Okupācija okupācija

1940.g. 26. novembrī LPSR stājās spēkā Krievijas PFSR Kriminālkodekss. Visbiežāk tika piemērots 58. 1a pants par „Tēvijas nodevību” ar īpašuma konfiskāciju. Pēc minētā panta cilvēki tika tiesāti ar atpakaļejošu datumu (dienests cara armijā, piedalīšanās Latvijas atbrīvošanas cīņās 1918./20.g. utt.). Krievijas federācijas Kriminālkodeksu sīki interpretējis krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins savā atmiņu krājumā „Gulaga arhipelāgs”. Komunistu varasvīri A. Solžeņicinu par „šādu ķecerību” 1974.g. 13. februārī izraida no PS. Līdz iepriekš minētā Kriminālkodeksa pieņemšanai čeka bija paspējusi arestēt vismaz 1500 Latvijas iedzīvotāju. Čekas izmeklētāji apsūdzēto atzīšanās panākšanai vadījās no boļševiku vadoņu 1936.g. 20. jūlijā NKVD nodaļām piesūtītās instrukcijas par jebkuru līdzekļu pielietošanu, lai iegūtu atzīšanos no „tautas ienaidniekiem”. „Taisno tiesu” parasti sprieda IeTK „Sevišķā apspriede” (troikas) vai KA Kara tribunāls.

1940.g. 27. novembrī tiek pieņemts LPSR APP dekrēts „Par pagaidu izpildu komiteju (IK) nodibināšanu”, bet 11. decembrī „Par pilsētu un apriņķu pagastu IK locekļu apstiprināšanu”. Latvijas apriņķos un Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā un Ventspilī izveidoja pagaidu IK, kuru priekšsēdētājus, viņu vietniekus, sekretārus un IK locekļus iecēla LPSR TKP priekšsēdētājs Vilis Lācis. Saskaņā ar APP dekrētu līdz 1941.g. 1. janvārim bija jālikvidē pilsētu un pagastu pašvaldības. IK jāorganizē komisijas saimniecisku problēmu risināšanā. Drīz sākās „ienaidnieku” meklēšana izveidotajās IK. LPSR TKP darbinieki pārbaudīja vairākus apriņķus, t. sk. Daugavpils. Sevišķi cītīgi tika meklēti aizsargi.

Latgales pagastu priekšgalā tika iecelti lielāko tiesu krievi. Līvānu pagasta vecākā Ādama Gruguļa vietā par pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāju tiek iecelts Ivans Grigorjevs. Pagaidu IK locekļi: Donats Staris – priekšsēdētāja biedrs (vietnieks), P. Lavrenovs, K. Andrejevs (partorgs, pagasta bibliotēkas vadītājs), I. Vasaraudzis. Pagasta sekretārs paliek iepriekšējais – Ed. Vītols. Līdz vācu okupācijas karaspēka ienākšanai Līvānu pagasta pagaidu IK pagūst izskatīt sekojošus jautājumus un pieņemt attiecīgus lēmumus: 1. Palīdzības sniegšana daudzbērnu ģimenēm; 2. Tilta būve pār Dubnu pie Starēm; 3. Pagasta agronoma, zootehniķa un vetārsta apstiprināšana; 4. Pagasta IK štatu saraksta apstiprināšana; 5. „Pārlieku kompetentā” bibliotekāra Kuzmas Andrejeva vietā par pagasta bibliotēkas vadītāju tiek apstiprināta Irēna Vucena; 6. Tiek izskatīti vairāki ar zemi saistīti iesniegumi; 7. Februārī – martā vairākkārt tiek izskatīts jautājums par Vanagu Romas katoļu baznīcas dzīvojamās mājas atsavināšanu. Ar IK 1941.g. 17. marta lēmumu minētās dzīvojamās mājas pārņemšanu pilnvarots veikt strādnieku – zemnieku milicijas pilnvarotais Malaševskis. Nezināmu iemeslu dēļ balsojumā par Vanagu draudzes mājas atsavināšanu nepiedalās IK priekšsēdētāja biedrs Donats Staris. Pagaidu IK apstiprina strādnieku gvardes sastāvu. Pēdējā IK sēde notiek 1941.g. 13. jūnijā.

Tā Latvijas brīvvalsts pārvaldes institūciju, ekonomikas, kultūras un izglītības graušanas vilnis no Rīgas bija sasniedzis pilsētas un pagastus. Sarosījās arī vietējie jaunās varas atbalstītāji. Pēteris Rusiņš (Silvestra d.) no Kļavinskiem bieži skandēja paša sacerētu dziesmu „Mana dzimtene ir Maskava”. Minētajam vīram ļoti kremta tas, ka Platkāja Andreja ģimene bija devusi patvērumu skolotājai Lūcijai Volontei un viņas vecākiem Stepanīdai un Justīnam Volontiem, bijušajiem Anspoku muižas īpašniekiem – bijušā Tautas labklājības ministra Jāņa Volonta brāļa ģimenei. Draudi tika izteikti vairākiem citiem vietējiem iedzīvotājiem. Mazāk enerģiski darbojās Antons Staris no „Augstā kalna” mājām un Jāzeps Rusiņš no Vanagiem.

1941.g. 12. janvārī notiek PSRS AP vēlēšanas. Šajās vēlēšanās pirmo reizi piedalās arī LPSR iedzīvotāji. Vēlēšanu komisijas un vēlēšanu urnu apsargāšanu veic Sarkanās armijas karavīri. Pirmo reizi vietējie iedzīvotāji labi iepazīstas ar saviem „atbrīvotājiem”. Kā no seniem laikiem pieņemts Latgalē, dzīvojamā mājā pie sienām piestiprinātas svētbildes; SA karavīri jautā, vai pie sienas nav piestiprināts kāda kontrrevolucionāra portrets? Seko vēl daži citi jautājumi. Šādu savstarpēju pārrunu rezultātā dzimst apkārtnē populārs izteiciens: „Augšā puļķīts, apakšā muļķīts”. 1940./41.g. SA karavīru nosmulētām vadmalas cepurēm augšējā daļā bija puļķis un liela piecstaru zvaigzne pieres daļā.

Lai labāk izprastu militāri-politisko stāvokli Eiropā 1940./41.g., nepieciešams apskatīt Padomju Savienības sabiedrotās (22 mēn.) – nacistiskās Vācijas aktivitātes. 1940.g. 27. septembrī Vācija, Itālija un Japāna paraksta tā saucamo Berlīnes, Romas, Tokijas asi (paktu). Vjačeslavs Molotovs 1940.g. no 12.-14. novembrim Berlīnē, Reihskancelejā tiekas ar Ādolfu Hitleru, lai vienotos par jauniem pasaules sadales plāniem. Hitlers aicināja PS uz kopēju karu pret Angliju (Lielbritāniju). Molotovs no šī piedāvājuma atteicās. 1938.g. martā Vācija veica anšlusu – Austrijas iekļaušanu Vācijas reihā. 1938./39.g. Vācija sagrāba Čehoslovākiju. 1940. gadā Vācija okupēja Dāniju, Norvēģiju, Beniluksa valstis (Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu), apejot Mažino līniju, 10. maijā iebruka Francijā. 14. jūnijā krita Parīze. 24. jūnijā vērmahts svinēja uzvaru pār Franciju. 1941.g. Vācija okupēja Dienvidslāviju un Grieķiju. 1940.g. 18. decembrī Hitlers pieņem galīgo lēmumu par uzbrukumu PSRS, apstiprina plānu „Barbarosa”.

Īsi apskatījām fašistiskās Vācijas militārās aktivitātes Ziemeļ, Rietum un Dienvideiropā 1938.-1941.g. Svarīgi apskatīt fašistiskās Vācijas sabiedrotās – Padomju Savienības darbību šajā pašā laika posmā.

1939.g. 19. augustā notiek VK(b)P CK Politbiroja sēde, kurā tiek apstiprināts „Eiropas atbrīvošanas” plāns. Francijas ziņu aģentūra „Havas” sniedz informāciju par notikušajā politbiroja sēdē pieņemtajiem lēmumiem. 1939.g. 30. novembra laikrakstā „Pravda” Staļins šo aģentūras „Havas” informāciju, maigi sakot, nosauc par melīgu. Padomju vēsturnieki, maršali un citi augsti stāvoši varasvīri 54 gadus kategoriski noliedza 1939.g. 19. augustā notikušo Politbiroja sēdi. Bet lūk, 1993.g. 16. janvārī laikrakstā „Izvestija” parādās kara vēsturnieka, ģenerālpulkveža Dmitrija Volkagonova raksts, kurā teikts, ka 1939.g. 19. augustā Politbiroja sēde notikusi, un viņš vēl turējis rokās tās protokolus. Tiesa, D. Volkagonovs min, ka protokolos fiksēti nenozīmīgi jautājumi. Pārdomām fragments no Staļina runas VK(b)P 16. kongresā 1930.g. jūnijā – jūlijā: „Cik reizes es jums esmu teicis – dariet ko gribat, bet neatstājiet dokumentus, neatstājiet pēdas”. VK(b)P Politbiroja loceklis ar 40 gadu stāžu Anastass Mikojans par sanāksmēm pie Staļina stāsta: „Visbiežāk mēs bijām 5 cilvēki. Sanācām mēs vēlu vakarā vai naktī... Protokolēšana vai kādi citi pieraksti šo sēžu laikā netika izdarīti.” (Vojenno istoričeskij žurnal, 1976.g., Nr. 6 68.lpp.). Daudzi vēsturnieki 1939.g. 19. augustu uzskata par Otrā pasaules kara sākumu. Pēc četrām dienām Kremlī tiek noslēgts bēdīgi slavenais Molotova – Rībenropa pakts. 1. septembrī Vācijas karaspēks iebrūk Polijā. 1. septembrī PSRS AP 4. ārkārtas sesija pieņem likumu par Vispārēju karaklausību, sākas mobilizācija. Maskēšanās nolūkā 2. septembrī tiek paziņota daļēja mobilizācija. Jau 1939.g. 22. septembrī padomju un vācu militāristi spiež viens otram roku par veiksmīgi veikto Polijas sagrāvi. Polijas kampaņas rezultātā izveidojās kopīga Padomju Savienības – Lielvācijas robeža aptuveni 600 km garumā.

Ar 1939.g. 29. augusta un 1940.g. 13. marta VK(b)P CK Politbiroja lēmumiem RKKA tiek papildināta ar veselu armiju poļitruku. Padomju Savienības robežas, okupējot Baltijas valstis, pavirzījās par 200 – 300 kilometriem uz rietumiem. Okupējot Besarābiju (Moldāviju), PS robežas pietuvojās Vācijai tik svarīgajiem Rumānijas naftas laukiem.

Pēc Krievijas vēsturnieka Borisa Sokolova domām, PS jau 1940.g. jūlijā gatavojās uzbrukt Vācijai. Padomju „kara mašīnas” ceļa atbrīvošanai, 1940.g. aprīlī-maijā Katiņā steidzīgi apšāva poļu karagūstekņus. Bet... 1940.g. jūnijā vērmahts sagrāva franču spēkus. Staļins tik ātru kara izbeigšanu Rietumos nebija gaidījis. Jāpiebilst, ka Francijas kampaņas laikā uz Austrumu robežas atradās tikai 12 vērmahta divīzijas.

1941.g. 1. februārī Georgijs Žukovs kļūst par SA Ģenerālštāba priekšnieku. 1941.g. 5. maijā J. Staļins oficiāli kļūst par PSRS valdības vadītāju.

1940.g. decembrī SA karaspēka vienībām paketē ar uzrakstu „Slepeni” tiek izsūtīts Iraklija Toidzes plakāts „Rodina Matj zovjot” (Māte Dzimtene aicina). 1941. gada februārī Staļins rakstniekam Ļebedevam Kumačam un komponistam Aleksandram Aleksandrovam liek uzrakstīt vārdus un mūziku dziesmai „Svjasčennaja voina” (Svētais karš).

Vladimirs Karpovs – Padomju armijas ģenerālštāba darbinieks, rakstnieks, apcerējumā „Maršals Žukovs, viņa līdzgaitnieki un pretinieki kara un miera gados” raksta par SA Ģenerālštāba operatīvās pārvaldes izstrādāto un 1941.g. 15. maijā TKP priekšsēdētājam (Staļinam) piedāvāto viedokli par PS Bruņoto spēku stratēģiskās izvēršanas plānu. Plāns bija gatavs, bija nepieciešama tikai Staļina pavēle tā īstenošanai.

Nikolajs Kuzņecovs (1902.-1974.g.) – VK(b)P loceklis, PSRS Jūras kara flotes TK admirālis, PS Varonis, Aizsardzības Komitejas loceklis, Jaltas un Potsdamas konferenču dalībnieks, 1966.g. Maskavā izdotajā atmiņu krājumā „Nakanune” (Priekšvakarā) 321. lpp. raksta: „Priekš manis neapstrīdams ir viens – J.V. Staļins ne tikai neizslēdza iespējamo karu ar hitlerisko Vāciju, gluži otrādi, viņš šo karu uzskatīja ... par neizbēgamu ... J.V. Staļins gatavojās karam – gatavojās plaši un daudzpusīgi – izejot no viņa paša aprēķiniem un ... termiņiem. Hitlers izjauca šos aprēķinus.”

Vēl skaidrāk par PS – Vācijas kara sākumu izsakās armijas ģenerālis Semjons Ivanovs savā grāmatā „Kara sākuma periods”: „Vācu fašistu pavēlniecība burtiski par divām nedēļām apsteidza ar kara sākumu mūsu karaspēku”. Sarkanās armijas skaitlisko izaugsmi raksturo šādi skaitļi (tūkstošos): 1933.g. – 885, 1938.g. – 1513, janv. 1941.g. – 4207, 21. jūn. 1941.g. – 5500 (5300) bez NKVD karaspēka.

