Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

1. 
   Vai daudz laika patērējat reaģējot uz kādu vai kaut ko sev līdzās? Uz ko jūs reaģējat? Kā jūs reaģējat? Ja jums būtu izvēle, vai tas būtu veids, kādā jūs izvēlētos uzvesties vai justies?
   
2. 
   Ar iepriekš aprakstītajiem emocionālās atdalīšanās soļiem do­dieties prom no tā, kas vai kurš jūs apgrūtina visvairāk, lai kas tas arī būtu. Ja jums ir nepieciešams ar kādu aprunāties, izvēlieties kādu uzticamu draugu. Ja nepieciešams, meklējiet profesionālu palīdzību.
   

Divpadsmit Soļu programmas devīze

• 
  Cilvēki saka, ka līdzatkarīgie ir kontrolētāji.
  

Mēs esam tie, kuri «liek lietām notikt». Līdzatkarīgie ir cilvēki, kuri neatlaidīgi un ar milzīgu piepūli un enerģiju mēģina piespiest lietas notikt.

Mēs kontrolējam mīlestības vārdā.

Mēs to darām tāpēc, ka «mēģinām vienīgi palīdzēt».

Mēs to darām tāpēc, ka mēs zinām labāk, kā lietām jānotiek un kā cilvēkiem jāuzvedas.

Mēs to darām tāpēc, ka mums ir taisnība, bet viņi kļūdās.

Mēs kontrolējam, jo baidāmies to nedarīt.

Mēs to darām, jo nezinām, ko gan citu vēl var darīt.

Mēs to darām, lai mazinātu sāpes.

Mēs kontrolējam, jo domājam, ka mums tas jādara.

Mēs kontrolējam, jo nedomājam.

Mēs kontrolējam, jo kontrolēšana ir vienīgais, par ko spējam domāt.

Galu galā mēs kontrolējam, jo tas ir tas vienīgais veids, kā mēs vienmēr esam darījuši.

Tirāniski un dominējot, dažs no mums visu vada ar dzelzs roku no paša iecelta troņa. Viņi ir vareni. Viņi zina labāk. Un, Dieva dēļ, tas ir jādara tikai un vienīgi šādā veidā. Viņi ir pārliecināti par to.

Kāds savu netīro darbiņu paveic slepus. Slēpjas zem mīlīguma un laipnības maskas un slepus vien nodarbojas ar savām darīša­nām - CITU CILVĒKU LIETĀM.

Kāds, nopūloties un raudot, nespējot prasīt, noliedzot savu atkarību, sludina savu visaptverošo upura statusu un sekmīgi visu kontrolē caur savām vājībām. Viņi ir tik bezpalīdzīgi. Viņiem sadarbība ar jums ir tik ļoti nepieciešama. Viņi bez jums nespēj dzīvot. Dažreiz tieši vājais ir visspēcīgākais manipulators un kon­trolētājs. Viņi ir iemācījušies raustīt pasauli aiz vainas un žēluma stīgām.

Daudzi līdzatkarīgie kombinē taktikas, izmantojot visdažādā­kās metodes. Lai kas tas arī būtu - ka tik strādā! (Vai, precīzāk, pat, ja tas nestrādā, mēs turpinām cerēt, ka tas strādās.)

Neatkarīgi no taktikas mērķis vienmēr paliek viens un tas pats, izdarīt tā, lai cilvēki darītu to, ko jūs vēlaties, lai viņi darītu. Izdarīt tā, lai viņi uzvestos tā, kā jums šķiet, ka viņiem ir jāuzvedas. Neļaut viņiem uzvesties tā, kā, jūsuprāt, viņiem nebūtu jāuzvedas, bet kā viņi, visticamāk, uzvestos, ja «jūs nebūtu līdzās». Piespiest notikumus dzīvē atrisināties un atklāties veidā un laikā, kādā jūs to esat iecerējuši. Neļaut tam, kas notiek vai varētu notikt, atga­dīties. Turēt cieši un nelaist vaļā. Mēs esam uzrakstījuši lugu un cītīgi pieskatīsim, lai aktieri un ainas notiek tieši tā, kā mēs esam izlēmuši. Tas nekas, ka turpinām pretoties realitātei. Ja turpināsim pietiekami uzstājīgi pieskatīt, varēsim (tā mums šķiet) apstādināt dzīves plūdumu, izmainīt cilvēkus un lietas pēc sava prāta.

Mēs mānām paši sevi.

Es gribētu jums pastāstīt par Mariju. Viņa apprecējās ar vīrieti, kurš izrādījās alkoholiķis. Viņš bija dzērājs plostotājs. Viņš nedzēra katru dienu, katru nedēļas nogali vai katru mēnesi, taču, kad dzēra - tad bija pagalam. Viņš bija piedzēries vairākas dienas pēc kārtas, dažreiz pat vairākas nedēļas pēc kārtas. Viņš sāka dzert astoņos no rīta un dzēra, kamēr atslēdzās. Viņš vēma it visur, iztērēja visus ģimenes iekrājumus, viņu atlaida no darba, un viņš radīja necie­šamu haosu ap sevi ikreiz, kad piedzērās. Starp plostiem dzīve arī nebija diez ko spoža. Nolemtības gaidas un neatrisinātas jūtas vir­moja gaisā. Arī citas neatrisinātas problēmas, dzeršanas radītais mantojums padarīja viņu dzīvi par jucekli. Viņi nekad nespēja tikt pāri šai postažai. Viņi visu laiku sāka no jauna, nenoslēdzot rēķi­nus ar pagātni. Taču Marijai un viņas trīs bērniem bija labāk, kad vīrs nedzēra. Pastāvēja cerība, ka šajā reizē viss būs citādāk.

Taču nekad nebija citādāk. Gadu no gada, katru reizi, kad Ma­rija novērsās, viņas vīrs atsāka dzert. Kad viņa bija prom nedēļas nogalē, kad viņa devās uz slimnīcu laist pasaulē mazuli, kad viņas vīrs izbrauca ārpus pilsētas vai arī kad viņš bija ārpus viņas redzes­loka lai vai kādu iemeslu dēļ - viņš dzēra.

