Eiropas parlaments

	EIROPAS PARLAMENTS	2009 - 2014

nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:

S&D (B7 0114/2011)

Verts/ALE (B7 0115/2011)

ALDE (B7 0116/2011)

PPE (B7 0117/2011)

GUE/NGL (B7 0118/2011)

ECR (B7 0119/2011)

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

– ņemot vērā 2011. gada 18. janvāra rezolūciju par lauksaimniecības atzīšanu par stratēģiski svarīgu nozari pārtikas nodrošinātībā¹,

– ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā²,

– ņemot vērā 2010.gada 8. jūlija rezolūciju par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni pēc 2013. gada³,

– ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par Eiropas Savienības lauksaimniecību un klimata pārmaiņām⁴,

– ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūciju par pārtikas cenām Eiropā⁵,

– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs (COM(2008)0450),

– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referenta publicētos ieteikumus G20 valstīm par tiesībām uz pārtiku;

– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 2. februāra paziņojumu „Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā” (COM(2011)25),

– ņemot vērā 2003. gadā parakstīto Maputu deklarāciju par lauksaimniecību un nodrošinātību ar pārtiku, kurā Āfrikas valdības apņēmās lauksaimniecībai piešķirt vismaz 10 % no savu valstu gada budžetiem,

– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā pārtikas cenas 2010. un 2011. gadā ir augušas septiņus mēnešus no vietas, sasniedzot augstāko līmeni kopš 1990. gada, kad ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) sāka veikt pārtikas cenu analīzi; tā kā izejvielu cenu kāpums ir kļuvis par destabilizējošu faktoru pasaules ekonomikā un izraisījis nekārtības un nemierus vairākās jaunattīstības valstīs un nesen Alžīrijā, Tunisijā un Ēģiptē;

B. tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības (PLO) aprēķinājusi, ka cilvēku skaits, kuriem ir nepietiekams uzturs, pasaulē 2010. gadā sasniedzis 925 miljonus, bet pārtikas cenu palielināšanās, kas saistīta ar neparedzamu pārtikas apgādes deficītu, var izraisīt šā skaita palielināšanos; tā kā 29 valstīs visā pasaulē ir grūtības ar pārtikas apgādi, un tām ir nepieciešama ārēja palīdzība pārtikas jomā;

C. tā kā nesenā pārtikas un preču cenu nepastāvība ir izraisījusi nopietnas bažas par Eiropas un pasaules apgādi ar pārtiku; tā kā pārtikas cenu pieaugums vissmagāk skāris mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas gan attīstītās valstīs, gan jaunattīstības valstīs; tā kā augstas pārtikas cenas, miljoniem cilvēku rada situāciju, kad trūkst pārtika, apdraudot nodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē; tā kā saskaņā ar FAO formulējumu nodrošinātība ar pārtiku nozīmē tiesības uz pārtiku un veselīga uztura pieejamību visiem;

D. tā kā Eiropas Savienībā joprojām pastāv nabadzība un bads; tā kā 79 miljoni cilvēku ES joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa (60 % no vidējiem ienākumiem valstī, kurā persona dzīvo); tā kā 16 miljoni ES pilsoņu pagājušajā ziemā ar labdarības organizāciju starpniecību saņēma pārtikas atbalstu; tā kā nodrošinātība ar pārtiku ir viens no Eiropas svarīgākajiem jautājumiem un prasa koordināciju starp dažādām nozaru politikas jomām ES līmenī un ārpus tās robežām, proti, starp KLP, enerģētikas politiku, pētniecību, attīstības un tirdzniecības politiku;

E. tā kā vispārējas ekonomikas lejupslīdes, un pārtikas un degvielas cenu pieauguma rezultātā ir pasliktinājies pārtikas nodrošinājums daudzās jaunattīstības valstīs, īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, un tas daļēji mazinājis sasniegumiem nabadzības reducēšanas jomā,