Gandrīz viss itkā bija padarīts: ģenerāļa Žukova vadībā izstrādāts zibenskara plāns „Groza” (Negaiss); PS – Vācijas robežas tiešā tuvumā (no ziemeļiem uz dienvidiem) 8., 11., 3., 10., 4., 5., 6., 26., 12., 18. un 9. armijas gaidīja pavēli lēcienam uz Atlantiju; NKVD vienības un poļitruki arī savās vietās; pat patriotiskā dziesma un plakāts bija piesūtīti karaspēka daļām, tikai nebija pavēles par slepeno saiņu, arī ar burtu „M”, atvēršanu. 21. jūnijā 16. triecienarmija vēl tikai sāka kāpt no ešelona platformām. Pēc vairāku vēsturnieku domām, pavēlei par Eiropas atbrīvošanu no Staļina mutes vajadzēja atskanēt 1941.g. 6. jūlijā.

Vēl bija atlicis nesen izveidotajās republikās nodibināt īstu sociālismu un tā idejām uzticīgus ļaudis. 1941.g. 14. maijā Maskavā tiek pieņemts VK(b)P CK un PSRS TKP lēmums Nr. 1299-526 „Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas”.

1941.g. 21. maijā tiek izdota I. Serova (L. Berijas vietnieka) instrukcija par pretpadomju elementu deportāciju, kārtību, kādā atšķirami ģimeņu galvas. Serova instrukcijai seko LPSR TKP rīkojums par izsūtīto mantas uzskaiti un realizāciju. Vēlāk daļu mantas izlaupa paši represētāji. Nebūs lieki atzīmēt, ka jau 1939.g. 11. novembrī bija izstrādāts t.s. Serova rīkojums Nr. 001223 par pretpadomju elementu izvešanu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. 1941.g. naktī no 13. uz 14. jūniju uz Sibīriju, bez tiesas sprieduma, 662 preču vagonos tika izvestas 5520 Latvijas iedzīvotāju ģimenes, ne mazāk kā 15 424 cilvēki. No Līvānu pagasta izvesti 43 cilvēki, viņu vidū arī Līvānu pagasta vecākā Ādama Gruguļa ģimene. Tieši no Vanagiem izvesti 2 cilvēki (skat. pielikumu). Šajā deportācijā ģimenes galvas tika šķirtas no pārējās ģimenes. 1941.g. 14. jūnija deportācijas aktīvs īstenotājs bija 155. atsevišķais NKVD konvoja bataljons. Turpmākajās naktīs ģimenes slēpās, kur nu kura varēdama. Šausmas izraisīja katra „Melnās bertas” rūkoņa. Paskaidroju, ka par „Melno bertu” sauca NKVD automašīnu. Kļuva zināms, ka 1941. gadā tika plānota vēl viena masveida Latvijas iedzīvotāju deportācija, kurai svītru pārvilka karš. Kā apstiprinājums tam ir LPSR prokuratūras 1948.g. atzinums, ka vācu iebrukums nav ļāvis galīgi likvidēt kontrrevolucionāro elementu paliekas LPSR. Pēc „Tautas Palīdzības izziņu biroja” reģistra ziņām, „Baigajā gadā” noslepkavoti, izsūtīti un pazuduši 35 828 Latvijas iedzīvotāji.

Redzot tuvojošos draudus, lai glābtu Vāciju un sevi, Hitlers izšķīrās par preventīvu triecienu Padomju Savienībai.

1941.g. 22. jūnijā Latvijā iebruka vācu armijas grupa „Nord” (Ziemeļi) ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā. 23. jūnijā tika ieņemta Krustpils, 26. jūnijā Daugavpils, 28. jūnijā Līvāni. 28. jūnija pievakarē no Rožanovas (Rožupes) puses Vanagos ienāca vācu karaspēks. 29. jūnija rītā mūsu mājas pagalmā karoga mastā uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs. 8. jūlijā vācu armija okupēja visu Latviju. Jūlija pirmajās dienās iedzīvotāju vidū valdīja sajūsma un pateicība par atbrīvošanu no sarkanās tirānijas. Latviešu tauta ticēja, ka starp vāciešiem un latviešiem izveidosies labas attiecības, būs brīvāka dzīve. Pēc „Baigā gada” daudzi latvieši cerēja, ka ienākot vāciešiem, tiks atjaunota Latvijas valsts, diemžēl nekas tamlīdzīgs nenotika. Vācieši Latviju uzskatīja kā iekarotu PSRS teritoriju. 1941.g. jūnija beigās apkārtnes iedzīvotājus satrauca otrpus Dubnai Augšmuktos notikušā traģēdija. Ienākot vācu karaspēkam, nāvīgi tika ievainots viens vācu apakšvirsnieks. Nekavējoši sekoja izrēķināšanās – māju tuvumā vācieši nošāva brāļus Augustu un Jāni Skrūzmaņus. Pēc kaimiņu teiktā, brāļi Skrūzmaņi nemaz nebija vainīgi. No vācu okupācijas sākuma līdz civilpārvaldes izveidei visa vara Latvijā atradās militārās pārvaldes rokās. Sākumā militāristi bija pakļauti ģenerālim Francim fon Rokam, vēlāk ģenerālim Valteram Brēmeram. Drošības un kārtības uzturēšanai pagastos sadarbībā ar vācu militāro pārvaldi tika izveidoti pašaizsardzības spēki. Vācu militāristi pašaizsardzības spēkus uzskatīja tikai kā palīgpoliciju vācu karaspēka atbalstam. Pašaizsardzības vīri drīkstēja lietot tikai šautenes vai pistoles. Viņu pazīšanās zīme bija sarkanbaltsarkans piedurknes apsējs. Par pašaizsardzības vīru darbošanos Vanagos palicis atmiņā interesants notikums. Pašaizsardzībnieki Dubnas kreisajā krastā bija pamanījuši bēgošus sarkanarmiešus, steigā paķēruši šautenes, devušies vajāt tos. Bet tad atcerējušies, ka ar munīciju paknapāk, sākuši patronu meklēšanu pa vietējo iedzīvotāju mājām. Ar ko šī trauksme beidzās, nezinu.

1941.g. 11. jūlija laikrakstā „Tēvija” bija publicēts Rīgas komendanta, vērmahta pulkveža L. Petersena 1941.g. 9. jūlijā izdotais rīkojums, kurā bija teikts:

• 
  aizliegts valkāt jebkādas latviešu militārās formas un dienesta pakāpes, ieskaitot policijas palīgdienestu un pašaizsardzības spēkus;
  
• 
  nav pieļaujama Latvijas brīvvalsts laika amatu ieņemšana un centrālo organizāciju atjaunošana.
  

1941.g. 17. jūlijā Ā. Hitlers izdod pavēli par civilās pārvaldes izveidi okupētajos Austrumu apgabalos (Ostlandē). Ostlandē ietilpa Latvija, Lietuva, Igaunija un daļa Baltkrievijas. Tika izveidota okupēto Austrumu apgabalu reihsministrija ar Alfrēdu Rozenbergu priekšgalā, tai pakļauts Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze. Par Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisāru tika iecelts Oto Heinrihs Drehslers. Latvijas ģenerālapgabals tika sadalīts šādos novados: Rīgas lauku, centrs Rīga – gebītskomisārs Joahims Fusts; Kurzemes novads, centrs Liepāja – gebītskomisārs Valters Alnors; Zemgales novads, centrs Jelgava – gebītskomisārs Valters Eberhards fon Medems; Vidzemes novads, centrs Valmiera – gebītskomisārs Hermanis Hanzens; Latgales novads, centrs Daugavpils – gebītskomisārs Rīkens, vēlāk Fridrihs Švungs. Rīgas pilsēta veidoja īpašu pārvaldes vienību. Par Rīgas lielvecāko (oberbirģermeistaru) tika iecelts Hugo Vitroks.

Ar nacistiskās Vācijas okupācijas pirmajām dienām pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās laukos sāka darboties vācu komandantūras. Komandantūru funkcijās ietilpa: drošības un saimniecisko jautājumu risināšana, pašvaldību amatpersonu iecelšana, žīdu (tā līdz 1944.g. laukos sauca ebrejus) reģistrācija un citi jautājumi. Represīvo iestāžu darbu Latvijā okupācijas sākuma periodā vadīja Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes SD (Sicherheitsdienst) operatīvās grupas A vadītājs Ostlandē SS brigādefīrers Valters Štālekers. 1941.g. 20. jūlijā V. Štālekers izdeva pavēli par Kārtības palīgpolicijas izveidi. 1941.g. rudenī par Ostlandes SS un policijas vadītāju tiek iecelts ģenerālis Frīdrihs Jekelns, bet Latvijas ģenerālapgabalā – SS oberfīrers Valters Šrēders. Latvijas ģenerālapgabala drošības policijas un SD komandieris Rūdolfs Lange. 1941.g. 6. oktobrī tika izdots Ostlandes reihskomisāra H. Lozes rīkojums par tiesas un prokuratūras izveidi Ostlandē, bet 1942.g. 12. janvārī A. Rozenberga pavēle par ārkārtēju tiesu dibināšanu. Minēto tiesu sastāvs bija kaut kas līdzīgs padomju „troikām”.

1941.g. 6. novembrī SS reihsfīrers Heinrihs Himlers izdeva pavēli par palīgpolicijas pārdēvēšanu par Kārtības sargu dienestu. Kārtības policija tika sadalīta šādās grupās (kategorijās): „A” grupa – veica pamatpolicijas funkcijas, saņēma mēnešalgu, reiha uniformu, piedalījās soda ekspedīcijās; „B” grupa – veica sardzes dienestu; „C” grupa – rezerves policija, izmantojama īpašos gadījumos – cīņa pret partizāniem, izbēgušo karagūstekņu ķeršana u.c.

Pēc okupācijas režīma izveides Latvijā Ostlandes vadītājiem radās doma par vietējās pašpārvaldes izveidi. Par latviešu zemes pašpārvaldes ģenerāldirektoru vācieši apstiprināja bijušo LA ģenerāli Oskaru Dankeru. Līdz 1941.g. beigām O. Dankers sastādīja ģenerāldirekciju. Oficiāla A. Rozenberga direktīva par pašpārvalžu darbību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā parādās 1942.g. 7. martā. 1942.g. 9. maijā Latvijas ģenerālkomisārs O. Drekslers ar Ostlandes reihskomisāra H. Lozes piekrišanu ieceļ šādus pašpārvaldes ģenerāldirektorus: iekšlietu jeb iekšējās pārvaldes ģenerāldirektors – Oskars Dankers; saimniecības (rūpniecības, lauksaimniecības, tirdzniecības) ģenerāldirektors – Voldemārs Zāgers; finanšu ģenerāldirektors – Jānis Skujevics; tieslietu ģenerāldirektors – Alfrēds Valdmanis, vēlāk Alberts Kviesis; izglītības un kultūras ģenerāldirektors – Mārtiņš Prīmanis; tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors – Oskars Leimanis; iekšējās drošības ģenerāldirektors – Voldemārs Veiss; Kontroles lietu šefs – Pēteris Vanags; ģenerāldirektorijas kancelejas vadītājs – A. Skrēbers.

1941.g. 18. augustā Ostlandes reihskomisārs H. Loze izdeva rīkojumu, kurā bija teikts, ka oficiālā dienesta valoda valsts iestādēs – vācu valoda. 1942.g. 7. marta rīkojumā bija noteikts, ka sarakstei starp vācu un latviešu iestādēm jānotiek vācu valodā. 1941.g. augustā sākās Rīgas ielu pārdēvēšana – Brīvības iela kļuva par Ādolfa Hitlera ielu, K. Valdemāra par H. Gēringa ielu utt. Latvijas universitāte tika nosaukta par Rīgas universitāti, Latvijas nacionālā opera par Rīgas operu. Likvidēja Latvijas Vēstures institūtu, tā vietā izveidoja vēstures krātuvi. Presē jēdziena Latvijas Republika vietā lietoja – Baltijas zemes. Pilsētām un apdzīvotām vietām tika doti vāciski nosaukumi. Bijušajās Latvijas valdības ēkās ievācās vācu reihskomisāri: tagadējā Ministru kabineta (Tiesu pils) ēkā – H. Loze, bijušajā Finansu ministrijas ēkā – O.H. Drehslers utt. Vācieši saimniekoja Latviešu biedrības namā. 1941.g. 18. oktobrī parādījās Ostlandes reihskomisāra rīkojums par nodokļiem. Par vācu okupācijas iestāžu darbībām lauksaimniecībā sk. nodaļā „Lauksaimniecība”.

Vietējās pašpārvaldes administratīvo vienību – pagastu un apriņķu skaits saglabājās tāds pats kā pirmsokupācijas laikā. 1941. gada 21. jūlijā notikušajā Līvānu pagasta valdes sēdē piedalījās: Aloizs Budže (pagasta vecākais), valdes locekļi – Osvalds Robežnieks, Jānis Rušenieks un Juris Rudzāts. 1941.g. 31. jūlija pagasta valdes sēde notiek šādā sastāvā: Osvalds Robežnieks (pagasta vecākais), valdes locekļi – A. Muktepāvels, A. Aizpurietis, J. Žugris, G. Upenieks un J. Gercāns. Sēdē piedalās policijas darbinieks Blodāns. Nedaudz vēlāk notiek izmaiņas pagasta valdes locekļu sastāvā: J. Rudzāts, J. Rušenieks, A. Žugris un J. Vanags, sekretārs Ed. Vītols.

Augusta sākumā Daugavpils apriņķa priekšnieks Kamaldnieks, priekšnieka palīgs pašvaldību lietās Aloizs Budže, sekretārs Fr. Ploksts. Apriņķa vadība izskata jautājumu par finansu pārkāpumiem Līvānu pagasta pašvaldībā.

