Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU
|
|  Yüklə 1.01 Mb.
|
Kas tieši ir emocionālā atdalīšanās? Kas ir tas, ko jums lūdzu? (Jēdziens, kā jau jums tas droši vien ir ienācis prātā, pieskaitāms žargonam.) Vispirms pārrunāsim, kas nav emocionālā atdalīšanās. Emocionālā atdalīšanās nav vēsa un naidīga attālināšanās; tā nenozīmē rezignēti un bezcerīgi pieņemt visu, ko dzīve un cilvēki mūsu ceļā mestu; nedz arī mehāniski soļot pa dzīvi, izturoties nevērīgi un pilnībā norobežojoties no sastaptajiem cilvēkiem un problēmām; tā nav Poliannai raksturīga svētlaimīga spēja visu ignorēt; izvairīšanās no mūsu patiesās atbildības attiecībā uz sevi un citiem; dzēlīgums mūsu attiecībās. Tāpat tā nav novēršanās no visa, ko mīlam un par ko raizējamies, lai gan ir gadījumi, kad tieši šāds emocionālā atdalīšanās veids ir labākais, kas iespējams konkrētajā brīdī. Ideālā gadījumā emocionālā atdalīšanās ir atbrīvošanās vai atdalīšanās no cilvēkiem un problēmām, turpinot tās mīlēt. Saskaņā ar materiāliem par «emocionālo atdalīšanos», kas gadu gadiem cirkulē no rokas rokā Al-Anon grupās, mēs garīgi, emocionāli un reizēm fiziski atbrīvojam sevi no neveselīgas (un reizēm sāpinošas) sapīšanās ar citu cilvēku dzīvi, atbildību un problēmām, kuras nespējam atrisināt. Emocionālā atdalīšanās ir balstīta uz pieņēmumu, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par sevi un ka mēs nevaram atrisināt problēmas, kas nav domātas mums, turklāt uztraukšanās nepalīdz. Mēs pieņemam gudrību, kas māca mums nelikt rokas klāt tam, kas ir citu cilvēku atbildība, tā vietā likt tās lietā tajā, kas ir mūsu atbildība. Ja kāds cilvēks pats sev ir radījis nepatikšanas, mēs ļaujam viņam baudīt sekas pašam uz savas ādas. Mēs ļaujam cilvēkiem būt tiem, kas viņi ir. Mēs dodam viņiem brīvību būt atbildīgiem un pilnveidoties. Un tieši tādu pašu brīvību mēs dodam paši sev. Mēs dzīvojam paši savu dzīvi labākajā no veidiem, kādā spējam. Mēs cenšamies saprast, kas ir tas, ko varam mainīt, un kas ir tas ko mainīt mēs nevaram. Tad mēs pārtraucam mēģināt mainīt to, ko mainīt nav iespējams. Mēs darām, ko spējam, lai atrisinātu to, ko var atrisināt, un tad pārtraucam satraukties un pūlēties. Ja mēs nevaram atrisināt problēmu un esam darījuši, ko varējuši, lai to atrisinātu, mēs mācāmies ar to sadzīvot vai dzīvot, neņemot šo problēmu vērā. Un mēs mēģinām dzīvot laimīgi - braši koncentrējoties uz visu to savā dzīvē, kas šobrīd ir labs, un esot par to pateicīgi. Mēs apgūstam brīnumaino mācību, kas dod mums iespēju to, kas mums ir, redzēt kā kaut ko vairāk. Emocionālā atdalīšanās ietver sevī «dzīvošanu šajā brīdī» - dzīvošanu te un tagad. Tā vietā, lai mēģinātu dzīvi piespiest un kontrolēt, mēs tai dodam iespēju notikt. Mēs atsakāmies no nožēlas par pagātni un no bailēm par nākotni. No katras dienas mēs iegūstam, cik vien daudz iespējams. Emocionālā atdalīšanās sevī ietver arī realitātes - faktu - atzīšana. Tā ietver sevī uzticēšanos - sev, Dievam, citiem cilvēkiem, dabiskajai lietu kārtībai un to sūtībai šai pasaulē. Mēs ticam katra brīža patiesumam un piemērotībai. Mēs atbrīvojam sevi no nastas un rūpēm un dodam sev brīvību priecāties par dzīvi, neraugoties uz mūsu neatrisinātajām problēmām. Mēs paļaujamies, ka viss ir labi, neskatoties uz konfliktiem. Mēs paļaujamies, ka Kāds dižāks par mums zina, ir iepriekš nolēmis un gādā par visu to, kas notiek. Mēs saprotam, ka šis kāds, lai atrisinātu problēmas, spēj daudz vairāk nekā mēs. Tā nu mēs cenšamies nestāvēt Viņam ceļā un ļaut Viņam to darīt. Ar laiku