F. tā kā pietiekama pārtikas daudzuma ražošanu pasaulē regulāri var ierobežot daudzi faktori, tostarp ekstrēmi laika apstākļi, piemēram, plūdi un sausums, ko arvien vairāk ietekmē klimata pārmaiņas, dabas resursu ierobežota pieejamība un pieaugošs pārtikas pieprasījums, kura pamata ir iedzīvotāju skaita pieaugums, ciešas saiknes starp energoapgādes drošību un nodrošinātību ar pārtiku, ņemot vērā ļoti zemo pārtikas uzkrājumu līmeni pasaulē; biodegvielas ražošanas pieaugums, labības izbarošana mājlopiem, pieaugošas spekulācijas ar pārtikas precēm, pieaugoša atkarība no pārtikas importa daudzās jaunattīstības valstīs konfliktu vai pārtikas nodrošinājuma politikas trūkuma rezultātā;

G. tā kā klimata pārmaiņu ietekme, kas, samazinot ražību īpaši regulāra ūdens trūkuma, sausuma periodu vai, tieši pretēji, plūdu, zemes nogruvumu dēļ, nopietni iespaido lauksaimnieku darbu ES un jaunattīstības valstīs, kurās rodas vairāku lauksaimniecības preču pašnodrošinājuma problēmas;

H. tā kā uzdevums ir ražot vairāk pārtikas, izmantojot mazāk izejvielu, uzsvaru liekot uz noturīgu ražošanu, jo jāņem vērā ierobežotie dabas resursi; tā kā lauksaimniecības ražošanas stiprināšana jaunattīstības valstīs palielinās noturību pret ārkārtīgi strauja pārtikas cenu pieauguma gadījumiem un ļaus labāk tiem pielāgoties;

I . tā kā nesenā pārtikas piegādes ķēžu nepastāvība ir radījusi bažas par to darbību Eiropā un pasaulē; tā kā Komisijas paziņojumā „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)591) norādītas nopietnas problēmas piegādes ķēdē, piemēram, dominējošas pirktspējas ļaunprātīga izmantošana, negodīgas prakses līgumu slēgšanā (tostarp maksājumu kavējumi), vienpusējas līguma izmaiņas, avansa maksājumi par piekļuvi sarunām, ierobežota piekļuve tirgum un informācijas trūkums par cenu noteikšanu un peļņas normu sadali visā pārtikas ķēdē, kas ir cieši saistīts ar palielināto koncentrāciju uz izejvielu, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nozarēm; tā kā pārtikas cenu un to attīstības analīzē ir jāņem vērā visa piegādes ķēde; tā kā pārtikas nozare ir sadrumstalota un piegādes ķēde ir gara un ļoti sarežģīta, ietverot daudzus starpniekus;

Cenu nestabilitāte, lauksaimnieku ienākumi, atbalsts jaunattīstības valstīm

J. tā kā preču cenu nestabilitāte var kļūt par raksturīgāku un regulārāku parādību pasaules tirgū; tā kā augstākas pārtikas cenas automātiski nenozīmē lielākus ienākumus lauku saimniecībām, galvenokārt ņemot vērā to, cik ātri palielinās lauksaimniecības resursu izmaksas, kā arī aizvien lielākās atšķirības starp ražošanas izmaksām un patēriņa cenām; tā kā lauksaimnieku ienākumi no pārtikas apgādes ķēdes ir būtiski samazinājušies, kamēr pārstrādātāju un mazumtirgotāju peļņa pastāvīgi ir pieaugusi; tā kā patēriņa cenas ir pieaugušas un tā kā vismaz 30 % no visas pasaulē saražotās pārtikas tiek izšķiesta dažādos pārtikas ķēdes posmos;