1941.g. 4. augustā Līvānu pagasta vecākais O. Robežnieks ziņo Daugavpils apriņķa priekšniekam sekojošo: 1. Noorganizēta pagasta valde; 2. Noorganizēta vietējā pašaizsardzība; 3. Veikta kara mantu savākšana; 4. Veikta zirgu regulēšana starp saimniecībām; 5. Sastādīts represēto saraksts; 6. Pārbaudīts ceļu un tiltu stāvoklis; 7. Pamesto saimniecību lietu kārtošana; 8. Desmitnieku uzraudzīšana; 9. Savākti līķi; 10. Strādnieku trūkums lauku saimniecībās. Pamesto saimniecību lietu kārtošanai izraudzīti 7 pilnvarotie, t.sk. A. Muktepāvels – Kazuļos, un A. Neicenieks – Neiceniekos. 14. augusta pagasta valdes sēdē Līvānu patērētāju biedrības „Pašpalīdzība” komunistu deportētā valdes locekļa Ā. Gruguļa vietā tiek apstiprināts Donāts Ancāns no Mālakalniem. Vācu karavīru atbalstam nodot 118 kg sviesta, 2214 olas, 16,9 kg speķa, 134 vistas, 5 pīles un 1157 rubļus naudā. 21. augusta sēdē tiek informēts, ka ziņnesis – kurjers Jānis Vucins atbrīvots no darba ar 22. jūniju. 18. septembra sēdē lemts par lielinieku izvesto zemes reformu, apgādes grāmatiņām un pārtikas kartītēm. 11. oktobrī izskatīts skolu stāvoklis pagastā, Buļļu un Vanagu skolas pagaidām nav ceļamas. 1941.g. 20. oktobra sēdē pagasta vecākais ziņo, ka pie pagasta lauksaimniekiem nodarbināts vairāk kā 300 karagūstekņu. Saimniekiem par katru nodarbināto karagūstekni jāiemaksā pagasta kasē 1 RM mēnesī. Pagasta valdes kasieris līdz 1941.g. 13. novembrim – J. Rudzāts, pēc 13. novembra J. Rušenieks. 1941.g. 24. oktobrī pagasta valde paziņo, ka katram pagasta zemniekam vācu karaspēka vajadzībām jānodod 25 kg siena un 10 kg salmu no katra lauksaimniecībā izmantojamā zemes ha. No 1941.g. 20. novembra līdz 1942.g. 6. februārim pagasta valde izskata jautājumu par deportēto A. Zvirbuļa (77,1 ha) un Ā. Gruguļa (22,2 ha) zemes izmantošanu. Tiek izskatīti strīdi par ražas sadali starp jaunsaimniekiem un bijušajiem zemes īpašniekiem, t.sk. strīdu starp Antonu Juhneviču un Antonu Gavari. 1942.g. 5. janvārī pagasta vecākā vietas izpildītāja pienākumus sāk pildīt Jāzeps Vanags, jo O. Robežnieka ģimene slimo ar izsituma tīfu. 1942.g. 24. janvārī pēc Latgales gebītskomisāra Švunga ierosinājuma Līvānu pagasta valde visiem pagasta desmitniekiem izsūta apkārtrakstu, lai iepazīstinātu iedzīvotājus, par boļševiku atstāto ieroču nodošanu. Pēc Līvānu lauksaimniecības biedrības sūdzības izskatīšanas Daugavpils apriņķa vecākais ar 1942.g. 24. aprīli par Līvānu pagasta vecāko apstiprina Antonu Muktepāvelu. Šo amatu A. Muktepāvels izpilda līdz vācu okupācijas beigām. Vācu armijai atkāpjoties, A. Muktepāvels ar ģimeni dodas bēgļu gaitās. Pēdējā mītnes zeme ASV.

Jau 1941.g. martā – aprīlī pēc Hitlera dotā uzdevuma Himlera un Heidriha resori izstrādāja plānu par ebreju iznīcināšanu okupētajās teritorijās. 1941.g. jūnijā parādījās Heidriha norādījums, ka ebreju iznīcināšanas akcijās iesaistāmi vietējie pašaizsardzības spēki, lai rastos iespaids, ka pašas Baltijas tautas izrēķinās ar ebrejiem. 1941.g. 18. augustā Ostlandes reihskomisārs H. Loze izdeva slepenu direktīvu (rīkojumu) par izturēšanos pret ebrejiem Baltijas zemēs. Okupācijas vara pavēlēja, lai žīdi nēsātu dzeltenu sešstūru (Dāvida) zvaigzni krūšu kreisajā pusē un uz muguras. Visiem žīdiem reģistrēties un nemainīt dzīves vietu. Šos nacistu plānus un rīkojumus steidzās izpildīt vietējie pašaizsardzībnieki. Sākās Vanagos dzīvojošās ebreju tirgotāju ģimenes terorizēšana. Sākumā Vanagu ebrejus aizstāvēja bijušais policists un robežsargs, vanadzietis Antons Lācis, bet redzot, ka pašam var slikti klāties, pārtrauca to darīt. Vanadzietis Bronislavs Ignata d. Vaivods ar palīgiem no Kursišiem un Vārkavas apcietināja ebreju Dimantu, viņa divas meitas un divus mazbērnus. Apcietinātos aizveda uz Līvāniem. Par tālāko liecina piemiņas zīme Līvānu Grīvas mežā. Nebūs lieki atzīmēt, ka pēc 1935. gada Latvijas tautas skaitīšanas datiem Līvānu pilsētā dzīvoja 981 ebrejs, bet Līvānu pagastā 8 ebreji. 1942.g. sākumā pie visiem Līvānu pilsētas robežas ceļiem bija uzlikti uzraksti „Lievenhof Judenfrei”. Jāatzīmē, ka ebreju jautājuma risinātāji bija bruņojušies nevis ar „Mein Kampf” vai kādu citu nacistu mācību, bet ar tādām negatīvām īpašībām kā alkatība un nežēlība. Nacistu un okupantu vietējo pakalpiņu ļaundarību sarakstam vēl pieskaitāmi iznīcinātie čigāni, Aglonā nošautie Daugavpils psihiatriskās slimnīcas slimnieki un Daugavpils bērnu patversmes bērni. Tuvojoties frontei, lai likvidētu pierādījumus, speciālas vienības atraka līķus un sadedzināja tos vai apbēra ar kodīgām vielām.

Vācu civilpārvaldes kungi izlēma, ka krievi, poļi un jaunsaimnieki nosūtāmi uz Vāciju „pāraudzināšanai”. 1942.g. 1. jūnijā darbā uz Vāciju tika nosūtīti vienīgie Vanagu apkārtnes krievu tautības saimnieki, brāļi Ivans un Tarass Isajevi (skaitījās Vārkavas pagastā). Ivans atgriezās mājās 1942.g. 25. decembrī, bet Tarass 1943.g. februāra beigās. No Līvānu pagasta darbā uz Vāciju tika nosūtīti kaimiņos esošo ciemu – Staru un Birzāku krievu tautības vīrieši.

1943. gadā tika izveidotas Tautas palīdzības nodaļas. Tautas palīdzības nodaļas organizēja siltu apģērbu, apavu un dāvanu saiņu sūtīšanu karavīriem Austrumu frontē. 1944. gada sākumā vietējo zemnieku sētās tika izvietoti bēgļi no Krievijas.

Policijas bataljonos un leģionā iesauktajiem vīriem neoficiāli tika solīts, ka Latvijas neatkarība tiks atjaunota tūlīt pēc Lielvācijas uzvaras pār boļševikiem. Īstenībā nacistu politika bija nepieļaut Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Spilgts piemērs tam ģenerāļa Jāņa Kureļa vienību traģēdija 1944.g. novembrī Kurzemē. Cits piemērs – cīkstēšanās par 18. novembra svinēšanu. 18. novembra svinēšana 1941. un 1942.g. netika atļauta. 1943. gadā okupācijas vara 18. novembri atļāva atcerēties kā cīņas dienu pret boļševismu. Pretestības kustības koordinācijai Latvijā 1943.g. 13. augustā nodibināta Latvijas Centrālā padome (LCP) ar profesoru, juristu Konstantīnu Čaksti (1901.-1945.g.) priekšgalā. LCP mērķis bija LR atjaunošana. Šī mērķa sasniegšanai tika izveidotas 7 komisijas, t.sk. militārā (vadītāji J. Kurelis un K. Upelnieks). 1944.g. aprīlī K. Čakste tiek apcietināts, 1945.g. 22. februārī iet bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Jau tā kritisko vācu militāro stāvokli pasliktināja tas, ka 1944.g. jūnija sākumā tika atklāta otrā (Rietumu) fronte. 6. jūnijā Francijas ziemeļos, Normandijā tika veikta Otrā pasaules kara laikā lielākā jūras desanta operācija, kurā piedalījās ASV, Lielbritānijas un Kanādas spēki. Desanta operācijas mērķis bija izveidot Normandijā placdarmu un uzbrukt Vācijas rietumu robežai. Bieži Austrumu frontes ziņojumos laikrakstā „Tēvija” tika rakstīts par kārtējo „frontes iztaisnošanu”. 1944.g. jūlija otrajā pusē iztaisnotā fronte bija sasniegusi Latvijas robežu. Pēc smagiem zaudējumiem atkāpšanās kaujās 15. Latviešu leģiona divīzija 1944.g. jūlija beigās tika nosūtīta uz Vāciju pārformēšanai, tur arī beidza karu. 1944.g. 17. jūlijā Kārsavas rajonā 19. Latviešu leģiona divīzija šķērsoja Latvijas robežu. 29. jūlijā smagas kaujas Lubāna – Meirānu rajonā, pēc tam atkāpšanās uz Aiviekstes pozīcijām. No 25.-30. septembrim 19. leģiona divīzija kopā ar SS VI korpusu cīnījās lielajās Mores kaujās. 1944.g. 9. oktobrī 19. divīzija atkāpās uz Kurzemi. Dažas dienas vēlāk uz Kurzemi atkāpās 16. un 18. vācu armijas (32 vācu divīzijas). Kurzeme padomju varasvīriem bija „Kurzemes katls”, leģionāriem – „Kurzemes cietoksnis”, bet vācu militāristiem „Armiju grupa Kurland”. Kurzemes aizstāvji laikā no 1944.g. 15. oktobra līdz 1945.g. 4. aprīlim izturēja sešus Sarkanarmijas lieluzbrukumus. Pateicoties „Kurzemes cietokšņa” aizstāvju varonībai, 163 tūkstoši Latvijas bēgļu varēja doties emigrācijā. Hitlers cerēja, ka starp sabiedrotajiem izcelsies konflikts, un līdz ar to Kurzemei būs izcila loma turpmākajā kara gaitā. 1944.g. 20. jūlijā notika neizdevies atentāts pret Hitleru.

Nobeidzot tēmu par Latviešu leģionāriem, kaut aptuveni, salīdzinot dažādus avotus, minēšu leģionā iesaukto skaitu. Iesaukšanas punktos ieradušies 128,8 tūkst. vīru, no tiem 14,5 tūkst. atzīti par armijai nederīgiem. 44,5 tūkst. ignorējuši iesaukumu (dezertējuši). No 115 tūkst. vīriem aptuveni 1/3 daļa krituši. No Vanagu apkārtnes iesaukšanas punktā ieradušies 35 vīri. No tiem 4 krituši: Pēteris Teofila d. Onckulis (1921.) – Lestene; Bronislavs Jāņa d. Čivkulis (1918.) – Džūkste; Jānis Gabrieļa d. Pūga (1920.) un Pēteris Eduarda d. Ušackis (1918.). Vācu pusē kritušie karavīri tika identificēti pēc karavīru pazīšanas žetoniem (Erkennungsmarke). Austrumu frontē kritušo tuviniekiem tika piesūtītas miršanas apliecības (Totenschein). Pazuduši – 2 (minēti iepriekš), četri leģionāri pēc atbrīvošanas no sabiedroto gūstekņu nometnēm Rietumvācijā izceļojuši uz ASV vai Angliju. 1946. gadā no amerikāņu zonas Rietumvācijā repatriējies uz Latviju (PS) Antons Stanislava d. Zarāns (1920.), vietējo iedzīvotāju saukts par amerikāni. Latviešu leģionāri cīnījās ne jau par nacistu idejām, bet pret noziedzīgo padomju varu, lai neatkārtotos jauns Baigais gads. Oficiāli militārajās vienībās latvieši tika vervēti kā algotņi, par karošanu maksāja simbolisku naudu. Naktī no 1944.g. 6. uz 7. aprīli padomju bumbvedēji barbariski bombardēja Rēzekni. 1945.g. 8. maijā pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas kapitulēja arī Kurzemes cietoksnis. Padomju gūstā devās ap 14 tūkst. leģionāru. Kurzemes mežos devās 4 tūkst. leģionāru, papildinot nacionālo partizānu rindas.

Vanagu apkārtnē vāciešu atkāpšanās kaujas nenotika, tāpēc tikai neliela informācija par vācu karaspēka uzturēšanos Vanagos 1944.g. jūlija otrajā pusē. Vanagu ambulancē atradās kādas karaspēka vienības štābs. Kaimiņos – Vaivoda Izidora māju pagalmā atradās kareivju pārvietojamā virtuve un lazarete. Lazarete arī deva slēdzienu par Dubnā noslīkušā vācu karavīra Georga Nageleina nāvi. Karavīrs bija noslīcis pret Donata Stara (Skridžu) mājām. Vācu karavīri ar vietējām saimniecēm, kā tagad mēdz sacīt, kārtoja barterdarījumus vistu, olu un sviesta iegādei. Vācu karavīri Vanagos uzturējās 7 – 10 dienas. Kaimiņu ciemā viens ziķeris gribējis no vāciešu automašīnas pievākt vācu pistoli, bet dabūjis no rekvizētā vai legāli iegūta gaiļa knābienu, izbijies un meties bēgt. Kādu dienu vāciešu uzturēšanās laikā Vanagos parādījās krievu izlūklidmašīna. Vācieši metās slēpties, kur nu kurš varēdams. Padruknam vācietim problēmas sagādāja kāršu žoga pārvarēšana. Ap 25. jūliju no Vanagiem nozuda štābs, lazarete un virtuve. 28. jūlija priekšpusdienā vācieši uzlidināja gaisā visus ceļa Rožupe – Vārkava koka tiltus. Uz minētā ceļa tika ieraktas un nomaskētas prettanku mīnas. Padomju artilēristi aizejošos (aizbraucošos) vāciešus pavadīja ar vairākiem artilērijas šāviņiem. Pārupē vācieši gan bija pastrādājuši lielākus nedarbus. No Augšmuktiem prettanku artilēristi Spričvecumos bija sašāvuši un sadedzinājuši 3 padomju tankus.