mēs sākam zināt, ka viss ir labi, jo esam redzējuši, kā visdīvainākās (un reizēm vissāpīgākās) lietas atrisinās uz labu un tā, ka visi ir ieguvēji. Džūdija Holisa par emocionālo atdalīšanos raksta savas grāmatas Tuklums ir ģimenes attiecības sadaļā par līdzatkarību. Te viņa emocionālo atdalīšanos apraksta kā «veselīgu neitralitāti». Emocionālā atdalīšanās nenozīmē, ka mums nerūp. Tas nozīmē, ka mēs mācāmies mīlēt, rūpēties un iesaistīties, nejūkot prātā. Mēs pārtraucam radīt haosu savos prātos un savā apkārtnē. Kad neesam pārnervozējušies un nevaldāmi nemētājamies, mēs kļūstam spējīgi pieņemt pareizus lēmumus, kā mīlēt cilvēkus un kā atrisināt problēmas. Mēs kļūstam brīvi rūpēties un mīlēt cilvēkus tādā veidā, kas palīdz citiem un nesāpina mūs pašus. Balva par emocionālo atdalīšanos ir vērā ņemama: rāmums, dziļa miera izjūta, spēja dot un saņemt mīlestību pašiedvesmojošā un enerģiju radošā veidā, brīvība rast problēmu patiesos risinājumus. Mēs rodam brīvību dzīvot savu dzīvi bez pārmērīgas vainas izjūtas un atbildības par citiem cilvēkiem. Dažreiz tieši mūsu emocionālā atdalīšanās ir tā, kas motivē un atbrīvo cilvēkus mums līdzās, lai viņi sāktu risināt savas problēmas. Mēs beidzam par viņiem uztraukties, un viņi met pie malas bezdarbību un beidzot sāk raizēties paši par sevi. Kāds dižens plāns! Mums katram prātā savas lietas. Iepriekš es aprakstīju cilvēkus, kuri ir sapinušies savā apsēstībā un raizēs. Zinu lielu skaitu cilvēku, kuriem ir jādzīvo vai kuri ir izvēlējušies dzīvot kopā ar nopietnām problēmām, tādām kā dzīvesbiedrs alkoholiķis, kurš nekad nav skaidrā, bērns ar nopietniem fiziskiem trūkumiem vai pusaudzis, kurš apmāts ar pašiznīcināšanos, lietojot narkotikas vai piekopjot kriminālu dzīvesveidu. Šie cilvēki ir iemācījušies sadzīvot vai dzīvot par spīti savām problēmām. Viņi skuma par saviem zaudējumiem un tad atrada veidu, kā dzīvot savu dzīvi nevis skumjās, mokās un izmisumā, bet aizrautīgi, mierīgi un patiesā pateicībā par visu labo. Viņi uzņēmās rūpes par tām lietām, kas ir viņu patiesā atbildība. Viņi deva cilvēkiem, viņi palīdzēja cilvēkiem un viņi mīlēja cilvēkus. Tai pašā laikā viņi deva sev un mīlēja arī sevi. Viņi sevi augstu vērtēja. Viņi nedarīja šīs lietas perfekti, bez piepūles un uzreiz, tomēr viņi pūlējās, praktizēja un iemācījās to darīt labi. Esmu šiem cilvēkiem parādā lielu pateicību. Tieši viņi man iemācīja, ka emocionālā atdalīšanās ir iespējama. Tieši viņi parādīja man, ka tas strādā. Es vēlos kaut daļu šo cerību nodot arī jums. Tas ir arī mans novēlējums jums - atrast vēl citus cilvēkus, kuriem nodot cerību, ka emocionālā atdalīšanās ir patiesa un plaukst un zeļ, ja tai nedaudz palīdz un to aprūpē. Emocionālā atdalīšanās vienlaicīgi ir rīcība un māksla. Tas ir dzīves veids. Esmu pārliecināta, ka tā ir arī dāvana, kas tiek dāvāta tiem, kuri to meklē. Kā lai emocionāli atdalāmies? Kā lai atpestījam mūsu emocijas, prātu, ķermeni un garu no šīs nepatikšanu agonijas? Tieši tā un tik labi, cik spējam. Kāda sena AA un Al-Anon paruna piedāvā trīsdaļīgu formulu, sauktu par «KĀ (HOW)*»: Godīgums, Atklātība un Vēlme mēģināt. Angļu valodā HOW: Honesty, Openness, and Willingness to try Šīs nodaļas turpinājumā aplūkosim dažus jēdzienus, kas saistīti ar emocionālo atdalīšanos konkrētos pieķeršanās gadījumos. Liela daļa jēdzienu, par kuriem tiks runāts vēlāk, novedīs pie emocionālas atdalīšanās. Jums pašiem būs jāizlemj, cik lielā mērā šīs idejas ir attiecināmas uz jums un jūsu konkrētajām situācijām, un tad pašam būs jāatrod