Melodija bītija pārtraukt līdzatkarīBU

līdzatkarīgajiem ir nosliece:

• 
  nākt no ģimenēm, kurās emocijas tiek paustas nepamatoti spē­cīgi, tiek apspiestas vai arī tiek izrādītas nepieņemamā veidā;
  
• 
  noliegt to, ka viņu ģimenes bijušas vētrainas, apspiestas vai disfunkcionālas;
  
• 
  it visā vainot sevi;
  
• 
  urdīt sevi par pilnīgi visu, tai skaitā par savu domāšanas, jušanas, skatīšanās, rīcības un uzvedības veidu;
  

• 
  kļūt dusmīgiem, nostāties aizsardzības pozā, būt paštaisniem un sašutušiem, kad kāds
  

• 
  noraidīt uzslavas un balvas;
  
• 
  justies nomāktiem, ja nav uzslavu un balvu (trieciens par zau­dējumu);
  
• 
  justies atšķirīgiem no visas pārējās pasaules;
  
• 
  domāt, ka viņi nav pietiekami labi;
  
• 
  justies vainīgiem par to, ka viņi tērē naudu savām vajadzībām un piedalās nekam nevajadzīgās izpriecās;
  
• 
  uztvert lietas personīgi;
  
• 
  būt seksuālas, fiziskas vai emocionālas vardarbības, nevērības, nodevības vai alkoholisma upuri;
  
• 
  justies kā upuriem;
  
• 
  stāstīt sev, ka neko nespēj paveikt labi;
  
• 
  baidīties no kļūdām;
  
• 
  brīnīties, kāpēc gan viņiem ir tik grūti pieņemt lēmumus;
  
• 
  domāt, ka viņi visu paveiks perfekti;
  
• 
  brīnīties, kāpēc viņiem neizdodas darāmo paveikt tā, lai paši būtu apmierināti ar paveikto;
  

• 
  turēt prātā lielu skaitu «vajag»;
  
• 
  justies vainīgiem;
  
• 
  just kaunu par sevi;
  
• 
  domāt, ka viņu dzīve nav dzīvošanas vērta;
  
• 
  mēģināt palīdzēt citiem cilvēkiem dzīvot viņu dzīvi;
  
• 
  iegūt mākslīgu pašvērtības izjūtu, palīdzot citiem;
  

• 
  pamatojoties uz citu cilvēku neveiksmēm, problēmām, ka­vēkļiem un kļūdām, nostiprināt priekšstatus par savu zemo pašvērtējumu;
  

• 
  vēlēties, lai ar viņiem notiek kaut kas labs;
  
• 
  ticēt, ka ar viņiem nevar notikt nekas labs;
  
• 
  ticēt, ka viņi nav pelnījuši labas lietas un laimi;
  
• 
  vēlēties, lai viņi patiktu citiem cilvēkiem un lai citi viņus mīlētu;
  
• 
  būt pārliecinātiem, ka viņi nevar patikt citiem un ka citi nevar viņus mīlēt;
  
• 
  mēģināt pierādīt citiem, ka viņi ir gana labi;
  
• 
  iekārtoties tā, lai viņi būtu vajadzīgi.
  

Daudzi līdzatkarīgie:

• 
  baiļu un vainas apziņas dēļ noliedz savas domas un jūtas;
  
• 
  baidās ļaut būt sev pašiem;
  
• 
  šķiet apspiesti un savaldīgi.
  

Līdzatkarīgajiem ir nosliece:

• 
  justies ārkārtīgi bažīgiem par problēmām un cilvēkiem;
  
• 
  uztraukties par vismuļķīgākajām lietām;
  
• 
  daudz domāt un runāt par citiem cilvēkiem;
  
• 
  iedzīvoties bezmiegā citu cilvēku un problēmu dēļ;
  
• 
  uztraukties;
  
• 
  nekad nespēt rast atbildi;
  
• 
  būt ārkārtīgi piesardzīgam pret cilvēkiem;
  
• 
  censties pieķert cilvēkus brīžos, kad viņi slikti uzvedas;
  
• 
  justies nespējīgiem pārtraukt runāt, domāt un uztraukties par citiem cilvēkiem un viņu problēmām;
  
• 
  atteikties no rutīnas, jo viņi ir apbēdināti par kaut ko vai kādu;
  
• 
  visu savu enerģiju virzīt uz citiem cilvēkiem un to problēmām;
  
• 
  brīnīties, kāpēc gan viņiem nekad nav gana daudz spēka;
  
• 
  brīnīties, kāpēc viņi nespēj kaut ko paveikt.
  