1944.g. 28. jūlija pēcpusdienā uzbrūkošās Sarkanarmijas daļas sasniedza Vanagus. Sapieri, vāciešu uzliktās prettanku mīnas neatraduši, devās uz priekšu. Mans vectēvs Juris, baidīdamies, lai netiktu sagrauts ceļmalā esošais labības šķūnis, vāciešu uzliktās mīnas parādīja sarkanarmiešiem. Mīnas tika neitralizētas. Pirmo „varoņdarbu” kāds no sarkanarmiešiem veica šķūņa dienvidu pusē, blakus ceriņu krūmam, izpostot vācu kareivja Georga Nagelaina kapu. „Piesaucis māti”, ar kājas spērienu nogāza un salauza krustu.

Sarkanarmieši mūsmājas pagalmā atrada vāciešu atstātās fasētas lopbarības koncentrāta paciņas, uzvārīja biezputru. Atvēra amerikāņu palīdzībā sūtītās sautētās gaļas (tušonkas) bundžu un ieturēja launagu.

Sapieri nebija atraduši pretī „Grāvīšu” mājām uz ceļa ieraktās prettanku mīnas. Uzbraucot mīnām ar kara ratiem, pēc sprādziena tuvējā bērzā karājās ratu priekšas daļa, apkārt mētājās saraustīti zirga un braucēja ķermeņa gabali. Viss, kas bija palicis pāri no braucēja, tika aprakts aiz ceļmalas grāvja. Vēlākos gados pārapbedīts Līvānu brāļu kapos.

Pievakarē Vanagos ieradās Latviešu strēlnieku korpusa sakaru vienība. Mūsmājās tika uzstādīta sakaru aparatūra. Sarunā ar strēlniekiem mans vectēvs iepazinās ar savas vēl cara laikā uz Krieviju izbraukušās māsas dēlu. Tā kā mūsu mājās atradās pasts (1933.-1953.g.), strēlnieki uzgāja vācu okupācijas laikā izdotos žurnālus „Laikmets” un „Junda”. Ar interesi un jautrību tika lasīti „tautu tēvam” Staļinam un Padlatvijas varasvīriem veltīti pantiņi un karikatūras. Nākošajā dienā sakarnieki devās tālāk.

Pēc dažām dienām vairāki Vanagu un apkārtējo ciemu vīrieši ar zirgu pajūgiem tika norīkoti transporta darbos, arī mans tēvs (munīcijas pievešanā un ievainoto transportēšanā) Steķu kauju rajonā.

Augusta vidū sākās Vanagu un apkārtējo ciemu vīriešu mobilizācija. Mobilizācijai tika pakļauti 1908.-1926.g. dzimušie vīrieši. Jau izdienējušie vīrieši pēc īsas apmācības tika sūtīti uz Kurzemes fronti. Armijā nebijušie tika sūtīti apmācībās uz Višņij Voločoku un pēc tam uz fronti Vācijā.

Sarkanā rmija Līvānus ieņēma 1944.g. 1. augustā. Steķu kaujas notika no 28. jūlija līdz 3. augustam. 1944.g. 23. augustā (protokols) Daugavpils apriņķa Izpildu komitejas priekšsēdētājs Antons Luriņš, vietnieks Pēteris Livdāns. Pēc rajonu izveidošanas Pēteris Livdāns kļūst par Līvānu rajona IK priekšsēdētāju. 1944.g. 13. oktobrī (protokols) Līvānu pagasta IK priekšsēdētājs Donats Staris, vietnieks Gerasims Stepanovs. Ar 1944.g. 9. decembri IK priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Rusiņš (Kļavinski). Pagasta partorgs Lukasevičs, NKVD priekšnieks Lubgans. Pagasta IK sekretārs Jānis Zelčāns 1945.g. martā – aprīlī, paķēris sev līdzi IK rakstāmmašīnu, dodas pie nacionālajiem partizāniem. 1945.g. 31. maija IK sēdi protokolē sekretāre B. Bogdanoviča. Kā zaudējušiem modrību, savus amatus jāatstāj D. Staram un P. Rusiņam. Līdz rajona izveidei Līvānu pagasta IK priekšsēdētāja amatā bijuši: I. Kalvāns, I. Grigorjevs, G. Stepanovs un M. Dzjubdzels. Pagasta IK skatīti sekojoši jautājumi: par zirgu piegādi Daugavpils kara komisariātam SA vajadzībām; strādnieku nozīmēšana uz kūdras purvu; mežmateriālu sagāde (Frontes mēneša darba plāns); kara trofeju savākšana; Valsts obligātās nodevas un klaušas; Rožupes tilta atjaunošana; līgums ar MTS un par kolektivizācijas gaitu (1948.g. 17. decembrī).

LK(b)P CK un LPSR TKP 1945.g. 22. februāra lēmumam sekoja LPSR APP dekrēts par ciemu izveidošanu. Daugavpils apriņķī bija paredzēts izveidot 126 ciemu IK. Vēlākajos gados notika vairākkārtēja ciemu IK samazināšana. Ja 1946. gadā bija 1362, tad 1982.g. tikai 669 ciemu IK. LK(b)P Daugavpils apriņķa komiteja, sekretārs Zanders, un Daugavpils apriņķa IK, priekšsēdētājs Luriņš, 1945.g. 2. aprīlī pieņem lēmumu „Ciema IK dibināšana Daugavpils apriņķī”. Līvānu pagastā nodibināt sekojošas ciemu IK (oficiāls nosaukums – Ciema darbaļaužu deputātu padomes IK): Gercānu – 127 sētas, Līvānu – 151, Jersikas – 197, Zepu – 185, Staru – 228, Pēternieku – 180, Rožupes (Rožanovas) – 215, Turku – 224, Upenieku – 160 sētas. Tautā ciema DDP IK vietā tika lietoti vārdi ciema padome vai vienkārši – ciemats. Ar apriņķa IK 1945.g. 4. aprīļa lēmumu par Rožupes c.p. priekšsēdētāju apstiprināts Andrejs Jāzepa d. Ušackis, sekretārs Jāzeps Tumaševičs. IK locekļi: J. Tumaševičs, P. Cišs, M. Gulbinska, E. Puzule, J. Bricis, J. Onckulis, J. Čivkulis, J. Kļavinskis. Rožupes ciemata teritorijā 215 saimniecības, 933 iedzīvotāji, zemes kopplatība 2795,83 ha, 171 zirgs, 598 liellopi. Valsts obligātās nodevas kārtojamas – graudi, kartupeļi, gaļa, vilna, siens – Līvānos, piens – Rožupes pienotavā. IK sēdēs izskatītie jautājumi: par ražas novākšanu, trofeju lopu pārdzīšana (27.07.45.), ciema IK telefonizācija, lopu skaita precizēšana, Valsts aizņēmuma pilnvaroto apstiprināšana. Ciema teritorijā kara bēgļu nav. Līdz Rožupes c.p. pievienošanai Preiļu rajonam, 1959.g. 11. novembrim, IK priekšsēdētāja amatā strādājuši: P. Rusiņš (Kļavinski), G. Jančevskis, I. Rušenieks, A. Gulbinskis, F. Simanovičs, P. Vilcāns, A. Pilāns.

1946.g. 24. martā LPSR TKP kļūst par LPSR MP. 1946.g. Sarkanā armija tiek pārdēvēta par Padomju armiju. Pārdēvēšanas rezultātā visi komisāri, neskaitot kara komisārus, kļūst par ministriem. 1947.g. 16. februārī notiek LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas. 1947.g. 14. decembrī ar PSRS MP un VK(b)P CK lēmumu PS tiek izvesta naudas reforma, pārtikas un rūpniecības preču kartīšu atcelšana. 1948. gadā notiek Vietējo padomju vēlēšanas.

1949.g. 31. decembrī tiek pieņemts LPSR APP dekrēts par lauku rajonu nodibināšanu, likvidējot apriņķus un pagastus. Līvānu rajonā ietilpa: Līvānu pilsēta, Ciema padomes – Aizupes, Gercānu, Jersikas, Kursiešu, Līvānu, Mālkalnu, Pēternieku, Rauniešu, Rožkalnu, Rožupes, Rudzātu, Staru, Tartaku, Turku, Upenieku, Vidu un Zepu. 1959.g. 11. novembrī Līvānu rajons tiek likvidēts. Kursiešu, Rauniešu, Rudzātu un apvienotā Rožupes ciemu padomes tiek pievienotas Preiļu rajonam. Pārējās Līvānu rajona ciema padomes tiek pievienotas Krustpils rajonam. 1962.g. 18. decembrī Preiļu rajonam tiek pievienotas sekojošas apvienotās ciema padomes: Līvānu pilsēta, Ciemu padomes – Pēternieku, Jersikas (Čapajeva kolhozs), Rožkalnu, Staru, Turku. Jau iepriekš un turpmāk ciema padomju teritorijas mainās atbilstoši kolhozu apvienošanā radītajām teritoriālajām izmaiņām. Ciema padomju izmaiņas turpmāk sk. nodaļā „Lauksaimniecība”.

Kā jau iepriekš minēts, 1944.g. jūlija beigās Austrumlatgalē ienāca padomju karaspēks. SA pa pēdām, lai atjaunotu padomju varu, sekoja PSRS IeTK, VDTK, „Smerš” un operatīvo darbinieku grupas. Paredzot Latvijas iedzīvotāju pretošanos okupācijas varai, jau savlaicīgi, 1944.g. pirmajā pusē Maskavā LPSR varasvīri pieņēma vairākus lēmumu: LK(b)P CK sekretāra J. Kalnbērziņa un LPSR IeTK A. Eglīša 1944.g. 13. maija slepenā pavēle „Par iznīcinātāju bataljonu (IB) organizēšanu vietējās IeTK nodaļās un to apgādi ar ieročiem”; LPSR IeTK bandītisma apkarošanas daļas priekšnieka vietnieka Bendika 1944.g. 26. maija apjomīga instrukcija visiem LPSR IeTK apriņķu un pilsētu nodaļu priekšniekiem cīņai pret bandformējumiem (nacionālajiem partizāniem), ieejot Latvijā.

Jau iepriekš minēju, ka 1944.g. augusta vidū sākās Vanagu apkārtnes vīriešu mobilizācija SA. 1944.-1945.g. visizplatītākais veids, kā izvairīties no iesaukšanas SA, bija doties mežā. Pēc Daugavpils apriņķa IeTK ziņām, uz 1944.g. decembri no iesaukuma izvairījušies 583 vīrieši.

Turpinājumā pēc iespējas sīkāk mēģināšu atainot notikumus Vanagu pusē saistībā ar pretošanos padomju varai. 1944.g. augustā par Vanagu skolas direktori tika atsūtīta Krievijas latviete Elza Puzule. Skolotājas A. Paķere un Ē. Lācis, kā ticīgi cilvēki, apmeklēja dievkalpojumus Vanagu baznīcā. Baznīcas apmeklētājām piebiedrojās arī jaunā skolas direktore. Baznīcā skolotājas parasti uzturējās kora telpā, arī jaunpienācēja, kur bija labi redzams un dzirdams viss baznīcā notiekošais. Draudzes prāvests A. Juhnevičs sprediķos dažādi gānīja okupantu varu un aicināja draudzes locekļus tai pretoties visiem spēkiem un līdzekļiem. Prāvests aicināja vīriešus doties nevis uz mobilizācijas punktiem, bet uz mežu partizānos. Jaunā skolas direktore izrādīja īpašu interesi par nacionālajiem partizāniem. Cerībā, ka komunistu vara Latvijā ilgi nenoturēsies, pie A. Juhneviča draudzes mājā un saimniecības ēkās uzturējās aptuveni 30 cilvēku liela nacionālo partizānu grupa. No Juhneviča guļamistabas uz kūti, šķūni un tālāk uz mežā izveidoto bunkuru tika uzbūvēta pazemes eja. Tuvojoties ziemai, Vārkavas pagasta Mazkursīšos Benjamina Šultes mežā, vietējo iedzīvotāju sauktajā Velna purvā, tika uzbūvēti bunkuri. Uz šiem bunkuriem pārcēlās lielākā daļa Vanagos draudzes mājā dzīvojošo partizānu.

Skaidrības labad jāizdara neliela atkāpe. Man jāapbēdina jau uzradušies „zinātāji” un „gidi”, ka Vanagu baznīcā vai pie baznīcas pazemes ejas nav bijušas. No draudzes mājas (plebānijas) 75-100 m attālumā mežā esošais bunkurs (tagad tikai apaļa bedre) dažādu apsvērumu dēļ nav izmantots. Bunkura apkārtnē nekādas apšaudes nav notikušas, arī kritušie nav gulējuši.