Vienmēr, kad Marija atgriezās vai atdabūja viņu no tā, ko viņš dzēra, lai kas tas arī būtu, viņš pēkšņi pārstāja dzert. Ma­rija nolēma, ka pats svarīgākais tajā, lai viņas vīrs būtu skaidrā, ir viņas klātbūtne. Viņa spēja kontrolēt dzeršanu (un visas sāpes, ko tā radīja), paliekot māju tuvumā un sargājot savu vīru. Ma­rija bija atklājusi šo kontrolēšanas metodi, un viņu arvien vairāk pārņēma kauns, apmulsums, nemiers un līdzatkarīgajiem ko­pumā raksturīgās traumatiskās izjūtas. Viņa kļuva par vientuļnieci, atraidīja iespējas ceļot un noraidīja baznīcas konferences apmeklējumu, lai arī tas viņu interesēja. Pat atstājot māju uz tik neilgu brīdi kā dodoties uz veikalu iepirkties, viņas radītais - vai iedomāti radītais - līdzsvars draudēja sagrūt. Par spīti viņas mērķtiecīgajiem un izmisīgajiem pūliņiem viņas vīrs vēl joprojām atrada iespējas dzert. Viņš atrada iespēju dzert mājās tā, ka viņa to nezināja, un viņš dzēra arī gadījumos, kad viņai nebija izvēles un bija jāpavada vakars ārpus mājas.

Pēc kārtējā postošā plosta Marijas vīrs paziņoja, ka viņa dzer­šanas iemesls ir nepatīkamais finansiālais stāvoklis, kādā viņi atrodoties. (Viņam nevērīgi paslīdēja garām fakts, ka tieši viņa dzeršana arī lielā mērā izraisījusi nepatīkamo finansiālo stāvokli.) Ja vien viņa būtu atradusi darbu un palīdzējusi finansiāli, viņam nebūtu sajūta, ka viņam atkal ir jādzer. Tad grūtības beigtos. Ma­rija apdomāja viņa lūgumu un negribīgi piekrita. Viņa baidījās atstāt māju un jutās nobažījusies, vai spēs atrast piemērotu aukli bērniem. Ne emocionāli, ne garīgi viņa nejutās spējīga strādāt. Viņa jutās aizvainota, ka viņai ir jāstrādā, lai nopelnītu papildu naudu laikā, kad viņas vīrs pret naudu izturējies tik bezatbildīgi. Tomēr bija vērts mēģināt. Bija vērts darīt jebko, lai tikai noturētu viņu skaidrā!

Drīz Marija atrada jurista sekretāres darbu. Viņai veicās labi - labāk nekā viņa bija domājusi. Līdzatkarīgie ir lieliski darbinieki. Viņi nežēlojas, pūlas darīt vairāk, nekā ir noteikts viņu pienāku­mos, viņi dara visu, kas viņiem tiek palūgts, viņi iepriecina cilvē­kus, un cenšas savu darbu padarīt perfekti - vismaz tik ilgi, kamēr nesadusmojas vai nekļūst aizkaitināti.

Marijas domas par sevi mainījās uz labo pusi. Viņu ieprie­cināja iespēja kontaktēties ar cilvēkiem - tas viņas dzīvē bija trūcis. Viņai patika sajūta, ka viņa pati pelna savu naudu (lai arī viņa vēl joprojām turēja ļaunu prātu uz vīru par viņa viegl­prātīgo attieksmi pret naudu). Arī darba devēji novērtēja Mariju. Viņi palielināja Marijas atbildību un grasījās paaugstināt viņu par asistenti. Tomēr šajā laikā Marija sāka just vecās, pazīstamās, ne­mierpilnās izjūtas - viņa manīja, ka vīrs atkal sāk dzert.

Izjūtas nāca un gāja katru dienu. Tad vienu dienu tās uzban­goja ar lielu spēku. Nemierpilnā roku svīšana un kamols vēderā bija atgriezies ar pilnu sparu. Marija sāka zvanīt vīram. Viņa nebija darbā, kur viņam vajadzēja būt. Viņa darba devējs nezināja, kur Marijas vīrs varētu būt. Viņa veica vēl pāris zvanu. Neviens nezināja, kur ir viņas vīrs. Viņa visu dienu pavadīja, graužot nagus, izmisīgi zvanot un cerot, ka viņas kolēģi nepamanīs, kas notiek aiz viņas «ar mani viss ir kārtībā - man nav nekādu prob­lēmu» maskas. Kad Marija vakarā atgriezās mājās, viņa konstatēja, ka vīra nav mājās un bērni nav paņemti no aukles, kā tas bija jāizdara. Viss atkal bija ārpus kontroles. Viņš atkal dzēra. Nā­kamajā rītā Marija pameta savu darbu - pat lāgā nepaziņodama darba devējiem. Desmitos no rīta viņa bija atgriezusies mājās - sava vīra sardzē.

Pāris gadu vēlāk Marija stāstīja: «Man bija sajūta, ka man tas ir jādara. Man jāatjauno lietu kārtība - MANA KĀRTĪBA.»

Man ir jautājums: kurš kuru kontrolē?

Marija iemācījās, ka viņa pilnīgi noteikti nav tā, kura kontrolē savu vīru un viņa dzeršanu. Vīrs un viņa dzeršana bija tā, kas kon­trolēja Mariju.

Šī ideja man kļuva vēl skaidrāka kādā ģimeņu atbalsta grupā, ko vadīju aprūpes centrā. (Daudzi mani klienti ir gudri - gudrāki par mani. Esmu ļoti daudz iemācījusies, klausoties viņos.) Grupas nodarbības laikā kāda alkoholiķa sieva atklāti pastāstīja par savu vīru - par vīrieti, kurš daudzus viņu laulības gadus bija pavadījis dzerot, bez darba un cietumā.

«Tu mani apsūdzi par to, ka es tevi kontrolēju, un pilnīgi iespē­jams, ka es to tiešām daru,» viņa teica. «Esmu gājusi ar tevi kopā uz bāriem, lai tu tik daudz nedzertu. Esmu tevi laidusi mājās, lai arī esi uzvedies aizskaroši un esi bijis pārāk piedzēries, lai tikai tu vairāk nedzertu un nedarītu sev pāri. Esmu novērtējusi tavus dzērienus, dzērusi ar tevi kopā (lai arī man riebjas dzeršana), slēpusi tavas pudeles un vedusi tevi uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm.»

