēpa, Sveicinās paaudzes dzimtajā malā. 1941.g. 14. jūnijā un 1949.g. 25. martā no Līvānu stacijas trimdā aizvesto latviešu piemiņai.” 1993. gadā skvēriņā pie Preiļu katoļu baznīcas atklāts Vijas Dzintares veidotais represēto piemineklis un akmens ar iegravētu Kārļa Skalbes četrrindi (sk. šīs nodaļas sākumā). 2001. gadā Vārkavas pagasta valdes ēkas tuvumā (500 m) atklāts Baltais krusts nošauto nacionālo partizānu aprakšanas vietā. Baltais krusts pie Rīgas Centrālcietuma. Pie krusta piestiprinātajā plāksnē rakstīts: „1940./41. gadā un pēc 1944. gada Centrālcietumā čekas noslepkavoto un šeit aprakto upuru piemiņai”. 2005.g. 11. jūnijā Rīgā, Matīsa kapos atklāts piemiņas akmens un Baltais krusts Padomju okupācijas varas iznīcināto pretošanās kustības dalībnieku piemiņai. Fragments no piemiņas zīmē rakstītā: „Matīsa kapu apmeklētāj! Mūs, Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, Centrālcietumā no 1944. līdz 1953. gadam nošāva un nomocīja boļševiku okupācijas vara. Pieminiet mūs, Matīsa kapos apglabātos čekas mocekļus! Sargājiet Latvijas brīvību un neatkarību, kā mēs to esam darījuši!” Pārlasot un pārdomājot nodaļā „Okupācija” uzrakstīto, šīs nodaļas izskaņā pati piemērotākā būtu norvēģu dramaturga Henrika Ibsena (1828.-1906.) četrrinde no lugas „Brands”, Jāņa Akuratera (1876.-1937.) atdzejojumā:
|