Par nacionālo partizānu vienības pastāvēšanu pie Vanagu draudzes prāvesta A. Juhneviča čeka tika informēta jau 1944. gada beigās. Uz čekas reakciju nebija ilgi jāgaida. 1945.g. 27. janvārī no Līvāniem pienāca ziņa, ka čeka gatavojas A. Juhneviču apcietināt. Draudzes mājā palikusī partizānu grupa – 8 cilvēki, devās uz baznīcu un ieslēdzās tajā. Pēcpusdienā arī čekas vīri bija klāt (VDM operatīvā grupa). Pārmeklējuši (izkratījuši) draudzes māju, čekisti, neko aizdomīgu neatraduši, uzstāja, lai Juhneviča māte Jadviga un saimniece Anna Jāņa m. Dzene atdod baznīcas atslēgas. Sievietes paskaidrojušas, ka pie viņām baznīcas atslēgu nav. Pie visām baznīcas ārdurvīm un pie draudzes mājas tika nostādīti čekistu posteņi. Parādījās pirmie nelegālās ģimnāzijas apmeklētāji, šoreiz lekciju vietā tika arestēti un ieslodzīti vienā no draudzes mājas telpām. Vēlāk ģimnāzistiem piebiedrojās Kļavinsku sādžas iedzīvotājs Aloizs Zarāns, kurš bija ieradies personīgās darīšanās pie draudzes prāvesta, un baznīcas ikdienas apmeklētāja Veronika Ādama m. Vaivode no Vanagiem. Kā jau ziemā, strauji tuvojās vakars. Baznīcā atrodošies partizāni sadalījās divās grupās. Pirmajā grupā, kurai pirmajai bija nolemts atstāt baznīcu, bija prāvests A. Juhnevičs, Jānis Vilcāns (Šultes), Boleslavs Ušpelis (Vanagi) un Antons Rusiņš (Mačāni). Otrajā grupā, kurai vajadzēja imitēt izlaušanos no baznīcas pa galvenajām durvīm un baznīcas torņa sakristejas durvju atslēgšanu un aizslēgšanu, bija Pēteris Purviņš (sakristejas pārzinis), Vladislavs Vilcāns (Vanagi) un klēriķi Pēteris Onckuls un Jānis Voitiņš. Iestājoties tumsai, otrās grupas vīri pie baznīcas galvenajām durvīm sacēla troksni, itkā taisītos atslēgt un atbrīvot aizbarikadētās durvis. Šajā laikā visi „operatīvie” saskrēja pie galvenajām durvīm, bet pirmās grupas vīri pa torņa sakristejas ārējām durvīm devās mežā. Četri izbēgušie partizāni devās uz Mačāniem, P. Onckuļa brāļa mājām. Divi partizāni, sarunājuši P. Onckuļa māsu Filimoniju par ceļvedi, devās uz Mazkursiešiem, Benjamina Šultes mežu (Beņa mežs, Velna purvs), kur bunkuros atradās pārējie, 1944.g. rudenī no Vanagiem pārbāzējušies partizāni. Ap 12 partizānu pajūgos devās uz Vanagiem, lai atbrīvotu 4 baznīcā palikušos partizānus. Ieradušies Vanagos, partizāni ar kauju no baznīcas apsardzes padzina čekistus un atbrīvoja 4 baznīcā ieslēgušos partizānus. Čekisti aizbarikadējās draudzes mājā, bet viens rāpus bija sasniedzis Vanagu pastu – Jāzepa Vaivoda mājas, kur telefoniski izmisīgi lūdza savus milicijas biedrus pilsētā atsūtīt papildspēkus un munīciju. Šajā apšaudē viens partizāns bija guvis vieglu ievainojumu. Par čekistu zaudējumiem atturēšos minēt, jo ir vairākas versijas.

28. janvāra notikumi pie Vanagu baznīcas NKVD notikumu kartotēkā – kartiņā Forma Nr. 11, aprakstīti šādi: „Juhneviča bandas uzbrukums NKVD operatīvajai grupai. Apšaudes rezultātā banda aizgāja mežā. Izejot no baznīcas, bandīti ar Juhneviču priekšgalā aplenca Juhneviča māju, kurā atradās MGB (VDM) operatīvie darbinieki, un māja visu nakti atradās zem partizānu uguns (deržali pod obstrel)”. Kartītes aizpildītājs – Goreļko. Kartītes tekstu no krievu valodas tulkojis šīs grāmatas autors. Pēc apšaudes pie Vanagu baznīcas partizāni devās uz savu dislokācijas vietu – Beņa mežu. Čekas vīri devās uz Līvāniem, līdzi aizvedot A. Juhneviča māti Jadvigu Juhneviču, saimnieci Annu Jāņa m. Dzeni un baznīcas apmeklētāju Veroniku Vaivodi. No Līvāniem minētās trīs sievietes tika aizvestas uz Daugavpils čekas pagrabiem. Pēc nopratināšanas A. Dzene un V. Vaivode pēc nedēļas tika atbrīvotas, bet Jadviga Juhneviča palika apcietinājumā.

Beņa meža bunkuros partizāni uzturās līdz 1945.g. 6. februārim. Daļa partizānu devās uz mājām, bet pārējie, ar Juhneviču priekšgalā, uz Rudzātu pusi, uz Rubeņkalnu. Stepores purva saliņās rudzātieši bija uzbūvējuši vairākus bunkurus. Viens no bunkuriem tika nodots Juhneviča vīru rīcībā. 1945.g. 26. martā Steporu purva Čigānsalā nacionālie partizāni nošauj Rudzātu pagasta partorgu Antonu Upenieku un milici Marku Paukovu. Pagasta IK loceklis Izidors Vaivods dodas pie partizāniem. Rubeņkalnā rodas doma par partizānu sīko grupu apvienošanu un organizācijas Latvijas Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienības (LTS(p)A) dibināšanu. Oficiāli LTS(p)A nodibināta 1945.g. 24. augustā.

Turpinot par pretestību okupācijas varai, nāksies saskarties ar tādām cilvēka negatīvajām īpašībām kā nodevība, atriebība, alkatība, varaskāre u.c. Pats ļaunākais ienaidnieks ir pašu nodevējs. Un tā Vanagu apkārtnes notikumu turpinājums hronoloģiskā secībā. 1945. gada 25. aprīlis, Vanagu mežs. Lai būtu skaidrība par šajā datumā notikušo Vanagu mežā, neliela atkāpe.

Pirms un pēc apšaudes pie Vanagu baznīcas 1945.g. janvārī nacionālie partizāni Vanagu pusē pārsvarā dzīvoja savu vecāku vai radinieku mājās. Ne visai bieži tie sapulcējās Vanagu mežā, kur taktiku, vai pareizāk sakot, paslēpes mācīja „militārais speciālists” Jānis Klimkāns jaunākais (Kāls, Dubins, Pāvels). Te der atzīmēt, ka čekas darboņi savā „Ugunsgrāmatā” apzināti sajaukuši gadus. Jānis Klimkāns vecākais (senjors) savu dēliņu uz „pareizā” ceļa, ar Daugavpils apriņķa galveno komunistu Avdjukeviču un čekas speciālistu palīdzību, bīdījis nevis 1946., bet 1945. gadā. Kopā ar Pēteri Donata d. Zarānu partizānus mežā apmeklējis padomju aktīvists Eliass Zarāns no Vanagiem. Nedaudz vēlāk E. Zarāns mežā pie partizāniem ieradies ar kādu krievu tautības puisi. Pēteris Zarāns (Vanagi) apbraukājis partizānu mājas un aicinājis tos doties uz mežu, lai 25. aprīlī pārceltos pie pārējiem partizāniem uz Līvānu pagasta Krievu (Jersikas) purvu. Vai tev, lasītāj, neliekas, ka šeit jau ož pēc rūpīgi izplānotas nodevības, ko apstiprinās sekojošie notikumi. Plānots jau bija, kā saka, visus mežā savāktos partizānus vai nu saņemt ciet un ietupināt „krātiņā”, vai, sliktākajā gadījumā, no šīs asinspirts neļaut nevienam izsprukt. Tomēr ne vienmēr plāni pilnībā izpildās. Briesmīgākais jau ir tas, ka nodevība, pakalpojot ļaunajai varai, lai gūtu sev kādu labumu, veikta uz tautas brāļu – radu, draugu, kaimiņu, skolasbiedru rēķina.

Piederīgie izvilkuši nošautos no grāvja, sakārtojuši, iezārkojuši un apbedījuši: Izidoru Čivkuli, Kazimiru Vilcānu, Jāni Kursieti un Jāni Rusiņu kopējā kapā Šultu kapos. Uz kapa uzstādīti divi pieminekļi. Vladislavs Vilcāns un Pēteris Vjakse apbedīti katrs atsevišķi Vanagu jaunajos kapos, abiem uzstādīti pieminekļi. Izidors Iesalnieks arī apbedīts Vanagu jaunajos kapos, kaps nekopts, krusts nogāzies, novadpētniekiem vajadzētu apzināt apbedījuma vietu. Mirušā Miķeļa Kursieša apbedījuma vietu Preiļos noskaidrojusi māsasmeita Monika Livdāne. Pēc šīs traģēdijas kritušo partizānu piederīgie nav likti mierā, vairākkārt izsaukti uz čeku nopratināt.

Par katru nodarījumu agri vai vēlu nāk atmaksa, tā arī šoreiz, uz izglābušos partizānu rīcību nebija ilgi jāgaida. Fotogrāfs Pēteris Zarāns (Donata d.) tika sodīts ar labu pērienu. Zarāns drīzi kopā ar sievu Melāniju pārcēlās uz dzīvi Līvānos. Ar nožēlu jāsaka, ka dēla un brāļa nodevības dēļ 1945.g. 5. augustā (jūlijā) nevainīgi liesmās, sētu nodedzinot, gāja bojā Eliasa Zarāna vecāmāte Ieva Pastare, māte Franciska (1891.), brālis Andrejs (1915.) ar civilsievu Elzu un jaunākais brālis Edvarts (1928.). Piesardzība, pārdomāta rīcība un apķērība šoreiz no soda glāba nodevēju un slepkavu Jāni Klimkānu. „Partizāna” J. Klimkāna te parādīšanās pie partizāniem, te nozušana uz vairākām dienām atgādina darbību itāļu komēdijas radītāja Karlo Goldoni komēdijā „Divu kungu kalps”. Viss jau būtu labi, ja komēdijai nesekotu traģēdija. 1945.g. 13. jūnijā uz Augšmuktiem tiek aizvilināta un novākta Vanagu skolas direktore un Rožupes ciema IK locekle Elza Puzule. Mēnesi vēlāk E. Puzules līķi Leuzā (Lauzā) dīķī, ganot lopus, atrod LTK invalīds Nikolajs Levko. 1945.g. no Jāņu balles Ambrozija Rusiņa mājās tiek aizvesta finansu aģente Silvija Plociņa no Līvāniem, apm. 19 g.v. Uz Vanagu vecajiem kapiem, pēc Aloiza Vaivoda pavēles, Plociņu nošauj Aleksandrs Cērcins un aprok (kokā iegriež sirdi). Plociņas apbedījuma vietu atrod Andrejs Platkājs. Vecāki meitu izrok un aizved uz Līvāniem. 1945.g. augusta sākumā Vanagu skolas direktora v.i. Stanislavs Kleperis (viņš arī Vanagu baznīcas ērģelnieks) saņem Juhneviča sūtītu vēstuli, ka viņš tiek atbrīvots no baznīcas ērģelnieka pienākumiem. Pēc šāda Sicīlijas mafijai līdzīga gājiena S. Kleperim rodas psihiski traucējumi. 1945.g. augustā par draudiem un apsaukāšanu partizāni nošauj un mājiņā sadedzina Klotildi (Kasildi) Zalāni (dzim. Vaivode, „Braļa” māsa). 1945.g. 15. augustā (jūnijā) tiek nošauts MI Tarass Isajevs.

1945.g. 24. augustā Vārkavas pagasta Beņa mežā, šaurā lokā, uz LTS(p)A dibināšanas sēdi sanāk: Antons Juhnevičs (Vientulis), Jānis Zelčāns (Zeltiņš, Imants), Kārlis Blūms (Misters), Antons Gavars (Zvaigzne) un Juris Rudzāts (Rūsiņš). Sēdes dalībnieki pieņem apvienības statūtus, kuri tiek ierakstīti grāmatā „Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības statūti un protokolu grāmata”. Iepriekš minētie vīri sevi ievēl apvienības pirmajā prezidijā un sadala amatus: A. Juhnevičs – prezidija priekšsēdētājs, Kārlis Blūms – vicepriekšsēdētājs, Jānis Zelčāns – ģenerālsekretārs, Antons Gavars – kasieris un Juris Rudzāts – biedruzinis. Jaunais prezidijs pieņem uzsaukumu (uzaicinājumu) „Latvieši!”. Vienbalsīgi tiek pieņemts pagaidām paturēt slepenībā prezidija sastāvu un atrašanās vietu. Lai pietiek zināt, ka tāds ir. Tur pat notiek prezidija nākošā sēde – 29. augustā, un tādā pašā sastāvā. Prezidijs izdod Pavēli Nr. 2 un piederības apliecības paraugu partizānu apvienībai.

1945.g. 12. septembrī laikrakstā „Cīņa” tiek publicēts IeTK ģenerālmajora A. Eglīša aicinājums par partizānu iznākšanu no meža un legalizēšanos.