«Bet patiesībā,» viņa teica, «tu esi tas, kurš kontrolē mani. Vi­sas tās vēstules no cietuma, kurās tu raksti tieši to, ko es vēlētos dzirdēt. Visi tie solījumi, visi tie vārdi. Un katru reizi, kad esmu gatava pamest tevi - aiziet prom sevis labad, tu izdari vai pasaki kaut ko tādu, kas attur mani no šī soļa. Tu vienkārši zini, kas ir tas, ko es vēlos dzirdēt, un tieši to tu man arī saki. Bet tu nekad ne­mainies. Tu pat neesi domājis par mainīšanos. Tu vienkārši gribi mani kontrolēt.»

Viņš šķībi smaidīja un māja ar galvu, kad viņa sieva to visu stāstīja. «Jā,» viņš atbildēja, «es esmu mēģinājis tevi kontrolēt. Un man tas ir izdevies visai labi.»

Kad mēs mēģinām kontrolēt cilvēkus vai lietas, gar kurām mums nav nekādas daļas, patiesībā tieši mēs esam tie, kuri tiek kontrolēti. Mēs zaudējam savu spēju domāt, just un rīkoties tā, kā visvairāk būtu mūsu interesēs. Mēs bieži vien zaudējam paškon­troli. Bieži mūs kontrolē ne vien cilvēki, bet arī tādas slimības kā alkoholisms, ēšanas traucējumi un azartspēļu atkarība. Alkoholisms un citi destruktīvie traucējumi ir liels spēks. Nekad neaizmirstiet, ka alkoholiķi un citi cilvēki ar traucējumiem ir kontrolēšanas ek­sperti. Mēs atrodam sev pārinieku, kad mēģinām kontrolēt viņus vai viņu slimības. Mēs zaudējam šajā kaujā. Mēs zaudējam visā karā. Mēs zaudējam sevi - savu dzīvi. Aizņemsimies skaitāmpantiņu no Al-Anon: tu to neesi izraisījis, tu to nevari kontrolēt, tu to nevari izārstēt.

Tādēļ beidziet pat mēģināt! Mēs esam pavisam vīlušies, kad mēģinām paveikt neiespējamo. Un visbiežāk mēs atvairām iespē­jamā notikšanu. Turklāt man ir pārliecība, ka, pārāk pieķeroties kādam cilvēkam vai lietai vai mēģinot uzspiest tai savu gribu, mēs mazinām iespēju kādam Augstākam Spēkam paveikt ko jēdzīgu situācijas, konkrētā cilvēka vai mūsu pašu labā. Mana kontrolē­šana nobloķē Dieva spēku. Tā bloķē citu cilvēku spēju augt un pilnveidoties. Tas aptur notikumu dabisko gaitu. Tas attur mani no prieka par cilvēkiem un notikumiem.

Kontrolēšana ir ilūzija. Tā nedarbojas. Mēs nespējam kontro­lēt alkoholismu. Mēs nespējam kontrolēt neviena nepārvaramo uzvedību - pārēšanos, apsēstību ar seksu, aizraušanos ar azart­spēlēm, vai jebkuru citu uzvedību. Mēs nespējam (un mums nav nekāda pamatojuma pat mēģināt) kontrolēt jebkura cita cilvēka emocijas, viedokli vai izvēli. Mēs nevaram kontrolēt notikumu atrisinājumu. Mēs nevaram kontrolēt dzīvi. Dažs labs no mums tikko spēj kontrolēt pats sevi.

Cilvēki galu galā dara to, ko grib darīt. Viņi jūtas tā, kā vē­las justies (vai arī kā viņi jūtas); viņi domā to, ko vēlas domāt; viņi dara to, ko uzskata par vajadzīgu; un viņi mainīsies tikai tad, kad būs gatavi pārmaiņām. Un nav nekādas nozīmes tam, ka viņi kļūdās un ka taisnība ir mums. Un arī tam nav nozīmes, ka viņi sāpina paši sevi. Tam nav nozīmes, ka mēs viņiem va­rētu palīdzēt, ja vien viņi ieklausītos un sadarbotos ar mums. TAM NAV NOZĪMES, NAV NOZĪMES, NAV NOZĪMES, NAV NOZĪMES.

Mēs nevaram mainīt cilvēkus. Jebkurš mēģinājums kontrolēt ir maldi un ilūzija. Cilvēki vai nu vienkārši pretosies mūsu pūli­ņiem, vai arī dubultos savu sparu, lai pierādītu, ka mēs nevaram viņus kontrolēt. īslaicīgi viņi var pielāgoties mūsu prasībām, bet brīdī, kad pagriezīsim muguru, viņi atgriezīsies savā dabiskajā stāvoklī. Turklāt sodīs mūs par to, ka esam viņus piespieduši darīt kaut ko tādu, ko viņi nevēlas darīt, vai būt tādiem, kādi viņi nevē­las būt. Ne mazākā kripatiņa kontroles nenesīs paliekošas un tik ļoti kārotās pārmaiņas citā cilvēkā. Dažreiz mēs varam darīt ko tādu, kas palielinās varbūtību, ka cilvēks pats vēlēsies mainīties, taču mēs nevaram to garantēt un kontrolēt.

Un tā ir patiesība. Lai cik slikta tā arī būtu. Reizēm to ir grūti pieņemt, jo īpaši, ja kāds, kuru jūs mīlat, sāpina sevi un jūs. Bet tā nu tas ir. Vienīgais cilvēks, kuru jūs varat mainīt tagad un vienmēr, esat jūs pats. Vienīgais cilvēks, kura kontrolēšana tiešām ir jūsu darīšana, ari esat jūs pats.

Emocionāli atdalieties. Padodieties. Reizēm atdaloties tas, ko tik ilgi esam gaidījuši, uz ko cerējuši, notiek zibenīgi, gan­drīz brīnumaini. Dažreiz ne. Ir reizes, kad tas nenotiek nekad. Lai vai kā - jūs būsiet ieguvējs. Jums nav jāpārtrauc rūpēties vai mīlēt. Jums nav jāpieļauj ļaunprātīga izmantošana. Jums nav jāatsakās no konstruktīvas problēmu risināšanas, piemēram, no profesionālas iejaukšanās. Vienīgais, kas jums jāizdara - savas emocionālās, prāta, garīgās un fiziskās rokas jāieliek kabatā un jāliek mierā lietas un citi cilvēki. Ļaujiet viņiem būt. Pieņemiet jebkuru lēmumu, kas nepieciešams, lai parūpētos pats par sevi, bet nepieņemiet nevienu tādu lēmumu, kas liek jums kontrolēt citus cilvēkus. Sāciet rūpēties par sevi!