K. tā kā atbalsta daļa jaunattīstības valstīm pasaulē, kas paredzēta lauksaimniecībai un lauku attīstībai trīs iepriekšējo desmitgažu laikā drastiski samazinājusies; tā kā ieguldījums noturīgās pārtikas sistēmās jaunattīstības valstīs samazinājies tādēļ, ka mainītas prioritātes, piešķirot tās ražošanai, kas orientēta uz eksportu, un tiek turpināts vājināt vietējo jaudu ražot un pārdot pietiekamu pārtikas daudzumu par taisnīgu cenu; tā kā daudzas no jaunattīstības valstīm pilnībā neizmanto savu pārtikas ražošanas potenciālu; tā kā būtisks lauksaimniecības ražīguma pieauguma šķērslis jaunattīstības valstīs ir mikrokredītu pieejamības trūkums mazajiem lauksaimniekiem ieguldījumiem, reizēm aizmirstot to, ka viņiem nepieder zeme;

L. tā kā lielus zemes traktus, īpaši jaunattīstības valstīs, ir iegādājušies starptautiski uzņēmumi, un bieži tas notiek bez zemes īpašnieku piekrišanas; tā kā šie zemes gabali ne vienmēr tiek izmantoti pārtikas ražošanai, bet tos var izmantot eksportpreču, piemēram, koksnes ražošanai; tā kā šāda veida attīstība apdraud pārtikas ražošanas potenciālu jaunattīstības valstīs;

1. apstiprina, ka vispārējā nodrošinātība ar pārtiku ES un jaunattīstības valstīm ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, un aicina veikt tūlītējus un ilgstošus pasākumus, lai ES pilsoņiem un pasaules iedzīvotājiem garantētu nodrošinātību ar pārtiku; uzsver, ka patērētājiem ir jābūt pieejamai pārtikai par saprātīgām cenām un vienlaikus ir jānodrošina pietiekami augsts dzīves līmenis lauksaimniekiem;

2. uzsver, ka tiesības uz pārtiku ir cilvēka pamattiesības un ka šī nodrošinātība tiks panākta, kad visiem cilvēkiem jebkurā laikā būs fiziska un ekonomiska pieeja drošai (no veselības viedokļa) un ar uzturvielām bagātai pārtikai, lai apmierinātu uztura vajadzības un vēlmes attiecībā uz aktīvu un veselīgu dzīvesveidu;

3. uzsver, ka spēcīga un noturīga lauksaimniecības nozare visā ES un plaukstoša, kā arī noturīga lauku vide, ko nodrošina spēcīga KLP, ir svarīgi elementi, lai atrisinātu pārtikas nodrošinātības uzdevumu; uzsver, ka KLP ir svarīgs līdzeklis, lai nodrošinātu pārtikas ražošanu Eiropas Savienībā;

4. apstiprina, ka ES pienākums ir nodrošināt tās iedzīvotājus ar pārtiku, tāpēc ir svarīgi, lai ES turpinātos lauksaimnieciskā darbība; vērš uzmanību uz to, ka samazinās ES lauku saimniecību ienākumi, ko izraisa pieaugošās ražošanas izmaksas un cenu nepastāvība, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot lauksaimnieku spēju uzturēt ražošanu; turklāt vērš uzmanību uz izmaksām, kas Eiropas lauksaimniekiem ir jāuzņemas, lai izpildītu pasaulē visaugstākās pārtikas nekaitīguma, vides aizsardzības, dzīvnieku labturības un darba standartu prasības; uzsver, ka lauksaimniekiem ir jāsaņem kompensācija par šīm papildu izmaksām un par sabiedrisko preču piegādāšanu sabiedrībai;

Klimata pārmaiņu izraisītās problēmas

5. apzinās grūto uzdevumu, ko pārtikas nodrošinājuma sasniegšanai rada klimata pārmaiņas, jo īpaši biežākas un plašākas klimatiskās parādības, piemēram, sausumi, plūdi, ugunsgrēki un vētras, kas mazinās dabas resursus un lauksaimniecības produkciju; ir nobažījies par vienpusējiem pasākumiem, ko veic klimatisko apstākļu ietekmētās valstis vai reģioni un šādu pasākumu ietekmi uz pasaules tirgiem; aicina Komisiju cieši uzraudzīt to tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, un apsvērt turpmākus pasākumus ar nolūku pielāgoties šo jauno problēmu risināšanai; uzsver akūto nepieciešamību veikt pasākumus klimata pārmaiņu seku mazināšanai un pielāgošanas pasākumus, kuru mērķis ir vides un ekonomikas noturīguma palielināšana; mudina dalībvalstis noteikt atbilstošus riska novēršanas un pārvaldības pasākumus, lai ierobežotu dabas katastrofu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecisko ražošanu;