Daudzi līdzatkarīgie:

• 
  ir pārdzīvojuši notikumus vai dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, kas bijuši nekontrolējami, kā rezultātā līdzatkarīgie ir cietuši un ti­kuši sāpināti;
  
• 
  ir sākuši baidīties, ka cilvēki varētu būt tie, kas viņi ir, un ka no­tikumi varētu iet savu dabisko gaitu;
  
• 
  neredz vai nespēj tikt galā ar savām bailēm zaudēt kontroli;
  
• 
  domā, ka zina labāk, kā kam jānotiek un kā kuram jāuzvedas;
  
• 
  mēģina kontrolēt notikumus un cilvēkus, izpalīdzot, vainojot, piespiežot, iebiedējot, dodot padomus, manipulējot, uzkundzē­joties;
  
• 
  galu galā zaudē savos mēģinājumos kontrolēt vai izraisa cilvēkos dusmas;
  
• 
  izjūt vilšanos un dusmas;
  
• 
  jūtas tā, it kā notikumi un cilvēki viņus kontrolētu.
  

Līdzatkarīgajiem ir nosliece:

• 
  ignorēt problēmas vai izlikties, ka to nav;
  
• 
  izlikties, ka apstākļi nemaz nav tik slikti, kā patiesībā ir;
  
• 
  stāstīt sev, ka rīt viss būs labāk;
  
• 
  visu laiku nodarbināt sevi, lai nevajadzētu domāt;
  
• 
  justies apjukušiem;
  
• 
  justies nomāktiem vai slimiem;
  
• 
  doties pie ārsta pēc nomierinošiem līdzekļiem;
  
• 
  kļūt par darbaholiķiem;
  
• 
  neapdomīgi tērēt naudu;
  
• 
  pārēsties;
  
• 
  izlikties, ka viss iepriekš aprakstītais nenotiek;
  
• 
  noskatīties, kā problēmas samilzt;
  
• 
  ticēt meliem;
  
• 
  melot pašiem sev;
  
• 
  brīnīties, kāpēc viņiem ir sajūta, ka jūk prātā.
  

Daudzi līdzatkarīgie:

• 
  nejūtas laimīgi, apmierināti vai saskaņā ar sevi;
  
• 
  meklē laimi ārpus sevis;
  
• 
  ieciklējas uz jebko vai jebkuru, ko uzskata par laimes avotu;
  
• 
  jūtas ārkārtīgi apdraudēti zaudēt lietu vai personu, kuru uzskata par laimes avotu;
  
• 
  nejūtas savu vecāku mīlēti un atzīti;
  
• 
  nemīl paši sevi;
  
• 
  tic, ka citi cilvēki nemīl un nespēj viņus mīlēt;
  
• 
  izmisīgi alkst mīlestības un atzinības;
  
• 
  bieži vien alkst mīlestības no cilvēkiem, kuri nespēj mīlēt;
  
• 
  ir pārliecināti, ka citi cilvēki nekādā ziņā nevar būt šai pasaulē viņu dēļ;
  
• 
  pielīdzina mīlestību sāpēm;
  
• 
  jūt, ka cilvēki viņiem ir vairāk vajadzīgi, nekā viņi to vēlētos;
  
• 
  pūlas pierādīt, ka viņi ir mīlestības vērti;
  
• 
  nemaz neiedomājas pavērot, vai citi cilvēki ir gana labi viņiem;
  
• 
  uztraucas, vai citi cilvēki viņus mīl, vai viņi citiem patīk;
  
• 
  neievēro, vai viņiem patīk un vai viņi mīl citus cilvēkus;
  
• 
  savu dzīvi pakārto citiem cilvēkiem;
  
• 
  meklē attiecības, kurās tiktu nodrošinātas visas labās izjūtas;
  
• 
  zaudē interesi par savu dzīvi, kad ir iemīlējušies;
  
• 
  raizējas par to, ka citi cilvēki varētu viņus pamest;
  
• 
  netic, ka var paši par sevi parūpēties;
  
• 
  saglabā arī neveiksmīgas attiecības;
  
• 
  piecieš ļaunprātīgu izmantošanu, lai tikai justu, ka citi viņus mīl;
  
• 
  jūtas ieslodzīti attiecībās;
  
• 
  pamet neizdevušās attiecības, lai izveidotu jaunas tikpat neveiksmīgas;
  
• 
  vēlas uzzināt, vai viņiem reiz izdosies atrast savu mīlu.
  