«Bet tas man ir tik svarīgi,» daudzi cilvēki protestē. «Es nevaru emocionāli atdalīties.»

Ja tas tiešām jums ir tik svarīgi, tad tas ir vēl viens iemesls, kāpēc vērts emocionāli atdalīties.

Reiz dzirdēju kādu gudrību par emocionālo atdalīšanos no bērnu mutes - no savu bērnu mutes. Dažreiz mans jaunā­kais dēls Šeins apskauj mani ļoti cieši un ilgi. Viņš uzgāžas man virsū. Es zaudēju līdzsvaru un kļūstu nepacietīga, gaidot, kad viņš palaidīs mani vaļā. Es sāku viņam pretoties. Ļoti iespē­jams, viņš to visu dara tādēļ, lai būtu man tuvumā ilgāk, bet tikpat iespējams, ka šāda rīcība ir manis kontrolēšanas veids. Es nezinu. Vienu vakaru, kad viņš atkal tā darīja, mana meita uz to visu skatījās līdz brīdim, kad pat viņa kļuva nepacietīga un zaudēja cerību.

«Šein,» viņa teica «pienāk brīdis, kad ir jāļauj iet.». Katram no mums pienāk laiks, kad ir jāļauj iet. Jūs noteikti pamanīsiet to brīdi, kad tas pienāks. Kad esat paveikuši visu, ko esat spējuši, ir pienācis brīdis emocionāli atdalīties. Tieciet galā ar savām jūtām. Ieskatieties acīs savām bailēm zaudēt kontroli. Iegūstiet kontroli pār sevi un saviem pienākumiem. Dodiet vaļu citiem būt tiem, kas viņi ir. To darot, jūs ari sevi padarīsiet brīvu.

AKTIVITĀTES

1. Vai jūsu dzīvē ir kāds notikums vai cilvēks, kuru jūs mēģināt kontrolēt? Kāpēc? Uzrakstiet par to pāris rindkopas.

2. 
   Kas ir tas veids (garīgi, fiziski, emocionāli utt.), kurā jūs kon­trolē cilvēki vai lietas, kurus vai ko jūs mēģināt kontrolēt?
   
3. 
   Kas notiks (ar jums, ar to citu cilvēku), ja jūs emocionāli atdalī­sieties no konkrētās situācijas vai cilvēka? Vai tas notiktu jebkurā gadījumā, neatkarīgi no jūsu kontrolējošās rīcības? Kas ir tas, ko jūs iegūstat, mēģinot šo situāciju kontrolēt? Ko no tā, ka jūs mēģi­nāt viņu kontrolēt, iegūst otrs cilvēks? Cik efektīvi ir jūsu mēģinā­jumi kontrolēt notikumu iznākumu?
   

Apmēram gadu pēc tam, kad biju sākusi atveseļoties no līdzatkarības, es pamanīju, ka vēl joprojām atkal un atkal daru lietas, kas mani sāpina. Man bija sajūta, ka šim uzvedības modelim kāds sakars arī ar to, kāpēc liela daļa manu attiecību ar laiku kļuva nepatīkamas. Bet es nezināju, kas ir tas, ko es daru, tāpēc nespēju to pārtraukt.

Kādā saulainā dienā gāju pa ietvi ar savu draugu Skotu, ap­stājos, pagriezos pret viņu un jautāju: «Kas ir tas, ko līdzatkarīgie dara atkal un atkal? Kas ir tas, kas dod mums iespēju visu laiku justies tik slikti?»

Pirms atbildēt uz manu jautājumu, Skots kādu brīdi padomāja. «Līdzatkarīgie ir aprūpētāji Glābēji..Viņi glābj, tad vajā un beigās kļūst par upuriem. Papēti Karpmana drāmas trijstūri,» viņš teica. Karpmana drāmas trijstūris - glābēja, uzbrucēja un upura lomas - ir Stefana B. Karpmana ideja, kas pētīta un aprakstīta viņa darbos.

Tas, ko viņš sacīja, man neko nenozīmēja, bet es aizgāju mā­jās, paņēmu no sava plaukta pāris terapijas grāmatu, uz kurām jau bija sākuši krāties putekļi, un papētīju. Pēc brīža manā galvā uzplaiksnīja atklāsme. Es redzēju. Es sapratu. Un es jutos tā, it kā būtu atklājusi uguni.

Te tas bija. Te bija mans uzvedības modelis. Te bija mūsu uzvedības modelis. Tas bija tas, ko mēs atkārtoti darām ar drau­giem, ģimeni, paziņām, klientiem vai jebkuru, kurš ir mums līdzās. Kā līdzatkarīgie mēs darām daudz lietu, bet šo uzvedī­bas modeli mēs īstenojam vislabāk un visbiežāk. Tā ir mūsu visiemīļotākā reakcija.

Mēs esam glābēji, iespēju devēji. Mēs esam krustmāmiņas un krusttētiņi visai pasaulei, kā teicis Ernijs Larsens. Mēs ne vien apmierinām cilvēku vajadzības, mēs tās paredzam. Mēs savedam kārtībā, audzinām un uztraucamies par citiem. Mēs padarām la­bāku, atrisinām un esam uzmanīgi. Un visu to mēs darām tik labi. «Tavas vēlmes man ir pavēle,» ir mūsu sauklis. «Tavas problēmas ir manas problēmas,» ir mūsu moto. Mēs esam aprūpētāji.

Kas ir glābējs?

Glābējs un aprūpētājs ir sinonīmi. To definīcijas ir cieši sais­tītas ar iespēju došanu. Iespēju došana ir terapeitisks žargons, kas nozīmē destruktīvu palīdzēšanas formu. Jebkura darbība, kas palīdz alkoholiķim turpināt dzeršanu, sargā alkoholiķi no viņa darbību rezultātu izbaudīšanas vai mēģina atvieglot šo rezultātu pārciešanu, atvieglojot dzeršanas turpināšanu, ir uzskatāmas par uzvedību, kas dod iespēju.

Kā teicis konsultants Skots Īglstons, mēs glābjam ikreiz, kad uzņemamies atbildību par kādu citu cilvēcisku būtni - par šī cil­vēka domām, jūtām, lēmumiem, uzvedību, izaugsmi, labklājību, problēmām vai likteni. Tālāk parunāsim par to, ka mēs radām glābšanu vai aprūpēšanu.