6. aicina īstenot koordinētus pasākumus un labāku sadarbību starp ES un jaunattīstības valstīm klimata pārmaiņu jautājumos, jo īpaši attiecībā uz tehnoloģijas nodošanu un veiktspējas palielināšanu; uzsver, ka cīņa pret klimata pārmaiņām jāiekļauj visas attiecīgajās ES politikas jomās, tostarp sadarbības politikā attīstības jomā, un ka saskaņā ar Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskajā novērtējumā attīstības jomā izdarītajiem secinājumiem apmācībai jākoncentrējas uz pielāgošanos klimatam un prasmīgas rīkošanās praksi ar zemi, piemēram, augsnes un ūdens apsaimniekošanu, lai novērstu lauksaimniecībā izmantojamās zemes zudumus augsnes erozijas vai sasāļošanās dēļ;

Pilnveidota palīdzība attīstības jomā

7. norāda, ka lauksaimniecība ir svarīga nozare lielākajā daļā jaunattīstības valstu, kas ir ļoti atkarīgas no svarīgākajām izejvielām, kuras ir īpaši pakļautas cenu svārstību ietekmei;

8. aicina ES atbalstīt lauku attīstības pasākumus, palielinot investīcijas lauksaimniecībā un pārtikas nodrošinājumā, un īpaši ņemt vērā steidzamas vajadzības saistībā ar badu, maza mēroga lauksaimniecībai un sociālās aizsardzības programmām; uzsver, cik svarīgi ir attīstīt lauksaimniecību jaunattīstības valstīs un piešķirt lauksaimniecības nozarei atbilstošu daļu no ES aizjūras teritorijām paredzētā ES atbalsta attīstības jomā; pauž nožēlu, ka kopš 20 gadsimta 80. gadiem ir ievērojami samazinājies lauksaimniecībai piešķirtās attīstības palīdzības līmenis, un atzinīgi vērtē to, ka šīs tendences izmainīšana ir atzīta par nepieciešamu;

9. aicina Komisiju mērķtiecīgas, atbildīgas, efektīvas un pārredzami pārvaldītas attīstības palīdzības jomā piešķirt prioritāti lauksaimniecībai, tostarp palīdzībai, kas paredzēta lauksaimniekiem tirgus piekļuves iegūšanai;-- aicina ievērojami palielināt palīdzības apmēru attīstības jomā, kas paredzēts lauksaimniecībai, kā arī aicina veikt ieguldījumus apmācībā, ar kuru palielina pakalpojumu apjomu, un decentralizētā lauksaimniecības pētniecībā jaunattīstības valstīm, lai lauksaimnieku rīcībā būtu noturīgas metodes, kā ražot efektīvāk, aizsargājot vidi un ilgtermiņā garantējot nodrošinātību ar pārtiku, un šīs metodes sekmētu ar valsts atbalstu, piemēram, piekļuvi aizdevumiem un sēklu krājumiem;

10. aicina ES un jaunattīstības valstis veicināt zemes īpašumu kā līdzekli, lai mazinātu nabadzību un garantētu pārtikas nodrošinājumu, nostiprinot īpašuma tiesības un atvieglinot tādu mikrokredītu pieejamību lauksaimniekiem, maziem uzņēmumiem un vietējām kopienām, kas nav paredzēti peļņas gūšanai; uzsver, cik svarīgi ir jauni ieguldījumi, lai palielinātu sīkzemnieku iespējas, padarītu efektīvākas ūdens apsaimniekošanas tehnoloģijas un atjaunotu augsnes barības vielas;