vispiemērotākais veids, kā šīs idejas realizēt dzīvē. Nedaudz pazemības, padošanās un piepūles - esmu pārliecināta, jūs spēsiet to paveikt. Esmu pārliecināta, tāpat ka apsēstība, uztraukšanās un kontrolēšana kļūst par ieradumu, tāpat emocionālā atdalīšanās, to praktizējot, var kļūt par ierastu atbildi. Iespējams, jūs to nedarīsiet perfekti, bet perfekti to nedara neviens. Lai kādā veidā un kādā ritmā jūs praktizētu emocionālo atdalīšanos savā dzīvē, zinu, ka tieši tas jums būs piemērotākais. Ceru, ka varēsiet no cilvēka vai cilvēkiem, kuriem esat pieķērušies, emocionāli atdalīties ar mīlestību. Domāju, ka ir labāk visu darīt, saglabājot sevī mīlestības pilnu attieksmi. Tomēr dažādu iemeslu dēļ iespējami gadījumi, kad mēs ne vienmēr varam to paveikt ar mīlestību. Ja jūs nespējat emocionāli atdalīties ar mīlestību, tad, manuprāt, labāk emocionāli atdalīties ar dusmām, nekā palikt piesaistītam. Ja esam emocionāli atdalījušies, mēs atrodamies daudz labākā pozīcijā, lai strādātu ar mūsu viegli aizvainojamajām izjūtām vai pārdzīvotu tās. Ja paliksim piesaistīti, visticamāk, mēs nevēlēsimies darīt neko, izņemot būt apbēdināti. Kad mums vajadzētu emocionāli atdalīties? Kad nespējam pārtraukt domāt vai uztraukties par kādu vai kaut ko. Kad mūsu emocijas kuļas un vārās. Kad mums ir sajūta, ka mums kaut kas ir jādara, jo nespējam to izturēt vairs ne minūti. Kad mums ir sajūta, ka karājamies mata galā, un kad ir sajūta, ka šis vienīgais mats jau ir nodilis. Kā arī tad, kad ticam, ka vairs nespējam ilgāk dzīvot ar tām problēmām, ar kurām esam mēģinājuši visu šo laiku sadzīvot. Tas ir īstais brīdis emocionāli atdalīties! Jūs iemācīsieties atpazīt brīžus, kad emocionālā atdalīšanās ir ieteicama. Kā labu orientieri var izmantot šādu likumu: visvairāk emocionāli jāatdalās ir tajā brīdī, kad emocionālā atdalīšanās šķiet vismazāk iespējamā darbība. Šo nodaļu noslēgšu ar kādu patiesu stāstu. Vienu nakti ap pusnakti iezvanījās telefons. Biju jau gultā un izbrīnīta, ceļot klausuli, mēģināju iedomāties, kurš gan man varētu zvanīt šādā stundā. Nodomāju, ka tam noteikti ir jābūt kaut kam neatliekamam. Savā ziņā tas arī bija kas neatliekams. Zvanītājs bija svešiniece. Visu vakaru viņa bija zvanījusi visiem draugiem pēc kārtas, mēģinot rast mierinājumu. Acīmredzot viņa nebija spējusi to rast. Kāds viņai bija iedevis kāda cita telefona numuru, kāds bija iedevis vēl kāda numuru, un pēdējais no šiem kādiem bija ieteicis viņai piezvanīt man. Uzreiz pēc iepazīstināšanas ar sevi sieviete burtiski eksplodēja vārdu plūdos. Viņas vīrs mēdzot iet uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm. Viņš esot izšķīries no viņas un tagad satiekoties ar kādu citu sievieti, jo vēloties «atrast sevi». Turklāt, pirms viņš bija viņu pametis, viņš esot uzvedies pavisam briesmīgi un neesot gājis uz šīm sanāksmēm. Un tagad viņa vēlētos uzzināt, vai viņš neuzvedas traki, satiekoties ar sievieti, kura esot tik ļoti jaunāka par viņu pašu. Sākumā biju zaudējusi valodu, pēc tam sapratu, ka ar grūtībām spēju atrast brīdi, kad man būtu kaut mazākā iespēja ko pateikt. Viņa turpināja un turpināja runāt. Beigu beigās viņa man uzdeva jautājumu: «Vai jums nešķiet, ka viņš ir slims? Vai jums nešķiet, ka viņš rīkojas neprātīgi? Vai jums nešķiet, ka kaut kas šajā sakarā būtu darāms?» «Iespējams,» es atbildēju. «Bet ir pilnīgi acīm redzami, ka es te neko nevarēšu darīt, tieši tāpat kā jūs. Daudz vairāk esmu noraizējusies par jums pašu. Kas ir tas, ko jūs jūtat? Kas ir tas, ko jūs domājat? Kas jums ir nepieciešams, lai