1945.g. 16. septembra asiņainais notikums Vārkavas pagasta Mačānos. Sākumā nebūs lieki paskaidrot, ka Ušpeļu ģimenei – maniem kaimiņiem, piederēja ēkas un zeme ne tikai Vanagos, bet arī aiz Vanagu meža, Andrejevkā. Andrejevkā bieži uzturējās partizāni – brāļi Izidors un Boleslavs Ušpeļi un Stanislavs Onckulis. Svētdien, 16. septembra rītā, minētie puiši nolēma apciemot Stanislava radus Vārkavas pagasta Mačānos. Partizānu pārvietošanos no Vanagu meža uz Mačāniem bija pamanījis Bernards Klimkāns (Jāņa Klimkāna jaunākais brālis). B. Klimkāns steigšus devies uz Vārkavas pagastu, lai par partizānu pārvietošanos paziņotu tur esošajiem istrebiteļiem. Streboki devušies uz Mačāniem, Ludviga Onckuļa (Stanislava Onckuļa brālis) mājām. Partizāni nebija bruņoti, ieraugot tuvojamies strebokus, metušies bēgt. Streboki atklājuši uguni un nogalinājuši partizānus. Nošauto transportēšanai šķūtīs norīkoti Juris Rusiņš no Laipovkas un Ludvigs Volonts no Putnovkas. Boleslavs Ušpelis vēl bijis dzīvs un lūdzis saudzēt viņu, bet streboki viņu piebeiguši ceļā uz Vārkavas pagastu. Tā 1945.g. 16. septembrī Mačānos, Edvarta Rusiņa laukā krituši partizāni: Stanislavs Onckulis (1911.g.) – Mačāni, Boleslavs Ušpelis (1924.g.) – Vanagi, Izidors Ušpelis (1920.g.) – Vanagi. Kritušie partizāni pēc izrādes aprakti mežmalā, Vārkavas pagasta tuvumā. Šai asiņainajai bilancei vēl jāpieskaita Ludviga Onckuļa ģimenes Golgātas ceļš Sibīrijā. Edvarta Rusiņa meitai Ludvigai, „asiņainās izrādes” aculieciniecei, kura tobrīd tīrumā ganīja lopus, līdz pēdējai mūža dienai psihiski traucējumi. B. Klimkāns gājis bojā autoavārijā Kirgīzijā, Ošas tuvumā. 1993. gada 23. maijā, piedaloties Saeimas deputātiem G. Meierovicam, A. Panteļejevam un zemessargiem, prāvesta Pētera Onckula vadībā, iepriekš minētie partizāni pārapbedīti Vanagu jaunajos kapos, pie kapu krusta. Jāpiezīmē, ka atrastas un zārkā guldītas divu partizānu mirstīgās atliekas. Aiz kapu krusta uzlikta piemiņas plāksne.

1945. gada 18. septembris. Vārkavas pagasta Šultu mežs (blakus Vanagu mežam). Pēc traģiskajiem 1945.g. 25. aprīļa notikumiem Eliass Jāņa d. Zarāns cītīgi izsekoja katru partizānu pārvietošanos. E. Zarānam nepalika nepamanīta partizānu klātbūtne Šultu (Kristapa) mežā. Par redzēto nekavējoties tika paziņots čekas kalpiem, kuri cerēja slepeni pārsteigt partizānus. 1945.g. 18. septembrī uz Šultu mežu bija devušies sēņot māsa un brālis Vilcāni: Antonija (1927.g.) – Līvānu komercskolas audzēkne, un Jānis (1930.g.) – Vanagu pamatskolas audzēknis. Ieraudzījuši mežā cilvēkus, IB vīri nekavējoši atklājuši uguni un nošāvuši abus Stanislava Vilcāna bērnus. Dēls Vladislavs kritis 25. aprīlī. Netālu atradies partizānu bunkurs. Izdzirdot šaušanu, izglābušies partizāni: Ilmārs Rinkins, Alberts Andreja d. Vilcāns un Pēteris Izidora d. Vilcāns. Nošautajiem Antonijai un Jānim Vilcāniem uzstādīts piemineklis Vanagu jaunajos kapos.

1945.g. 20. septembrī Līvānu pagasta Krievu purvā notiek LTS(p)A prezidija trešā sēde (Protokols Nr. 3) iepriekšējā sastāvā. Prezidijs no partizānu rindām izslēdz A. Arvīdu-Rusiņu. Antonu Gavari ieceļ par 2. divīzijas intendantu, bet Andreju Upenieku (Strautu) par Daugavpils pulka komandieri. 4. prezidija sēde 5 cilvēku sastāvā notiek 27. septembrī Vārkavas pagasta Ignata Cietaja šķūnī (iespējams, pie Ignata Gavara Kroļevkā). Prezidija locekļi lemj par Latvijas pagaidu valdības izveidi, apriņķu priekšnieku un pagastu vecāko izraudzīšanu.

1945.g. naktī uz 23. septembri Šķilteros, Dubnas krastā nošauts un upē noslīcināts Šķilteru desmitnieks un Rožupes ciema IK loceklis Jānis Jēkaba d. Čivkulis. 1945.g. oktobra sākumā uz tīruma, Pētera Ušacka māju tuvumā istrebiteļi nošauj dzelzsceļa strādnieku Aloizu Justina d. Prikuli (1910.g.) (bijušo aizsargu).

1945.g. oktobra sākumā, saulei lecot, čekistu uzbrukuma laikā Vārkavas pagasta Margitavas „Apsītēs” kritis partizāns Antons Lauskis no Vārkavas puses. Partizāni ievainojuši istrebiteļu komandieri, vēl uzbrucējiem gadījusies kļūme ar ložmetēju. To izmantojot, izdevies nozust brālēniem Dzeņiem Antonam Andreja d. un Antonam Jāņa d. Ar uzbrucēju izšautu raķeti aizdedzināts labības šķūnis. Sadegusi vasarāju labība, sadegušas dzirnavas, kuļmašīna un dīzeļmotors. Iepriekšējā vakarā partizānus „Apsītēs” apciemojis Jānis Klimkāns (Kāls), paņēmis patšauteni. Pēc šī traģiskā notikuma Anna Andreja m. Dzene devusies uz Rīgu un iekārtojusies darbā.

1945.g. 5. oktobrī Līvānu pagasta Krievu purva Peisu salā (Auzāna māju tuvumā) notiek LTS(p)A sanāksme. Sanāksmē piedalās partizāni no 12 novadiem. Sanāksmi vada Tēvijas sargu 2. divīzijas komandieris Kārlis Blūms (Misters). Sapulcējušies pieņem LTS(p)A statūtus un ievēlē LTS(p)A prezidiju šādā sastāvā: prezidija priekšsēdētājs Antons Juhnevičs (Vientulis), vicepriekšsēdētājs Kārlis Blūms (Misters), otrais vicepriekšsēdētājs Valērija Mundure (Marta Skuja), ģenerālsekretārs Jānis Zelčāns (Zeltiņš, Imants), prezidija locekļi – Oskars Līdaks (Mežzinis), Dāvis (Roberts) Timmermanis (Mežsargs), St. Urbāns (Kalpaks), Pēteris Supe (Cinītis, Aivars) un viens no Preiļiem. Sanāksmē vēl skatīja jautājumus par partizānu cīņas stāvokli, par sakaru dibināšanu ar citiem partizāniem un citus jautājumus.

Naktī uz 1945.g. 2. novembrī Kļavinskos, Jāzepa Butkāna māju tuvumā, istrebiteļi nošauj Kļavinsku iedzīvotāju Aloizu Zarānu (1883.g.).

1945.g. 10. novembrī Vārkavas pagasta Zūsinos, Alberta Prikuļa (Oša) mājās, šaurā lokā, notiek LTS(p)A sapulce. Pirms sapulces J. Zelčāns paziņo V. Mundurei, ka viņa skaitās apvienības vicepriekšsēdētāja, priekšsēdētāja A. Juhneviča prombūtnes dēļ sapulce jāvada viņai. Sapulcē piedalās: Jānis Zelčāns (Zeltiņš) – Spričvecumi, Jānis Klimkāns (Kāls) – Zūsini, Francis Ušackis (Harijs) – Egļupe, Alberts Prikulis (Oša mājas) – Zūsini, Stanislavs Lācis (Ernests) – Zūsini (Vanagu skolas skolotājs), Juris Rudzāts (Rūsiņš) – Iesalnieki, Henriks Rusiņš (Staļins) – Stares, Andrejs Upenieks (Strauts) – Upenieki Preiļu pag., Bernards Klimkāns (J. Klimkāna jaunākais brālis) un citi. Sapulces dalībnieki noklausījās prezidija locekļu ziņojumus: J. Rudzāts ziņoja par redzēto pie Ilūkstes apriņķa partizāniem, J. Zelčāns ziņoja par iespaidiem Lubānā. Kā tagad mēdz teikt, „sapulces nagla” bija A. Upenieka ziņojums par sakariem ar Rīgu un no Rīgas atvesto pagrīdes avīzi „Mazais Latvis”. J. Klimkāns avīzes saturu no A līdz Z nolasīja sapulces dalībniekiem. Man šķiet, ka J. Klimkāns šīs avīzes saturu zināja jau labu laiku iepriekš. V. Mundure informēja sapulci, ka iznācis „Tēvzemes Sarga” 3. numurs (pirmais numurs, kopš V. Mundure redaktores amatā). Ģenerālsekretārs J. Zelčāns informē sapulces dalībniekus, ka kopš novembra sākuma pazudis Partizānu apvienības priekšsēdētājs A. Juhnevičs un divīzijas intendants A. Gavars.

Pēc sapulces notiek LTS(p)A prezidija sēde, kura datēta ar 11. novembri (Protokols nr. 5). Sēdi vada vicepriekšsēdētāja V. Mundure. Ziņojumu daļā J. Zelčāns min, ka pazudušie A. Juhnevičs un A. Gavars, iespējams, noslēpušies un no turpmākās darbības LTS(p)A izvairās. J. Klimkāns savā ziņojumā kritizē A. Gavari. Prezidija locekļi J. Rudzāts un A. Upenieks savos ziņojumos abus noslēpušos nepiemin. Prezidijs nolemj A. Juhneviča noslēpšanos pieņemt zināšanai, bet A. Gavari atbrīvot no 2. divīzijas intendanta pienākumiem un uzskatīt par izstājušos no prezidija. A. Gavara vietā prezidijā uzaicināt J. Klimkānu. Sēdē vēl tiek lemts par pagaidu valdības ministru izvirzīšanu, par iecelšanu un pārvietošanu amatos. Sēdē tiek nolemts par partizānu ordeņa „Kalpaka krusts” nodibināšanu. Līdz ordeņa izgatavošanai ordeņa vietā nēsāt lenšu atgriezumus. Ordeņa domes sastāvā apstiprināt: Oskaru Līdaku (Mežzini) – priekšsēdētājs, Dāvi Timmermani (Mežsargu) – loceklis, un J. Klimkānu (Kālu) par sekretāru. Vienību komandieriem līdz 15. novembrim iesniegt prezidijam apbalvojamo sarakstus. Sēdes protokolu parakstījuši: V. Mundure, J. Klimkāns, J. Rudzāts, A. Upenieks un J. Zelčāns. Turpmāk prezidija sēdes notiek Madonas apriņķī. Īsi mēģināšu izklāstīt savas domas par LTS(p)A prezidija priekšsēdētāja A. Juhneviča neierašanos uz prezidija sēdi 10.-11. novembrī. Pirmā versija varētu būt saistībā ar asiņainajiem notikumiem 16. septembrī Mačānos, kad krita Vanagu baznīcas bijušais sakristejas pārzinis Izidors Ušpelis. Par šo traģēdiju A. Juhneviču draudzes locekļi, droši vien, bija sīki informējuši. Otra versija – A. Juhnevičs kopā ar A. Gavari centās izmantot IeTK ģenerāļa A. Eglīša 12. septembra paziņojumu par partizānu legalizēšanos. Varbūt A. Juhnevičs jau līdz 11. novembrim bija ticies ar A. Eglīti un pārtraucis visas darbības, saistītas ar partizāniem. Jau 1946.g. 8. janvārī A. Juhnevičs legalizējies, 24. aprīlī Rīgā arestēts, tiesāts un 1947.g. 4. februārī nošauts.

Nedaudz par LTS(p)A prezidija vicepriekšsēdētāju V. Munduri (Martu Skuju), dz. 1915.g. Sēlijā. Mācījusies un beigusi Jaunaglonas sieviešu ģimnāziju (1929.-1933.g.). Studējusi LU fizikas-matemātikas, pēc tam filozofijas-filoloģijas fakultātē (1934.-1938.g.). 1940.g. apprecējusies ar Viktoru Munduru. Vīrs 1941.g. 14. jūnijā deportēts. Kopš 1944.g. jūnija beigām dzīvo vīra vecāku mājās Līvānu pagasta Augšmuktos. Skolotāja Neicenieku pamatskolā. Pirmo reizi Rīgu LTS(p)A prezidija locekles statusā V. Mundure apmeklē 1945.g. 13. oktobrī. V. Munduri uz Rīgu ar partizānu apvienības propogandas materiāliem pavada Bernards Klimkāns (Kāla, Dubina jaunākais brālis). Abi braucēji apmetas B. Klimkāna mātes māsas Domicelijas Gudļevskas dzīvoklī. 13. oktobrī V. Mundure daļu materiālu nodod Annai Škaparei. 14. oktobrī D. Gudļevskas dzīvoklī V. Mundure tiekas ar Salomeju Prikuli un Jāni Lāci (abi no Zūsiniem). Otru reizi Rīgu V. Mundure apmeklē 27. novembrī, lai vestu meitu Silviju pie ārsta. Arī šoreiz V. Mundurei līdzi Partizānu apvienības materiāli. 5. decembrī, braucot ar vilcienu mājās, V. Mundure Šķirotavā tiek izsēdināta no vilciena un arestēta. 1946.g. 18. jūlijā IeTK karaspēka kara tribunāls V. Mundurei piespriež nāves sodu nošaujot. Spriedums izpildīts 1946.g. 17. oktobrī. 1945.g. 10.-11. novembrī notikušās Partizānu apvienības sapulces māju saimnieks Alberts Prikulis, pēc čekā izbaudītās fiziskās ietekmēšanas, atlikušā mūža lielāko daļu spiests pavadīt Daugavpils psihiatriskajā slimnīcā. A. Prikulis miris 1984.g. rudenī, apbedīts Vanagu jaunajos kapos.