Līdzatkarīgie bieži:

• 
  
  
  vaino;
  
• 
  draud;
  
• 
  piespiež;
  
• 
  lūdzas, pierunā;
  
• 
  dod padomus;
  
• 
  nesaka to, ko domā;
  
• 
  nedomā to, ko saka;
  
• 
  nezina, ko domā;
  
• 
  neuztver sevi nopietni;
  
• 
  domā, ka citi cilvēki līdzatkarīgos neuztver nopietni;
  
• 
  uztver sevi pārāk nopietni;
  
• 
  sev vēlamo vai vajadzīgo lūdz netieši - piemēram, nopūšoties;
  
• 
  viņiem ir grūti pateikt būtisko;
  
• 
  nav pārliecināti, kas ir būtiski;
  
• 
  rūpīgi izvērtē katru vārdu, lai tas sniegtu gaidīto efektu;
  

• 
  savas domas cenšas izklāstīt tā, lai iepriecinātu cilvēkus;
  
• 
  savas domas cenšas izklāstīt tā, lai aizkaitinātu cilvēkus;
  
• 
  savas cerības cenšas izklāstīt tā, lai cilvēki darīt to, ko līdz­atkarīgie vēlas;
  

• 
  no savas valodas izslēdz vārdu «nē»;
  
• 
  runā pārāk daudz;
  
• 
  runā par citiem cilvēkiem;
  
• 
  izvairās runāt par sevi, savām problēmām, jūtām un domām;
  
• 
  stāsta, ka viss ir viņu vaina;
  
• 
  stāsta, ka nekas nav viņu vaina;
  
• 
  ir pārliecināti, ka viņu viedoklis nav svarīgs;
  
• 
  nogaida, lai savu viedokli varētu izteikt tikai tad, kad citi ir izteikusi savējo;
  
• 
  melo, lai piesegtu un aizsargātu cilvēkus, kurus viņi mīl;
  
• 
  melo, lai aizsargātu sevi;
  
• 
  sastopas ar grūtībām savu tiesību aizstāvēšanā;
  
• 
  sastopas ar grūtībām savu emociju godīgā, atklātā un adekvātā paušanā;
  
• 
  ir pārliecināti, ka lielākā daļa no tā, kas viņiem sakāms, nav svarīgs;
  
• 
  sāk runāt ciniski, pazemojoši vai naidīgi;
  
• 
  atvainojas par to, ka apgrūtina cilvēkus.
  

Līdzatkarīgie bieži:

• 
  stāsta, ka viņi necietīs noteiktu citu cilvēku uzvedību;
  
• 
  pakāpeniski kāpina toleranci tik tālu, ka sāk paciest lietas, par kurām iepriekš teikuši, ka necietīs nekad;
  
• 
  ļauj citiem sevi sāpināt;
  
• 
  turpina ļaut sevi sāpināt;
  
• 
  brīnās, kāpēc gan viņi tik ļoti tiek sāpināti;
  
• 
  žēlojas, vaino un mēģina kontrolēt, lai arī turpina būt izturīgi;
  
• 
  beigu beigās kļūst nikni;
  

• 
  kļūst pilnīgi neiecietīgi.
  

Līdzatkarīgie:

• 
  neuzticas sev;
  
• 
  neuzticas savām izjūtām;
  
• 
  neuzticas saviem lēmumiem;
  
• 
  neuzticas citiem cilvēkiem;
  
• 
  mēģina uzticēties neuzticamiem cilvēkiem;
  
• 
  domā, ka Dievs viņus ir pametis;
  
• 
  zaudē ticību un paļāvību Dievam.
  

Daudzi līdzatkarīgie:

• 
  jūtas ļoti nobiedēti, sāpināti un dusmīgi;
  
• 
  dzīvo kopā ar cilvēkiem, kuri baidās, ir sāpināti un dusmīgi;
  
• 
  baidās paši no savām dusmām;
  
• 
  jūtas citu cilvēku dusmu iebiedēti;
  
• 
  domā, ka cilvēki viņus pametīs, ja sajutīs dusmas;
  
• 
  domā, ka viņi jūt dusmas citu cilvēku dēļ;
  
• 
  baidās sadusmot citus cilvēkus;
  
• 
  jūtas citu cilvēku dusmu kontrolēti;
  
• 
  apspiež savas dusmas;
  
• 
  daudz raud, jūtas nomākti, pārēdas, saslimst, lai nomierinātos, dara ļaunas un riebīgas lietas, rīkojas naidīgi, izjūt varmācīgus jūtu uzplūdus;
  

• 
  soda citus cilvēkus par to, ka tie ir sadusmojuši līdzatkarīgo;
  
• 
  vaino sevi un izjūt kaunu par to, ka ir jutušies dusmīgi;
  
• 
  izjūt dusmu, aizvainojuma un sarūgtinājuma pieaugumu;
  
• 
  jūtas drošāk ar savām dusmām nekā ar savām sāpēm;
  
• 
  vēlētos uzzināt, vai jelkad spēs nebūt dusmīgi.
  

