Okupācija okupācija

OKUPĀCIJA

6. OKUPĀCIJA

Šajā nodaļā domāts apskatīt tos prātam neaptveramos zaudējumus, kuri radušies genocīda rezultātā pret latviešu tautu, ko realizēja kā komunistu, tā nacistu okupanti. Lai labāk izprastu mūsu Tēvzemes traģisko vēsturi 50 okupācijas gados, nepieciešams vispārējos vilcienos apskatīt starptautiskos notikumus pirmokupācijas laikā, kuri vairāk vai mazāk saistīti ar latviju.

Sarkanā armija no Latvijas bija padzīta. 1920. gada 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas – Padomju Krievijas miera līgums. Latvijas Satversmes sapulce to ratificēja 1920.g. 2. septembrī. Līguma 2. pants noteica, ka Krievija atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās uz pretenzijām attiecībā uz Latvijas tautu un zemi. 3. pants noteica mūžīgas robežas. Līguma sakarā der atzīmēt nākamā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pravietisko atzinumu, ka Maskava nesamierināsies ar Baltijas zaudēšanu uz mūžīgiem laikiem.

1920. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs Z.A. Meierovics ierosina sasaukt apspriedi Baltijas valstu savienības dibināšanai. Baltijas valstu konference sākās tā paša gada 6. augustā un turpinājās līdz 4. septembrim Bulduros. Konferences darbā piedalījās Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Somijas un Ukrainas Tautas Republikas pārstāvji. Konferences laikā tiek parakstīti (izņemot Ukrainas TR) vairāki desmiti vienošanos un konvenciju, bet 31. augustā parakstīts līgums par Baltijas aizsardzības savienību. Diemžēl šiem labajiem nodomiem daudzu nepārvaramu pretrunu dēļ nav lemts piepildīties – vienošanās un līgumi tā arī paliek neratificēti. Kā piemēru var minēt Latvijas – Lietuvas robežattiecības. Latvijas dienvidu robežas jautājums pilnīgi tiek atrisināts tikai 1921. gada martā ar Starptautiskās šķīrējtiesas palīdzību (arbitrs brits Simpsons). Cits piemērs – 1920. gada 9. oktobrī poļu karaspēks ģenerāļa Luciana Žeļigovska vadībā ieņem seno Lietuvas galvaspilsētu Viļņu. Viļņas jautājums galīgi saasina lietuviešu un poļu attiecības. Savukārt Somija uzskata par labāku sadarboties ar Skandināvijas valstīm.

1921. gada 26. janvārī plkst. 17 Latvijas Republika tiek oficiāli atzīta de iure, bet 1922. gada 22. septembrī Latvijas valsts tiek uzņemta Tautu Savienībā.

1922. gada 16. aprīlī pasauli nepatīkami pārsteidz ziņa, ka Padomju Savienība (turpmāk PS) un Vācija noslēgusi sadarbības jeb tā saukto Rapallo līgumu. Rapallo līgums gadu gaitā tika papildināts. Šeit skaidrības labad jāizdara neliela atkāpe.

1919. gada 28. jūnijā tika noslēgts Versaļas miera līgums (stājās spēkā 1920.g. 10. janvārī). Saskaņā ar līgumu tika izveidota Tautu Savienība. Pēc Pirmā pasaules kara, saskaņā ar Versaļas līgumu, Vācija tika atbruņota, uzvarētājvalstu starpā tika sadalītas Vācijas kolonijas, noteiktas Vācijas robežas, izveidota Reinas demilitarizētā zona, noteiktas reparācijas. Šis līgums bija smags trieciens un pazemojums vācu nācijai. Staļins, Rapallo līguma ietvaros, piedāvāja Vācijas valdībai slepeni, pārkāpjot Versaļas miera līgumu, PS apmācīt un sagatavot dažādu ieroču šķiru komandierus un speciālistus (Harkovā, Saratovā, Kazaņā, Ļipeckā u.c.). Vācu militāristu rīcībā tika nodotas mācību klases un poligoni, viņi brīvi varēja apgūt visu to, ko viņi nedrīkstēja darīt Vācijā. Vācijas ieroču būvētāji un komandieri Krievijā jutās kā savās mājās.