1945.g. 13. novembris, čekistu uzbrukums Augusta Cara mājām Līvānu pagasta Augšmuktos. Lai atzīmētu Lāčplēša dienu un Latvijas proklamēšanas svētkus – 18. novembri, 13. novembra vakarā A. Cara mājās ieradās grupa partizānu. Pats saimnieks, A. Cars LTS(p)A organizācijas sarakstos figurēja kā vada komandieris, ar segvārdu „Direktors”. Faktiski A. Cars bija militārās mācības skolotājs Vanagu skolā. Jādomā, ka partizānu štāba grupas Cara māju apmeklējums bija zināms LTS(p)A štāba adjutantam, jaunatnes organizatoram un daudzu citu pienākumu veicējam Jānim Klimkānam (Kālam, Dubinam). Pēc drošas informācijas saņemšanas čekisti devās uz Augšmuktiem. Ielenkuši A. Cara mājas, tie atrāva vaļā aizvērtos logu slēģus un uzbļāva: „Padoties!”. Tika nodzēsta petrolejas lampa, kas apgaismoja istabu. Pa logiem izmetuši vairākas rokas granātas, partizāni paši pa logiem metās laukā un atšaudīdamies atkāpās uz Dubnas pusi. Čekisti, sev par sliktu, bija aizdedzinājuši A. Cara dzīvojamo māju, tā sevi apgaismojot. Partizāni, upes malā sakārtojušies un papildinājuši spēkus, uzbruka čekistiem. Pēc aculiecinieku teiktā, vairāki čekisti krituši. Otrā rītā skolēniem uz skolu iet pa lielceļu nebija ļauts, jo ceļmalā gulēja nošautie čekisti, līdz ieradās automašīna to aizvešanai. Apšaudē bija kritis LTS(p)A prezidija loceklis un viens no komandieriem – Juris Rudzāts (Rūsiņš) no Līvānu pagasta Iesalniekiem, kuru čekas pārspēka dēļ no apšaudes vietas nebija iespējams iznest. J. Rudzātu pievāca čekisti. Ievainots plecā, Andrejs Cišs (Lauva) tikai ar lielu piepūli izglābās, jo kājā tēmētais šāviņš bija sadragājis Parabellumu (vācu pistoli) un lode zem ādas ieurbusies gurnā. Mājas saimnieks A. Cars apcietināts un vēlāk notiesāts uz 25 gadiem lēģerī. A. Cara sievai Martai ar meitiņām Moniku un Teklu turpmāk vajadzēja mitināties kūtī, jo dzīvojamā māja bija nodedzināta. 1949.g. 25. martā Marta ar meitenēm tika izvestas uz Sibīriju, Tomskas apgabala Piškino-Troickas rajonu. Ņ. Hruščova atkušņa laikā, ar čekas „visužēlīgu” atļauju, Augustam Caram no lēģera atļāva pārcelties pie ģimenes, uz Tomskas apgabalu. 1960.g. A. Cara ģimene atgriezās Latvijā un dzīvoja Jēkabpilī.

1996.g. 18. novembrī kritušā partizāna Jura Rudzāta piemiņai zem ozola pie bijušajām Augusta Cara mājām tika uzstādīta piemiņas plāksne.

LTS(p)A prezidija darbība 1945.g. decembra pirmajā pusē norisinājās Madonas apriņķa Meirānu un Lubānas pagastos. 1., 7. un 15. decembrī prezidija sēdes vada Kārlis Blūms (Misters). Ar sēžu lēmumiem tiek nodibināta sekcija „Tautas Pašpalīdzība”, „Dāmu palīdzības komiteja”, Jaunatnes organizācija „Jaunais Ērglis”. Jaunatnes organizācijas Centrālais vadītājs Jānis Klimkāns (Kāls, Dubins). Prezidijam misēklis sanāk ar 2. un 3. divīzijas komandieru mainīšanu. 1. decembra prezidija sēdē J. Klimkāns nolasa apbalvoto ar „Kalpaka krustu” sarakstu. 7. decembra prezidija sēdē, pēc J. Klimkāna ieteikuma, par „Jaunā Ērgļa” Daugavpils apriņķa vadītāju tiek apstiprināts Stanislavs Lācis (Ernests) – Vanagu skolas matemātikas skolotājs. Vai skolotājs Lācis par šo „pagodinājumu” no prezidija puses uzzināja, ļoti šaubos, jo viņu 13. (19.) decembrī arestēja čeka. Prezidija 15. decembra sēdē tiek lemts par čekas inspirētās Vislatvijas Nacionālo partizānu (LTS(p)A, LNPA, LNPO un Latvijas Tautas partijas) sapulces sasaukšanu. Sapulces noorganizēšana tiek uzticēta LNPA pārstāvim Pēterim Supem (Aivaram Cinītim). Piedevām P. Supe tiek apbalvots ar „Kalpaka krusta” 3. šķiru (saņem čekas darbnīcās izgatavoto lentītes gabalu). 1945.g. 23. decembrī Meirānu pagasta Žīguru mājās tiek nošauts Roberts Dāvis Timmermanis (1909.g.), „Mežsargs” – LTS(p)A prezidija loceklis, 3. divīzijas komandieris un „Kalpaka krusta” domes loceklis.

1945.g. 25. decembrī čekistu uzbrukuma laikā Madonas apriņķa Dambīšu mājām kritis Kārlis Ludvigs Blīmhens-Blūms (1905.g.), „Misters” – LTS(p)A vicepriekšsēdētājs, 2. divīzijas komandieris. Ievērības cienīga ir „Izziņa par LPSR IeTK Madonas apriņķa nodaļas veiktā darba rezultātiem kontrrevolucionārās pagrīdes organizācijas LTS(p)A likvidēšanā”. Tālāk sekos fragments no minētās izziņas ar īstajiem uzvārdiem, vārdiem un paskaidrojumiem: „15.-17. decembrī Alma Drivenieks saņēma sūtījumus no J. Zelčāna, D. Timmermaņa un J. Klimkāna (Kāla, Dubina – Zūsini), lai nodotu kontrrevolucionārai pagrīdei Rīgā. 1945.g. 21. decembrī Drivenieci aizturēja LPSR IeTK Bandītisma apkarošanas daļa, sūtījumi tika izņemti un adresāti (Jānis Jāņa d. Lācis – Zūsini, J. Klimkāna kaimiņš; V.A. Susējs; V.J. Veinbergs; Salomeja Justina m. Prikule (Zūsini); V.V. Purmalis) arestēti”. Līdzīga čekas metode tika pielietota Valērijas Mundures (M. Skujas) aresta gadījumā 1945.g. 5. decembrī.

1946.g. sākumā Lubānas pusē kritis partizāns no Vanagiem – Jānis Gabrieļa d. Lācis (1918.g.) (Pauls). 1946.g. čekas izpalīgi Šķilteru dūklī nošauj un aprok LTS(p)A atsevišķā bataljona komandieri Franci Eduarda d. Ušacki (1923.g.) (Harijs). 1946.g. 9. februārī Krievu purvā, ar J. Klimkāna līdzdalību, čekisti ievainotu sagūsta Jāni Zelčānu (1910.g.) (Zeltiņš, Imants) – LTS(p)A ģenerālsekretārs. Kara tribunāls J. Zelčānam piespriež nāves sodu nošaujot. 1946.g. 1. aprīlī Madonas apriņķa Jaungulbenes pagasta Jaunzemju mājās čekas aģents Jānis Klimkāns nošauj LNPA vadītāju Pēteri Supi (1920.g.) (Cinītis, Aivars) un viņa vietnieku Henriku Kuzmanu („Indriķis Tērauds”, Auseklis). 1946.g. naktī uz 2. jūliju Krustpils pagastā čekas specgrupa J. Klimkāna vadībā, pēc čekas lentīšu (Kalpaka krusta) pasniegšanas, gulošus nošauj Rihardu Pārupu un vēl deviņus partizānus.

1946.g. 30. septembrī LPSR IeTK izdod rīkojumu Nr. 143ss (soveršenno sekretno – pilnīgi slepeni) visiem LPSR VDM pilsētu un apriņķu nodaļu priekšniekiem – personīgi „Par aģentu kaujinieku un bijušo bandītu un nelegāļu specgrupu izmantošanu cīņā ar bandītismu”. Līdz 1947.g. 1. martam cīņu pret nacionālajiem partizāniem Latvijā vadīja LPSR IeM (ģenerālis Augusts Eglītis), pēc tam VDM.

Ar J. Klimkāna līdzdalību 1946.g. 27. jūlijā Rīgā apcietināts LTS(p)A prezidija loceklis, Daugavpils pulka komandieris Andrejs Upenieks (Strauts) (1921.g.), 1947.g. 25. februārī Centrālcietumā nošauts. 1946.g. 6. augustā Rīgā, ejot uz darbu, apcietināta Anna Andreja m. Dzene (Čerapa). Tiesāta, izsūtīta uz Karagandas apgabalu.

1947.g. pavasarī Vārkavas pagasta Divklē laupītāji bēgot nošauj Donata Brakovska brāli Jāzepu (1900.g.). Tie paši laupītāji ievaino plecā Vilcānu iedzīvotāju Antonu Bērtuļa d. Vinduli. J. Brakovskis apbedīts Vanagu jaunajos kapos. 1947.g. pavasarī Vārkavas pagasta Šultēs, Stanislava Anufra d. Vilcāna māju tuvumā IB istrebiteļi nošauj partizānu Andreju Praņevsku (1924.g., Divkle). A. Praņevskis apbedīts Vanagu jaunajos kapos. Diemžēl ne krusts, ne kapu kopiņa nav saglabājušies. 1947.g. 19. jūlijā J. Vilcāna grupas partizāns nošauj Jāni Franča d. Klimkānu (1892.g., Zūsini) (J. Klimkāna – Kāla, Dubina tēvu). 1947.g. 21. oktobrī J. Vilcāna grupas vīri nošauj Vanagu iedzīvotājus Antonu Antona d. Vaivodu un viņa sievu Antoninu (1911. un 1909.g.). 1948.g. 11. martā Līvānos, Rīgas ielā 86 J. Vilcāna grupas vīri nošauj Pēteri Donata d. Zarānu (1910.g.) un viņa sievu Melāniju Emīliju (1914.g.). J. Klimkāns, Vaivodi un Zarāni apbedīti Vanagu jaunajos kapos.

1948.g. 9. (7.) aprīlī Rudzātu milicijai tiek paziņots, ka uz Brūveru pusi pārvietojusies nacionālo partizānu grupa. Pēc Līvānu milicijas priekšnieka Saltikova pavēles Rudzātu milicijas iecirkņa pilnvarotais Fjodorovs ar bruņotu pagasta aktīvu devušies partizānus vajāt. Uzbrukuma rezultātā Pētera Brūvera bēru mājām „Ābelītēm” krituši partizāni: Alberts Vilcāns (1923.g.) – Šultes, Aleksandrs Purviņš (1929.g.) – Melnā zeme, Pēteris Vilcāns (1926.g.) – Gročine. Visi kritušie partizāni no Vārkavas pagasta. Partizāniem J. Vilcānam un Ē. Graudiņam izdevies izlekt pa logu un izglābties. Kritušie partizāni aizvesti un nomesti pie milicijas ēkas Līvānos iedzīvotāju apskatei un iebaidīšanai. Vēlāk aizvesti uz Steķu silu un samesti kara laikā izraktajos ierakumos, uzmetot virsū nedaudz zemes. Pēc dažām ziņām, A. Purviņš itkā aizvests „izstādei” uz Preiļiem, viņa vecāki dēlu paņēmuši un apbedījuši dzimtas kapos Vidsmuižā. Čekas „Bandītu uzskaites grāmatā” kļūdaini minēts, ka 1948.g. 7. aprīlī iznīcināti Alberts Vilcāns, Jāzeps Bikaunieks un Ivans (Jānis) Gilučs. Līvānos nomestos partizānus atpazinuši vairāki Vanagu puses cilvēki. Par Jāzepu Bikaunieku manā rīcībā ziņu nav, bet Jāni Giluču (Makars), ejot kopā ar Stanislavu Prikuli, tagadējā Sutru pagasta Krivacniekos nošāvis Izidors Vindulis. I. Vindulis cerējis par J. Giluča galvu saņemt čekas solītos tūkstošus. Solīto tūkstošu vietā saņēmis Gulaga lēģeri, kur gājis bojā.

1948.g. 28. maijā Vilcānos, pēc strīda ar partizāniem, Feimankas krastā nošauts Vilcānu iedzīvotājs Antons Jāņa d. Sondors (1928.g.). A. Sondors apbedīts Vanagu jaunajos kapos.

1948. gada nakts no 22. uz 23. aprīli Krievu (Jersikas) purva „Olūtneicā”. Olūtneica – uzkalniņš Krievu purvā, apm. 800 m attālumā no Jura Klimkāna mājām, Rožkalnu pagasta Augšmuktos (agrāk Līvānu pagasts). Uz Olūtneicu ved tikai taciņa. Šeit jau 1945. gadā tika uzbūvēts bunkurs partizānu vajadzībām. 1948. gada sākumā partizāni: J. Vilcāns (grupas vadītājs), A. Cišs, A. Gavars, Ē. Graudiņš, V. Ķeiris, E. Kļavinskis, B. Mikulāns, F. Onckulis un A. Vaivods no Dunavas-Dignājas mežiem pārbāzējās uz Līvānu pagasta Krievu purva Olūtneicu. Jāņa Vilcāna grupas iznīcināšanai čeka bija izveidojusi aģentu-kaujinieku specgrupu 4 vīru sastāvā. Specgrupa bruņota ar vācu (vērmahta) triecienšautenēm (mašīnpistolēm). Specgrupa nemitīgi dzina J. Vilcāna grupas partizānu pēdas no Dunavas līdz Krievu purvam. Neilgi pēc ierašanās Krievu purvā notika negadījums. Apmeklējot bijušā partizāna Izidora Vaivoda mājas, Aloizs Vaivods (Alekss, vietējo iedzīvotāju iesauka Aļoška) nejauši sašāva kājā Boleslavu Mikulānu (Ķepiņu). Grupas vadītājs uzdevis A. Vaivodam nogādāt ievainoto Mikulānu drošā vietā, apsargāt un kopt to. Zāles un pārsienamie materiāli tika sadabūti kaimiņu mājā pie Jāzepa Vaivoda (pastā), kur tobrīd atradās aptiekas punkts.

