Nezāļu floras dinamika

Kopš zemkopības sākuma t.s. nezāles bijušas cilvēka audzēto kultūraugu pastāvīgas pavadones un Latvijas teritorijā bijušas sastopamas jau kopš agrā dzelzs laikmeta mūsu ēras sākumā. Tomēr nezāļu sugu sastāvs apmēram divtūkstoš gadu laikā ir būtiski mainījies, mainoties gan kultūraugiem, gan to audzēšanas tradīcijām un zemes izmantošanas intensitātei. Lauksaimniecības intensivizācijas dēļ nezāļu augu sabiedrībās samazinās sugu skaits un mainās to sastāvs. Līdz ar zemju plašu meliorāciju un augsnes ielabošanu izzudušas vai uz izzušanas robežas nonākušās mitrumu un skābas augsnes mīlošas augu sugas, bet palielināts to sugu īpatsvars, kas sastopamas barības vielām bagātās un sablīvētās augsnēs.

Senākās nezāles Latvijas florā varētu būt arī mūsdienās bieži sastopamās baltā balanda Chenopodium album, baltā spulgotne Melandrium album un ķeraiņu madara Galium aparine, kā arī mūsdienās gandrīz izzudušās rudzu lāčauza Bromus secalinus, vējauza Avena fatua un linu idra Camelina alyssum. Daļa šo augu sākotnēji, domājams, bijuši pārtikas augi, ko cilvēks sāka izsēt un pavairot, bet vēlāk daļa agrāko pārtikas augu sāka ieviesties kultūraugu sējumos. Turpretī par vairākām mūsdienās bieži sastopamām nezāļu sugām nav senu arheoloģisku liecību, tātad tās Latvijas teritorijā parādījušās tikai viduslaikos vai vēlāk, piemēram, plaši izplatītā tīrumu zvēre Sinapis arvensis un tīruma pērkone Raphanus raphanistrum, kā arī vairs ne ļoti bieži sastopamā zilā rudzupuķe Centarium cyanus.

Seno nezāļu sugu izzušanu sekmējušas zemes apsaimniekošanas sistēmas izmaiņas dažādos laikos, jo īpaši mūsdienu lauksaimniecības intensifikācija – sēklu materiāla tīrīšana un herbicīdu lietošana, bagātīga mēslojuma, t.sk. minerālmēslu lietošana un intensīva augsnes apstrāde, kas sekmē arī nezāļu floras homogenizāciju un tikai izturīgāko, konkurētspējīgāko sugu izdzīvošanu.

Pēdējos gadu desmitos izzudušas vai uz izzušanas robežas nonākušas samērā daudz agrāk plaši izplatītu un grūti apkarojamu nezāļu sugu, piemēram, lauku kokalis Agrostemma githago, linu idra Camelina alyssum, lauka skrēteliņš Aphanes arvensis, kas vairākās Eiropas valstīs ierakstīti Sarkanajās grāmatās. Latvijā lauku kokalis vēl 20.gs. 20. un 30. gados bija samērā plaši izplatīts kviešu tīrumos. Līdzīgi izzudis arī lauka skrēteliņš un citas agrāk bieži sastopamās nezāļu sugas, kas gadsimtiem ilgi bija cilvēka darbības „līdzdalībnieces”. Piemēram, linu idra ir nezāle, kas izselekcionēta ilgstošas zemkopības rezultātā. Šīs sugas priekštece ir sējas idra Camelina sativa, kas ir senākais eļļasaugs Austrumeiropā un Centrāleiropā. Sējas idra Latvijas teritorijā audzēta kā kultūraugs līdz par vēlajam dzelzs laikmetam, bet vēlāk ieviesusies linu sējumos kā nezāle. Senās idras sēklas bija sīkas, taču laika gaitā, linu tīrīšanas procesā, metot ar liekšķeri, tika izselekcionēta lielsēklainā sējas idra – veiksmīga nezāle, ko ļoti līdzīgā sēklu izmēra un masas dēļ gandrīz nevarēja atdalīt no linu sēklām un izskaust no sējumiem. Bet mūsdienās tā no linu laukiem izzudusi.