• 
  Darot kaut ko tādu, ko mēs patiesībā nevēlamies darīt.
  
• 
  Sakot «jā», kad domājam «nē».
  
• 
  Darot kaut ko kāda cita vietā, lai arī šis cits ir spējīgs vai viņam vajadzētu būt spējīgam paveikt to pašam vai pašai.
  
• 
  Mēģinot apmierināt citu cilvēku vajadzības, vēl pirms kāds mums to ir lūdzis vai nesaskaņojot ar iesaistītajiem cilvēkiem to, ko grasāmies darīt.
  
• 
  Darot vairāk, nekā būtu nepieciešams saskaņā ar to, kas mums ir palūgts.
  
• 
  Sistemātiski dodot vairāk, nekā mēs paši konkrētajā situācijā sa­ņemam.
  
• 
  Mēģinot tikt galā ar citu cilvēku jūtām.
  
• 
  Domājot citu cilvēku vietā.
  
• 
  Runājot citu cilvēku vietā.
  
• 
  Pārciešot citu cilvēku vietā viņu darbības sekas.
  
• 
  Risinot citu cilvēku vietā viņu problēmas.
  
• 
  Kopējam darbam veltot vairāk atdeves un rosības nekā citi.
  
• 
  Neprasot to, ko mēs gribam, kas mums ir vajadzīgs un pēc kā mēs ilgojamies.
  

Brīžos, kad glābjam vai uzņemamies rūpes par kādu, mūs var pārņemt viena vai vairākas no turpmāk uzskaitītajām izjū­tām: diskomforts vai neērtības sajūta par cita cilvēka dilemmu, sajūta, ka steidzami kaut kas ir jādara, žēlums, vainas izjūta, svētulīgums, nemiers, pārspīlēta atbildības sajūta par šo personu vai problēmu, bailes, sajūta, ka esi piespiests vai ka kāds liek kaut ko darīt, zinošāks par to, kuram «palīdzi», gadījuma rakstura aizvainojums par to, ka esi nolikts šajā situācijā. Tāpat mēs do­mājam, ka cilvēks, par kuru rūpējamies, ir bezpalīdzīgs un nespējīgs pats paveikt to, ko mēs viņa vai viņas vietā darām. Vis­maz pagaidām mēs jūtamies vajadzīgi.

Es nerunāju par mīlestības, laipnības, līdzcietības un patiesas izpalīdzēšanas aktiem - par situācijām, kur mūsu līdzās esamība ir vēlama un vajadzīga un kur mēs paši vēlamies būt līdzdalīgi. Šā­das darbības ir dzīves gaišā puse, bet ne glābšana un aprūpēšana.

Aprūpēšana no malas izskatās daudz labvēlīgāka, nekā tā ir patiesībā. Tā pieprasa aprūpējamās personas neprasmīgumu. Mēs glābjam «upuri» - cilvēku, kurš saskaņā ar mūsu pārliecību nav spējīgs uzņemties atbildību pats par sevi. Patiesībā upuri ir spējīgi parūpēties par sevi, pat ja mēs un viņi to nevēlamies atzīt. Bieži vien mūsu upuri vienkārši karājas vienā no trijstūra galiem, gai­dot, kad mēs sakustēsimies un ieleksim trijstūrī kopā ar viņiem.

Pēc izglābšanas mēs pārvietosimies un nākamo stūri - vajā­šanu. Mēs kļūsim aizvainoti un dusmīgi uz personu, kurai mēs tik laipni «palīdzējām». Mēs būsim izdarījuši to, ko patiesībā nevēlē­jāmies darīt, mēs izdarījām to, kas nav mūsu atbildība, mēs igno­rējām savas vajadzības un vēlmes un sadusmojāmies par to. Lai situāciju sarežģītu, šis upuris, šī nabaga persona, kuru mēs izglā­bām, nemaz nejūtas pateicīga par mūsu palīdzību. Viņš vai viņa pat nespēj novērtēt upuri, ko esam nesuši viņa labā. Upuris neuz­vedas tā, kā tam vajadzētu. Šis cilvēks pat neuzklausa padomus, kurus mēs tik labprātīgi viņam dodam. Šis cilvēks neļauj mums tikt galā ar viņa jūtām. Kaut kas nav noticis tā, kā vajadzēja, vai nav pareizās sajūtas, tāpēc mēs noraujam savu oreolu un izvelkam savus ieročus.

Dažreiz cilvēki nepamana vai izvēlas nemanīt mūsu trakojošo noskaņojumu. Citreiz mēs nopūlamies, cik spējam, lai to noslēptu. Dažreiz mūsu striķi plīst ar lielu spēku un niknumu. Visbiežāk tas nāk pār mūsu ģimenes locekļu galvām. Kaut kas ģimenē ir tāds, kas noved pie tā, ka uz āru iznāk īstais es. Vai mēs izrādām, slēp­jam vai mēģinām maskēt savu satraukumu un aizvainojumus, MĒS ZINĀM, kas notiek.

Visbiežāk cilvēki, kurus mēs glābjam, acumirklī pamana iz­maiņas mūsu garastāvoklī. Viņi redz, kā tas tuvojas. Un tas tiek izmantots kā pamatojums, kāpēc viņi no mums novēršas. Tagad ir viņu kārta pabūt uzbrucēja stūrī. Tas var būt pirms mūsu dus­mām, to laikā vai pēc tām. Visbiežāk tā ir reakcija uz to, ka mēs uzņemamies atbildību par konkrēto cilvēku, tādējādi tiešā vai ne­tiešā veidā viņam vai viņai pasakot, ka saskaņā ar mūsu pārliecību viņš vai viņa ir nevarīgi. Neatkarīgi no tā, cik skaļi par savu ne­kompetenci runātu cilvēki paši, tad, ja kāds tiem saka vai kā citādi mēģina norādīt uz to nevarību, viņi tam pretojas. Turklāt viņi ņem ļaunā to, ka mēs ar savām dusmām nodarām viņiem pāri pēc tam, kad esam parādījuši viņu nevarīgumu.