parūpētos par sevi? Tieši tas pats man ir jāsaka jums, dārgais lasītāj. Es zinu, ka jums ir problēmas. Es saprotu, ka daudzi no jums ir pārdzīvojuši, noraizējušies par kādu īpašu cilvēku savā dzīvē. Daudzi no tiem, iespējams, mēģina iznīcināt sevi, jūs un jūsu ģimeni jūsu acu priekšā. Lai vai kā, es nevaru darīt neko, lai kontrolētu šos cilvēkus, un, visticamāk, arī jūs to nespējat. Ja jūs to spētu, jūs to jau būtu izdarījuši līdz šim. Emocionāli atdalieties. Atdalieties ar mīlestību vai ar dusmām, bet papūlieties to izdarīt. Es zinu, ka tas ir grūti, bet kļūs vieglāk, to darot. Ja nespējat ļaut tam notikt pilnībā, vismaz «mēģiniet izdzīvot zaudējumu». Atbrīvojieties. Atlaidieties ērtāk. Un tagad dziļi ieelpojiet. Uzmanība ir vērsta uz jums. AKTIVITĀTES
6. NODAĻA NEĻAUJIETIES KATRAM VĒJAM Nesteidzieties. Divpadsmit Soļu programmas devīze Esmu reaģētājs. Šī doma kvēloja dziļi manā apziņā kādu dienu, kamēr es sēdēju darba vietā. Dzirdēju, kā cilvēki runā par reaģēšanu, bet līdz tam brīdim es nebiju sapratusi, cik daudz es pati reaģēju. Es reaģēju uz citu cilvēku jūtām, uzvedību, problēmām un domām. Es reaģēju uz to, ko viņi, iespējams jūt, domā vai dara. Es reaģēju pati uz savām jūtām, savām domām, savām problēmām. Visvarošākā šķitu esam, tieši reaģējot uz krīzēm -manās domās gandrīz viss bija krīze. Es reaģēju pārspīlēti. Apslēpta panika (kas robežojās ar histēriju) perinājās manī lielāko daļu laika. Reizēm es reaģēju par maz. Ja problēma, ar kuru sastapos, bija īpaši nozīmīga, bieži vien es kā rīku izmantoju noliegumu. Es reaģēju gandrīz uz visu, kas nonāk manā uzmanības lokā vai vidē, kurā esmu. Visa mana dzīve ir bijusi reaģēšana uz citu cilvēku dzīvi, viņu alkām, problēmām, trūkumiem, panākumiem un personībām. Pat mans zemais pašnovērtējums, ko es Lielākā daļa līdzatkarīgo ir reaģētāji. Mēs reaģējam ar dusmām, vainu, kaunu, pašneieredzēšanu, uztraukumu, sāpēm, kontrolējošiem žestiem, gādības pilnām rīcībām, nomāktību, izmisumu un niknumu. Mēs reaģējam ar bailēm un raizēm. Dažs labs no mums reaģē tik ļoti, ka kļūst sāpīgi atrasties cilvēku tuvumā un mokpilni lielā cilvēku grupā. Ir normāli reaģēt un atbildēt videi, kas ir mums apkārt, jo reaģēšana ir dzīves sastāvdaļa, tā ir daļa no mijiedarbības, daļa no būšanas dzīvam, no būšanas cilvēkam. Tomēr mēs ļaujam sevi tik ļoti apbēdināt un tik ļoti samulsināt, ka mazas lietas, lielas lietas - jebkas - ir spējīgas mūs izmest no laivas. Un veids, kādā mēs atbildam pēc tam, kad esam reaģējuši, bieži vien nav tas labākais, ko mēs varētu darīt savās interesēs. Mēs nekavējoties un nepārvarami sākam reaģēt un atbildēt, turklāt veidos, kas mūs sāpina. Jau jušanās steidzīgi un nepārvarami ir pietiekami, lai mūs sāpinātu. Mēs turam sevi krīzes stāvoklī - adrenalīns palielinās, muskuļi sasprindzinās, mēs esam gatavi reaģēt uz kritisko situāciju, kas bieži vien nemaz nav kritiska. Kāds kaut ko dara, tas nozīmē, ka ari mums kaut kas ir jādara pretī. Kāds jūtas kaut kā īpaši, tas nozīmē, ka arī mums ir jājūtas kaut kā īpaši. MĒS LECAM PIRMAJĀ IZJŪTĀ, KAS TRĀPĀS MŪSU CEĻA, UN TAD TAJĀ VĀRTĀMIES. Mēs domājam pirmo domu, kas ienāk mūsu prātā un izstrādājam to līdz pēdējam sīkumam. Mēs sakām pirmos vārdus, kas ir mums mēles galā, un pēc tam dažreiz tos nožēlojam. Mēs darām pirmo lietu, bieži vien pat neapdomājot Tā tad arī ir problēma: mēs reaģējam bez domāšanas - bez patiesas izpratnes par to, kas ir tas, kas mums ir vajadzīgs, un kā īsti mēs vēlamies šo situāciju atrisināt. Mūsu emocijas un uzvedība tiek kontrolēta - ierosināta - no visa un katra, kas ir mums apkārt. Netiešā veidā mēs ļaujam katram norādīt mums, kas jādara. Tas nozīmē, ka mēs esam zaudējuši kontroli. Mēs tiekam kontrolēti. Kad mēs reaģējam, mēs zaudējam savu personīgo, Dieva doto spēju domāt, just un rīkoties savās interesēs. Mēs ļaujam citiem noteikt, kad būsim laimīgi, kad būsim mierīgi, kad būsim noskumuši un ko mēs teiksim, darīsim, domāsim un jutīsim. Mēs zaudējam savas tiesības justies mierīgi sev apkārt esošajā untumainajā vidē. Mēs esam kā papīra strēmele pērkona negaisā, kuru vējš pūš, kur vēlas. Te būs piemērs tam, kādā veidā mums ir nosliece reaģēt (viens no iespējamajiem veidiem): es strādāju mājās, man ir divi bērni. Dažreiz, kad es strādāju, viņi otrā istabā sāk trakot - cīnās, skraida, piemēslo māju, ēd un dzer visu, kas pieejams virtuvē. Mana pirmā, instinktīvā reakcija uz to ir spalgi uzkliegt: «Beidziet reiz!». Mana otrā reakcija ir turpināt kliegt vēl vairāk. Tas notiek pilnīgi dabiski. Reaģēšana šķiet vieglāks veids nekā savas darba istabas atstāšana, iziešana caur veļas mazgājamo telpu un uzkāpšana pa kāpnēm. Tas šķiet arī vienkāršāk, nekā brīdi apdomāties, kā tad īsti vēlos šo situāciju atrisināt. Problēma, lūk, kāda: maurošana un kliegšana nedarbojas. Patiesībā tas nemaz nav vienkāršākais veids. Tas liek manai rīklei sūrstēt un iemāca maniem bērniem, kas viņiem jādara, ja viņi vēlas, lai es sēžu savā darba istabā un kliedzu. Parasti reaģēšana nestrādā. Mēs reaģējam pārāk ātri, ar pārāk lielu intensitāti un steigu. Visai reti mēs spējam darīt labāko, ko varam šādā stāvoklī. Mana pārliecība ir, ka tā ir likteņa ironija, ka patiesībā, visticamāk, mēs nemaz neesam radīti un paredzēti tam, lai darītu jebko tādā prāta stāvoklī. Ir pavisam maz lietu mūsu dzīvē, kas mums jādara un kuras mēs nevarētu paveikt labāk, ja būtu mierīgi. Ir pavisam nedaudz situāciju - tam pat nav nozīmes, cik lielā mērā tas no mums tiek prasīts, kuras vislabāk ir paveicamas, ja kļūstam traki.  Kāpēc tad mēs to darām?
Mēs reaģējam, jo esam nobažījušies un nobijusies no tā, kas noticis, kas varētu notikt, kas notiek Daudzi no mums reaģē uz visu, it kā tā būtu krīze, jo ļoti ilgu laiku esam dzīvojuši līdzās krīzēm un krīzes reakcijas ir kļuvušas par mūsu ieradumu. Mēs reaģējam, jo domājam, ka lietām nevajadzētu notikt tā, kā tās notiek. Mēs reaģējam, jo nejūtamies mierā ar sevi. Mēs reaģējam, jo lielākā daļa cilvēku reaģē. Mēs reaģējam, jo domājam, ka mums ir jāreaģē. Mums tas nav jādara. Mums nav tik ļoti jābaidās no cilvēkiem. Viņi ir tieši tādi paši kā mēs. Mums nav jāzaudē savs miers. Tas nepalīdz. Mūsu rīcībā ir tieši tie paši fakti un resursi gan tad, kad esam mierīgi, gan tad, kad esam izmisusi un haotiski. Patiesībā, kad esam mierīgi, mūsu rīcībā ir vairāk resursu, jo mūsu prāts un emocijas ir brīvi un spējīgi strādāt ar maksimālu atdevi. Mums nav jāzaudē spēks, domājot un jūtot cita vietā vai par kādu citu. Tas arī netiek no mums prasīts. Mums lietas nav jāuztver tik nopietni (nedz mūs pašus, nedz notikumus, nedz citus cilvēkus). Mēs pārspīlējam - savas jūtas, domas, rīcību un kļūdas. Tieši to pašu mēs darām ar citu cilvēku jūtām, domām un rīcībām. Mēs stāstām sev, ka tas ir šausmīgi, briesmīgi, traģiski, ka tas ir pasaules gals. Daudzas lietas var būt skumjas, tiešām sliktas un nepatīkamas, bet vienīgais, kas ir pasaules gals, ir pats pasaules gals. Jūtas ir svarīgas, tomēr tās ir un paliek tikai jūtas. Domas ir svarīgas, un arī tās ir un paliek tikai domas - un mēs visi domājam daudz dažādu lietu, turklāt