Redzot agrāko ienaidnieku rosību, 1923. gada 1. novembrī ārlietu ministri Meierovics un Akels paraksta Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu.

1932. gada 5. februārī Rīgā tiek parakstīts Latvijas un PS neuzbrukšanas līgums uz trim gadiem. Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notiek tā paša gada 28. jūlijā Maskavā. 1934. gada 4. aprīlī Maskavā šī līguma termiņš tiek pagarināts līdz 1945. gada 31. decembrim. Bez tam tiek noslēgti vairāki tirdzniecības līgumi.

1934. gada 12. septembrī Ženēvā tiek noslēgts līgums par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas savienību, t.s. Baltijas antanti. Jāpiezīmē, ka tā nav militāra savienība. 1939. gada 7. jūnijā Berlīnē parakstīts Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums.

1939.g. 19. augustā Maskavā notiek VK(b)P Politbiroja slepena sēde. Staļins pieņem lēmumu parakstīt ar Vāciju neuzbrukšanas paktu. Staļins paziņo Hileram, ka Vācijas uzbrukuma gadījumā Polijai PS nepaliks neitrāla, bet palīdzēs Vācijai. 19. augustā PS sākās slepena mobilizācija Sarkanajā Armijā. Slepeno mobilizāciju vadīja Ģenerālštāba priekšnieks B. Šapošnikovs.

1939. gada 23. augustā Maskavā, Kremlī starp PSRS un Vāciju tiek parakstīts neuzbrukšanas līgums, tā parakstītāju vārdā saukts arī par Rībentropa-Molotova paktu. Līgums sastāvēja no 7 pantiem un tika noslēgts uz 10 gadiem. Līgumslēdzējas puses apņēmās:

- izvairīties no savstarpējām agresīvām akcijām;

- neatbalstīt spēkus, kas uzbruktu kādai no līgumslēdzējām pusēm;

- konsultēties par problēmām, kas skar abu pušu intereses;

- nepiedalīties blokos un grupējumos, kas tieši vai netieši vērsti pret otru pusi;

- mierīgā ceļā atrisināt savstarpējos konfliktus un nesaskaņas.

Kopā ar Neuzbrukšanas līgumu tika parakstīts slepenais papildprotokols (sk. nodaļas „Okupācija” fotouzņēmumus).

Lai attaisnotu fašistiskās Vācijas armijas iebrukumu Polijā, gestapo organizēja it kā poļu karavīru uzbrukumu Gleivicas radiostacijai Vācijā, provokācijai izmantojot poļu karavīru uniformās pārģērbtus pusotra desmita notiesātu kriminālnoziedznieku. „Uzbrucēji” pēc nošaušanas, kā pierādījums uzbrukumam raidstacijai, tika atstāti guļot radio ēkas tuvumā.

Lielvācijas Reichstāgs pieņem likumu par Dancigas pievienošanu Vācijai.

1939. gada 1. septembrī Vācija uzbrūk Polijai, oficiāli sākas Otrais pasaules karš. Šajā pašā dienā PSRS AP 4. ārkārtas sesija pieņem likumu „Par vispārēju karaklausību”. 3. septembrī, atbildot uz Vācijas agresiju pret Poliju, Vācijai karu pieteic Lielbritānija un Francija.

1939.g. 2. septembrī Valsts prezidents K. Ulmanis izsludina Deklarāciju par Latvijas neitralitāti.