Ir pienācis bridis mūsu pēdējai darbībai. Mēs esam uz pareizā ceļa virzībā uz savu iecienītāko vietu: upura stūrītis pašā apakšā. Tas ir paredzams un neizbēgams mūsu glābšanas rezultāts. Bezpa­līdzības, aizvainojuma, nožēlas, kauna un žēluma pret sevi pārpil­nība. Mēs esam izmantoti - atkal. Mēs esam neatzīti - atkal. Mēs tik ļoti cenšamies cilvēkiem palīdzēt, būt labi pret viņiem. Mēs gaužamies, «Kāpēc? Kāpēc tas VIENMĒR notiek tieši ar mani?» Citi cilvēki mīda mūs, bradā pa mums. Mēs vēlamies uzzināt, vai mēs vienmēr būsim upuri? Iespējams - jā, ja mēs nepārtrauksim glābt un uzņemties rūpes.

Daudzi līdzatkarīgie vismaz reizumis savā dzīvē ir bijuši upuri - tikuši ļaunprātīgi izmantoti, izjutuši nevērīgu attieksmi pret sevi, bijuši pamesti, cietuši no alkoholisma vai pārdzīvojuši jebkuru citu situāciju, kas padara cilvēku par upuri. Ir bijušas reizes, kad mēs esam bijuši pilnīgi bezpalīdzīgi, neesam spējuši aizstāvēt sevi vai atrisināt savas problēmas. Bija lietas, ko mēs sastapām savā ceļā, bija lietas, kuras mēs nepaprasījām, un tas šausmīgi mūs sāpināja. Tas ir skumji, patiesi skumji. Bet vēl skumjāks ir fakts, ka dau­dzi no mums, līdzatkarīgajiem, sāka sevi redzēt kā upurus. Mūsu mokošā vēsture atkārtojas. Kā aprūpētāji mēs ļaujam cilvēkiem padarīt sevi par upuriem, mēs piedalāmies sevis padarīšanā par upuriem, nepārtraukti glābjot cilvēkus. Glābšana un aprūpēšana nav mīlestības pilna rīcība. Drāmas trijstūris ir naida trijstūris. Tas veido un uztur naidu pret sevi, un tas paslēpj mūsu jūtas pret ci­tiem cilvēkiem.

Ļaujiet man paskaidrot, ko nozīmē glābšana. Mana draudzene bija precējusies ar alkoholiķi. Kad viņš piedzērās, viņa braukāja pa visu pilsētu, ņēma palīgā draugus un nerimtīgi vajāja savu vīru, līdz viņu atrada. Parasti viņa jutās augstsirdīga, nobažījusies un izjuta pret viņu žēlumu (tas ir brīdinājums, ka glābšana ir sākusies) līdz brīdim, kamēr nogādāja vīru mājās un iebāza gultā, tā uzņemoties atbildību par viņu un viņa atskurbšanu. Brīdī, kad vīra galva ie­krita spilvenā, viss mainījās. Viņa ieņēma uzbrucēja pozīciju. Viņa vairs nevēlējās šo vīrieti savās mājās. Viņa zināja, ka tagad viņš dienām ilgi činkstēs, cik slims viņš bijis. Viņš nebija spējīgs uz­ņemties atbildību par ģimeni un kopumā ir uzvedies nožēlojami. Viņš tā ir rīkojies jau tik daudz reižu! Tad viņa sāks viņu «vīlēt» - sākumā pa mazam, kamēr tas viss beigsies ar pamatīgu brāzmu. Kādu bridi viņš pacietīs viņas uzbrukumus, pirms no bezpalī­dzīga upura pārslēgsies uz atriebīgu uzbrucēja Tad viņa ieņems pašā apakšā esošo upura lomu. Sevis žēlošana, bezpalīdzības sajūta, kauns un izmisums būs klāt Kā viņš pēc visa, kas viņa labā darīts, spēj pret viņu tā izturēties? Kāpēc tas viss vienmēr notiek tieši ar viņu? Viņa jutās kā apstākļu upuris, sava vīra vardarbīgās uzvedī­bas upuris, dzīves upuris. Viņai gan nekad nebija ienācis prātā, ka viņa ir upuris pati sevis dēļ, savas uzvedības upuris.

Te būs vēl kāds glābšanas piemērs. Kādu vasaru mana drau­dzene vēlējās paņemt mani līdzi uz ābolu saimniecību. Sākotnēji es vēlējos braukt, un mēs vienojāmies par laiku. Kad norunātais laiks pienāca, es izrādījos ļoti aizņemta. Es piezvanīju savai drau­dzeni un, tā vietā, lai pateiktu, ka nevēlos braukt, palūdzu pārcelt tikšanās laiku. Jutos vainīga un atbildīga par to, kā viņa jutīsies -vēl viens glābšanas veids. Es nespēju viņu sarūgtināt, jo domāju, ka viņa nespēs ar to tikt galā, nespēs pati būt atbildīga par savām izjūtām. Es nespēju viņai pateikt patiesību, jo domāju, ka tas viņu sadusmos - vēl lielāka emocionālā atbildība - tā, it kā kāda cita dusmas būtu mana darīšana. Pienāca nākamā nedēļas nogale, un norunātā tikšanās lauzās manā tā jau pārpildītajā grafikā. Bet es negribēju doties. Patiesībā man āboli pat nebija nepieciešami. Manā ledusskapī divas atvilktnes piebāztas ar āboliem. Vel pirms es ar savu auto biju nostājusies pie draudzenes mājas, jau biju pārslēgusies uz upura lomu. Manī mutuļoja aizvainojums, sakostiem zobiem mēs devāmies uz augļu dārzu. Kad bijām atbraukušas uz dārzu un sākām apskatīt un garšot ābolus, kļuva redzams, ka ne­vienai no mums šī nodarbe neiet pie sirds. Pēc pāris minūtēm mana draudzene pagriezās pret mani. «Patiesībā es nevēlos ābo­lus», viņa teica. «Es tos nopirku jau pagājušajā nedēļā. Atbraucu, jo domāja ka tu ļoti vēlies braukt, un nevēlējos tevi sāpināt.»

Šis ir tikai viens no tūkstošiem glābšanas piemēru, kam es esmu ziedojusi savu dzīvi. Kad sāku saprast šo procesu, aptvēru, ka lielāko sava nomoda laika daļu es pavadu, mētājoties pa šī trij­stūra smailēm, uzņemoties atbildību par katru un ikvienu, izņe­mot pati sevi. Reizēm es tiku galā ar lieliem glābšanas darbiem, reizēm tās bija mazas glābšanas. Manas draudzības tika uzsāktas, uzturētas un galīgi un pavisam pārtrauktas atkarībā no tā, kā to noteica glābšanas virzība. Glābšana iefiltrējās manās attiecībās gan ar ģimenes locekļiem, gan klientiem, un turēja mani sasprin­gumā lielāko laika daļu.