mūsu domas var mainīties. Tas, ko mēs darām un sakām, ir svarīgi. Arī tas, ko saka un dara citi, ir svarīgi, tomēr pasaule nav atkarīga no kādas vienas konkrētas runas vai darbības. Un ja nu tas patiešām ir svarīgi, lai kaut kas tiktu paveikts vai izdarīts, neuztraucoties: tas notiks. Atbrīvojieties. Dodiet sev un citiem vairāk vietas, kur kustēties, runāt, būt tam, kas esat - cilvēkam. Dodiet dzīvei iespēju notikt. Dodiet sev iespēju to baudīt. Mums nav jāuztver citu cilvēku uzvedība kā sava pašvērtējuma atspulgs. Mums nav jājūtas neveikli, ja kāds, kuru mīlam, izvēlas uzvesties neadekvāti. Ir normāli reaģēt ar mulsumu, bet mums nav jāturpina justies neveikli un vēl jo mazāk mums tā ir jājūtas, ja kāds cits turpina uzvesties neadekvāti. Katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu uzvedību. Ja kāds cilvēks uzvedas neadekvāti, lai viņš tad arī pats jūtas neveikli savā vietā. Ja jūs neesat izdarījuši neko tādu, kā dēļ jums vajadzētu justies neērti, nejūtieties neērti. Es zinu, ka tā ir smaga pieeja, tomēr tā ir apgūstama. Mums nav jāuztver atraidījums kā sava pašvērtējuma atspulgs. Ja kāds, kurš jums ir svarīgs (vai pat ja kāds jums nenozīmīgs), atraida jūs vai jūsu izvēles, jūs vēl joprojām esat īsts, un vēl joprojām katra sīkākā jūsu daļiņa ir tieši tikpat vērta, kā tas būtu tad, ja jūs nebūtu atraidīts. Pārdzīvojiet jebkuras no izjūtām, kas rodas, kad tiekat atraidīts, runājiet, ko domājat, bet nezaudējiet savu pašvērtējumu tikai tāpēc, ka kāds neatzīst vai noraida to, kas jūs esat vai ko esat paveicis. Pat tad, ja jūs noraida svarīgākais cilvēks pasaulē, jūs vēl joprojām esat īsts un vēl joprojām ar jums viss ir kārtībā. Ja esat padarījis kaut ko nelāgu, jums ir jāatrisina problēma vai jāmaina uzvedība, un tad jāveic konkrētas darbības, lai parūpētos pats par sevi. Bet nevērtējiet sevi par zemu un nedodiet citu cilvēku atraidījumam tik daudz spēka attiecībā uz sevi. Tas nav nepieciešams. Mums nav jāuztver lietas tik personiski. Mēs ņemam pie sirds tādas lietas, par kurām satraukties patiesībā nav nekāda pamata. Piemēram, teikt alkoholiķim: «Ja tu mani mīlētu, tu nedzertu,» -ir tieši tikpat liela jēga, kā kādam, kurš ir slims ar plaušu karsoni, teikt: «Ja tu mani mīlētu, tu neklepotu.» Plaušu karsoņa slimnieks klepos tik ilgi, kamēr nebūs saņēmis savai slimībai atbilstošu aprūpi. Arī alkoholiķi dzers līdz brīdim, kamēr nebūs saņēmuši atbilstošu aprūpi. Kad cilvēki ar nepārvaramiem traucējumiem dara to, pār ko viņiem nav varas, viņi nesaka, ka nemīl jūs - viņi saka, ka nemīl paši sevi. Arī mazas lietas mums nav jāuztver personiski. Ja kādam ir bijusi slikta diena vai ir slikta oma, nevajag domāt, ka tam ir kāds sakars ar jums. Tam var būt un var arī nebūt sakars ar jums. Ja tam ir sakars ar jums, jūs to noteikti uzzināsiet. Visbiežāk lietām ir daudz mazāk sakara ar mums, nekā mums šķiet. Pārtraukšana, kāda cita sliktais noskaņojums, asa mēle, slikta diena, ļaunas domas, problēmas vai aktīvs alkoholisms nevar vadīt vai izpostīt mūsu dzīvi, mūsu dienu vai pat vienu vienīgu stundu dienā. Ja cilvēki nevēlas būt kopā ar mums vai rīkoties veselīgi, tas nav mūsu pašvērtējuma atspoguļojums. Tas atspoguļo viņu pašreizējo stāvokli. Praktizējot emocionālo atdalīšanos, mēs varam mazināt mūsu destruktīvo reakciju uz pasauli mums apkārt. Atdaliet sevi no lietām. Lieciet lietas mierā un ļaujiet cilvēkiem būt tiem, kas viņi ir. Kas jūs tāds esat, lai teiktu, ka pārtraukšana, garastāvoklis, vārds, slikta diena, doma vai problēma nav svarīga un nepieciešama