3. septembrī Hitlers atgādina Staļinam, ka arī Sarkanajai armijai nepieciešams uzsākt karadarbību pret Poliju. 1939. gada 17. septembrī, kad vairs nebija nekādu šaubu par Vācijas – Polijas kara iznākumu, Sarkanā armija iebruka Polijā un jau 19. septembrī ieņēma Viļņu. Līdz 21. septembrim padomju rokās nokļuva gandrīz visas saskaņā ar slepeno protokolu pienākošās teritorijas. Polijas bruņoto spēku virspavēlnieks maršals E. Ridzs-Smiglijs par vienīgo glābiņu uzskatīja poļu vienību izvešanu uz Rumāniju un Ungāriju. Diemžēl šajās valstīs nokļuva tikai 85 000 poļu karavīru, jo „padomju atbrīvotāji” nogrieza poļiem atkāpšanās ceļu. Ap divi tūkstoši poļu rada patvērumu Latvijā, t. sk. 1500 militārpersonu tika internēti. 22. septembrī Brestā notiek kopīga vācu un sarkanarmijas parāde. Parādes galvenās personas divi tanku karaspēka ģenerāļi – vācietis H. Guderians un krievs S. Krivošejins. Polijas okupācijas formālais noslēgums tika fiksēts PS – Vācijas 1939.g. 28. septembrī noslēgtajā līgumā par draudzību un robežu (sk. foto pielikumu, līguma tulkojumu latviešu valodā). 1939.g. 17. septembra padomju agresijas rezultātā PS ieslodzījuma vietās tika nošauti un nomērdēti badā ap 175 000 poļu virsnieku un karavīru, no ieslodzījuma neatgriezās 600 000 civiliedzīvotāju.

Satraukumu un tuvojošos draudus Baltijas valstu neatkarībai izraisīja TASS (Padomju Savienības telegrāfa aģentūra) 1939.g. 19. septembra paziņojums, ka PS no drošiem avotiem kļuvis zināms, ka Baltijas valstu ostās bez poļu zemūdenēm slēpjas arī dažu citu valstu zemūdenes. PSRS Baltijas flotes vadība sper soļus pret varbūtējām diversijām no Baltijas ūdeņos slēpjošos zemūdeņu puses.

1939.g. 29. septembrī noslēdzās Igaunijas – PS sarunas un tika parakstīts savstarpējās militārās palīdzības līgums. Savā 30. septembra radiorunā Igaunijas prezidents Konstantīns Petss pilnīgi atklāti pateica, ka sarunas ar PS Igaunijai nākušas pilnīgi negaidīti un notikušas pēc „lielā austrumu kaimiņa” diktāta. Pēc šīs runas kļuva skaidrs, ka līgums ar Igauniju ir tikai uvertīra noziedzīgajā spēlītē ar pārējām Baltijas valstīm.

Jau 5. oktobrī Maskavā tiek noslēgts padomijas uzspiestais Latvijas un PS savstarpējās palīdzības pakts un „konfidenciālais protokols” par padomju bāzēm. Ministru Kabinets to ratificē 10. oktobrī.

PS ar Lietuvu izspēlēja veiklu triku, metot galdā tā saucamo Viļņas kārti. 10. oktobrī Lietuvas un PS ārlietu ministri Maskavā parakstīja „Viļņas un Viļņas novada nodošanas Lietuvas Republikai un Lietuvas – Padomju Savienības savstarpējās palīdzības līgumu”. Līguma sakarā lietuviešiem bija populārs sauklis – Viļņa mūsu, Lietuva krieviem (lietuviski tas skanēja interesantāk). Šie 1939.g. septembrī – oktobrī Padomju Savienības ar Igauniju, Latviju un Lietuvu noslēgtie līgumi garantēja šo valstu suverenitātes un neatkarības saglabāšanu. Vajadzēja tikai, lai šie līgumi tiktu ievēroti un godīgi pildīti.

Saskaņā ar līgumu Latvija piešķīra PS tiesības veidot Liepājā un Ventspilī jūras kara bāzes, būvēt kara aerodromus un izveidot jūras krasta aizsardzības artilērijas bāzi Mazirbē. Šo bāzu apkalpošanas un aizsardzības nodrošināšanai minētajos objektos, saskaņā ar protokolu, tika atļauts izvietot 25 000 vīru lielu sauszemes un gaisa karaspēku. Līgumā stingri tika uzsvērts:

• 
  šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart līdzēju pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību;
  
• 
  Latvija var palikt neitrāla, bāzēm un aerodromiem ierādītie iecirkņi paliek Latvijas teritorija.
  