Divi līdzatkarīgie savās attiecībās spēj radīt patiesi lielu jucekli. Iedomājies divus cilvēkus iepriecinātājus attiecībās vienu ar otru. Un tagad iztēlojies tos pašus divus cilvēkus iepriecinātājus attie­cībās vienu ar otru situācijā, kad viņi abi šīs attiecības vēlas pār­traukt. Viņi, kā teiktu Ernijs Larsens, paveiks briesmu lietas. Viņi būs tuvu tam, lai viens otru un paši sevi iznīcinātu, pirms viens pārstās glābt un teiks: «Es gribu prom.»

Kā līdzatkarīgie mēs daudz laika pavadām glābjot. Mēs mē­ģinām pārliecināties, ka cilvēki var pārdzīvot Dievu. Parasti es spēju atpazīt līdzatkarīgo pirmajās piecās mūsu tikšanās saru­nas minūtēs. Viņš vai viņa vai nu piedāvās kādu neprasītu palī­dzību, vai arī turpinās ar mani runāt, pat ja būs acīm redzams, ka viņš vai viņa jūtas neērti un sarunu vēlas pārtraukt. Šāds cil­vēks uzsāk attiecības, uzņemoties atbildību par mani, nevis par sevi pašu.

Dažs no mums tik ļoti nogurst no neizturamās nastas - pil­nīgas atbildības par visām cilvēciskajām būtnēm, ka var mest pie malas žēlumu un bažas, kas pavada glābšanas aktus, un doties dusmu virzienā. Mēs esam dusmīgi visu laiku; mēs jūtam dus­mas un aizvainojumu pret iespējamo upuri. Cilvēks, kuram ir kāda vajadzība vai problēma, liek mums justies tā, it kā mums kaut kas būtu jādara vai arī jājūtas vainīgiem. Pēc izglābšanas mēs pat neklīrējamies par savu naidīgumu pret šo neērto si­tuāciju. Bieži esmu novērojusi, kā tas notiek ar cilvēkiem profesijās, kas saistītas ar palīdzēšanu. Pēc neskaitāmiem glābšanas gadiem - dodot tik daudz un pretī saņemot tik maz, daudzi pro­fesionāli palīdzētāji pielāgojas savai naidīgajai attieksmei pret klientu. Viņi var turpināt darboties un turpināt «palīdzēt», lai vai kas, bet savu profesiju, kā uzskata daži terapeiti, viņi visbiežāk pamet ar izteiktu upura izjūtu.

Aprūpēšana nepalīdz, tā rada problēmas. Kad mēs rūpējamies par kādu cilvēku un darām lietas, kuras nevēlamies darīt, mēs ig­norējam savas personiskās vajadzības, vēlmes un jūtas. Mēs nolie­kam sevi malā. Reizēm mēs kļūstam tik aizņemti rūpēs par citiem cilvēkiem, ka visu savu dzīvi pametam gaidīšanas režīmā. Daudzi aprūpētāji ir ar kaut ko pārņemti vai kaut kam pārāk nodevušies. Viņiem vairs nekas nesagādā prieku. Aprūpētāji izskatās tik atbil­dīgi, bet patiesībā tādi nav. Viņi neuzņemas atbildību, kas ir vispā­rākā no visām atbildībām - atbildību par sevi.

Mēs sistemātiski dodam vairāk nekā saņemam, mēs jūtamies ļaunprātīgi izmantoti, un tādēļ mums ir sajūta, ka pret mums iz­turas nevērīgi. Mēs brīnāmies, kāpēc gan, kad nojaušam citu va­jadzības, neviens nepamana mūsu vajadzības. Mēs varam kļūt ļoti nomākti, jo mūsu vajadzības netiek apmierinātas. Neskatoties uz to, labs aprūpētājs jūtas drošāk dodot; mēs jūtamies vainīgi un ne­ērti, kad kāds kaut ko dod mums vai kad mēs darām kaut ko, kas nodrošina mūsu vajadzības. Dažreiz līdzatkarīgie var būt tik ļoti iestrēguši aprūpētāja lomā, ka var justies izbiedēti un atraidīti, kad nav iespēju aprūpēt vai izglābt kādu - kad kāds atraida iespēju, ka «viņam tiks palīdzēts».

Pats sliktākais aprūpēšana ir tas, ka mēs kļūstam un paliekam par upuriem. Es uzskatu, ka daudzas pašiznīcinošas uzvedības - ķīmiskās atkarības, ēšanas traucējumi, seksuālas dabas traucē­jumi - attīstās, pateicoties upura lomai. Kā upuri mēs piesaistām tos, kuri pēc tam kļūst par vainīgajiem. Mēs ticam, ka ir jābūt kā­dam, kurš uzņemsies rūpes par mums, jo mēs jūtamies tik bezpa­līdzīgi Dažs aprūpētājs galu galā nonāks saskarē ar kādu cilvēku vai institūciju, kas par viņu uzņemsies rūpes garīgi, fiziski, finan­siāli vai emocionāli. Jūs jautāsiet, kāpēc gan pēc skata saprātīgiem cilvēkiem va­jadzētu kādu glābt? Iemeslu ir daudz. Lielākā daļa no mums pat nemana, ko dara. Lielākā daļa no mums no visas sirds tic, ka pa­līdz. Dažs no mums ir pārliecināts, ka viņam ir jāglābj. Mums ir neskaidras idejas par to, kas ir un kas nav palīdzība. Daudzi no mums ir pārliecināti, ka glābšana ir labdarības akts. Mēs pat varam domāt, ka tas ir nežēlīgi un cietsirdīgi darīt kaut ko tik aukstasi­nīgu kā ļaut cilvēkam pašam tikt galā vai saskarties ar pamatotām izjūtām, pārciest sekas, būt apbēdinātam, dzirdot «nē», atbildēt uz mūsu vajadzībām un vēlmēm un galu galā uzņemties atbildību un būt atbildīgam par sevi šajā pasaulē. Un tas viss, neņemot vērā, ka tie, par kuriem rūpējamies, pilnīgi noteikti samaksās par mūsu «palīdzību» - cenu, kas būs vismaz tikpat barga, ja ne vēl bargāka kā jūtas, kuras viņiem nāktos pārdzīvot bez mūsu «palīdzības».