Daži līdzatkarīgie:

• 
  ir aprūpētāji gultā;
  
• 
  nodarbojas ar seksu, kad to nevēlas;
  
• 
  nodarbojas ar seksu, kad vēlētos tikt apskauti, loloti un mīlēti;
  
• 
  mēģina nodarboties ar seksu, kad ir dusmīgi vai sāpināti;
  
• 
  noraida iespēju baudīt seksu, jo jūtas dusmīgi uz savu partneri;
  
• 
  baidās zaudēt kontroli;
  
• 
  izjūt grūtības palūgt to, kas viņiem gultā ir nepieciešams;
  
• 
  emocionāli attālinās no sava partnera;
  
• 
  izjūt seksuālu riebumu pret savu partneri;
  
• 
  nerunā par to;
  
• 
  spiež sevi nodarboties ar seksu;
  
• 
  pārvērš seksu par tehnisku aktu;
  
• 
  brīnās, kāpēc viņiem nepatīk sekss;
  
• 
  zaudē interesi par seksu;
  
• 
  izdomā visdažādākos iemeslus, lai atturētos;
  
• 
  vēlas, lai viņu seksa partneri nomirst, aiziet vai sajūt līdzatkarīgā izjūtas;
  
• 
  izjūt spēcīgas seksuālās fantāzijas par citiem cilvēkiem;
  
• 
  apsver ārlaulību attiecības.
  

Līdzatkarīgajiem ir nosliece:

• 
  būt pārspīlēti atbildīgiem;
  
• 
  būt pārspīlēti bezatbildīgiem;
  
• 
  kļūt par mocekļiem, kas ziedo savu laimi un daudz ko citu tādu iemeslu dēļ, kas nav upuru vērti;
  
• 
  izjūt grūtības būt tuvās attiecībās ar cilvēkiem;
  
• 
  izjūt grūtības baudīt izpriecas un būt spontāniem;
  
• 
  kopumā pasīvi reaģē uz līdzatkarību - raudot, ciešot sāpes, esot bezpalīdzīgi;
  
• 
  kopumā uz līdzatkarību reaģē agresīvi - vardarbīgi, dusmīgi, uz­kundzējoties;
  
• 
  kombinē pasīvās un agresīvās reakcijas;
  
• 
  svārstās emocijās un lēmumos;
  
• 
  smejas brīžos, kad gribas raudāt;
  
• 
  paliek uzticīgi saviem spaidiem un cilvēkiem, pat ja tie sāpina;
  
• 
  kaunas no savas ģimenes, savām personīgajām vai attiecību problēmām;
  
• 
  ir neizpratnē par problēmu dabu;
  
• 
  piesedz, melo un aizsargā problēmas;
  
• 
  nemeklē palīdzību, jo iestāsta sev, ka problēma nav nemaz tik liela vai ka paši nav tik svarīgi;
  
• 
  brīnās, kāpēc gan problēmas neizzūd.
  

Vēlīnajās līdzatkarības stadijās līdzatkarīgie var:

• 
  justies miegaini;
  
• 
  justies depresīvi;
  
• 
  kļūt nepieejami, izolēti;
  
• 
  piedzīvot pilnīgu dienas režīma un struktūras zudumu;
  
• 
  izmantot ļaunprātīgi vai izturēties nevērīgi pret saviem bērniem un pienākumiem;
  
• 
  justies bezpalīdzīgi;
  
• 
  sākt plānot, kā izbēgt no attiecībām, kurās viņi jūtas iesprostoti;
  
• 
  domāt par pašnāvību;
  
• 
  kļūt agresīvi;
  
• 
  nopietni saslimt - emocionāli, garīgi vai fiziski;
  
• 
  iegūt ēšanas traucējumus (pārēšanos vai badošanos);
  
• 
  kļūt atkarīgi no alkohola vai citām narkotikām.
  

Trešās nodaļas beigās aicināju definēt līdzatkarību. Kā teicis Ernijs Larsens, ja tu spēj nodefinēt problēmu, ka «es dzīvoju kopā ar alkoholiķi», tu vari sākt apdomāt iespēju, ka nedzīvot kopā ar alkoholiķi varētu būt šīs problēmas risinājums. Vismaz daļēji tas varētu būt patiesi. Tomēr mūsu kā līdzatkarīgo lielākā problēma ir mūsu pašu rakstura iezīmes - līdzatkarīgās uzvedības.

Kurš ir līdzatkarīgs? Es esmu.

Pēc dažādām aplēsēm 80 miljoni cilvēki ir atkarīgi no ķīmis­kajām vielām vai ir attiecībās ar kādu, kurš ir atkarīgs. Viņi, ie­spējams, ir līdzatkarīgi.