20. gs beigās un 21. gs. sākumā par retām kļuvušas arī vēl nesen samērā bieži sastopamas tīrumu nezāles, piemēram, tīruma pūtele Filago arvensis, tīruma zilausis Consolida regalis, rudzu lāčauza Bromus secalinus u.c.

Kabucis I. 1998. Segetālā veģetācija. Enciklopēdija Latvijas daba 5, 68.-69.lpp.

Rasiņš A. 1991. Pirms ieviest jaunu sugu – iepazīsimies! Dabas un vēstures kalendārs 1992. gada. Zinātne, Rīga, 149.-152.lpp.

Rasiņš A., Tauriņa M. 1968. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu un etnogrāfu 1967. gada pētījumu rezultātiem. Zinātne, Rīga, 31.-35.lpp.

Rasiņš A., Tauriņa M. 1983. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija XIV. Apcerējumi par viduslaiku pilīm Latvijas PSR teritorijā. Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, Vēstures institūts, Rīga, 152.-174.lpp.

Vimba E. 1998. Nezāles Sarkanajā grāmatā. Dabas un vēstures kalendārs ’99. Zinātne, Rīga, 166.-169.lpp.

Nezāļu sugu skaita un sastāva dinamikas pētījumi labību sējumos

Nezāļu dinamikas pētījumi Latvijā aizsākti laika periodā no 1947. gada līdz 1982. gadam, kad ar šo jautājumu sāka nodarboties V.Gurskis, A.Rasiņš, M.Tauriņa u.c. toreizējā Vissavienības augu aizsardzības institūta darba ietvaros. Nezāļu ikgadējas uzskaites Latvijā Kurzemes - Zemgales novada sešu rajonu saimniecībās 1994. gadā uzsāka arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes laukkopības katedras pētnieki, kuru mērķis bija sniegt labību sējumu nezāļainības izmaiņu un to cēloņu analīzi Latvijas rietumu daļas saimniecībās pēdējo gadu laikā.

Sējumu nezāļainības uzskaitei Latvijas Lauksaimniecības universitātes laukkopības katedra no 1994. līdz 2001. gadam izmantoja A.Rasiņa un M.Tauriņas izstrādāto metodi, kas aprobēta iepriekšējos gados un sekmīgi izturējusi laika pārbaudi. Metodes teorētiskais pamatojums balstās uz lineāro sakarību ciešumu starp nezāļu sugas sastopamību atsevišķos lauka punktos un šīs pašas nezāles skaitu gabalos uz kvadrātmetru. Nezāļu daudzums graudaugu sējumos noteikts jūlija mēnešos, novērtējot atsevišķu nezāļu sastopamību 200 cm² rāmītī, bet pēc tam ar tabulu palīdzību sastopamību novērtējot kā nezāļu sugu skaitu uz kvadrātmetru. Šo sējumu nezāļainības uzskaites paņēmienu pirmais aprakstīja D.Brauns, nosaucot to par punktu-kvadrātu metodi, bet A.Rasiņš šo metodi pilnveidoja un noformēja plašākai lietošanai. Vienota nezāļu uzskaites metodika ļāva salīdzināt sējumu nezāļainību piecdesmit gadu ilgā periodā.

Pēdējos 50 gados ir pieaugusi šādu nezāļu sastopamība: Veronica spp., Euphorbia helioscopia, Lapsana communis, Poa annua, Lamium purpureum, Stellaria media. No daudzgadīgām nezālēm samazinājusies Rumex acetosella un Achillea millefolium sastopamība.

Latvijas lauksaimniecībā 20. gs. 90. gados notika pārmaiņas herbicīdu lietošanas apjomos. Herbicīdu lietošanas pieaugums, labību sējumu īpatsvara palielināšanās sējumu struktūrā un zemnieku saimniecību diferencēšanās ir par cēloni tam, ka piesārņotības pakāpe ar nezālēm bijusi mazāka.

Lapiņš D., Bērziņš A., .Koroļova J., Sprincina A. 2002. Nezāļu skaita un sugu sastāva dinamika vasarāju labību sējumos Kurzemē un Zemgalē. Agronomijas vēstis 4: 97- 101.