Daudzi no mums nesaprot, par ko esam atbildīgi un kas nav mūsu atbildība. Mums var būt pārliecība, ka ir jāsāk uztraukties, ja kādam ir problēmas, jo mums šķiet, ka uztraukšanās ir mūsu atbildība. Dažreiz mēs kļūstam vai slimi no tā, ka mums ir jābūt atbildīgiem par tik daudz ko, un tad mēs noraidām jebkuru mūsu atbildību un kļūstam totāli bezatbildīgi.

Taču katra glābēja sirdī mīt dēmons: zems pašnovērtējums. Mēs glābjam, jo nejūtamies mierā ar sevi. Lai arī jūtas ir pārejošas un mākslīgi radītas, aprūpēšana nodrošina mūs vismaz ar īslai­cīgu labas jušanās, pašapziņas un spēka devu. Tieši tāpat kā dzē­riens palīdz alkoholiķim acumirklī justies labāk, glābšana novērš mūsu uzmanību no sāpēm par to, kas mēs esam. Mēs nejūtamies mīlami, tad nu mēs iekārtojamies tā, lai būtu vajadzīgi. Mēs nejū­tamies labi paši par sevi, tādēļ mēs esam spiesti darīt kaut ko, lai pierādītu cik labi esam.

Mēs glābjam, jo arī ar citiem cilvēkiem mēs neesam mierā. Dažreiz pamatoti, dažreiz bez attaisnojuma mēs izlemjam, ka citi cilvēki vienkārši nav spējīgi uzņemties atbildību paši par sevi. Pat ja tā izrādītos taisnība, ne jau par to ir runa. Ja vien cilvēkam nav kādas smadzeņu traumas, kādi nopietni fiziski traucējumi vai arī viņš nav zīdainis, viņš var būt pats par sevi atbildīgs.

Dažreiz mēs glābjam, jo tas ir vieglāk, nekā tikt galā ar diskom­fortu un neveiklību, kas rodas, redzot citu cilvēku neatrisinātās problēmas. Mēs neesam iemācījušies pateikt: «Tas tiešām ir slikti, ka tev ir šāda problēma. Vai ir kas tāds, ko tu vēlies no manis?» Mēs esam iemācījušies pateikt: «Ļauj man to izdarīt tavā vietā.»

Kāds no mums ir iemācījies būt par aprūpētāju jau tad, kad bija bērns. Iespējams, mēs bijām gandrīz spiesti tādi būt, dzīvo­jot kopā ar vecākiem alkoholiķiem vai mēģinot sadzīvot ar citām problēmām ģimenē. Dažs no mums aprūpēšanu ir uzsācis vēlāk, dzīvojot kopā ar alkoholiķi vai kādu citu cilvēku, kurš ir atteicies vai izrādījies nespējīgs uzņemties rūpes par sevi. Mēs izlēmām tikt ar to galā - lai izdzīvotu, cik nu labi pratām, likvidējot sekas un uzņemoties citu cilvēku atbildības.

Daudzi līdzatkarīgie ir mācīti būt aprūpētāji. Iespējams, kāds mums ir iemācījis šos melus, un mēs tiem esam ticējuši: neesi sav­tīgs, vienmēr esi laipns pret cilvēkiem un palīdzi viņiem, nekad nesāpini citus, jo tā tu «liec viņiem justies» slikti, nekad nesaki «nē» un nepiemini savas personiskās vēlmes un vajadzības, jo tas nav pieklājīgi.

Kāds varbūt mūs ir mācījis būt atbildīgiem par citiem cil­vēkiem, bet ne par sevi. Daža laba sieviete tiek mācīta, ka laba, iekārojama sieva un māte ir aprūpētāja. Aprūpēšana ir kaut kas, kas tiek gaidīts un prasīts no viņām. Tas ir viņu pienākums. Kāds vīrietis tic, ka labs vīrs un tēvs ir aprūpētājs - supervaronis, kas ir atbildīgs par katra ģimenes locekļa vajadzību apmierināšanu.

Ir situācijas, kas izskatās ļoti līdzīgas līdzatkarībai, piemēram, rūpes par zīdaini vai mazuli. Zīdaiņa aprūpe pieprasa atteikša­nos no savām vajadzībām, jo, apspiežot savas vēlmes un jūtas, jādara kas tāds, ko viņš vai viņa nebūt nevēlas darīt (piemēram, barošana četros no rīta apmierina tikai tā vajadzības, kurš tiek barots). Turklāt ir jāuzņemas pilnīga atbildība par kādu citu cilvēcisku būtni. Rūpes par bērnu nav glābšana. Tā ir reāla atbildība, kas nav aprūpēšanas veids, par kuriem es iepriekš runāju. Bet, ja šī persona nerūpēsies par sevi, viņš vai viņa var sākt izjust līdzatkarīgas nokrāsas izjūtas.

Kāds cits varbūt interpretē reliģisku pārliecību kā norādījumu aprūpēt. Esiet aplaimoti devēji, tā mums ir teikts. Noej papildu jūdzi Mīli savu tuvāko, un mēs mēģinām. Mēs pūlamies tik ļoti. Mēs mēģinām pārāk cītīgi. Un tad mēs brīnāmies, kas gan ar mums nav kārtībā, ja kristietības mācība nedarbojas. Mūsu dzīve ari nedarbojas.

Patiesībā kristietības nostādnes darbojas tīri labi. Arī jūsu dzīve var būt laba. Tā ir glābšana, kas nedarbojas. «Tas ir apmēram tā­pat kā mēģināt noķert tauriņu ar slotas kātu,» piebilda kāds mans draugs. Katru reizi glābšana atstāj mūs samulsušus un aptumšotu prātu. Tā ir pašiznīcinoša reakcija, vēl viens veids, kā līdzatkarīgie piesaistās cilvēkiem un attālinās no sevis. Tas ir vēl viens veids, kā mēģinām kontrolēt, un tā vietā paši kļūstam kontrolējami. Aprūpēšana ir neveselīgas vecāku-bērnu attiecības; dažreiz tās ir starp diviem pieaugušajiem, kuri paši tam ir piekrituši, dažreiz starp pieaugušo un bērnu.