Cilvēki, kuri mīl, rūpējas vai strādā ar cilvēkiem, kuriem ir traucējumi, arī var būt līdzatkarīgi.

Cilvēki, kuri rūpējas par tādiem cilvēkiem, kuriem ir ēšanas traucējumi, arī, iespējams, ir līdzatkarīgi. Savā grāmatā Tuklums ir ģimenes attiecības, Džūdija Holisa raksta, ka viena persona ar ēšanas traucējumiem spēj nodarbināt no piecpadsmit līdz pat div­desmit cilvēku. Liela daļa cilvēku ar ēšanas traucējumiem ir arī līdzatkarīgi. «Neformālā aptaujā atklāju, ka vismaz 40 % alkoho­liķu sievu ir pārmērīgi tuklas,» raksta Holisa. Iespējams, jūs lasāt šo grāmatu sevis dēļ, varbūt jūs esat līdzatkarīgs. Vēl var būt, ka jūs šo grāmatu lasāt, lai palīdzētu kādam citam. Ja tā, pilnīgi iespējams, ka jūs esat līdzatkarīgs. Ja bažas ir pārtapušas apmātībā, ja līdzjūtība ir pārtapusi aprūpēšanā, ja jūs rūpējaties par citiem cilvēkiem, bet nerūpējaties par sevi - jums var būt ar līdzatkarību saistītas problēmas. Kat­ram pašam jāizlemj, vai viņam līdzatkarība ir vai nav problēma. Tāpat katram pašam jāizlemj, kam jāmainās un kad tieši tam jānotiek.

Līdzatkarība ietver ļoti dažādas parādības. Tā ir atkarība no cilvēkiem - no viņu noskaņojumiem, uzvedības, slimībām vai veselības, no viņu mīlestības. Tā ir paradoksāla atkarība. Līdzatkarīgie šķiet atkarīgi no kaut kā, viņi ir atkarīgi. Viņi iz­skatās stipri, bet jūtas bezspēcīgi. Viņi šķiet visu kontrolējam, kaut gan patiesībā viņus dažreiz kontrolē slimība, piemēram, alkoholisms.

Šādi jautājumi tiek risināti atveseļošanās procesā. Tieši šo problēmu risināšana padara atveseļošanos interesantu un sais­tošu. Tā kā problēmas, kas nodarbina cilvēka prātu, jūtas un garu, ir ļoti sarežģītas, daudzas atveseļošanās ir ilgas un nogurdi­nošas. Tikai ne šeit aprakstītās atveseļošanās. Ja neņem vērā cil­vēcīgas emocijas, kuras mēs justu jebkurā gadījumā, un diskomforta lēkmes no tā, ka sākam uzvesties citādāk, atveseļošanās no līdzatkarības ir aizraujoša. Tā ir atbrīvošanās. Tā ļauj mums būt tiem, kas mēs esam. Tā ļauj citiem cilvēkiem būt tiem, kas viņi ir. Tā palīdz atzīt mūsu Dieva doto spēju domāt, just un rīkoties. Tā ir laba sajūta. Tā dod mieru. Tā padara mūs spējīgus mīlēt sevi un citus. Tā ļauj mums saņemt mīlestību - kripatiņu tā, ko mēs visi meklējam. Tā nodrošina vislabvēlīgākos apstākļus, lai cilvēki mums līdzās kļūtu un paliktu veselīgi. Un vēl atveseļošanās palīdz apturēt nepanesamās sāpes, ar kurām lielākā daļa no mums ir tik ilgi dzīvojuši.

Atveseļošanās ir ne vien aizraujoša, bet arī vienkārša. Tas ne vienmēr ir viegli, toties nav sarežģīti. Viss balstīts uz vienu priekšnosacījumu, kuru lielākā daļa no mums ir aizmirsuši vai nekad nav zinājuši: katrs ir atbildīgs pats par sevi. Tas nozīmē, ka ir jā­iemācās jauns uzvedības veids, kuram vajadzētu nodoties: rūpes par sevi. Grāmatas otrajā daļā mēs pārrunāsim dažas idejas, kā to darīt.

AKTIVITĀTES

1. Izlasiet vēlreiz šajā nodaļā atrodamo rakstura iezīmju sarakstu. Atzīmējiet ar 0 visas tās iezīmes, kas jums nekad nav piemitušas. Atzīmējiet ar 1 tās iezīmes, ar kurām reizēm esat saskāries. Un at­zīmējiet ar 2 tās iezīmes, kuras bieži vien jums sagādā raizes. Vē­lāk, kādā no nākamajām nodaļām, jums tas būs nepieciešams, lai definētu savus mērķus. Jūs varat šo rezultātu izmantot jau tagad kā ceļvedi nodaļās, kuras jūs gribētu izlasīt.