1992. gadā, kad Krievijas ārlietu resoru vadīja A. Kozirevs, Maskavā tika izdots 1939. gada PSRS ārpolitikas dokumentu krājums, kurā, starp citu, bija teikts: „... ja Latvija pretosies t.s. paktam par savstarpējo palīdzību, Sarkanā armija visīsākā laikā izrēķināsies ar Latviju”. Tāda, lūk, bija Kremļa biedru dubultā morāle (ja vispār par tādu var runāt) un politika.

1939.g. 5. oktobrī PS uzaicina Somijas valdību ierasties Maskavā, lai apspriestu abu valstu robežu jautājumus. Pēc vairākiem sarunu posmiem nevienojoties, 13. novembrī Somijas – PS sarunas tiek pārtrauktas. Somija vienīgā no Baltijas valstīm negatavojās pakļauties Maskavas diktātam un bija gatava savas zemes aizstāvēšanai. PS 28. novembrī pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Somiju. Pēc NKVD specvienību sarīkotas provokācijas, 30. novembra rītā padomju karaspēks iebruka Somijā. Sākās tā saucamais Ziemas karš. PS karā ar Somiju raidīja 4 armijas, tādējādi cerot uz ātru uzvaru. Somi parādīja sīkstumu, drosmi un nepieredzētu varonību cīņā ar iebrucējiem. Lielākā daļa valstu nostājās Somijas pusē. 14. decembrī PS kā agresors tika izslēgta no Tautu savienības. Somijas spēki tuvojās izsīkumam, arī padomju puse, negūstot cerētos panākumus, bija ieinteresēta konflikta ātrākā izbeigšanā. Jau 1940.g. 12. martā Maskavā tika parakstīts miera līgums. „Savstarpējās palīdzības līgums” Somijai gāja secen. Somija ar miera līgumu zaudēja aptuveni 10 % savas teritorijas, toties tika nosargāta valsts brīvība un neatkarība.

1939.g. 6. oktobrī savā runā Vācijas reihstāgā Hitlers aicina ārzemju vāciešus atgriezties Vācijā. Latvijas sūtnis Berlīnē E. Krieviņš sakarā ar Hitlera runu savā ziņojumā uz Rīgu izsakās: „... nav izslēgta iespēja, ka vajadzības gadījumā baltvācus uzsēdina uz kuģa un aizved uz Vāciju”. Vācijas sūtnis Rīgā Ulrihs fon Koce saņem Vācijas ārlietu ministrijas direktīvu, ar kuru viņam tiek uzdots informēt Latvijas valdību ar Hitlera prasību par vācu tautības Latvijas pilsoņu izlaišanu no Latvijas. 30. oktobrī starp Vāciju un Latviju tiek noslēgts līgums par baltvāciešu repatriāciju no Latvijas uz Vāciju. Sākumā baltvāciešu bija paredzēts pārvietot uz Lietuvu, bet sakarā ar 28. septembra tā saucamo interešu sfēru grozīšanu baltvāciešu dzīves telpa tika rasta vācu okupētajos Polijas apgabalos. Latvijas baltvāciešu repatriācijas jautājumus tika uzdots kārtot tieslietu ministram Hermanim Apsītim. Saskaņā ar līgumu, kustamo īpašumu aizbraucēji varēja vest sev līdzi. Nekustamais īpašums pārgāja vācu akciju sabiedrības UTAG rīcībā, kas to pārdeva, bet pārdošanā iegūtos līdzekļus savstarpējo norēķinu veidā pārskaitīja uz Vāciju. Līdz 1940.g. 15. aprīlim no Latvijas pavalstniecības bija atteikušies un aizbraukuši 53,2 tūkst. baltvāciešu, tai skaitā baltvācieši no Vanagiem – ārsts Hilvegs un aptiekāra Gelssena ģimene. Baltvāciešu aizceļošana radīja smagu triecienu Latvijas tautsaimniecībai: gaišo prātu (zinātnieku, juristu, ārstu, augsti kvalificētu darbinieku) aizplūšana un 200 miljonu latu parādsaistību nasta sakarā ar nekustamā īpašuma iegādi. Pēc Latvijas okupācijas 1940.g. 17. jūnijā Latvijā palikušie vācieši izteica vēlēšanos pārcelties uz Vāciju. 1940.g. 23. augustā Vācijas sūtnis Maskavā Verners fon Šulenburgs informēja PSRS valdību, ka Berlīne vēlas Latvijā un Igaunijā palikušos vāciešus pārvietot uz Vāciju. PS valdībai pret to nebija iebildumu, sākās gandrīz 4 mēnešus garas sarunas. 1941. gada 10. janvārī tika parakstīta vienošanās par t.s. pēcizceļošanu. Vienošanās paredzēja, ka katram Latvijas un Igaunijas vācietim līdz 1941.g. 25. martam bija tiesības pārcelties uz Vāciju. Iesniegumus par izceļošanu izskatīja padomju – vācu komisija. Uzskata, ka 1941.g. pavasarī no Latvijas izceļoja 10,5 tūkst. vāciešu un vāciskas izcelsmes latviešu. Daļa vāciešu tomēr palika Latvijā. Pēcizceļošanas rezultātā daudzi tika izrauti pat no čekas pagrabiem.