dzīves sastāvdaļa? Kas jūs tāds esat, lai teiktu, ka šī problēma galu galā nenāks par labu jums vai kādam citam? Mums nav jāreaģē. Mums ir izvēle. Tas ir prieks, kas rodas, atveseļojoties no līdzatkarības. Un katru reizi, kad mēs vingrinām savas tiesības izvēlēties, kā vēlamies rīkoties, domāt, just un uzvesties, mēs jūtamies labāk un stiprāki. «Bet,» jūs varētu iebilst « kāpēc gan man nevajadzētu reaģēt? Kāpēc gan man nevajadzētu kaut ko atbildēt? Kāpēc gan man nevajadzētu būt sarūgtinātam? Viņš vai viņa ir pelnījuši, ka viņiem jāiztur mana nemiera uzbrukumi.» Tā tas varētu būt, bet jāiztur nav jums. Te mēs runājam par to, ka jūs zaudējat mieru, jūs zaudējat rāmumu, jūs laižat vējā mirkļus. Kā teicis Ralfs Edvards, «Tā ir jūsu dzīve.» Kā jūs vēlaties to pavadīt? Jūs emocionāli atdalāties nevis viņa vai viņas dēļ, bet gan sevis dēļ. Iespējams, ka ieguvēji būs visi. Mēs esam kā dziedātāji lielā kori. Ja puisis mums līdzās nedzied tīri, vai arī mums būtu jāsāk dziedāt šķībi? Vai tas viņam palīdzēs, vai tas palīdzēs mums turēties toņkārtā? Mēs varam iemācīties noturēt toņkārtā savu daļu. Nav nepieciešams likvidēt visas mūsu reakcijas uz cilvēkiem un problēmām. Reakcijas var būt noderīgas. Tās dod mums iespēju saprast, kas mums patīk un kas dod mums iespēju justies labi. Tās palīdz mums identificēt problēmas mūsos un mums apkārt. Tomēr lielākā daļa no mums reaģē pārāk daudz. Un lielākā daļa no tā, uz ko mēs reaģējam, ir muļķības. Tas viss nav tik svarīgs un nav pelnījis visu to uzmanību un laiku, ko mēs tam veltām. Šis tas, uz ko mēs reaģējam, ir citu cilvēku reakcija uz mums. (Esmu nikns, jo viņš saniknojās uz mani; viņš saniknojās, jo es biju dusmīgs; viņš nebija dusmīgs, viņš bija sāpināts, jo...) Mūsu reakcija var būt tāda reakciju ķēde, kas visbiežāk visus sāpina, un neviens nezina, kāpēc tas tā ir. Visi vienkārši ir apbēdināti. Un pēc tam visi ir ārpus kontroles un tiek kontrolēti. Dažreiz cilvēki uzvedas noteiktā veidā, lai panāktu to, ka mēs reaģējam kādā īpašā veidā. Ja mēs pārtraucam reaģēt šajos noteiktajos veidos, visi prieki viņu vietā no tā tiek mums. Mēs atvairām viņu kontroli un atbrīvojamies no viņu varas pār mums. Ir reizes, kad mūsu reakcija izraisa noteiktu citu cilvēku reakciju. Mēs palīdzam viņiem attaisnot noteiktu uzvedību. (Mums tas vairs nav nepieciešams, vai ne?) Dažreiz reaģēšana samazina mūsu redzesloku tik lielā mērā, ka mēs iestrēgstam, reaģējot tikai uz problēmas simptomiem. Mēs esam tik aizņemti reaģējot, ka mums nekad nebūs laika un spēka saprast, kas ir patiesā problēma, nemaz nerunājot par spēju izdomāt, kā problēma būtu risināma. Mēs varam gadiem reaģēt uz katru dzeršanas gadījumu un krīzēm, kas rodas tā rezultātā, pilnībā neredzot, ka patiesā problēma ir alkoholisms! Iemācieties pārstāt reaģēt veidos, kas nav nepieciešamai un nedarbojas. Likvidējiet reakciju, kas sāpina jūs. Turpmāk sekos daži ieteikumi, kas jums palīdzēs emocionāli atdalīties no cilvēkiem un jūsu pašu destruktīvās reakcijas uz viņiem. Tie ir tikai ieteikumi. Nav vienas noteiktas formulas, kā emocionāli atdalīties. Jums nāksies pašam atrast veidu, kas ir atbilstošs tieši jums. 1. Iemācieties atpazīt brīžus, kad jūs reaģējat, kad ļaujat kādam vai kaut kam raustīt savas stīgas. Bieži vien, kad sākat justies nobažījušies, nobijušies, sašutuši, vardarbīgi, atraidīti, nožēlojami, nokaunējušies, uztraukušies vai apjukuši, kaut kas jūsu apkārtējā vidē ir sagrābis jūs. (Es nesaku, ka ir nepareizi justies šādi. Iespējams, jebkurš justos tieši tāpat. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs mācāmies paši pieņemt lēmumu, cik ilgi mēs vēlamies turpināt tā justies un ko mēs vēlamies šai sakarā darīt.) Tādi vārdi kā «viņš, tas vai viņa liek man justies» bieži vien norāda uz to, ka mēs šajā brīdi reaģējam. Miera un rāmuma zaudēšana ir viens no spēcīgākajiem rādītājiem, ka esam pieķerti kāda noteikta veida reakcijā. 2. Iekārtojieties ērti. Kad pamanāt, ka esat haotisko reakciju viducī, runājiet vai dariet, cik vien maz iespējams, līdz brīdim, kad esat atjaunojuši sevī mieru un rāmumu. Dariet, kas vien jums nepieciešams (kas nav pašu vai citu iznīcinošs), lai palīdzētu sev atslābināties. Pāris reižu dziļi ieelpojiet. Ejiet pastaigāties. Iztīriet virtuvi. Ieejiet vannā. Dodieties apciemot kādu paziņu. Apmeklējiet Al-Anon sanāksmi. Palasiet kādu meditatīvu grāmatu. Aizbrauciet ceļojumā uz Floridu. Skatieties kādu pārraidi televīzijā. Atrodiet kādu veidu, kā sevi emocionāli, garīgi un (ja nepieciešams) arī fiziski nodalīt no tā, uz ko reaģējat. Atrodiet veidu, kā mazināt savu sasprindzinājumu. Nedzeriet un nebrauciet ar auto ar 136 kilometriem stundā. Dariet kaut ko drošu, kas palīdzēs jums atgūt līdzsvaru. 3. Pārdomājiet, kas notika. Ja tas ir kāds niecīgs atgadījums, iespējams, būsiet spējīgs ar to tikt galā vienatnē. Ja problēma ir nopietnāka vai arī tā jūs pārāk satrauc, jums var būt vēlēšanās to pārrunāt ar kādu draugu, lai padarītu savas domas un emocijas skaidrākas. Raizes un jūtas sāk trakot, ja mēģinām tās ieslēgt dziļi sevī. Runājiet par savām jūtām. Uzņemieties par tām atbildību. Jūtiet savas jūtas, lai kādas tās arī būtu. Neviens jums nav licis tā justies. Kāds varbūt jums ir piepalīdzējis justies kā īpaši, bet savas jūtas pilnībā veidojat jūs paši. Tieciet ar to galā. Un tad pastāstiet sev patiesību, kas tad īsti notika. Vai kāds jums mēģināja iedzelt? (Ja rodas šaubas, vai situāciju saprast kā aizvainojumu vai atraidījumu, es dodu priekšroku pārliecībai, ka tam visam nav nekāda sakara ar mani. Tas ietaupa laiku un palīdz man justies mierā ar sevi.) Varbūt jūs mēģinājāt kādu vai kaut ko kontrolēt? Cik nopietna konkrētā problēma vai neskaidrība ir? Vai jūs uzņematies atbildību kāda cita vietā? Varbūt esat dusmīgi par to, ka kādam nav izdevies uzminēt, kas ir tas, ko patiesībā vēlaties, vai kas ir tas, ko jūs patiesībā vēlējāties pateikt? Vai arī kāda cita uzvedību esat uztvēruši pārāk nopietni? Varbūt kādam ir izdevies piespiest jūsu nedrošības un vainas izjūtas pogas? Vai tas tiešām ir pasaules gals, vai tomēr tas ir vienīgi skumji un apbēdinoši? 4. Apdomājiet, kas jums būtu nepieciešams, lai parūpētos par sevi. Pieņemiet lēmumus, kas balstīti uz reālo situāciju, un pieņemiet tos, esot mierīgā stāvoklī. Vai jums ir jāatvainojas? Vai vēlaties ļaut visam iet savu gaitu? Vai jums būtu nepieciešams ar kādu no sirds izrunāties? Vai jums ir nepieciešams pieņemt vēl kādus lēmumus, lai parūpētos par sevi? Kad pieņemat lēmumus, paturiet prātā, kas ir jūsu atbildība. Jūs neesat atbildīgi par to, lai citi cilvēki «ieraudzītu gaismu», un jums nav jānostāda viņus «uz pareizā ceļa». Jūs esat atbildīgi par to, lai parūpētos par sevi un lai sevi nostādītu uz ceļa. Ja nevarat nomierināties par lēmumu, ļaujiet tam vienkārši notikt. Tas nozīmē, ka nav vēl pienācis laiks šo lēmumu pieņemt. Nogaidiet, līdz jūsu prāts ir saskanīgs un emocijas rāmas. |
vazāju apkārt kā somu, pilnu ar nelāgi smakojošiem mēsliem, ir bijusi reakcija. Es biju kā marionete ar striķīšiem, kas karājas uz āru un aicina katru aiz tiem paraustīt.