2. Vai vēlaties sevi mainīt? Kā jūs domājat, kas notiks, ja sāksiet mainīties? Vai domājat, ka varat mainīties? Kāpēc «jā» vai kāpēc «nē»? Uzrakstiet pāris rindkopu, atbildot uz šiem jautājumiem.

2.DAĻA

RŪPES PAR SEVI. PAMATI

5. NODAĻA

EMOCIONĀLĀ ATDALĪŠANĀS

Tā (emocionālā atdalīšanās) nav emocionālā atdalīšanās

no cilvēkiem, kas mums ir svarīgi,

bet gan atdalīšanās no iesaistīšanās mokām.

Al-Anon dalībnieks

Kad mēģināju izvēlēties šīs grāmatas daļas pirmās nodaļas tēmu, daudzas tēmas sacentās par iespēju būt pirmās. Es izvēlējos emo­cionālo atdalīšanos nevis tāpēc, ka tā būtu ievērojami svarīgāka par citiem jēdzieniem, bet tāpēc, ka šis jēdziens ir visa pamatā. Tas ir kas tāds, kas mums jādara bieži, ja mēģinām dzīvot laimīgu dzīvi. Tas ir arī vairuma līdzatkarīgo atveseļošanās programmu mērķis. Un tas mums ir jāizdara pats pirmais - līdz varēsim darīt citas lietas, kas mums vēl darāmas. Mēs nevaram sāk strādāt ar sevi, dzīvot savu dzīvi, just paši savas jūtas un risināt paši savas problēmas, kamēr neesam emocionāli atdalījušies no sava ap­sēstības objekta. Saskaņā ar manu pieredzi (kas saskan arī ar citu cilvēku pieredzi) pat Augstākie Spēki nevar nākt mums palīgā, kamēr neesam emocionāli atdalījušies.

Pieķeršanās

Kad līdzatkarīgais saka: «Es domāju, ka sāku tev pieķerties,» - esi piesardzīgs! Viņš vai viņa, iespējams, tieši tā arī domā.

Lielākā daļa līdzatkarīgo pieķeras savā tuvumā esošajiem cil­vēkiem un problēmām. Ar «pieķeršanos» es nedomāju normālas patikšanas jūtas, raizes par problēmām vai sajūtu, ka esi saskaņā ar pasauli. Pieķeršanās - tas nozīmē kļūt pārāk iesaistītam, dažreiz bezcerīgi iepītam.

Pieķeršanās var izpausties dažādos veidos.

• 
  Mēs varam kļūt pārāk noraizējušies vai nobažījušies par kādu problēmu vai cilvēku (mūsu garīgā enerģija ir piesaistīta).
  
• 
  Vai arī mēs pakāpeniski varam kļūt apsēsti ar cilvēkiem un prob­lēmām mums līdzās un mēģinājumiem tos kontrolēt (mūsu ga­rīgā, fiziskā un emocionālā enerģija tiek raidīta uz mūsu apsēstī­bas objektu).
  
• 
  Mēs varam kļūt par reaģētājiem tā vietā, lai rīkotos patstāvīgi un saskaņā ar mūsu pašu gribu (mūsu garīgā, emocionālā un fiziskā enerģija ir piesaistīta).
  
• 
  Mēs varam kļūt emocionāli atkarīgi no cilvēkiem, kas ir mums līdzās (tagad gan mēs patiesi esam piesaistījušies).
  
• 
  Mēs varam kļūt par aprūpētājiem (atbrīvotājiem, iespēju devē­jiem) cilvēkiem mums līdzās (cieši piesaistot sevi viņu vajadzībai pēc mums).
  

«Ja tu tici, ka, pietiekami ilgi jūtoties slikti vai uztraucoties, no­tikums tiek mainīts, tad tu dzīvo uz citas planētas ar citu realitā­tes sistēmu,» raksta Dr. Veins V. Draiers grāmatā Tavas kļūdainās zonas.

Uztraukšanās un apsēstība samežģī mūsu prātus tik ļoti, ka nespējam atrisināt savas problēmas.