Latvijas vēsturē bija noslēdzies paktu un līgumu posms. Šajā laikā oficiālajā presē, varētu teikt, valdīja diezgan liels vakuums starptautisko notikumu atspoguļošanā. Ja tautā tika runāts, ka starp noslēgtajiem līgumiem vai paktiem un vāciešu aizbraukšanu pastāv zināma sakarība, tad oficiālā prese to noliedza. Noliegti tika arī ārvalstu presē minētie fakti par PS un Vācijas pastiprināto bruņošanos, aizdomīgo šo valstu karaspēka koncentrēšanos, gatavošanos otrajam pasaules karam. Kā kronis visam tam bija iekšlietu ministra K. Veidnieka 1940.g. 31. maija apkārtraksts, kurā, starp citu, bija noliegta publiska simpātiju vai antipātiju izteikšana pret atsevišķu valstu vadītājiem. Turpmāk seko ultimātu un tiešas okupācijas laiks.

1940.g. februārī uz Rīgu tiek izsaukts Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš, lai ar Valsts prezidentu Kārli Ulmani pārrunātu, kā rīkoties, ja Latvija tiktu okupēta. 1940.g. 17. maijā Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam tiek piešķirtas „ārkārtējas pilnvaras” gadījumā, ja valdība Latvijā vairs nevarētu darboties. Par šo Latvijas valdības lēmumu tika informētas visas Latvijas vēstniecības Rietumos.

1940.g. jūnija pirmajā dekādē pēc PSRS ATK S. Timošenko pavēles Sarkanās armijas Ģenerālštāba (priekšnieks B. Šapošnikovs) Operatīvajā pārvaldē (vadītājs ģenerālis N. Vatutins) tiek izstrādāts Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācijas plāns. Tiešais plāna izstrādātājs N. Vatutina vietnieks pulkvedis A. Vasiļevskis (nākamais maršals). Plāna nosaukums „Rīcības plāns situācijai, kāda varētu rasties, izprovocējot militāru konfliktu ar Baltijas valstīm”. Pēc nepilnas nedēļas tika mēģināts izprovocēt militāru konfliktu. 1940.g. 15. jūnijā plkst. 3 naktī NKVD specvienības uzbrūk Abrenes apriņķa Augšpils pagasta Masļenku robežapsardzības kordonam, iepriekš sabojājot sakaru līniju. Ēkā, kur atradās robežsargi, uzbrucēji iemet rokas granātas un ēku nodedzina. Uzbrukumā krīt robežsargi: Macītis, Beizaks un Timuška. Nogalināta arī kordona priekšnieka sieva Hermīne Puriņa, nāvīgi ievainots viņas nepilngadīgais dēls (slimnīcā miris). Pāri robežai tiek aizvesti 11 robežsargi un 32 civiliedzīvotāji. Vēlāk tie nogādāti Ostrovā. Uz Latvijas notu Padomju Savienība neatbild.