11. norāda, ka jaunattīstības valstīs ir jāievieš labākas lauksaimnieciskās ražošanas metodes, tostarp piedāvājot zemu izmaksu tehnoloģijas, palīdzot ar lauksaimniecības pētniecību un palielinot ražīgumu, lai veicinātu ilgtspējību un mazinātu negatīvo ietekmi, ko rada nepietiekams nodrošinājums ar pārtiku;

12. norāda, ka humānajai palīdzībai pārtikas jomā ir jāatbilst vajadzībām, uzdevumiem un strukturālajiem ierobežojumiem jaunattīstības valstīs; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi, lai pārtikas palīdzībā tiktu ņemta vērā vietējā ražošana, izplatīšana, transports un realizācijas apjomi attiecīgajās valstīs, palīdzot izveidot pamatu ilgtermiņa nodrošinātībai ar pārtiku;

Ražotāju ienākumi un piekļuve izejvielām

13. norāda, ka starp faktoriem, kuri visvairāk ietekmē cenu pārneses mehānismu un starpību starp patērētāju un ražotāju cenām, ir šādi — pieaugoša koncentrācija visā pārtikas piegādes ķēdē, produktu pārstrādes pakāpe, cenu pieaugums saistībā ar citiem ārējo izmaksu faktoriem un spekulācija ar lauksaimniecības precēm;

14. norāda uz lauku saimniecībām izejvielu izmaksām, kas pieaug straujāk nekā lauksaimniecības preču cenas; pauž bažas, ka tas varētu izraisīt lauku saimniecību ražības sarukšanu, kas vēl vairāk pastiprinātu pārtikas krīzi Eiropā un pasaulē; uzsver, ka koncentrēšanās uz izejvielu nozari postoši ietekmē lauku saimniecību noturību, veicinot atkarību no dažām korporācijām, kas pārdod sēklas un specializētos mēslošanas līdzekļus; aicina Komisiju saistībā ar pieaugošo konsolidāciju nodrošināt, ka izejvielu nozarē tirgus darbojas brīvi, veicinot apgādi ar pārtiku;

15. pauž bažas par zemiem lauku saimniecību ienākumiem Eiropas Savienībā; apliecina, ka pieaugošo ražošanas izmaksu un cenu nepastāvības izraisītā ienākumu samazināšanās nelabvēlīgi ietekmē lauksaimnieku spēju uzturēt ražošanu un ka rezultātā lauksaimnieki negūst labumu no pārtikas cenu palielināšanās; pauž stingru pārliecību, ka nodrošinātība ar pārtiku ir apdraudēta, ja šie jautājumi netiek pietiekami risināti;

16. atgādina, ka energoapgādes drošība un nodrošinātība ar pārtiku ir ļoti cieši saistīti jautājumi; atzīst, ka enerģijas izmaksas ir būtisks faktors, kas nosaka lauksaimniecības rentabilitātes līmeni un pārsvarā ir atkarīgs no naftas cenas; mudina veikt pasākumus, kas stimulētu lauksaimniekus paaugstināt energoefektivitāti un attīstīt alternatīvus energoapgādes avotus;

17. tomēr uzskata, ka pastiprinātajos centienos attīstīt atjaunojamos enerģijas avotus un izpildīt 2020. gada mērķus ir jāņem vērā ietekme uz pārtikas ražošanu un piegādi; uzsver trauslo līdzsvaru, ar ko ir saistīta pārtikas/degvielas uzdevuma risināšana;

Pētījumi

18. uzsver, cik nozīmīgi ir sabiedriski finansēti pētījumi, kas veicina nodrošinātību ar pārtiku; prasa investēt ne tikai jauno tehnoloģiju pētniecībā, bet arī pētniecībā par vispusīgām un noturīgām lauksaimniecības sistēmām, kuru mērķis būtu ilgtermiņa nodrošinātība ar pārtiku; tādēļ uzsver galveno nozīmi, ko šajā saistībā varētu piešķirt, piemēram, ES tehnoloģiskajai platformai saistībā ar pētniecības un ekoloģiskās lauksaimniecības atbalstu;