Vai esat kādreiz redzējis kādu, kurš ir apsēsts ar kādu cilvēku vai lietu? Šāds cilvēks nav spējīgs nedz runāt, nedz domāt par ko citu. Pat ja izskatās, ka šāds cilvēks klausās, kad jūs runājat, varat būt drošs, ka viņš jūs nedzird. Viņa prāts mētājas un virpuļo, sitas un triecas pa apli, pa apli nebei­dzamā nepārvaramu domu sacīkšu trasē. Viņš ir pārņemts. Visu, kas tiek teikts, lai cik attālināts tas arī būtu, viņš sasaista ar savu apsēstības objektu. Viņš atkal un atkal runā par vienu un to pašu, reizēm pamainot, bet reizēm pat nemainot vārdus. Nekam, ko jūs sakāt, nav nozīmes. Līdzēts nav, pat pasakot, lai viņš pārtrauc. Ie­spējams, viņš pārtrauktu, ja to spētu, bet problēma ir tā, ka viņš to nespēj (vismaz šobrīd). Viņā ir apsēstības radīti trauksmaini ener­ģijas uzplūdi. Viņam ir problēmas vai bažas, kas nevis vienkārši apgrūtina - tās kontrolē viņu.

Liela daļa cilvēku, ar kuriem esmu strādājusi kopā ģimeņu grupās, tieši tik lielā mērā ir apsēsti ar rūpēm par sev tuvajiem cilvēkiem. Kad es viņiem jautāju, ko viņi jūt, viņi man stāsta, ko jūt tie citi cilvēki. Kad jautāju viņiem, ko viņi darījuši, viņi stāsta par to, ko darījuši citi cilvēki. Pilnīgi visa viņu uzmanība bija virzīta uz kādu vai kaut ko, kas nav viņi paši. Daļa no viņiem bija veltījuši daudzus savas dzīves gadus, uztraucoties, reaģējot un mēģinot kontrolēt citus cilvēkus. Viņi bija čaula, neredzama, bet citu cilvēku čaula. Viņu enerģija bija izsmelta - vienmēr virzīta uz kādu citu. Viņi nespēja man pastāstīt, ko viņi jūt un domā, jo viņi to nezināja. Viņu uzmanība nebija pievērsta sev.

Varbūt esat kādreiz bijis apsēsts ar kaut ko vai kādu. Kāds kaut ko pasaka vai izdara. Kāda doma ienāk jums prātā. Kaut kas jums atgādina notikumus pagātnē. Problēma nonāk jūsu uzmanības lokā. Kaut kas notiek vai nenotiek. Vai arī jums šķiet, ka kaut kas notiek, bet jūs neesat pārliecināts, kas tieši. Viņš nezvana, lai arī parasti līdz šim laikam viņš jau ir piezvanījis. Viņš neatbild uz tele­fona zvaniem, lai arī viņam tas būtu jādara. Ir algas diena. Iepriekš algas dienās viņš vienmēr piedzērās. Skaidrā viņš ir bijis tikai trīs mēnešus. Vai šodien atkal tas notiks? Jūs, iespējams, nezināt, kas, jūs, iespējams, nezināt, kāpēc, un jūs neesat pārliecināti, kad, bet jūs zināt, ka kaut kas slikts - kaut kas šausmīgs - ir noticis, notiek vai pilnīgi noteikti notiks.

Vēders saraujas čokurā. Jūs piepildāties ar jūtām - vē­dera saraušanās un nervoza roku lauzīšana ir tik pazīstama līdzatkarīgajiem. Tieši šis ir iemesls, kāpēc mēs darām lie­lāko daļu darbību, kas mūs sāpina. Tas ir tas, kas baro mūsu uztraukumu un apsēstību. Tās ir bailes to visbriesmīgākajā izpausmē. Bailes parasti nāk un iet, atstājot mūs satrauktus, gatavus cīņai vai vienkārši uz brīdi izbiedētus. Bet sasprin­dzinājums paliek visu laiku. Tas sagrābj prātu savā varā, paralizējot un izmantojot to tikai viena mērķa sasniegšanai - nebeidzamai vienu un to pašu bezjēdzīgo domu pārveidošanai. Tas ir dzinulis, kas mudina mūs uz visu veidu kontrolējošām uzvedībām. Mēs nedomājam ne par ko citu kā lietu turēšanu noslē­pumā, problēmu kontrolēšanu un mēģinājumiem šīs problēmas aizgaiņāt. Tās ir vielas, no kurām sastāv līdzatkarīgie.

Kad esat apsēsts, jūs nevarat savu prātu atbrīvot no šīs perso­nas vai problēmas. Jūs nezināt, ko jūtat. Jūs nezināt, ko domājat. Jūs pat neesat īsti drošs, kas jums būtu jādara, bet, Dieva dēļ, jums taču ir kaut kas jādara! Turklāt ātri!