1940.g. 16. jūnijā plkst. 14 (pēc Maskavas laika) Latvijas sūtnim Maskavā Fricim Kociņam tiek iesniegts padomju valdības paziņojums (nota – ultimāts). Latvija tiek apvainota daudzos pārkāpumos saistībā ar 1939.g. 5. oktobrī noslēgto Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības līgumu, kuri neatbilda patiesībai. Paziņojumā tika izteikta prasība: 1. Nekavējoties Latvijā sastādīt tādu valdību, kas būtu spējīga izpildīt jau minēto 5. oktobra līgumu; 2. Bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā un novietošanu svarīgākajos centros. Prasības izpildei tika dotas 6 stundas. Uz sūtņa F. Kociņa iebildi, ka Latvijas valdībai dots ļoti maz laika atbildei, V. Molotovs atbildējis: „Tas ir padomju valdības paziņojums un viņš to nevar izmainīt”. Tālāk seko interesants V. Molotova izteikums sarunā ar sūtni F. Kociņu: „... Vēl vakar bija zināms par pasākumiem Lietuvā, bet Latvijas valdība un sūtnis klusē, it kā tas uz viņiem neattiektos”. (Dokumentu krājums par PSRS un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attiecībām augusts 1939.g. – augusts 1940.g. Maskava, 1990., 385. lpp.)

1940.g. 16. jūnija vakarā Latvijas valdība nepilnā sastāvā, jo vairāki ministri atradās Daugavpilī, Latgales dziesmu svētkos, pieņēma šādu lēmumu: „Pieņemt PS valdības prasības par papildus Sarkanās armijas karaspēka daļu ielaišanu Latvijā. Pieteikt Valsts Prezidentam Ministru Kabineta atkāpšanos.”. Tā kā 16. jūnija sēdē nepiedalījās vairāki ministri, tad 17. jūnija rītā notika MK sēde ar iepriekšējās dienas jautājumu, lēmumam pievienojās pārējie ministri. 17. jūnija vakarā, valdības sēdes laikā Kārlis Ulmanis paziņoja par valdības atkāpšanos un par savu palikšanu Valsts prezidenta amatā: „Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējās!” MK vakara sēdē tika pieņemts lēmums par ārkārtējo stāvokli valstī un komandanta stundu no 22 – 4. Bruņotas pretošanās jautājums valdības sēdēs pat netika apspriests. Skaidrs, ka bruņotas pretošanās gadījumā latviešu tautas liktenis būtu citāds. Kāds tas būtu? ... PS Baltijas okupācijai bija izvēlējusies laiku, kad visas pasaules uzmanība tika pievērsta Francijai: 10. maijā fašistiskās Vācijas karaspēks caur Beļģiju iebruka Francijā un 14. maijā ieņēma Parīzi. Vācijas galvenie spēki bija piesaistīti Rietumeiropai un tie nevarēja ietekmēt Austrumeiropas notikumus. Militāru pretestību Sarkanajai armijai Baltijas valstis būtu varējušas izrādīt vienīgi tad, ja to teritorijā iepriekš (1939.g.) nebūtu ielaistas SA militārās vienības un nostiprinātas tās kara bāzes. Latvijas gadījumā 25 tūkst. SA vīru Latvijas armijas aizmugurē. Vēl viens nosacījums – ja visas Baltijas valstis spētu rīkoties vienoti.