19. atzinīgi vērtē starptautiska līmeņa mēģinājumus palielināt izpratni par pārtikas preču cenu veidošanās mehānismiem (jo īpaši G20 valstu Francijas prezidentūras iniciatīvu un 3. lauksaimniecības ministru augstākā līmeņa tikšanos Berlīnē); prasa Komisijai panākt lielāku skaidrību par visiem faktoriem, kas ietekmē pārtikas preču īstermiņa un ilgtermiņa svārstības tirgū, jo īpaši attiecībā uz saistību starp spekulācijām un visu veidu lauksaimniecības preču cenu svārstībām, kā arī saikni starp enerģijas tirgiem un pārtikas preču cenām; uzskata, ka šāda rūpīga pārtikas cenu veidošanās attiecīgo mehānismu ekonomiskā analīze labāk ļaus lēmējiem ES līmenī pieņemt uz informāciju balstītus pielāgotus lēmumus, kas mazinātu pārtikas cenu svārstību ietekmi.

20. norāda uz Komisijas paziņojumu par problēmām preču un izejvielu tirgos un atzinīgi vērtē uzmanību, ko līdz šim Komisijas veltījusi šim jautājumam; aicina Komisiju izveidot labāku informācijas plūsmu, kas savlaicīgi sniegtu kvalitatīvus datus par norisēm tirgū, ņemot vērā jautājumu par uzkrājumu dislokāciju; tomēr uzsver, ka informācijas plūsmas vien nav risinājums attiecībā uz tirgu nepastāvību; uzskata, ka šā jautājuma risināšanai var būt nepieciešama spēcīgāka pieeja, jo īpaši saistībā ar pieaugošo pārredzamību izejvielu tirgos; uzsver problēmas, ar kurām lauksaimnieki saskaras ārkārtējas tirgus un cenu nepastāvības gadījumos; pievērš uzmanību grūtībām, ar kurām lauksaimnieki sastopas, mēģinot plānot turpmāko darbību ārkārtīgas nepastāvības gadījumos; mudina Komisiju steidzami ieviest efektīvus un stingrus pasākumus, lai novērstu lauksaimniecības tirgu nestabilitāti; uzskata, ka tas būs būtisks faktors, lai nodrošinātu ražošanas saglabāšanos Eiropas Savienībā;

21. uzsver, ka bez atbilstoša līmeņa intervences krājumiem vai stratēģiskiem krājumiem nav iespējams veikt efektīvus pasākumus pret lielām cenu svārstībām; tāpēc uzskata, ka tirgus intervences instrumentiem turpmākajā KLP ir jākļūst par nozīmīgāko daļu;

22. prasa nodrošināt lielāku pārredzamību, augstāku kvalitāti un savlaicīgumu informācijā par pārtikas rezervju un krājumu, kā arī par cenu veidošanos starptautiskā līmenī, kā prasīts Komisijas nesenajā paziņojumā par aktuālo jautājumu risināšanu preču tirgu un izejvielu jomā; prasa Komisijai veikt vajadzīgos pasākumus, lai apkarotu pārmērīgās spekulācijas preču tirgos; uzsver, ka šie pasākumi ir jāveic saistībā ar centieniem regulēt finanšu tirgus pasaules un ES līmenī;