1948. gada aprīļa pirmajā pusē čekas aģentu-kaujinieku specgrupa, uzdodamās par Kurzemes partizānu pārstāvjiem, pievienojās J. Vilcāna grupai. Lai „kurzemnieku” un vilcāniešu uzticēšanās būtu ciešāka, ar visvarenās čekas atļauju tika inscenēta Kalupes patērētāju biedrības veikala (30 000 rbļ.) un Daugavpils ceļu pārvaldes kasieres (40 000 rbļ.) aplaupīšana. Jāņa Vilcāna grupas partizāniem nolaupīto naudu un preces nebija lemts izmantot. Naktī uz 23. aprīli čekas aģenti nošāva gulošus sekojošus partizānus:

1. Andreju Cišu 1913.g. segv. Lauva Pūgaiņi;

2. Antonu Gavari 1909.g. segv. Zvaigzne Putkas;

3. Ēvaldu Graudiņu 1929.g. Rudzāti;

4. Vili Ķeiri segv. Cimdiņš Dviete;

5. Eduardu Kļavinski 1915.g. segv. Vācietis Vilcāni

6. Franci Onckuli 1928.g. segv. Krauklītis Mačāni

7. Jāni Vilcānu 1922.g. segv. Skolotājs Šultes

Mazais

Vilks - grupas vadītājs.

Vietējie iedzīvotāji, radi un draugi partizānu bojā ejas vietā uzstāda krustu, tuvējā kokā pakar atrastās cepures. Piemiņai nolikti divi vainagi ar lentām, uz kurām uzrakstīti šādi vārdi:

Un pārfrāzētas V. Plūdoņa dzejas „Mežotnes kauja” rindas:

2001.g. 11. novembrī Steķu silā, piedaloties kritušo partizānu tuviniekiem, sabiedrības pārstāvjiem un pārējiem pilsoņiem, tiek atklāta Latvijas nacionālo partizānu apvienības sarūpētā piemiņas plāksne Jāņa Vilcāna grupas cīnītājiem.

1945.g. 23. septembrī Līvānu pagasta Apšu salā, Jāzepa Dambīša māju tuvumā Līvānu IB (streboki) nošauj partizānu Bronislavu Norkārklu (1913.g.) un Antoninu Fabijana m. Dambīti. Dambīša mājas nodedzina. 1946.g. pavasarī Pētera Rumpa mājās, Augšmuktu kapu tuvumā, partizāniem piebiedrojies „draugs” ar iesauku Čoms, Ediks nošauj partizānus Benjaminu Antona d. Romānu (Priedīti) (1926.g.) no Romāniem un Julijanu Pētera d. Lesnieku (1926.g.) no Spričvecumiem. 1947.g. aprīlī nošauts partizāns Alberts Staris no Staru ciema.

1949.g. 25. martā norisinājās viens no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Varmācīgi no mājām tika izrauti vairāk kā 42 tūkst. Latvijas iedzīvotāju un izsūtīti uz Sibīriju. Atšķirība no 1941.g. deportācijas bija tā, ka 1949.g. ģimenes neizšķīra. No Vanagiem un 5 apkārtējiem ciemiem izveda 12 ģimenes – 46 iedzīvotājus, t.sk. 17 bērnus (sīkāk sk. sarakstu šīs nodaļas beigās). Pirms izvešanas tika pieņemti vairāki PSRS MP un LPSR MP lēmumi: LPSR MP 1947.g. 27. augusta lēmums „Par kulaku saimniecību pazīmēm un viņu nodokļu aplikšanas kārtību”; PSRS MP 1949.g. 29. janvāra lēmums, kurā norādīts, kuras iedzīvotāju kategorijas izsūtāmas no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Šajā lēmumā norādīts, ka izsūtāmi visi pilngadīgie ģimenes locekļi un tuvi radinieki, kas dzīvo kopā. Brīvprātīgi ģimenei varēja sekot nepilngadīgie un darba nespējīgie; 1949.g. 17. marta LPSR MP lēmums Nr. 282 „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no LPSR”. Ar šo lēmumu apstiprināja apriņķu IK sastādītos izsūtāmo sarakstus. Lēmumu parakstījuši MP priekšsēdētājs V. Lācis un MP lietu pārvaldnieks I. Bastins. Slēdzienu par izsūtīšanu apstiprinājis VDM A. Noviks vai viņa vietnieks, bet nacionālistu ģimenēm arī LPSR prokurors A. Mišutins. Šajos slēdzienos izsūtīt paredzēts arī bērnus, vecus un darba nespējīgus cilvēkus; Ar LPSR MP 1949.g. 24. marta slepeno lēmumu noteikta izsūtāmo īpašuma izmantošana; Izsūtītajiem bija jāparaksta PSRS TKP 1945.g. 8. janvāra lēmums „Par izsūtītā tiesisko stāvokli”. No Vanagu apkārtnes izvestas nacionālo partizānu ģimenes. Izņēmums tikai Pētera Silvestra d. Rusiņa ģimene no Kļavinskiem. Ģimenes galvas Pētera muļķības dēļ dabūja ciest visa ģimene. Aptaujā uzzināju, ka P. Rusiņš (1901.-1976.g.) kā padomju varas atbalstītājs parakstījies uz Valsts aizņēmumu 25 tūkst. rbļ. apmērā, bet naudu netaisījies maksāt. Saimniecība aprakstīta, un tālāk tiesu darbi. Otrais Rusiņa „grēks” – čekai piespēlētā denunciācijas vēstule par sadarbību ar partizāniem. Rezultātā – lēģeris garantēts. 1948.g. PSRS MP pieņem lēmumu par sevišķo nometņu izveidi.

Īsi par izsūtīto dzīvi Sibīrijā. Izsūtītie līdz gala punktam – Tomskas apgabalam, lopu vagonos pavadīja 2 nedēļas. Visi izsūtītie no Vanagu puses, izņemot Rozāliju Kļavinsku, mājvietu atrada Piškino-Troickas rajonā. Rajona kolhozu pārstāvji sarīkoja „Cilvēku tirgu”. Turpmākā dzīve noritēja neierastās būdiņās vai zemnīcās. Darba spējīgie tika nodarbināti kolhozu fermās (slaucējas, cūkkopes), meža darbos. Jaunākie vīrieši pēc kursu beigšanas strādāja par traktoristiem. Amatnieki strādāja atbilstoši savai amata prasmei. Sākumā divas reizes mēnesī vajadzēja atzīmēties komendatūrā, vēlāk retāk. Maizes dienas deva 200-300 g dienā, darba samaksa dažas kapeikas par darba dienu. Vasarā un rudenī ēdienkarti bija iespējams papildināt ar meža ogām, sēnēm un ciedru riekstiem. Bada diētas papildināšanā liela nozīme bija no Dzimtenes saņemtajām pārtikas paciņām. Izsūtītos nelutināja arī Sibīrijas laika apstākļi – ziemā neizbrienamas sniega kupenas un sals -40 - -45 grādi.

Nu laiks no Tomskas apgabala Sibīrijā pārcelties uz Vanagu apkārtni LPSR. 1949.g. 26. jūlijā (10. augustā) Šķilteru lukstu pļavās pie siena kaudzes nošauts partizāns Pēteris Anufra d. Onckulis (1925.g.), Mačānu iedzīvotājs. Pēc oficiālās versijas P. Onckuli nošāvis aģents kaujinieks „Varonis”. Faktiskais šāvējs Bronislavs Jāzepa d. Vaivods (1925.g.) no Šķilteriem. B. Vaivodam par pastrādātajiem nedarbiem kolhoza „Varonis” kantorī, Donata Kursīša mājās Šķilteros, draudēja arests. Pēc pārrunām čekā B. Vaivodam tika piesolīta „grēku atlaide”, ja viņš nošaus kādu partizānu. Šeit iederas veca paruna: „Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš tev paņems visu roku”. Nākošā čekas prasība bija nošaut partizānu Aloizu Vaivodu. Tā kā Bronislavs šo uzdevumu nespēja veikt, tad čekas vīri 1950.g. jūlijā savāca viņu pašu, pie kāzu mielasta galda. Pēc dažiem mēnešiem B. Vaivods jau atradās Vorkutā, PS ziemeļos.

1949.g. 9. oktobrī partizāns Aloizs Vaivods Jāņa Jura d. Vaivoda (Putku) mājās viesību laikā pie galda nošauj Vanagu desmitnieku Jāni Pētera d. Vaivodu (1906.g.). 1950.g. 6. jūnijā Preiļu rajona Kažos čekisti sagūsta Kazimiru Upenieku (1946.g. Vanagu pusē pazīstams kā Jānis Armanovs). 1950.g. 7. (8.) jūnijā Līvānu rajona Rudzātu c.p. Alksniešos nošauts Aloizs Andreja d. Vilcāns (1933.g.) no Vārkavas pagasta Šultēm (sašauts galvā). Operāciju vadījis čekas majors Mihails Petrovs. Uz Līvāniem nošauto kravas automašīnā vedis milicijas šoferis Girvičs. 1951.g. 6. jūnijā apcietināts Jānis Antona d. Staris (1931.g.) no Augstā kalna mājām. Daugavpils kara tribunāls 1952.g. februārī J. Staram piespriež 25 gadi izsūtījumā. Sodu izcieš Irkutskas apgabala Taišetā. 1957. gadā no ieslodzījuma atbrīvots. 1951. gadā ielenkts nošāvies Antons Justina d. Staris – LTS(p)A 2. divīzijas štāba partizāns. 1953.g. pavasarī blakus Vanagu jaunajiem kapiem pakāries (pakārts?) partizāns Jānis Anufra d. Onckulis (sk. karti „Vanagi”). 1954. gada 1. jūlijs, Skrebeļu purvs. Partizānu vajātāju vienība čekas majora Pastuhova vadībā Skrebeļu purva malā uzgājusi taciņu, kas ved purvā. Sekojot pa iemītām pēdām, čekistu vienība sasniegusi partizānu viegla tipa mītni. Notikusi apšaude, kuras rezultātā krituši partizāni: Aloizs Vaivods (1910.g.), Vanagi; Antons Znotiņš (1915.g.), Vecā sala, un Bronislava Rusiņa (1921.g.), Aizupes c.p. Iegūtas trofejas – PPŠ automāts, 2 šautenes un TT pistole. Lai neapgrūtinātu sevi ar kritušo partizānu vilkšanu no purva un „izstādes” rīkošanu Līvānos pie milicijas, čekisti kritušos partizānus aplējuši ar benzīnu un sadedzinājuši.

Pēc J. Staļina nāves un L. Berijas aresta PS notiek agrāko krimināllietu pārskatīšana. Pēc Maskavas norādījuma LPSR krimināllietu pārskatīšanas komisija darbu sāk 1954.g. 11. maijā un turpina līdz 1956.g. Komisijas sastāvs: LPSR prokurors V. Ļipins (priekšsēdētājs), IeM J. Zujāns, VDK priekšsēdētājs J. Vēvers, Tieslietu ministre E. Veinberga. Ar 1955. gadu sāk atgriezties atbrīvotie no izsūtījuma. 1955., 1959., 1960.g. atgriežas pa vienai, 1956.g. – 6, un 1957.g. – 3 no Vanagu puses izsūtītās ģimenes. Sibīrijā miruši: Rozālija Antona m. Lāce (1871.-1951.), Pēteris Jura d. Babris (1875.-1950.), Apolonija Ludviga m. Babre (1878.-1951.), Jāzeps Antona d. Patmalnieks (1895.-1951.), Rozālija Ādama m. Vaivode (1895.-1951.), Helēna Jāzepa m. Vaivode (1936.-1953.), Edvards Andreja d. Ušackis (1878.-195..).

1955.g. 17. septembrī tiek pieņemts PSRS APP dekrēts „Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1941.-1945.g. LTK periodā sadarbojušies ar vācu okupantiem”. No Vanagu apkārtnes 1949.g. 25. martā izsūtītie pēc atgriešanās Dzimtenē tika izvietoti savās bijušajās mājās. Pētera Rusiņa ģimene tika izvietota bijušajās Donata Vilcāna mājās Vilcānos. 1952. gadā P. Rusiņa dzīvojamā māja bija pārvesta no Kļavinskiem uz Vanagiem un kļuvusi par kolhoza „1. Maijs”, vēlāk kolhoza „Vienība” kantori. Saimniecības ēkas bija nokurinātas kolhoza fermās. Izsūtīto mājas 1949.-1950.g. kolhozs „1. Maijs” bija nopircis no Līvānu rajona (pagasta) finansu nodaļas. Gandrīz visiem izsūtītajiem pēc atgriešanās dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas tika atdotas bez maksas vai par simbolisku samaksu (E. Patmalniecei – 400 rbļ.). Līvānu pilsētas IK no izsūtītā Līvānu pagasta vecākā A. Gruguļa meitas Rutas par dzīvojamo māju un saimniecības ēkām iekasēja 5546 rubļus.

1990.g. 3. augustā LR AP pieņēma likumu „Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Vairāku gadu laikā represētajiem no Valsts budžeta tika izmaksāta kompensācija par izputināto mantu.

Turpinājumā īsumā mēģināšu izklāstīt Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, Krievijas Federācijas, LPSR vadītāju darbību un svarīgākos starptautiskos notikumus līdz Latvijas Atmodas sākumam, neatkārtojot šajā nodaļā iepriekš minētos notikumus. Sākumā paskaidrošu, ka tikko minētajos valstiskajos veidojumos konstitucionāli nostiprinātais augstākais valsts varas orgāns bija Komunistiskā partija, kaut gan oficiāli pastāvēja PSRS AP, TKP, vēlāk MP un LPSR AP, TKP, vēlāk MP. Un tā, visu pēc kārtas.