Pēc Polijas sadalīšanas un likvidēšanas un Ziemas kara ar Somiju PSRS ATK ģenerālštāba speciālisti ķeras pie „Baltijas stratēģiskās operācijas” plānošanas. 1940.g. maijā Latvijā nelegāli tiek iesūtīta NKVD operatīvā grupa militārā stāvokļa izlūkošanai. Maskavas plānotāji „Baltijas stratēģiskajā operācijā” galveno lomu ierāda Baltkrievijas sevišķā kara apgabala spēkiem, kurus komandē tanku karaspēka ģenerālpulkvedis Dmitrijs Pavlovs (no 1940.g. 11. jūlija Rietumu sevišķā KA komandieris, 1941.g. – armijas ģenerālis, 1941.g. 22. jūnijā – Rietumu frontes pavēlnieks. Kad viņa vadītā fronte neizturēja vācu armijas (vērmahta) triecienu, 1941.g. jūlijā atcelts no ieņemamā amata un nošauts). „Baltijas operācija” sākās 1940.g. 14. jūnijā ar pilnīgu jūras blokādi Baltijā un gaisa blokādi Igaunijā. Baltijas floti komandēja admirālis Vladimirs Tribucs. Baltijas flotes sastāvā 188 dažādas nozīmes karakuģi un zemūdenes. Baltkrievijas sevišķā KA spēkiem 15. un 16. jūnijā tiek ieņemta Lietuva.

17. jūnijā Sarkanās armijas iebrukums Latvijā notiek no trim sauszemes pusēm: ziemeļos – Ļeņingradas KA spēki, austrumos (Rēzeknes, Kārsavas virzienā) – Kaļiņinas KA spēki, dienvidos – Baltkrievijas sevišķā KA spēki (8. un 11. armija, katras armijas sastāvā – 2 strēlnieku korpusi, 1 mehanizētais korpuss, 3 strēlnieku divīzijas, 2 motorizētās strēlnieku divīzijas un 2 tanku brigādes, katrā 130 tanku). Jelgavas un Rīgas virzienā darbojas 2 sedzējaviācijas pulki. SA triecienspēki Latvijas robežu pāriet agrāk par ultimātā uzrādīto laiku. No šīs padomju karaspēka steigas noprotams, kāpēc lēmuma pieņemšanai par SA ielaišanu Latvijā valdībai dots tik maz laika – lai nepaspētu izdarīt mobilizāciju un noorganizētu pretošanos.

Katra SA kaujas grupa ir saņēmusi kaujas pavēli par konkrētu objektu bloķēšanu vai ieņemšanu: Latvijas armijas divīziju štābu dislokācijas vietas – Jelgava, Rīga, Cēsis, Daugavpils; pulku štābi – Tukums, Talsi, Saldus, Alūksne, Gulbene, Jēkabpils, Krustpils, Rēzekne. Augstprātīgais padomju ģenerālis D. Pavlovs neapmierināts ar „atbrīvotāju” sagaidīšanu Latvijā. Lietuvā viņu sagaidījusi visa ģeneralitāte, bet Latvijā viens pulkvedis (O. Ūdentiņš – LA štāba operatīvās daļas priekšnieks) un daži virsnieki. Pēcpusdienā padomju karaspēks jau ir sasniedzis tam nospraustos mērķus – LA dislokācijas vietas, un bloķējis tās. Nu ir beidzies galvenais posms Latvijas atbrīvošanā no neatkarības. PSRS sūtnis Latvijā V. Derevjanskis sūta ziņojumu PS ĀTK, kurā teikts: „Mūsu karaspēks pēc ieiešanas Rīgā ātri ieņēma visus pilsētas galvenos punktus: staciju, pastu, telegrāfu, telefonu, radio u.c. Uz laiku tika pārtraukta telefonstacijas un radio darbība. Visas uzstāšanās radio notika tikai pēc mūsu iepriekšējas atļaujas. Ar mūsu atļauju 17. jūnijā notika prezidenta Ulmaņa uzstāšanās” (iepriekšējā lappusē minētais avots 446. lpp.). Pie sūtņa Derevjanska teiktā jāizdara papildinājums: bloķēti tika visi aerodromi, ostas, visi tilti pār Daugavu un citām upēm. Pie tiltiem tika novietoti SA sargi. Bloķētajos objektos ieradās komendanti no SA un armijas formās pārģērbti poļitruki.