23. mudina G20 valstis koordinēt preventīvu mehānismu izveidošanu, kuri būtu vērsti pret pārmērīgām cenu svārstībām, un izstrādāt regulējumu, kas īpaši paredzēts pārtikas un lauksaimniecības krīzes pārvarēšanai; aicina G20 valstis nodrošināt regulējuma konverģenci pārtikas un lauksaimniecības preču jomā un iesaistīt arī valstis, kuras nepieder pie G20; aicina risinājumus ārkārtēju cenu svārstību novēršanai saskaņot starptautiskā līmenī; prasa starptautiskā līmenī apkarot ļaunprātīgu rīcību un manipulācijas attiecībā uz lauksaimniecības preču cenām, jo tās iespējami apdraud nodrošinātību ar pārtiku pasaulē; nosoda tos, kuri ļaunprātīgi spekulē ar vispārējām pirmās nepieciešamības precēm, lauksaimniecības izejvielām un energoresursiem, tādējādi pastiprinot cenu nepastāvību un padziļinot pasaules pārtikas krīzi; uzsver, ka ir nepieņemami gūt peļņu uz to cilvēku rēķina, kuri cieš badu, un prasa atbilstīgu regulējumu un efektīvu pārraudzību valsts un starptautiskā līmenī, lai novērstu, ka spekulatīvu darījumu dēļ tiek pārkāptas tiesības uz nodrošinātību ar pārtiku;

24. aicina Komisiju iekļaut attiecīgus priekšlikumus turpmākajās finanšu instrumentu tirgus direktīvas un direktīvas par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu pārskatīšanās, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar norisēm pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos;

25. šajā sakarā atbalsta spēkā esošo tiesību aktu par finanšu instrumentiem pārskatīšanu, ar ko vajadzētu nodrošināt pārredzamāku tirdzniecību; atgādina, ka finanšu instrumentiem vajadzētu darboties ekonomikas interesēs un palīdzēt lauksaimnieciskajai ražošanai pārvarēt krīzes un klimatiskos apstākļus, kamēr vienlaikus nedrīkst pieļaut, ka spekulācijas apdraud citādi efektīvas lauku saimniecības;

26. uzsver nozīmīgo lomu, kas pašreiz ir paredzēta Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI) preču tirgu pārzināšanā; aicina Komisiju apsvērt iespēju piešķirt EVTI plašākas pilnvaras novērst manipulācijas preču tirgos un šo tirgu ļaunprātīgu izmantošanu;

27. atbalsta apņēmīgāku Eiropas rīcību cenu manipulēšanas problēmas risināšanā, tostarp piešķirot pilnvaras regulatoriem un uzraudzības iestādēm ierobežot ļaunprātīgu spekulāciju; uzskata, ka preču atvasinātie instrumenti atšķiras no citiem finanšu atvasinātajiem instrumentiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka darbības ar pārtikas preču atvasinātajiem instrumentiem tiek ierobežotas, lai tās pēc iespējas veiktu ar lauksaimniecības tirgiem tieši saistīti ieguldītāji;

28. uzskata, ka mērķtiecīga globālu pārtikas krājumu sistēma (gan rezerves krājumi bada samazināšanai, gan krājumi patēriņa preču cenu regulēšanai) būtu lietderīgi, palīdzot veicināt pasaules tirdzniecību cenu kāpuma laikā, novēršot atkārtotu protekcionismu un mazinot spiedienu uz pasaules pārtikas tirgiem;

Tirdzniecība

29. prasa, lai ES pārstāvji PTO sarunās iekļautu jautājumus, kas neattiecas uz tirdzniecību, tostarp censtos panākt, lai ES tirdzniecības partneri ievērotu ekvivalentus vides, dzīvnieku labturības, nekaitīgas un kvalitatīvas pārtikas standartus; atkārtoti pauž atbalstu līdzsvarota un savlaicīga nolīguma parakstīšanai PTO līmenī, kas būtu būtisks elements, lai panāktu vispārēju nodrošinātību ar pārtiku; šajā sakarībā no jauna atgādina, ka nesamērīgi vienpusēji noteikti tirdzniecības šķēršļi neveicina pārtikas apgādes efektivitāti; lūdz Komisiju nodrošināt, ka ar starptautiskajiem un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem Eiropas lauksaimniekiem tiek garantēta noturīga nākotne un saglabāta pārtikas ražošana ES un maza apjoma lauksaimniecība, kā arī novērsts tas, ka vispārēja piekļuve pārtikai tiek pakļauta riskam;

30. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.