Uztraukšanās, apsēstība un kontrolēšana ir ilūzijas. Tas ir triks, ko izspēlējam paši ar sevi. Mums šķiet, ka mēs kaut ko darām, lai atrisinātu problēmu, lai arī patiesībā tā nav. Liela daļa no mums šādi rīkojas ļoti attaisnojošu iemeslu dēļ. Mēs esam dzīvojuši līdzās nopietnām, sarežģītām problēmām, kas sagrāvušas mūsu dzīvi, kas spētu satraukt, apbēdināt, padarīt noraizējušos un apsēstu jebkuru normālu cilvēku. Mēs, ie­spējams, mīlam kādu, kurš ir nonācis grūtībās, - kādu, kurš vairs nav kontrolējams. Viņa vai viņas problēma var būt alko­holisms, ēšanas traucējumi, atkarība no azartspēlēm, garīgas vai emocionālas problēmas vai visu iepriekš uzskaitīto lietu kopums.

Dažs no mums, iespējams, dzīvo ar daudz mazāk nozīmīgām problēmām, lai vai kā - arī tās mūs satrauc. Cilvēkiem, kurus mēs mīlam un par kuriem rūpējamies, ir garastāvokļu svārstības. Viņi dara lietas, kuras mēs negribētu, lai viņi dara. Mēs domājam, ka viņa vai viņš varētu darīt kaut ko citādāk, labāk, tā, kā, mūsuprāt, neradītu tik daudz problēmu.

Ieraduma pēc dažs no mums, iespējams, ir attīstījis sevī at­tieksmi, ko nosaka pieķeršanās - uztraukšanos, reaģēšanu vai izmisīgu mēģināšanu kontrolēt. Iespējams, mēs esam dzīvojuši kopā ar cilvēkiem vai pārdzīvojuši notikumus, kas bijuši nekon­trolējami. Iespējams, apsēstība un kontrolēšana ir veids, kā mēs mēģinām lietas noturēt līdzsvarā vai vismaz īslaicīgi panākt to, ka nekļūst sliktāk. Rezultātā mēs vienkārši esam spiesti to darīt. Iespējams, mēs baidāmies ļaut tam visam vienkārši notikt, jo, kad mēs pagātnē ļāvām tam notikt pašam par sevi, atgadījās kas šaus­mīgs un sāpinošs.

Iespējams, mēs esam bijuši piesaistījušies cilvēkiem - izdzī­vojot dzīves viņu vietā un caur viņiem - tik ilgi, ka mums vairs nekas nav atlicis no savas dzīves, ko dzīvot. Drošāk ir palikt pie­saistītiem. Vismaz mēs zinām, ka esam dzīvi, ja reaģējam. Vismaz mums ir ko darīt, ja mēs kontrolējam un esam apsēsti.

Ir dažādi iemesli, kāpēc līdzatkarīgajiem ir nosliece piesaistī­ties problēmām un cilvēkiem. Pat neņemot vērā, ka uztraukšanās pilnīgi neko nerisina. Pat neņemot vērā, ka tikai retajai no problē­mām, ar kurām viņi sastopas, ir risinājums. Pat neņemot vērā to, ka viņi it tik apsēsti, ka nespēj lasīt grāmatu, skatīties televīziju vai iziet pastaigāties. Pat neņemot vērā to, ka viņu prāti un emocijas pastāvīgi ir nemiera stāvoklī, lai ko viņi teiktu vai neteiktu, darītu vai nedarītu vai gatavotos darīt pēc brīža. Pat neņemot vērā to, ka tas viss, ko mēs darām, nepalīdz nevienam! Lai ko tas maksātu, mēs to turpinām darīt. Mēs pārgriezīsim zobus, paņemsim jostu un savilksim to ciešāk nekā jelkad agrāk.

Dažs no mums pat var nezināt, ka ir savilcis jostu tik cieši. Dažs no mums ir pārliecinājis sevi, ka tieši tik cieši šai jostai arī jābūt savilktai. Mēs ticam, ka vienkārši nav iespējams cits veids, kā reaģēt uz šo konkrēto problēmu vai cilvēku, kā tikai šajā apsēstajā veidā. Bieži vien, kad iesaku cilvēkiem emocionāli atdalīties no konkrētā cilvēka vai problēmas, viņi šausmās novēršas. «Ak, nē!» viņi saka. «Es nekad to nespētu. Es viņu mīlu pārāk cieši. Esmu gatava par viņu rūpēties tik ļoti, ka nespētu viņam to nodarīt.

Šī problēma vai cilvēks man ir pārāk svarīgs. Man ir jāpaliek piesaistītam!»

Mana atbilde uz šo ir: «KURŠ SAKA, KA JUMS TAS IR JĀDARA?»

Mums ir ziņa - laba ziņa. Mums «tas nav jādara». Ir labāks veids, kā to paveikt. Es to saucu par «emocionālo atdalīšanos». Sākumā tas var skanēt biedējoši, tomēr pilnīgi noteikti tā nāk par labu katram, kurš to izmēģina.