Nedaudz par „atbrīvotāju” sagaidīšanu Daugavpilī. SA karaspēka parādīšanās Daugavpilī pulcināja ap sevi ziņkārīgos, kā arī citus cilvēkus, starp kuriem bija daudzi nabadzīgie žīdi un krievi. Sagaidītāji kliedza: „Naši prišļi!” (Mūsējie atnākuši). Aculiecinieki (daudzi dziesmu svētku dalībnieki nebija paspējuši nokļūt mājās) zināja stāstīt, ka viens no jātnieku pulka virsniekiem ar zobenu nocirtis uzslietā sarkanā karoga kātu. Vēlāk ar „atbrīvotāju” atbalstu tika noorganizēts „tautas gājiens”. Pa ceļam uz Rīgu SA mehanizētā kolona apstājās Līvānu Tirgus laukumā, kur notika sagaidītāju pret Ulmaņa valdību vērsts mītiņš. No iepriekš uzrakstītā, man šķiet, skaidri redzams, kas Latvijā organizēja „sociālistisko revolūciju” un nodibināja padomju varu.

Tālāk hronoloģiskā secībā apskatīsim Latvijas valsts iekārtas demontāžu pēc Maskavā rūpīgi izstrādāta scenārija.

18. jūnijs, plkst.11⁴⁰ Daugavā pretī Valsts prezidenta pilij noenkurojas karakuģis „Minsk”, vēršot visus savus smagās artilērijas stobrus pret pili, lai prezidents būtu piekāpīgāks viņam „piespēlēto” dokumentu akceptēšanā. Pēcpusdienā ar Maskavas vilcienu Rīgā ierodas PSRS TKP priekšsēdētāja vietnieks, 1937./38.g. bēdīgi slaveno prāvu prokurors (daiļrunātājs) Andrejs Višinskis. A. Višinskis PSRS sūtniecības pirmā sekretāra M. Vetrova (viņš arī padomju izlūkdienesta aģents) pavadībā apmeklē Valsts prezidentu K. Ulmani, lai prezidentam izklāstītu pēc Maskavā izstrādātā scenārija veicamos pārkārtojumus un izzondētu prezidenta domas par jaunās valdības sastāvu.

19. un 20. jūnijā Liepājā, ar aktīvu SA pavēlniecības atbalstu, notiek demonstrācijas pret Ulmaņa valdību un draudzību ar Padomju Savienību. 20. jūnijā praktiski visu varu Liepājā pārņem padomju karaspēks. Šajās dienās PS izlūkdienesta rezidenti Latvijā M. Vetrovs un I. Čičajevs intensīvi strādā pie jaunās valdības sastāvam iecerēto kandidatūru pārbaudes.

20. jūnijā A. Višinskis iepazīstina prezidentu Ulmani ar jaunās valdībaskandidātu personālo sarakstu, likdams saprast, ka tas nav grozāms, jo apstiprināts Maskavā. Prezidenta kanceleja paziņo par valdības izveidi ar profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Valdības sastāvs: ģenerālis Roberts Dambītis – kara ministrs, rakstnieks Vilis Lācis – iekšlietu ministrs, žurnālists Pēteris Blaus – sabiedrisko lietu ministrs, rakstnieks Jūlijs Lācis – tautas labklājības ministrs un izglītības ministra v.i., jurists Juris Pabērzs – tieslietu ministrs un finansu ministra v.i., Vikentijs Latkovskis – iekšlietu ministra biedrs un politiskās policijas priekšnieks, inženieris Jānis Japers – satiksmes ceļu ministrs, armijas komandieris Roberts Kļaviņš. 2. jūlijā valdība tiek papildināta ar jauniem ministriem: J. Vanags – zemkopības ministrs, K. Karlsons – finansu ministrs, N. Priede – finansu ministra biedrs, A. Tabaks – valsts kontrolieris. 20. jūnijā tiek atbrīvoti 12 politieslodzītie.